— Trīsdesmit kilometri ar Maiku Johansenu, Servantesa pēcteci un airētāju

Par Maika Johansena romānu Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici (no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Aminori, 2025)

Maika Johansena romāns ar galvu reibinošo nosaukumu Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici (1930) ir viens no tiem tulkotājas Māras Poļakovas darbiem, kas padarīs 2025. gadu par īpaši nozīmīgu lasītājiem un literatūras ainavai. Tulkojums nupat novērtēts arī ar Latvijas Literatūras gada balvu, atliek novēlēt, lai grāmata, ko visskaidrākajā latviešu valodā izdevis apgāds Aminori, nu aizsniedz daudzus jo daudzus modrus un snaudošus prātus. Modrus – jo šīs grāmatas baudīšanai noder arī zināšanas, dīdīgs nemiers jeb zinātkāre, kā arī neliels priekšstats par līkumaino pasaules literatūras vēsturi līdz modernismam – tas gan ukraiņu, gan latviešu literatūru uz īsāku vai ilgāku mirkli ierāva vienā transportlīdzeklī ar pārējās Eiropas literatūrā notiekošo. Var gadīties, ka noder arī spēja sameklēt fiziskās kartēs notāļas Ukrainas vietas, kuras dažādu centrtieces mītu un ārprātīgā krievijas kara dēļ mums saistās ar neaizsniedzamām teritorijām. Snaudošus – jo šī grāmata ir kā zāļu aromāts, kas var uzraut nomodā pat tos, kam viss ir apnicis, kas ir noguruši no fikcijas, no literatūras, no kara (šeit!?), no sevis, no ziņām, no cilvēkiem. Viens no Johansena talanta izpaudumiem, manuprāt, ir spēja pilnīgi saaugt ar realitāti un no tās ietiekties visbrīnišķīgākajās prāta un iztēles spēlēs, tādējādi nevis nošķirot izdomātā un reālā robežas, bet gan paplašinot, apdzīvojot tās. Johansena darba poļu izdevums,¹ kas bija ceturtais šī darba tulkojums no ukraiņu valodas (pēc tulkojumiem nīderlandiešu, angļu, vācu valodā un pirms tulkojuma latviski), piedāvā arī fizisku karti, kurā grāmatas varoņu ceļojums ieaug atpakaļ reālajā Slobodu novada un Dinecas pieteku zīmējumā tik precīzi, it kā šo grāmatu būtu sarakstījis kāds ģeodēzijas inženieris, būdams vētraini iemīlējies daiļajā Alčestē, dažādajās modernisma šķautnēs, ieskaitot kubismu, futūrismu un ekspresionismu, katrā ukraiņu valodas vārdā un katrā Dinecas upes līkumā.

Ja kāds nevar ciest grāmatas par cilvēkiem, sakiet tiem, ka šī grāmata ir par ainavu un ar ainavu, – nebūsit melojuši. Ja kāds – līdzīgi kā grāmatas autors, vismaz tā vēsta daži viņa darbu zinātāji² – nevar ciest gurdinošus ainavu aprakstus literatūrā, sakiet, ka ainava nespēj pastāvēt bez cilvēkiem, bez ceļojoša cilvēkskatiena un cilvēktēla, tāpēc šis ir romāns ar neparasti izstrādātiem cilvēku tēliem. Un arī nebūsit melojuši.

Johansena grāmata sākas ar rindkopā ietilpinātu ainavas un varoņu lomu izsvēršanu un romānā lietoto paņēmienu atšifrējumu, vēl pirms prologa citējot Horācija Vēstules skaidrā latīņu valodā un pašizgudrotu eseju angļu valodā, ar to vēršoties “tikai pie kritiķiem”; iekams pirmais lasītājs iepazinies ar pirmo Johansena romāna varoni, tas ir iepazinies ar pirmo Johansena dzīves varoni, un tas ir pats autors, mistifikāciju lielmeistars un identitāšu spēles čempions.

