— Egons (solo trompetei)

Šodien kutelīga situācija – Egonam jātiek galā ar pasniedzēju Zigmantu, kurš pēc Rietumeiropas modes bija izlūdzies brīvu akadēmisko gadu, lai papildinātu zināšanas un krātu jaunus materiālus saviem mācāmajiem lekciju kursiem. Taču Egonam no drošiem avotiem bija zināms un nojaušams arī tas, ka runa bija ne tikai par zināšanām – Zigmantam acīmredzami bija nepieciešams sastutēt arī savu vispārējo pedagoģisko motivāciju, saplakušo garīgo veselību, kā arī pārstrādāšanās dēļ uz iziršanas robežas esošās attiecības. Egons bija koledžas direktors, līdz ar to galavārds visā piederēja viņam. Direktora vietniece mācību darbā Liene ik reizi, kad pēdējās nedēļas laikā Zigmants vēl pirms jaunā akadēmiskā darba gada nepacietīgi bija ieradies koledžā, lai noskaidrotu savas iespējamās, gaidāmās mācību slodzes, kāpnēs saklausījusi Zigmanta mundro balsi, noslēpās koledžas darbiniekiem domātajā tualetē un sūtīja direktoram ziņas: “Egon, viņš atkal ir atnācis. Mums beidzot viņam kaut kas ir jāsaka! Man jau paliek neērti. Lūdzu, nokārto to!”

Tā kā Egons pats sevī juta diplomātu, politiķi, savas zemes patriotu un visnotaļ godīgu pilsoni, jau divas reizes viņš šo konfrontāciju bija pieņēmis, no visa sev pieejamā arsenāla izspēlējot tieši diplomāta un politiķa kārtis: “Zigmant, klau, parunāsim par to, kad Liene būs saskaitījusi gaidāmās akadēmiskās slodzes. Tu noteikti par to uzzināsi vismaz dienu, pirms sāksies TAVS jaunais mācību gads. Man šodien nebūs brīva brīža un vaļas tev ko pateikt konkrētāk.” Diplomāts un politiķis labi zināja, ka Zigmanta atvaļinājums beidzas tieši 2. septembrī un šāda priekšlaicīga saruna ir liela pretimnākšana.

“Labi, jā… Okei, bet es tomēr vismaz aptuveni vēlētos saprast, kāda būs mana šī gada noslodze, kā dienas plānot, cik lekciju…” klusi ņurdēja Zigmants, kuram šī situācija arī nebija diez ko omulīgāka nekā pašam Egonam, kurš visādi centās saīsināt Lienes slēpšanos pedagogu labierīcībās.

“Tu to noteikti uzzināsi,” strauji, neomulībā aizgriezies, atbildēja Egons, pazūdot savā kabinetā.

“Jā, bet…” Zigmants šajā 30. augusta agrajā pēcpusdienā tomēr saņēma drosmi vēl nostāties atvērtajās kabineta durvīs: “…taču katrs no mums, pirms uzsāk darbu, tomēr vēlas skaidri zināt, kas viņam būs jādara, nevis ierasties darbā un tikai tad uzzināt, ka tas ir pavisam kas cits, nekā bija runāts, vai pat nav nekā…”

“Tiksimies manā kabinetā 2. septembrī pēc pedagoģiskās sēdes, Zigmant, – tas ir viss, ko tev šobrīd varu pateikt!”

Zigmantam visa šī situācija ļoti nepatika, un tā padarīja viņu nervozi aizdomīgu, tomēr piekāpies viņš aizgriezās un devās prom.

“Tu vari nākt atpakaļ, viņš aizgāja,” Egons sūtīja ziņu kolēģei tualetē.

