— O tempora, o mores!*

Par Hildegardes no Bingenas liturģisko lugu Ordo virtutum / Tikumu ordenis (no latīņu valodas tulkojis Mārtiņš Laizāns; Neputns, 2025)

* Cicerona izsauciens “Ak, laiki, ak, tikumi!” Pirmajā runā Pret Katilīnu (In Catilinam I)

Cicerons bija ne vien latīņu daiļrunas virtuozs, bet arī viens no pirmajiem Rietumeiropas tulkojumzinātnes teorētiķiem, kas reflektējis par tulkojuma būtību, uzdevumiem un tulkošanas praktiskajiem aspektiem. Katrs jauns latīņu dzejas tulkojums latviski ir kā zvaigzne – tālas pagātnes spožums šodienas debesīs. Koši zaļas, mirdzoši starainas zvaigznes rotājas uz Tikumu ordeņa vāka viegli plūksnaina kartona melnajā galaktikā. Līdzās lugai latīņu valodā grāmatā iekļauts arī teksta tulkojums latviski. Tā autors ir klasiskais filologs, neolatīnists Mārtiņš Laizāns. Tulkojuma redaktore ir dzejniece un māksliniece Linda Mence. Viņa arī veidojusi grāmatas krāšņās ilustrācijas. Ievadā sniegtas ziņas par lugas autori Hildegardi no Bingenas (Hildegard von Bingen, 1098–1179) un viņas daiļradi, izvērstāk pievēršoties Tikumu ordenim. Ievaddaļu nobeidz īss komentārs par Hildegardes darbu aktualitāti, kā arī ziņas par teksta tulkojumu un ilustrācijām. Grāmatas beigās ir piecas tekstu skaidrojošas piezīmes.

Gribu uzsvērt, ka Tikumu ordeņa tulkojuma izdevums pārstāv to šauro grāmatu mākslas nišu, kurā visas trīs daļas – oriģinālteksts, tulkojums un ilustrācijas – ir līdzvērtīgas un cita citu papildinošas. Zaļās zvaigznes uz grāmatas vāka, katrai valodai izraudzītie atšķirīgie burtveidoli, teksta un attēlu izkārtojums – viss sabalsojas vienotā vēstījumā. Tomēr šajā recenzijā padziļināti neanalizēšu lugas saturu un ilustrācijas, grāmatas apskata smaguma centru novirzot uz tulkojuma analīzi. Lūdzu šo atrunu uztvert kā aicinājumu un rosinājumu kompetentiem speciālistiem turpināt diskusiju par poēmas saturu un grāmatas ilustrācijām.

Lai arī latviski tulkoto latīņu tekstu apjoms ir visnotaļ reprezentatīvs, tie pamatā ir antīkās literatūras tulkojumi; viduslaiku un vēlāku periodu teksti tulkoti maz.¹ Bībeles tulkojumiem ir nozīmīga vieta latviešu valodas attīstībā un tulkošanas tradīciju veidošanā, turklāt latviskajā kultūrtelpā pastāv arī reliģisku tekstu sekulāra tulkošanas pieeja, to pārstāv Knuta Skujenieka atdzejotā Dziesmu dziesma (1993) un Ulža Bērziņa Ījabs (1997), Pulcētājs (2000), Slavinājumi (2005). Tie ir atsevišķu Vecās Derības grāmatu atdzejojumi, kuru latviskošanā no senebreju valodas atmesta Bībeles tulkošanas tradīcijā nostiprinātā skaidrojošā pieeja. Grāmatas priekšvārdā Skujenieks raksta, ka, tulkojot Dziesmu dziesmu, viņš bijis “brīvs no visiem kanoniskiem un nekanoniskiem pieņēmumiem, no romantiskām leģendām – kā pirmajā radīšanas dienā”.² Šāda eiforiska atdošanās valodas pirmatnējiem radīšanas impulsiem attaisnojas, ja avotteksts tapis “pirms kanoniskajiem pieņēmumiem un leģendām”, kā tas ir Vecās Derības gadījumā. No sākuma bija dzejas teksts, kas laika gaitā ieguva reliģisku nozīmi. Tomēr šo tulkojumu izdevumi apliecina, ka sens teksts, pat ļoti precīzi pārcelts mūsdienu valodā, ar vārdu vien nevar pārvarēt laika attālumu, kas šķir mūsdienas no dzejas tapšanas laika. Lai arī sekulārie Vecās Derības tulkojumi tiecas atbrīvoties no reliģiskā, vēsturiskā un kultūras konteksta, tulkojumu izdevumos tas nav pilnībā atmests, bet izvērstu skaidrojumu veidā pievienots tekstam plašos zinātniskajos komentāros.