Rakstnieks Maiks Johansens ir atklājums ne tikai Latvijas lasītājiem; arī Ukrainā šī autora vārds daudzus gadu desmitus bija izrauts no pieejamās literatūras vēstures lappusēm. Mihailo Johansens dzimis 1895. gada 28. oktobrī Harkivā. Viņa tēvs bija baltvācietis Gervasijs Johansens (Hervasius Johannsen), nācis no Iecavas (Gross-Ekau) puses (tur vajadzētu būt apbedītam rakstnieka vectēvam – rakstvedim Heinriham Johansenam) un devies uz Harkivu pasniegt vācu valodu. Johansens jaunākais ar tautības norādēm žonglējis pēc sirds patikas, pieminēdams gan dāņus, gan zviedrus, gan, galu galā, diženos Servantesa gēna nesējus, kuru klātbūtne bagātīgi izpaužas šeit aplūkotajā romānā. Mihailo Johansens studē klasisko filoloģiju; 1917. gadā Johansens absolvē Harkivas Universitāti, kur viņa studiju laikā pasniedz arī ievērojamais profesors Jānis Endzelīns. Par to, vai ukraiņu lingvists ir studējis arī pie Lettische Grammatik autora, kurš savas darbības uzplaukuma gados strādāja Salīdzināmās valodniecības un sanskrita katedrā,³ nav precīzu ziņu. Vēl bez ievada valodniecībā Jānis Endzelīns pasniedza arī indoeiropiešu valodu salīdzināmo gramatiku, ģermāņu valodu salīdzināmo gramatiku, kā arī vadīja nodarbības senprūšu, lietuviešu, senarmēņu, senislandiešu, senīru, gotu un citās valodās; Johansens mums noteikti piedotu, redzēdams, ka latviešu lasītāja iztēle liek abiem dižgariem un poliglotiem satikties lekcijās.

Kopš 1918. gada Johansens izvēlas rakstīt tikai ukrainiski. Ar vārdu Maiks Johansens tika nodrukāts viņa pirmais dzejolis Bads un iznāca arī pirmais dzejas krājums Kalnup (1921).⁴ 1925. gadā Johansens debitē arī kā prozas autors, uzreiz ietiecoties piedzīvojumu romāna žanrā, kas lieliski ļauj apvienot spēli un mīlestību pret grodu sižetu, pārsteigumu un no grāmatas grāmatā izsekojamas saspēles. Mīlestība uz spēli, uz izklaidi parādās arī Johansena literatūras teorijas (un prakses) darbā Kā būvējams stāsts (1928), kas saukts par “formālisma evaņģēliju” un kā tāds izpelnījās skarbu varas kritiku. Dzīves laikā Johansens izdeva desmit dzejas krājumus un tikpat prozas grāmatu, rakstīja arī bērnu  literatūru un reportāžas. “[..] Vienā no tām, piemēram, viņš gluži garāmejot izmet: “Tumšs, un neko nevar redzēt. Ne mājas, ne cilvēkus, ne cūkas, ne šķiru naidu, ne varas tālusniedzošamies roku” – un tas rakstīts divdesmito gadu beigās!” stāsta tulkotāja Māra Poļakova, izceļot Johansenu gaismā pirms grāmatas iznākšanas, un turpat piebilst: “Pat “nevainīgajā” reportāžas žanrā viņa teksti bija radikāli: tie vienkārši ignorēja obligātā sociālistiskā reālisma pieklājības normas: Johansens rakstīja, kā redzēja un kā gribēja.”⁵

Apcietināšanas protokolā šis Servantesa mazmaz… mazdēls, skolotāja dēls, rakstnieks Maiks Johansens, arī norāda vācu tautību, literāta profesiju, kalpotāju šķiru. 1937. gadā NKVD Johansenu nošauj – nošauj individuāli, bet kaut kādā ziņā arī kolektīvi, kā vienu no ukraiņu spožiem talantiem, domātājiem un darītājiem, ko ar laika distanci dēvē par ukraiņu Apšauto renesansi.⁶ Un tomēr, kā nesenā intervijā⁷ Justīnei Vernerai norāda tulkotāja Māra Poļakova, “Johansenu nenošāva literatūras dēļ, bet par dalību nacionālistu organizācijā, kas gatavojis teroraktus pret partijas un valsts līderiem”. Tālākais dialogs izskatās kā paša Johansena rakstīts: “J. V.: Šāda organizācija pastāvēja? M. P.: Protams, ka tā bija izdomāta.” 

Īsajā un nepilnīgajā biogrāfijas skicē parādās gan avangarda lielmeistara pirmie soļi postmodernismam raksturīgas mistifikācijas virzienā, gan vilkme spēlēties ar piederību un identitātēm, kam aizkadrā paliek daudzu svešvalodu zināšana (Johansens – bez spēles un bez nopietnas nodarbošanās ar sportu – bija arī lingvistikas doktors, poliglots, vārdnīcu un zinātnisku publikāciju autors), gan arī tāda kā sacensība ar absurda, realitātes apvērsuma klātbūtni ukraiņu kultūrai īslaicīgi labvēlīgajā, lai arī nebūt ne vienkāršajā un traģiski saīsinātajā laikā, ko mēs pazīstam ar plašāku un cerīgu apzīmējumu “starpkaru periods”. Tas, ko Johansens šajā īsajā laika šņorē (sk. tulkotājas piezīmes grāmatas beigās) paspēja dot savai, tas ir, ukraiņu literatūrai, ir nepastarpināta Eiropas un pasaules kultūras un literatūras pieredze. Tā summējas gan paša trīspadsmit dzejas grāmatās, reportāžās un prozas darbos, gan arī tulkojumos. Johansena valodas burvībā ukrainiski tapuši pieejami Šillera, Šekspīra, H. Velsa, R. Kiplinga un E. A. Po darbi, un valodu zināšanas pašsaprotami ļāvušas justies kā savējam arī skandināvu, slāvu, itāļu, spāņu u. c. valodās tapušos tekstos. Cittautu literatūras impulsu klātbūtne, kam nav – kā daudzos citos laikos un neskaitāmiem citiem autoriem – bijis jāiziet caur “dižās krievu kultūras” prizmu un krieviski pieejamo tulkojumu filtru, ir nepārvērtējama. Tā izrādījusies izšķiroša daudzu Ukrainas modernistu izaugsmei un tagad arī – modernisma literatūras strauji piesātināto 21. gadsimta autoru radošajai daudzveidībai un izaugsmei.