Nebija jau te arī nekādas noslēpumainas konspirācijas – kamēr Zigmants izmantoja godīgi izlūgto atvaļinājumu, viņa vietā lekcijas un praktiskās nodarbības vadīja jaunā lektore Anete, kas nesen bija atgriezusies no doktora studijām Dānijā. Studenti viņu šajā laikā bija ļoti iemīlējuši, viņas lekcijas bija pavisam citādas nekā akadēmiskam speķim ar rupjmaizi līdzīgais Zigmanta pienesums. Viņa grupas dalīja komandās, provocēja iepriekš sagatavotas problēmsituācijas, mācību materiāls lija galvās kā caur plašu piltuvi, ilgi nebija jāgaida uz atbildi arī par galīgi nezināmo – ja atbilde nevienam galvā neuzšķīlās pati, tā nez no kurienes tomēr uzradās, pat pašus studentus atstājot pārsteigumā ieplestām mutēm un ieraugām tās loģiski uzpeldam krāsainām animācijām vērptajās prezentācijās. Arī Egonu bija tā iedvesmojis Anetes jaunais pasniegšanas stils, ka viņš bija nolēmis tieši Anetei uzticēt īpašo digitālo kompetenču un mākslīgā intelekta dresūras klasi, pagājušo desmit mēnešu laikā arvien izbalējošākā perspektīvā redzot Zigmanta atgriešanos. “Mēs gribam, lai Anete paliek,” protams, daudz oficiālākos vārdos nekā še rakstītos, Lienei un Egonam adresētos iesniegumos rakstīja studenti. Neviens gan neuzdrošinājās arī rakstīt “mēs negribam Zigmantu” – viņa kompetence, neizsmeļamie akadēmiskie dziļumi, bibliogrāfiskās zināšanas un praktiskā personiskā pieredze zinātnes laukā nebija gluži bezvērtīga. Tanī pašā laikā Liene un viņai it visā piekrītošais Egons nebija pamanījuši (patiesībā drīzāk – atsacījās skaidri redzēt), ka arī Zigmanta darba metodes pēdējo gadu laikā bija kļuvušas arvien digitāli prasmīgākas, turklāt mākslīgā intelekta serveru dresūras ziņā Zigmants bija ar klusu, bet lielāku starptautiskas pieredzes bagāžu nekā Anete. Tomēr jaunais serveris tika pirkts un būvēts, tieši domājot par Aneti. Viņai nupat apritēja 28, bet Zigmants jau braši soļoja pretim pusgadsimtam, līdz tam bija atlikuši tikai daži gadi. Tā kā Egons bija gan diplomāts, gan politiķis, gan – šeit derētu minēt – savas zemes patriots un godīgs pilsonis, viņš apzinājās, ka saskaņā ar valstī pastāvošo likumdošanu viņam Zigmants darbā atpakaļ ir jāpieņem, taču studentu spiediena dēļ negribētos arī nepagarināt līgumu ar Aneti. Ja domā ironiski – kaut kas līdzīgs situācijai, kad jau nedaudz piemirstā dzīvesbiedre ir atgriezusies no ilgstoša, gribētos pat teikt, ieilguša komandējuma, bet pie jaunākās un tik tvirtās, dzirkstošās mīļākās jau ir tik ļoti pierasts, ka it sirsnīgi gribas kaldināt puķainus plānus, kur un kā varētu kopā darīt visādas interesantas lietiņas. Protams, ir iespējams šķirties, taču tas nenotiktu bez varena skandāla, iespējams, ļoti skaļa un dārga, un, ja pat izdotos šķirties, ko kāds padomātu, ja tūliņ atkal tiktu slēgta laulība ar jauno mīļoto? Tas tā kā īsti neietilpst izpratnē ne par diplomātiju, ne politiku, arī ne cik melns aiz naga te nesanāk no patriota un vēl mazāk – godīgā pilsoņa. Egonam bija grūti skaidri izdomāt, kā rīkoties, tāpēc, izspēlējis dažus ideju scenārijus, viņš tomēr ļāvās notikumu plūsmai.

Pienāca 2. septembris, un mirkli pēc pusdienas Zigmants ieradās Egona kabinetā, kur viņu jau uzreiz mulsināja personāliju izkārtojums pie konferenču galda: vienā pusē blakus viens otram sēdēja Egons un Liene, un starp abiem vienādos attālumos uz galda bija novietota dokumentu mape, bet Zigmantam atvēlētā vieta bija pretējā pusē, kā filmās redzētās nopratināšanu situācijās policijas iecirknī.

“Labdien, Zigmant, izskaties labi atpūties,” ar koķetu smaidu sejā sarunu centās uzsākt Liene.

“Nevaru sūdzēties, kolēģi, laiku izmantoju lietderīgi, esmu atgriezies ar vairākām jaunām idejām. Ja atļausiet, vēlētos sniegt vēl vairāk ieguldīju…”

“Paklau, Zigmant. Ko tu vēl varētu mācīt mūsu koledžā?” viņu spēji pārtrauca Egons.

Zigmants īsti nesaprata jautājumu. Ko tas nozīmē? Viņam, kurš tik ilgi specializējies humanitārajās zinātnēs, tagad piedāvās mācīt arī sportu, kulinārijas mākslu vai vadīt teātra pulciņu?

“Egon, kā tu to domā?” Zigmants, pazīdams direktoru jau kopš abu kopīgajiem studiju gadiem, izmantoja familiāru uzrunas veidu.