Pieteikta kā liturģiska luga, poēma Tikumu ordenis tapusi ap 1152. gadu. To, visticamāk, izpildīja baznīcā pirms svētās mises. Tekstus nevis runāja vai lasīja, bet dziedāja. Ir saglabājies arī Hildegardes komponēts muzikālais noformējums, kas gan nav iekļauts aplūkojamajā izdevumā. Sižeta pamatā ir Nelabā (Diabolus) un Tikumu (Virtutes) cīņa par Dvēseli (Anima) un Dvēseles atgriešanās pie Dieva. No valodas viedokļa teksts ir tik vienkāršs, ka to var dot tulkot studentiem latīņu valodas elementārkursa nodarbībās. Leksika ir vienveidīga, teikumi – īsi, gramatiskās konstrukcijas – primitīvas, izteiksme – tieša, praktiski bez tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Ja romiešu oriģināltekstu tulkotāji raduši cīnīties ar latīņu valodas sarežģītību un neskaidrību, tad šī poēma izsit tulkotājam pamatu zem kājām ar valodas vienkāršību.

Kā tulkot formas un valodas ziņā vienkāršu tekstu, kura vēstījums sniedzas tālu aiz vārdu robežām? Kā rīkoties, ja doma neslēpjas aiz tēlainas izteiksmes, bet izteikta latīņu vārdos, kuru tiešajai nozīmei pāri klājas daudzbalsīgi gadsimtu nospiedumi? Izvēlētās tulkošanas stratēģijas problemātika uzskatāmi atklājas jau darba nosaukuma latviskojumā. Latīniskais Ordo Virtutum tulkots kā “Tikumu ordenis”. Tikumu mainīgo dabu bija pamanījis jau Cicerons, bet viņš, piesaucot tikumus, teica mores, nevis virtutes. Šeit ir vietā atgādināt latīņu leksēmu nozīmes nianses. Latīņu mos pamatnozīme ir ‘griba, paraža, noteikums’, no šī vārda atvasināts arī vārds “morāle”, savukārt virtus nozīmē ‘vīrišķība, drosme, spēks, tikumība’ un tas atvasināts no vārda “vīrs”. Latīņu-latviešu vārdnīcā³ abām aplūkotajām leksēmām kā viens no tulkojuma variantiem piedāvāts “tikums”. Lai arī tagad varētu izvērst diskusiju par tikuma jēdzienu latviešu kultūrā, paliksim pie leksikoloģiskiem argumentiem – tulkojumi ir pamatoti, jo arī latviešu valodas tēzaura⁴ šķirklī “tikums” uzrādītas abas nozīmes – gan morāles norma, gan paraža vai tradīcija.

Ja virtutes tulkojumu var pamatot ar vārda “tikums” skaidrojumu tēzaurā, tad latīņu ordo latviskojuma apsvērumi jāmeklē citur. Ordo pamatnozīme ir ‘rinda, virkne, kārtība’, no kuras izriet ar militāro jomu saistītās nozīmes ‘ierinda, dienesta pakāpe, sociālā kārta’. Viduslaikos vārds ieguvis jaunu nozīmes niansi, ar to apzīmē organizācijas un apvienības, t. i., bruņinieku vai mūku ordeni. Mūsdienu latviešu valodā vārdam “ordenis” ir divas nozīmes – “organizācija” un “apbalvojums” –, bet saistība ar latīņu ordo pamatnozīmi ‘virkne, kārtība’ ir zaudēta. Lai arī teksta tapšanas laikā, t. i., viduslaikos, latīņu leksēmu jau izmantoja, apzīmējot reliģiskas un militāras organizācijas, jēdziena izpratne un lietojums viduslaikos un mūsdienās atšķiras. Lai neradītu nepamatotas asociācijas ar mūku ordeņiem un apbalvojumiem, precīzāk būtu darba nosaukuma tulkojumā saglabāt vārda pamatnozīmi un darba nosaukumu tulkot kā “Tikumu kārtība”. Šādu nosaukuma tulkojumu esejā par Hildegardi no Bingenas izmanto arī teologs Juris Rubenis.⁵