Izaugsme un vētrains uzrāviens raksturo arī Johansena pilsētu Harkivu: no 1917. līdz 1918. gadam tā bija Ukrainas Tautas Republikas galvaspilsēta, no 1919. līdz 1934. gadam – Ukrainas PSR galvaspilsēta, būtisks industrializācijas un zinātnes centrs. Pilsētas duālā – radošā un destruktīvā – daba arī ir viena no Johansena tēmām; viņa darbs Juhurta (Югурта), kura liktenis ir atsevišķa stāsta vērts, vēsta par seno Harkivu.

Ja domājam par tādiem mūsu autoriem kā Čaks, Laicens, Ērmanis, Oliveretto vai citās valodās rakstošiem viņu laikabiedriem, piemēram, Fernandu Pesoa ar visiem heteronīmiem, bez īpašām pūlēm varam ievietot šos autorus vienā iedomu spogulī vai pasaules krogā, kur apskaužami un skurbinoši salīdzinājumi dzīvo košu metaforu un izcili muzikālas valodas mirguļojošā gaisā. Ja apvēršam šo iedomu ainiņu ar oderi uz āru, izrādās, ka Johansena joviālais, dzīvespriecīgais teksts top uz šausminošu notikumu fona. Ukraiņu-padomju karš no 1917. gada līdz 1921. gadam, kas beidzās ar Ukrainas Tautas Republikas sakāvi un – gadu vēlāk – Ukrainas pievienošanu Padomju Savienībai, ir tikai viena šī fona daļa. Ja pie hronoloģiski īsas biogrāfijas var pielikt sešus valstu nosaukumus, kā tas ir Johansenam, valoda acīmredzot paliek vienīgais, kas dod iespēju garīgi nesarauties gabalos, varām mainoties; protams, valoda to gan negarantē, tomēr, kā liecina šī autora piemērs, ļauj turpināt augt un runāt patiesību tās patvērumā.