“Redzi, studenti ir nobalsojuši, ka viņi vēlas, lai tavas līdzšinējās lekcijas arī turpmāk lasītu Anete,” Liene centās kalt karstu dzelzi, lai izvairītos no muļķīgas klusuma pauzes. “Mums ir ļoti daudz iesniegumu,” viņa piebilda, sevišķu uzsvaru liekot uz vārdu “ļoti”.

Tagad gan iestājās klusums.

“Tas, ko mēs no savas puses varam tev teikt… Nu jā, šis kaut kā ir tāds brīdis, kad… kad sanāk, tev būtu jāsāk tā kā no… no sākuma. Nē, lūdzu, nepārproti, tu esi izcils savas nozares speciālists, tevi noteikti novērtē arī… jā, nu ir studenti, kas ļoti labi par tevi atsaucas… Šobrīd tā klase… Jā, mēs pārbūvējam to digitālo rīku klasi, tā kā Anete tur gribētu… Nu, bet… Nē, telpas mums šobrīd netrūkst, tavus materiālus un grāmatas jau esam pārnesuši uz ceturtā stāva gaišāko klasi,” locījās diplomāts, politiķis, patriots un godīgais pilsonis.

“Mēs ļoti lepojamies, ka esi tomēr pie mums atgriezies un ka varam tevi saukt par kolēģi,” ar jau daudz cietākā kaulā cirstu smaidu nekā sākumā teiktajam pievienojās Liene, tanī brīdī atverot mapi un no tās izņemot ekselī taisītu lapu, un viegli pabīdot to Zigmanta virzienā.

“Stundu skaits ir tāds pats, mēs esam godīgi, pildām noteikumus un solījumus…” Egons klusi, bet ar ļoti godīgu pārliecību sejā atgāzās lielajā biroja krēslā, pārkrustojot kājas un piekārtojot uz acīm brilles.

“Praktiskā darba…”, “ievads…”, “…vadīšana” – lēni ar pirkstu velkot līdzi, burtoja Zigmants, secinot, ka dokumentā uzskaitītais ir viņam vairāk svešs nekā saistošs, nedaudz pat vienkārši tehnisks, neskatoties uz to, ka…

“Stundu skaits taču ir, vai ne?” redzot pārsteiguma aizmigloto Zigmanta seju, pārjautāja Liene.

“Jā, bet…”

“Piedod, Zigmant, bet mums studentu viedoklis ir pirmajā vietā, neko vairāk mēs nevaram darīt, tas nebūtu godīgi ne pret vienu no pusēm.”

“Studenti Aneti mīl,” piebalsoja Liene

“Vai tu varētu, lūdzu, šo parakstīt?” ar samērā lielu diplomāta pārliecību jautāja Egons.

“Nu…” vārdus ātrumā mēģināja sakārtot Zigmants.

Liene pēkšņi strauji pavilka ekseļa tarifikācijas lapu atpakaļ pie sevis, pirms Zigmants bija sācis meklēt pildspalvu. Pie iepriekš iestudēta sakāmā atkal ķērās Egons.

“Ir viena lieta, kas tomēr prasa no tevis paskaidrojumus.”

Zigmantā nozibeņoja pārsteiguma strāva, un viņš nespēja pat iedomāties, ko šī gada laikā būtu tādu sastrādājis, būdams centīgs ģimenes tēvs un zinātnes kalps ar samērā garlaicīgi pavadītu brīvo laiku.

“Redzi, tavas prombūtnes laikā ar tevi bija lasāma tāda kā saruna žurnālā Zinātne un Vārds,” pār briļļu rāmjiem nosvērti un draudīgi mierīgi raudzījās Egona tumšpelēkās acu zīlītes.

“Jā, un? Tā bija interesanta iespēja parunāties ar manu kolēģi par šo un to…”

“Tieši par to arī ir runa,” viņu uzreiz pārtrauca Egons. “Piecpadsmitā lappuse, otrā rindkopa no augšas.”

“Vai es atceros, kas tur bija…” Zigmants sāka apslāpēti, pat nedaudz stulbi smaidīt.

“Nu re… slikti, ka neatceries. Tu savam kolēģim tur stāsti, ka ar studentiem jūtoties kā līdzīgs ar līdzīgu un brīžam pat tevi pašu pārņemot pārsteigums, kā viņi vispār kaut ko no tā visa iemācās, jo jūs taču tikai atvērti sarunājoties par dzīvi…”

“Egon, paklau, nekļūsim nu burta kalpi. Vai tad tu nesaproti, ka tā ir kā alegorija… līdzība… Protams, ka mūsu darbs ir metodiski precīzs.”