Lai gan luga tieši nepārstāsta Bībeles sižetu, tās tēlu sistēma un satura idejiskā virzība balstīta Bībeles mācībā. Tekstā ir atsauces uz Bībeles sižetiem un leksiku, kas lietota Bībeles latīņu tulkojumā. Tikumu ordeņa latviešu tulkojuma izdevumā šīs atsauces nav uzrādītas un komentētas, turklāt daudzviet tulkotājs atteicies no tradīcijā nostiprinātajiem Bībeles tulkojumos pieņemtajiem jēdzienu un reāliju latviskojumu paraugiem. Šāda pieeja raisa daudz jautājumu. Lai arī grāmatas ievadā tulkojuma redaktore Linda Mence skaidro, ka grāmatas veidotāji centušies saglabāt atsauces uz Bībeles tekstu un sniegt komentārus, kur nepieciešams, tomēr primāri pret poēmu attiekušies “kā poētisku tekstu, kura tēlainība un izteiksme spēj rosināt, pārsteigt un aizraut lasītājus, kuri nepārzina Hildegardes laiku un tradīciju” (12. lpp.).⁶ Ievads un tulkotāja piezīmes sniedz neapgrūtinošu informācijas minimumu, neuzbāzīgi vēršot lasītāja uzmanību uz intertekstu sānceļiem, no kuriem grāmatas veidotāji izvairījušies.

Ja atteikšanās no sekošanas vai vismaz piesaistes Bībeles tekstu tulkošanas un interpretēšanas tradīcijai ir stratēģija, kas īstenota ar nolūku atbrīvot tekstu no vēsturiskiem, filozofiskiem un ideoloģiskiem kontekstiem, padarot to pieejamāku teoloģijas jomā neiesvaidītam lasītājam, tad, manuprāt, pieeja nav attaisnojusies. Poēma ir radīta konkrētā kultūras tradīcijā un filozofiskā kontekstā. Saturs bez konteksta un komentāriem ir tikai daļēji uztverams, lai neteiktu garlaicīgs, bet tulkojums nav tik grodi izstrādāts, lai priecētu ar formu vien. Un tomēr Tikumu ordeņa izdevums noteikti nav piepulcināms citiem latviski tulkoto Hildegardei piedēvēto ezotērisko izdevumu kolekcijai.⁷

Ir nojaušami – tāpēc saprotami – grāmatas veidotāju apsvērumi nekomentēt tekstu un neuzrādīt Bībeles tekstu atsauces, tomēr grāmatas īsais, vispārīgais ievads un piecas tulkojuma piezīmes nespēj mazināt sajūtu, ka tulkojuma lasījumā kaut kas ļoti nozīmīgs un būtisks palicis ārpus zvaigžņotajiem vākiem. Šo tukšumu potenciāli varētu aizpildīt tulkotāja komentārs par apsvērumiem un interpretācijām lugas nosaukuma un viena vai otra jēdziena tulkojumā. Piemēram, dažu tikumu vārdu⁸ latviskojumi ir neviennozīmīgi un pārprotami, piemēram, Contemptus Mundi tulkots kā “Pasaules Nicināšana”, taču lugas vēstījumā iederīgāk būtu “Pasaulīguma Noliegums”. Caritas tulkots kā “Rūpes”. Latīņu Caritas tradicionāli saista ar grieķu Ἀγάπη / Agape, kas apzīmē beznosacījumu mīlestību, kāda pastāv tuvinieku starpā un ir pretēja erotiskajai mīlestībai. Latviešu valodā vārda “rūpes” pamatnozīme ir ‘nevēlams, nepatīkams gadījums, stāvoklis’,⁹ no šīs nozīmes izriet papildnozīme ‘gādība’, kas apzīmē uzmanību pret kāda cita vajadzībām. Ja tulkotājs apzināti vēlējies izvairīties no tradīcijā nostiprinātā Caritas tulkojuma “Mīlestība”, uzsverot rūpēšanās nozīmi, tad stilistiski neitrālāks un kontekstam atbilstošāks tulkojums varētu būt “Gādība”. Un tomēr, ja Amor Celestis lugā tulkota kā “Debesu Mīlestība”, tad Caritas varētu būt “Kristīgā Mīlestība”.