Varbūt nemitīga nāves klātbūtne ārpus teksta ir tā, kas īpaši paspilgtina karnevāliskos aspektus šajā Maika Johansena romānā un padara nāvi par neizbēgamu, reizēm amizantu, reizēm atceļamu un visbiežāk absurdu parādību, ko nav iespējams pārdzīvot vai izprast, bet tikvien kā varbūt pārlaist, fiksēt, piemānīt, atstāt aiz muguras. Romānā noris vesels nāvju karnevāla gājiens. Romāna varoņi nemitīgi atrodas ceļā, kurā – gluži kā ceļa stabiņi, tikai nekādu stabiņu šajā ainavā nav – iespriežas nāve. Pirmie ar ceļu un nāvi sastopas Dons Hozē Pereira, pēc profesijas tirānu gāzējs, un viņa gados jaunais draugs, rudais seters Rodolfo. Ceļš gan uz mirkli dod cerības palikt pie aizraujošās prātuļošanas (ar to pamatā aizraujas Pereira) un smaržu kinematogrāfa (ar to, uzburdams mums acu priekšā Dzigas Vertova filmrades paņēmienus un piešķirdams safilmētajam tūkstošiem krāsu toņu, pamatā nodarbojas Rodolfo), tomēr, tiklīdz abi ceļinieki sastop pirmos cilvēku tēlus, ceļojuma nemirstība tiek apdraudēta. “Pereira un Rodolfo gāja kā pa miegam. Iztālēm labajā pusē ievīdējās milzīgi tēli – cilvēki, kas staigāja ap kolosālām gubām. Cilvēki krāva vezumos kviešus, un Dons Hozē Pereira, politekonomijā nebūdams diez cik spēcīgs, noturēja viņus par proletariātu.” (18. lpp.) Varoņu tikšanās ar šiem kolosiem un gubām liek teksta virspusē uzviļņot autora manifestācijai un lieliski ironiskam mīlas monologam: “Es, autors un tēvs – autors šim garstāstam un tēvs Donam Hozē Pereiram un viņa draugam, rudajam seteram Rodolfo, kā arī daudzām citām šajā garstāstā esošām personām, reālām un nereālām, un daudzām tajā ļoti uzskatāmi un precīzi parādītām lietām –, arī es, tāpat kā Dons Hozē, ļoti mīlu un cienu proletariātu, tikai vēl pulka dziļāk un pilnīgāk.” (18. lpp.) Autoram un tēvam izdodas palienētā laso cilpā notvert proletariāta lietdares aspektus un savilkt tos kopā ar kaut ko tik senu un smalkākiem ļaudīm raksturīgu kā kolekciju veidošana, neparasto vai eksotisko lietu krāšana. “Es atzīstos, ka sen un bezcerīgi esmu iemīlējies Lietās, ka esmu pircis pat darbarīkus, kurus nespēju vai neprotu lietot, tikai tādēļ vien, lai diendienā ņemtu tos ārā no atvilktnes un stundām ilgi aplūkotu.” (19. lpp.) Ar to pašu lietiskodams arī cilvēkus, arī proletāriešu stāvus, viņš padara garstāstu par tēlu kolekciju; ja lasītājs šo gājienu pamanītu, viņš nebūt nejustos vazāts aiz skaistā deguna, kā autors norāda, kad ceļojums tuvojas beigām. Bet lasītājs, visdrīzāk, nepamana vis, jo arī sarunas gaitā ceļš turpinās, stepes skaņas un smaržas, stepes vārdi dara savu, no tās ceļas gars, kas dod pretsvaru konkrētajām un līdz ar to laicīgajām lietām. “Viņi stāvēja stepē. Kaķastes un lapsastes, Dona Hozē Spānijas amaranti, sāka čukstēties viņiem zem kājām. No jauna izauga gars un šūpoja stepes, piezumināja ausis un sanēja sirdī…” (21. lpp.) – uz tāda fona pirmoreiz ierunājas Rodolfo, tomēr viņa vēstījumu atstāšu mūsdienu dzejnieku, Lietu mednieku un tirānu kāvēju (cerams, tādi arī atradīsies) pašlasīšanai.

Mani kā vārdu krājēju abu pirmo ceļinieku gājumā iepriecē dažādi tulkotājas atradumi: “Stepē nav augstkalnu un dziļaizu – stepē ir lejus un augša. [..] Un lejū zāle ir mazliet zaļāka un izkalst vēlāk. Milži un gubas bija jau netālēm.” (22. lpp.) Tālāk seko detalizēts divpadsmitā kalibra bezgaiļa zauera apraksts, kas piedāvā gan valodas, gan ieroču izzināšanas prieku. Māra Poļakova, šķiet, tajā pašā citētajā intervijā jau minēja, ka šīlabad devusies uz ieroču veikalu, lai, gluži kā senlaiku tulkotāji,⁸ jautātu reālam cilvēkam, kas ir kas laidu, ostiņu, dzelztiņu, pulējumu, vaskojumu un patrontelpu pasaulē.

Tikai iedomādams nāvi nevainīgam zaķim laikā, kad zaķus aizliegts šaut, Pereira pieredz dedzinošu metamorfozi un pārtop stepiniekā, kurš, būdams Daņko Haritonovičs Pererva, “vellāds komunists”, it kā aizmirsis par liegumu un impulsam padevies (kamēr seters Rodolfo nepadodas līdz pat pavēlei), nošauj zaķi. Ar šo nāves aktu Daņko iekrīt acīs un ausīs strādīgiem un dusmīgiem budžiem – Zluktam, Kuktam, Ruktam, Duktam (Щовб, Довб, Стовб, Ковб), kuri pārņem stepes stafeti un metas šāvēju vajāt. Četri budži, lai arī epizodiski tēli, katrs savā vārdā nes raksturojumu, kura izlobīšana ukraiņu lasītājam prasa tikpat daudz darba, cik mums. Šī nu ir īstā reize tulkojumā un tā saprašanā ķerties pie jau pieminētā Endzelīna un viņa vārdnīcas, kas, par laimi, tagad integrēta arī visiem pieejamajā Tēzaurā, un meklēt kukt, zlukts, rukt(s)…, kas iemieso gan varenos verbus, gan īpašības; par Dukta ieviešanos starp šiem apņēmīgajiem vīriem mūsu postmodernisma nelielā, taču jaudīgā simbola autors var pasacīties pats. Tādu iespaida atbilsmi oriģinālam nav viegli panākt arī tad, kad tulkoti mūsu laika darbi; pārnest semantisko kodējumu pāri valodas un laika robežām – lūk, Māras Poļakovas vezumam ķeijzars (t. i., koks nūjas resnumā ar zaru, aiz kura labības un siena vezumiem aizmet sienamās virves, – tas tulkojumā un Tēzaurā no Konversācijas vārdnīcas!) ir bijis ar striķi pievilkts kārtīgi, lai nekas nepabirst.