“Zigmant, nu protams, es diezgan labi to visu saprotu, un tomēr iedomājies, ka kaut kas šitāds uz galda nonāktu ierēdņiem ministrijā… Nu ko viņi padomātu, ar ko mēs te, mūsu mācību iestādē, nodarbojamies? Tur ne visi saprot humoru, alegorijas un… līdzības.”

Zigmantam vairs nebija ko teikt. Viņš sēdēja sastindzis, vaigos no apturētā smaida bija iemeties krampis.

“Paklau, es esmu tavā pusē, mēs taču gribam sastrādāties, vai ne?” turpināja Egons. “Bet nu tomēr – lai mēs varētu parakstīt šo dokumentu,” un Liene atkal no tā atlaida savus glancēti violeti krāsotos nagus, “es līdz rītdienas pusdienlaikam uz galda vēlos sagaidīt tavu rakstisku paskaidrojumu par šiem izteikumiem. Nemetīsim šaubu ēnu uz mūsu mācību iestādi. Mums publiski ir jāizskatās spožiem gan no priekšas, gan sāniem.”

“Un no pakaļas,” gribēja piebilst Zigmants, tomēr viņa visādi inteliģentā daba lika šo norīt kā pludiņu ar āķi bez ēsmas. Ēsma bija tas izprintētais ekseļa dokuments, kuru parakstīt viņš nemaz vairs nekāroja.

Vēsi uzmetis abiem pratinātājiem skatu, Zigmants atturīgi atvadījās un izgāja no kabineta, garām līdzjūtības pilnam sekretāres skatam, kura, kā viņam likās, šo notikumu scenāriju jau bija zinājusi. Pusceļā līdz kāpnēm Zigmants atcerējās izslēgt diktofonu, ko bija paņēmis līdzi, nojaušot, ka sarunas gaita varētu būt arī neparedzama. Nekādi “praktiskā darba…”, “ievads…”, “…vadīšana” Zigmantu nespēja motivēt “padomāt ar skaidru galvu” vai kaut ko nožēlot – darīto, teikto, presē drukāto vai savos deviņpadsmit darba gados koledžā būvēto.

Paskaidrojuma vietā no rīta sekretāre Egonam pasniedza Zigmanta atlūgumu. Trīs dienas vēlāk atlūgumu iesniedza arī Anete – viņas cilvēciskais godaprāts un mūžīgie Egona smaidiņi ar tekstu “neuztraucies, Anetīt, neklausies, ko un ar ko tevi tas profesoriņš Zigmants mēģina ietekmēt un iespaidot, šī vieta ir un būs tava” morāli pēc uzzinātā neļāva viņai darbu koledžā turpināt nekādā veidā. Zigmants savulaik bija arī viņas pašas ļoti cienīts pasniedzējs, turklāt Zigmants ne mirkli nebija mēģinājis viņu jebkā ietekmēt vai baidīt. Koledžā parādījās vakance.

Egons bija pabeidzis mūzikas vidusskolas trompetes klasi. Viņam ļoti patika spēlēt. Viņš bija darījis visu, lai no trompetista pamazām izaugtu par orķestri. Viņam patika arī teātris, ikkatrā privātā sarunā viņš mēdza piezīmēt, ka emocionāli un intelektuāli vistuvākie un saprotamākie viņam esot aktieri, kuru netrūka arī viņa ģimenes draugu lokā. Uzcēlis plašu ģimenes māju lielpilsētas nomalē, brīžos, kad bija sajūta, ka ir noslēdzies kāds cikls, kaut kas ir padarīts vai ir jāatrod ceļš kādam jaunam dzīves pavedienam, viņš iznāca uz savas mājas augšstāva terases, kas bija pavērsta pret lielo upi, un, pielicis pie mutes spožo misiņa pūšaminstrumentu, kas vakara gaismā mēdza kļūt teju vai sarkans, nospēlēja trompetes solo no Gustava Mālera 5. simfonijas pirmās daļas. Simfonijas, kuru mēdz saukt arī par sēru maršu simfoniju, tomēr Egonam tā nebūt nelikās drūma mūzika. Tā bija tik ritmiska, “trompetiska” melodija, kuras skaņas vienmēr ar patiku saklausīja arī kaut kur mājā šiverējošā ģimene, – “tatataTĀ – tatataTĀ – tatataTĀ – TĀ – tatataTĀ – tatataTĀ – ta-ta-ta-TĀĀĀ” un strauji lejupkrītošs melodijas putns. Šie brīži nozīmēja, ka Egona dzīvē vai nu kaut kas ir sācies, vai beidzies, vai nu ar varonīgu drosmi ir atrisināts.

 

04.08.2026.