Latīņu oriģinālteksta un tulkojuma paralēlais izkārtojums ne vien papildina, bet arī atvieglo tulkojuma lasīšanu, jo, kad tulkojums kļūst nesaprotams, atbildi dažkārt sniedz oriģinālteksts, piemēram, lasot “O, brīnišķā klīstošo māte” (73. lpp.) latīņu teksta variantu O laudabilis mater peregrinorum, kļūst skaidrs, ka “klīstošie” ir latīņu peregrinus ‘svešie, nomaldījušies, svešādie, arī svētceļnieki’. Salīdzinājums ar oriģināltekstu ļauj novērtēt arī vairākus pacilājoši poētiskus pārcēlumus, piemēram, mortifera mortis – “nāvnesošā nāve” un vivens vita – “dzīvīgā dzīve” (64. lpp.), latviskus un skanīgus pielāgojumus, piemēram, respice mundum – “pavei uz pasauli” (52. lpp.), has te succurente fugiemus – “ar tavpalīgu izbēgsim” (66. lpp.), vera medicina – “patiesais dziedēklis” (82. lpp.). Paralēlteksts arī liek jautāt, kāpēc 88. lappuses apakšā ir rindiņas luce fulgent quam prius illorum causa fuisset, kuras latviski nav iztulkotas. Vai šeit kaut kas “piekopējies” no citas lapas? Varbūt šī izdevuma mērķis ir modināt jautājumus, bet nesniegt visas atbildes? Viena tikuma vārds taču nav zināms, tas izdzisis no manuskripta! Varbūt atbildes slēpjas olā, kuras tēls caur Hildegardes oriģinālajiem zīmējumiem transformējies Lindas Mences suģestējošajās ilustrācijās? Galu galā arī gudro argumenti atduras pret jautājumu: kas bija pirmais – vista vai ola?

1. Nozīmīgākais viduslaiku latīņu teksta tulkojums latviski ir Indiķa hronika.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Skujenieks K. Jo stipra kā nāve ir mīlestība… Dziesmu dziesma. K. Skujenieka atdzejojumā ar V. Eihvalda, R. Veidemanes apcerējumiem, J. Veinberga pēcvārdu un komentāriem. Rīga: Zinātne, 1993. 37. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Latiņu-latviešu vārdnīca. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1955.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Tēzaurs.lv. https://tezaurs.lv/tikums  (atpakaļ uz rakstu)
5. Rubenis J. Uguns pavedieni. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Šeit un turpmāk: Hildegarde no Bingenas. Ordo virtutum / Tikumu ordenis. Rīga: Neputns, 2025.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Sk., piem., Hildegarde no Bingenas. Pārbaudīta ārstēšana veselībai un labsajūtai. Rīga: Madris, 2017.; Haidbēmere E. Veselīga āda. Hildegardes fon Bingenas receptes. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015.; Prēgencere B. Dziedinošo akmeņu izmantošana pēc Hildegardes fon Bingenas metodes. Rīga: Zvaigzne ABC, 2017.   (atpakaļ uz rakstu)
8. Vārdu, nevis nosaukumu, jo tikumi lugā ir personificēti.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Tēzaurs.lv. https://tezaurs.lv/r%C5%ABpes  (atpakaļ uz rakstu)