Starp citu, jau minētajā LSM rubrikā Vai zini… atrodamas pēdas no nosacīta tulkotājas darbgalda; ir interesanti redzēt, ka tie paši budži vēl ieceres stadijā apspēlējuši ainavas reljefu: Augšups, Lejups, Kurups, savukārt teiksmainais students un šķietami gaišais tēls, arī daiļās Alčestes nākamais mīļākais, ko grāmatā sastopam galvenokārt kā Orestu vai Jaresu Perebijnisu, ieskicē bijis Jaress Pušdeguns. Tulkotāja vairākkārt minējusi, ka šis darbs sastāvējis gandrīz vai tikai no tulkošanas problēmām; šādu īpašu vārdu un īpašvārdu atveidošana, noturot vezumā arī visu autora un Ukrainas vēstures un kultūras kontekstu, allaž nozīmē izvēles, mokošas kā siena laika saule. Ar Perebijnisu noņēmušies arī tulkotāji citās valodās; poļu tulkotājs sarakstē ietiepjas, ka Perebijniss nav vis neapejama atsauce uz Atbrīvošanās kara vadoni, kas piedalījies kaujās ar poļu karaspēku (169. lpp.), bet gan arhetipisku, divdimensionālu tēlu salīmējums,⁹ “krietnais kozaks no 19. gadsimta pacilājošiem vēsturiskiem romāniem un mazliet students-proletārietis no audzinošās sociālistiskās literatūras. Tik apsviedīgs un izdarīgs, ka izdauza visiem degunus.”¹⁰ (Nejautāju, ko viņš iesāka ar ļahiem, nicīgi apzīmētajiem poļiem turpat tālāk tekstā, tas lai paliek citai sarunai.) Tomēr iepriekš minētā gluži konkrētā persona Ukrainas vēsturē, domājams, latviešu tulkojumā ir nospēlējusi par labu šī uzvārda atveidei, nevis tā nozīmes akcentēšanai lokalizējot.

Deguns ir pušu, bet sašķeltība parādās arī citos vīrieškārtas varoņos – no tēva atšķeltajā Milzulēnā-zaglēnā-stāstu stāstītājā, gan jau minētajā D. H. Perervā, jo Перерва ukrainiski nozīmē pauzi, pārrāvumu¹¹; savukārt pašā sākumā sastaptais D. H. Pereira, kaismīgais spānis, iemieso vairākas asociācijas, tostarp bumbierus (pera) – meža bumbieres Johansens izceļ kā tos kokus, ko neizcērt un kuru saldie augļi priecē zemniekus, kā paskaidrots tulkotājas piezīmēs –, gan suni (perro), gan – tas nu būs īstais! – klaiņojošu suņu savācēju (perrera).¹² Nabaga rudais seters Rodolfo cilvēku sašķeltības dēļ nudien kļūst par klaiņojošu suni, kas gan viņam atliek. Portugāļu valodā savukārt Pereiras uzvārds (Pereira¹³) liktu domāt par bumbieru koku jeb bumbieri.

Te būs vietā atzīties, ka, lasot Johansenu, es uzreiz nepaskatījos ne sliņķi Zluktu, ne spengoli, no kā notālās zemēs ārpus Ukrainas darina kvasu jeb kuasu (47. lpp.), nedz kančuku (31. lpp.); apskatījos tikai mercu (121. lpp. u. c.), jo tas nu gan, ārpus konteksta izlidojis, manā iztēlē spēja izskatīties pēc jebkā no neliela zobrata milzu papīrdzirnu mehānismā līdz ciema (sādžiņas – 32. lpp. – lietojumam vismaz, līdzsvara labad, tulkotājai iebilstu!) amatniekam arodā, par kuru dzirdu pirmoreiz. Vārdu “rastaga” arī dzirdu pirmoreiz, taču tas ir atšifrēts pamattekstā – “mums ar tevi tagad ir rastaga, kā saka ukraiņu tauta, kad pa virsu parastajām un normālajām bēdām un grūtumiem tai sanāk pieredzēt vēl kādus nepieredzētas nelaimes izskatā” (30. lpp.). Rastagu tagad, rakstot šo tekstu, sameklēju Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā, es, švēplis, biju domājusi, ka tulkotāja ļāvusies ukraiņu vārdam latinizētā pierakstā, bet nekā – ukrainiski tajā vietā rakstīts “непереливки”, kas arī nav gluži nozīmju saraksta virspusē ukraiņu skaidrojošajā vārdnīcā.

