— Kopiena kā izeja

Par Aleksandra Barona debijas dzejoļu krājumu Vientulības labirints (Neputns, 2026) 

 

“Daudz cilvēku ir vienisprātis, ka dzeju ienīst, vienlaikus nespēdami vienoties, kas dzeja īsti ir.” Aptuveni šādi savā grāmatas garuma esejā Dzejas naids (The Hatred of Poetry, 2016) raksta dzejnieks Bens Lērners. Nesen iznākušajā latviešu dzejnieka, mūziķa un dramaturga Aleksandra Barona debijas krājuma Vientulības labirints pirmajā dzejolī pretnostatīti dzejnieki, kuri “patiešām tādi ir”, un visi pārējie, attiecīgi – “īstā lieta” un “viltvārži” (11. lpp.), liriskajam “es” identificējoties ar otrajiem. Tā, protams, ir koķetērija, jo pēc ievada dzejoļa seko dzejas krājums divās daļās, kuru attiecības vien veido noslēpumainus nozīmju samezglojumus. Lasītājam atliek secināt, ka “īstā lieta” ir konstruēta kategorija, tāpat kā viltvārdība, un ka būtiskāks par šo dalījumu ir kas cits.

Lērnera eseja patiesībā vairāk vēsta par dzejas pašsaprotamo nespēju atbilst prasībām, kuras tai mūžīgi izvirza sabiedrība un paši dzejnieki (kas tātad rada mūžīgu vilšanos). Mūsu apziņā noģistās dziesmas noskaņa, mūsu iedvesmas jūtīs apskārsto vārsmu episkums saplok, nočibot kā oglīte slapjumā, ikreiz, kad to sākam pierakstīt. Ievērojama daļa Barona grāmatas ir veltīta dzejoļiem, kuros vairāk vai mazāk neuzkrītoši iezīmējas kontrasts starp fantāzijām un īstenību, – un ievērojama daļa šo dzejoļu ir par rakstīšanu. Dzeja par dzeju izsenis bijis viens no dzejas kaitinošākajiem apakšžanriem – šķiet, ka ikvienam autoram vismaz reizi dzīvē ir jāuzraksta dzejolis par to, kā tas ir – “…rakstīt…”. Cik trakoti īpaši, cik grūti, cik skaisti, cik bezjēdzīgi u. t. jpr.

Bet Vientulības labirinta pašrefleksīvie teksti (dzejoļi par dzejoļiem, citiem dzejniekiem, māksliniekiem, tiem, kas raksta, utt.) ir apveltīti ar šajos gadījumos izšķirošo pašironiju, kas neļauj tiem pārvērsties par masturbatoriskiem vai citādi pašapmierinātiem ego ceļojumiem. Mākslinieka ego, starp citu, daļā gadījumu drīzāk ir kritiski risināta tēma, fokuss, nevis avots, no kura dzejolis izplūst. Likumsakarīgi – dzejoļi par radošo pašizpausmi (un ilūzijām) koncentrējas pirmajā grāmatas daļā, kā caur pusaudzības ideālu un māņu labirintu nonākot otrajā krājuma pusē – nosacītajā briedumā, kas, izrādās, nav nekas cits kā cita veida labirints.

Grāmatas divdaļīgā kompozīcija rotaļājas ar H. L. Borhesa īsstāstā Divi ķēniņi un divi labirinti radīto nošķīrumu starp sarežģīto (sienām, kāpnēm, durvīm pieblīvēto) un tukšo (bezgalīgo?) labirintu: tuksnesi. Barona gadījumā pirmais ķēniņš pārtapis par Mīnotauru, bet abi labirinti – par mulsinošu, juceklīgu pieaugšanas stāstu. Iespējams, jautājums, kas šajā sakarībā jāuzdod par Barona piedāvāto maģiskā reālisma interpretāciju, ir šis: kā šī caurcaurēm intertekstuālā grāmata “iet tālāk” par kultūras un literatūras reālijām, uz kurām tā atsaucas? Starp Centrālamerikas/Dienvidamerikas 20. gadsimta rakstniekiem un mums ir pietiekami daudz notikumu, lai mūsdienās par vientulības labirintu varētu saukt ko jaunu un atšķirīgu, nevis, teiksim, lietot to kā metaforu Mehiko.