Ja kāds ar mums ir runājis un ļāvis pieredzēt šo pasauli valodā, mums ne tulkojot, ne rakstot, ne lasot tomēr – par spīti tikko teiktajam! – nav tūlīt un uz karstām pēdām jāmeklē pa šķirkļu šķirkļiem un lapu lapām, kas tas tāds par niedolu (ne vienuviet vien, tāpēc bez lpp. norādes). Mēs jutīsim (pat aizverot acis un ausis uz kontekstu), ka tam ir kāds sakars ar niedrēm jeb niedrām, ka starp tām spulgo ezers, un tam cauri var tikt pie laivojuma upes vai ezera plašumos, slīdēt “pār laiksnēm un lēpēm” (57. lpp.), iebūt, kur “[S]avādas zāles šūpojās un izliecās straumē, izstiepās un pārtapa mežos, to spraugās izsprāga aizas un gātis, no kurām izbijušies bēga krēpjaini asari un sarkanspalvu ālanti. Gāšu dziļumā vizēja zelta smiltis” (turpat). Valodas ritums, īsāku frāžu un garu teikumu vijas atdarina laivas slīdējumu; laivas slīdējums atdarina nākamo mīļāko tuvināšanās mēģinājumus, kas viļņiem atkārtojas visā romāna garumā, taču ne vienureiz vien atrisinās aptuveni šādi: “– Alčeste, mīļā! – klusi ierunājās Leonardo – un neko vairāk nejaudāja izteikt. –Alčeste, – viņš ar grūtībām izsacīja. Mīļotā pagriezās pret viņu un klusējot lūkojās dziļām, valgām acīm. – Alčeste – Leonardo atkārtoja. – Tur… kaut kur tur… starp drēbēm ir mani papirosi. Padod, lūdzu. Traki gribas pīpēt.” (58. lpp.)

Tā kā paspēju aizsteigties garām brīdim, kurā grāmatā parādās doktors Leonardo, mācīts un pieticīgs mediķis; tā kā Johansena opusā sižeta līkumiem ir tikpat liels svars cik Dinecas līkumiem, par sīku detaļu neizstāstīšanu, un arī par vēl dažu izmisīgu nāvju nepieminēšanu, lasītāji var būt man pateicīgi. Interesanti, ka pirmajā plašākajā Leonardo monologā autors iepin vīpsnu par dzejas un prozas attiecībām: “viņi raksta vai nu dzeju, kas necik neatšķiras no prozas, vai prozu, kas atgādina ļoti sliktu dzeju, bijis es, o Alčeste, prozaisks liriķis, es tā mēģinātu tev izteikt savus iespaidus par Slobodu Šveici” (turpat). Izardams teksta noteikumus, vilkdams pa sauszemi laivu, šoreiz bez riteņiem, Johansens reizumis iepludina prozā savus dzejoļus; vairāki no tiem dzīvojuši suverēnu dzīvi pirms nonākšanas šajā prozas tekstā, gozējušies lasītāju uzmanībai savā avangardiskajā spožumā, un par to ceļiem, nosaukumu izmaiņām un variācijām lasītāju labvēlīgi informē tulkotājas piezīmes. Tās vispār ir lielisks paraugs piezīmju sadarbībai ar lasītāju un labvēlībai pret teksta uztveri; piezīmes ievietotas grāmatas beigās – te paldies grāmatas noformētājiem! Piezīmēs uzzinām galvu reibinošas lietas par visdažādākajām tēmām un, tās atsevišķi lasot, var noķert to sajūtu, kāda cilvēkiem bija, nevis tiepīgi ieklikšķinot vienu vārdu lodziņā, bet iekrītot glosārijos vai vārdnīcās un uz labu laimi skrienot pāri visdažādākajiem šķirkļiem.

Kā noprot pat recenzijas lasītājs, nākamā mīļākā, daiļā Alčeste, ir ceļa iedvesmotāja gan mācītajam doktoram, gan arī krietnajam studentam, stipriniekam Orestam. Sastapšanās ar viņu notiek 83. lappusē, un viņš pārņem airus, lai turpinātu ceļojumu; Orests ir pārstāv ideālu un uz mirkli uzbur ticību, ka šis ceļojums var pārtapt par īstenu odiseju. Varonis daiļās dāmas dēļ pārvar daiļās ainavas liktos šķēršļus, pataisīdams laivai riteņus, un “[T]āreče, laiva ripoja pa meža ceļu. Spēkonis Perebijniss kā dažs labs aizkrācietis pa sausumu vilka Melnjūras čaiku, [..] kuģī domīga un skumja sēdēja daiļā gūstekne dženoviete, un kuģis gumzu gumzām līgoja pa viļņaino meža ceļu” (101. lpp.). Eiropa uz kādu laiku ir nolaupīta – un nenovērtē varoņa pūliņus; tāpēc tos ātri vien pārtrauc mazākas nozīmes varonēns Ozolplēsis, labā koku stādītāja dēls, ko tēvs savos nelabajos gados izdzinis no mājas un kas labajos gados atgriežas, stāstīdams pasakas un “antimākslinieciskus stātus”, ar laikmetīgo literatūru atriebdamies tradīcijas traģikai.

Raženā Oresta jeb Jaresa pārspriedumos Johansens liek izpausties ne tik daudz mītam vai fantasmagorijai kā īsā ukraiņu brīvības mirkļa tvērumam, aizvedot kārtējo poētiski smeldzīgo monologu līdz tēzei, ar ko grūti strīdēties. “Es, Alčeste, esmu šīs tautas dēls un esmu racis ārā vilkvālītes un tās ēdis. Esmu gulējis zem niedru jumta un reiz nositu rudu suni, lai no tā ādas sev pašūtu ziemas cepuri. Tagad es roku integrāļus no profesora Strūves grāmatas. Es vēlos iemācīties darīt dzīvi labāku. Desmit gadi, Alčeste, ir ļoti īss laiks, un desmit gados ir grūti uzcelt augšā dzīvi, kas divus verdzības gadsimtus bijusi savalgota.” (92. lpp.) Stiprinieks izcīna arī teiksmainu cīņu ar bandītu, kurš apdraud ārkārtīgi dārgo mantu – speķi. Riskēdama palikt bez speķa un bez Perebijnisa, Alčeste uz acumirkli nonāk gandrīz vai nāves priekšā: “Ilgie ceļojuma gadi kopā ar doktoru Leonardo, viņa mīlestība, ceļojums uz Slobodu Šveici, kvass tirgū, zemnieks Bruņurupucis, leģendārā lauku sieva, labais koku stādītājs, viņa šausmīgā biogrāfija – tas viss aizzibēja viņas iztēlē” (93. lpp.) – pie viena, tomēr nenomirdama, Alčeste vienā zibienā piemin vēl citus ceļojumā sastaptos tēlus, par kuriem – arī koku stādītāju, kurš agrāk bijis koku gāzējs – gribētos izstāstīt vairāk. Tikmēr “speķis, gluži kā iepriekš, rāms un pašapzinīgs gulēja laivas priekšgalā.” (94. lpp.) Stiprinieks un Alčestes, un speķa glābējs gan mazliet nožēlo, ka nesmalkjūtīgi apgājies ar bandīta degunu un uz karstām pēdām izlīdzina situāciju: “Cilvēks, kurš ēd tikai gavēņa boršču ar maizi un lāgiem arī bez maizes, viegli var aizmirst par morāles likumiem un svētajām īpašuma tiesībām, ja ir ieraudzījis speķa gabalu piecpadsmit kubikcentimetru lielumā.” (Turpat.)

Tikusi līdz šai recenzijas un citātu ainavas vietai, es atcerējos par apstākļiem, kādos tulkotāja Māra Poļakova un viņas kolēģi tulkošanas un atdzejas mākslās, kā arī rakstnieki, rakstnieces, dzejnieki un dramaturģes nupat saņēma savas gada balvas literatūrā. Tas notika Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljonā. “Iztēlojies, ka te labo dirižabļus!” man ceremonijas sākumā teica Inga Ābele vai Maiks Johansens, un es klausīju. Tomēr iztēlojos to, kā šo uzstādījumu redzētu cilvēki, kuri pirms vai pēc šī vai cita daiļliteratūras opusa sarakstīšanas būtu cietuši badu. Vai ar badu nīdēti. Lūk, iespējams tāpēc, ka mēs nespējam to iztēloties, iespējams, ka tieši, bet ne tikai tāpēc, ka nespējam to iztēloties un ka mums, klātesošajiem, tas bijis aiztaupīts, šādas apspēles nav morāli pieņemamas. Jo ar speķa estētiku, kā redzam no cildinājuma piecpadsmit kubikcentimetriem spožajā Johansena pasāžā, viss var būt vislabākajā kārtībā. Speķis var būt gan liktenīgu satikšanos, gan – kā šajā darbā! – liktenīgu neizšķiršanos iemesls. Visas pārējās konotācijas, alūzijas, simboli un aizskārumi, kas dirižabļu angārā vai neierastā ainavā pieredzēti, ar laiku, protams, pārvērtīsies plakanos kartona siluetos, kuros nebūs ne tuvu tik daudz kaislību un dzīves kā Johansena radītajos – un ar paša roku sarakstītajā grāmatas epilogā dekonstruētajos tēlos.