Vientulības labirints ir piesātināts ar tiešiem un netiešiem citātiem, vairumam tekstu ir pievienots aizšifrēts adresāts, no kuriem daļa, es minu, ir saistīti ar radošajiem divdesmitgadniekiem. Ir vieglāk atkožami mājieni uz Jevgeņiju Bušmakinu (37. lpp.), Tomu Treibergu (23. lpp); arī (laikam) Mariju Luīzi Meļķi (?) (29. lpp.); maķenīt grūtāk noģist varētu būt dzejoļu cikla Kungs mākslinieks un mākslinieka kungs pirmās (un izcilākās) daļas adresātu, kurš gan – es minu – akūti atgādina Gunti Kursišu; kaut gan ne visi atcerēsies, no kura gadsimta pie mums ceļo Eloīza un Abelārs (69. lpp.) – un vai tiem šeit ir vai nav sakara ar Aleksandru Poupu u. tml.

Teksta mīklainās saites ar citiem tekstiem (un tekstu radītājiem) liek prātot, vai šos dzejoļus vispār iespējams jēgpilni apsmadzeņot, nezinot, piemēram, kas bija “10. bunkurs”. Arī Arta Ostupa Patiesībā (Neputns, 2025) teju katrs dzejolis veltīts kādam aizšifrētam adresātam, taču pilnīgi visus viņa veltījumus ir iespējams lasīt pilnvērtīgi (ar to domājot – gūt daudzpusīgu līdzpārdzīvojumu), neņemot vērā to slāni, kas līdzpārdzīvojumam nāktu klāt, ja mēs uzzinātu, kam un kādēļ dzejolis šķiņķots. Turpretim Barona dzejoļi starptekstu sakaros šķiet iepiņķerēti ciešāk – un es labi apzinos, cik lieliski tas saspēlējas ar labirinta metaforu, tomēr jautājums par “iešanu tālāk” būtībā nozīmē: kādu gandarījumu atpiņķerēšanas procesā mēs kā nezinoši lasītāji gūsim? Kur mēs nonāksim un ko atklāsim, sekojot tiem Ariadnes pavedieniem, kurus kaut vai tikai iedomājamies saskatām?

Manuprāt, atbilde nav vienkārša, un tā tam arī jābūt. Barons ienāk latviešu dzejas grāmatu pasaulē kā gūzmām salasījies, savus rakstošos vienaudžus cieši mīlošs un dzejnieka profesijas pretrunās investēts autors ar savdabīgu valodu, viegli manāmu šķelmību un vājību uz lirismu. Un, lai arī daļa grāmatas nepadodas veiklai un tūlītējai sapratnei, es uzskatu, ka ir pamats izteikt tēzi, ka Barona interpretāciju oriģinālais aspekts ir laikmetīgās, Austrumeiropas urbānās un sociālās telpas “uzlikšana virsū” mitoloģiskajam un maģiskajam (vai, sanāk, otrādi). Šajā grāmatā literatūras klasika pajūk kopā ar laikmetīgo, Rīgas pagātnes rēgiem un agrāko paaudžu traumām mijoties ar jaunākās paaudzes ambīcijām. Visspilgtāk tas šķiet īstenots jau minētajā mākslinieku ciklā, kur garais dzejprozas teksts Greizie spoguļi Narcisam I (40. lpp.) fabulas līmenī apraksta relatīvi triviālu notikumu gaitu (paģiru kafijas sazīmēšana kazino Olympic), bet stāstījumā paceļ notiekošo spārnotos un sāpīgos (Olimpa) augstumos. (Starp citu, viens no, manuprāt, asprātīgākajiem kompozicionālajiem risinājumiem šajā krājumā ir tā hronoloģijā sākt ar dzejoļa II un III daļām, lai tikai pēc tam nonāktu pie I).