Es tīši nespēju rakstīt tālāk, kas notika ar mācīto doktoru Leonardo un otru Alčestes nākamo mīļāko, daiļo spēkavīru Orestu. Es tīši nespēju izteikt pieķeršanos uzticamajam zirgam Volodkam un viņa saimniekam, zemniekam Bruņurupucim, kurš ir rūdīts reālists, kas iegadījies starp sirreālajam plaisām šajā maģiskā reālisma topogrāfijā. Es pat nepaskatos uz lauku sievas pusi, kura arī mūsu, tulkojumu lasītāju acu priekšā, ne reizi vien iznirusi citviet ukraiņu literatūras tekstos un pazudusi no tiem tikpat nemanīta un izdomāta kā bijusi. Skaidrs, ka galvenie varoņi ceļā pārdzimst savos atspulgos vai dubultniekos, triekdamies uz priekšu pa stepi, pa upi, tikai Alčeste paliek viena un nedublēta un balto nakts melnumā “gaišāka par pašausta audekla blāvajām putām” (145. lpp.), līdz arī viņai laiks gaist.

Es tīši neuzdrošinos sastatīt sižeta risinājumā būtiskās paviļas ar pagari, bet man ir aizdomas, ka nāve, kas pielavās neaizsargātajiem, ir iemontēta gan Johansena iztēlotās būves (koku stādītāja šalē!) arhitektūrā, gan folklorā. Gan sasodītajā un milzīgajā, vēl milzīgākajā par Oresta Perebijnisa vareno stāvu, realitātē, vēl aizvien, visās dimensijās neizbēgamajā “patlaban”.

Es tīši nespēju jums no galvas citēt simts gadus vecu dzejoli par odu, bet pavisam drīz var pienākt laiks un situācija, kur jūs, dārgie lasītāji, paši pēc šī dzejoļa pasniegsities un varbūt kādudien zināsit to no galvas.

1. Johannsen M. Podróż uczonego doktora Leonarda i jego przyszłej kochanki, przepięknej Alcesty, do Szwajcarii Słobodzkiej. Wrocław: Wydawnictwo KEW, 2023.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Cimbala J. Romāns ar ainavu. Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici. Rīga: Aminori, 2025. 177. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Kļaviņa S. Jānis Endzelīns. Nacionālā enciklopēdija. Pieejams tiešsaistē: https://enciklopedija.lv/skirklis/54533-J%C4%81nis-Endzel%C4%ABns [skatīts 16.04.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
4. Cimbala J. Op. cit. 175.–176. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Poļakova M. Vai zini ukraiņu rakstnieku Maiku Johansenu un kādēļ viņam tik neukrainisks uzvārds. Latvijas Sabiedriskie mediji. 3. marts. 2024. Pieejams tiešsaistē: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/03.03.2024-vai-zini-ukrainu-rakstnieku-maiku-johansenu-un-kadel-vinam-ir-tik-neukrainisks-uzvards.a544855/ [skatīts15.04.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
6. Terminu “Apšautā renesanse” ieviesa ukraiņu emigrācijas literatūrzinātnieks Jurijs Lavrinenko, bet plašāk zināmu padarīja poļu emigrācijas izdevējs un publicists, politiķis Ježijs Gedroics 20. gadsimta 50. gadu beigās.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Godīgums pret materiālu. Justīne Vernera sarunājas ar Māru Poļakovu. Punctummagazine. 13.04.2026. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2026/04/13/godigums-pret-materialu/ [skatīts 15.04.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
8. Neapgalvoju, ka šī pieeja (gluži kā Johansenam – vistrakākās iedomas balstīt pilnīgi reālās zināšanās) ir vienīgais vai galvenais šī tulkojuma slavas iemesls, tomēr man ir aizdomas, ka tādu ieročmeistara mākslinieka skatienu, kādu tulkotājai pieprasījis viņas kolēģis un autors no simtgadu senas pagātnes, ar grokpalīgu, gūgļpalīgu vai citām nosacītībām gan uzburt nebūtu iespējams.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Piotrowski M. Nikt nie może zatrzymać tej masy wilgotnego światła. Temat rzeka, czyli literacka odyseja ukraińskiego pisarza. NEW. 28.12. 2023. Pieejams tiešsaistē: https://new.org.pl/3559,meandry_mike_a_johannsena.html [skatīts 12.04.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
10. Maciej Piotrowski, privāta sarakste ar šī raksta autori WhatsApp 2026. gada 21. aprīlī.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Šķirklis Перерва ukraiņu valodas vārdnīcā: https://goroh.pp.ua [skatīts 15.04.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
12. Šķirklis Perrero spāņu valodas vārdnīcā: https://dle.rae.es/perrero [skatīts 15.04.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
13. Šķirklis Pereira Vikipēdijā: https://en.wikipedia.org/wiki/Pereira_(surname) [skatīts 15.04.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)