Šajā pašā dzejolī arī vērojama vēl viena Barona talanta izpausme: viņa lietotā valoda, kurā netrūkst češīrisku smīnu, un kas sevišķi prozā rakstītajos dzejoļos ir vislabākajā nozīmē necaurspīdīga. Par caurspīdīgu valodu mēdz dēvēt to izteiksmes veidu, kas ir piebārstīts ar visa veida klišejām – mēs savās domās šādam tekstam “lecam pāri” – mirušās metaforas no biežās atkārtošanas kļuvušas par aizvietotājfrāzēm, kuras lietojam tikai tāpēc, lai izvairītos no piepūles. Un šajā sakarībā es saskatu fundamentālu vērtību Barona grāmatā – tāpat kā visos citos radošo divdesmitgadnieku nesaprotamajos, garajos, dzejprozā rakstītajos un ar atsaucēm piebārstītajos darbos. Tie pretojas klišejiskai valodai, tie izvēlas piepūli. Uzmanības deficīta ērā pasēdēt pie piņķerīga dzejoļa, pacensties tajā ieurbties – tā ir kognitīva darbība, neatliekami vajadzīga ikvienam, kam kabatā ir viedtālrunis, – neatkarīgi no tā, vai urbšanās “kaut kur novedīs”.

Labirints, protams, ir samērā klišejisks tēls, nemaz nerunājot par vientulību. Taču Barona grāmatā šie vārdi neizskan nezināšanas un nemākulības dēļ, bet gan kā apzināti kodi. Kaut kas attāli līdzīgs vērojams Marijas Luīzes Meļķes nesenākā dzejas krājuma nosaukumā, par kuru Līva Marta Roze rakstīja, ka “cita jaunā dzejnieka [..] gadījumā dot savam krājumam nosaukumu Gaudu dzejoļi [..] šķistu pretenciozi vai anahroniski”, skaidrojot, ka Meļķe to var atļauties savas personības un personīgā mākslinieciskā konteksta – savas, Mišela Fuko konceptiem runājot, “autora funkcijas” – dēļ. Tomēr Barons pagaidām – vismaz ne plašās dzejas lasītāju aprindās – nav “zīmols”. Viņš savu grāmatu par Vientulības labirintu, pēc šādas loģikas spriežot, nedrīkst saukt. Tomēr, pirmkārt, “drīkst” un “nedrīkst” šeit draud kļūt par Žila Delēza un Fēliksa Gvatari izpratnē mikrofašistiskām kastītēm un, otrkārt, kā minēts, gan Barona valodas daudzslāņainība, gan pašironija veiksmīgi signalizē, ka paviršības te ir šķietamas un kļūmes nav nejaušas.

Citiem vārdiem sakot, krājums ne tikai godprātīgi portretē vientulību, bet arī vērš pašu vientulības portretēšanu par tēmu. Līdzās dzejoļiem, kas tiešām reprezentē jauniešu attiecību kontrpunktus, mūsu priekšā regulāri nozibsnī sarežģītākas poētikas panti, kuru lasīšana uzvedina uz pārdomām par to, cik maldīgi (vai – tieši pretēji – cik tomēr redzīgi) ir visi tie, kas izvēlējušies rakstīšanu kā savas dzīves rotācijas asi (i mirušie cittautu vecmeistari, i nezināmie Z paaudzes latvju ģēniji). Grāmata spēlējas ar priekšstatiem par to, kas ir (vai nav) dzeja, ko ir (vai nav) iespējams ar to izdarīt, un svin tos, kas atrodas/rodas šo priekšstatu berzē. Iespējams, ja var ticēt visiem meliem, maldiem un māņiem, šī stāsta īstākā daļa tomēr ir cilvēki, kurus teksts saved kopā. Viņi – mūsu draugi, mūsu biedri, mūsu mīlestības – ir “pa logu mestais palagu mezgls” (77. lpp.), patiesā izeja.