“Varbūt Kjūtijam taisnība, ka viņi ir zemākas būtnes ar mākslīgu atmiņu, kas izsmēlušas savas dzīves jēgu.”
Aizeks Azimovs, Es, robots
***
Vēderdejotājas izēstā laikmetā
Sirdis pukst satracinātos ritmos.
Norītās pulksteņstundās nerimtīgi vaidi slīd
Un vēro, kā mīlējas Džons Konstebls un sēcoša
Keita Blānšeta, laikmetnesis zvana
Tikai
Pūderotā ziemas naktī,
Kad zeme noklāta ar Džona nedienām un
Keitas aizkritusī auss dzird tikai
Manu, tavu un mūsu
Promiešanas alkas
***
Pārcelsimies nākamnedēļ, viņa teica.
Tu pati esi viena Depo kaste, es teicu.
Iefasēsim bērnus celofāna sapņos, viņa teica.
Atkārtosim bezmiega kļūdas, es teicu.
Pārcelsimies pēc pusotra gada gaudu, viņa teica.
Necelsimies pat šorīt, es teicu.
Atkodīsim svešinieku ēšanas paradumus, lai zagtu sāli, viņa teica.
Tu vienmēr esi bez sāls, teicu.
Pārcelsimies uz nekurieni, viņa teica.
Pārcelsimies atpakaļ uz šo pašu graustu, es teicu.
Nodoti šai stāstā ir visi.
Un ūbele griež galvu, smiedamās par
Laika apjoztu celmu
Un tevi un mani.
***
Šogad vairs nebūs karalisku brokastu,
Pat maize sašļukusi kā padauza no Sēnas piekrastes.
Nebūs arī pārdomātu atentātu pret nejēdzīgiem varoņiem, kas
To vien prot kā noskaņot klavieres,
Noskaņot klavieres pret tevi un mani.
Šogad vairs nebūs naida,
Nebūs naida par tuvinieku skaistajām sejām,
Par zefīrainu mieru,
Par neizglābtiem slīkstošajiem,
Par kurmju rakumiem Dzintaru dāčā,
Par atklepotiem vistas kauliem,
Par tumsu mūsu laulībā.
Šogad vairs nebūs cēlas jautrības,
Būs tikai nostaļģijas lepra, lepna
Kā Karpatos pazudis draugs,
Kā Vīnes lidostā aizmirsts čemodāns
Pārkod mani kā diegu
Vecmāmiņa ir iemigusi
Mums vēl ir laiks laiks
39-41
Džeimss šonedēļ izlēma pārvākties no savas
Sabrukušās, nodegušās mežabūdas, kur Teda Kačinska atmiņas
Izplēn, tās apskauj katru sniegā aizmigušu egli,
Sarauj saites ar neglītākajiem radagabaliem.
Džeimss klīda ar savām paunām no Zasulauka līdz
Pat Zagrebai.
Malkodams aprikožu liķiera pēdējos trīsdesmit trīs gramus,
Lēnu skatienu aprazdams ar laiku.
Laiks met sprunguļus.
Laiks ļauj
Tev, man, Džeimsam, mums
Visiem
Izlabot vecākās no kļūdām
Un četrdesmit pirmā gada rudenī ļauj
Beidzot pieaugt
***
Šorītu es sāku ar pātariem:
Mamma, piedod, gļēvums ir mana dienasgaisma un redze tumsā.
Tēvs, piedod, kaislīga necieņa pret tevi ir upuris, ko jau
Rīt nesīšu uz lombardu.
Māsas, piedodiet, kaisle ir mana cieņa, cīņa un necieņa
Pret notikumiem, kas slīd man garām kā milzu odzes.
Šos notikumus vērpju, nemīlēdams nevienu apputējušu palodzi,
Šos notikumus atslābinu un sapildu pudelēs, lai izdzertu
Tajās savādajās dienās,
Kad meža vientulībā sakrājas smeldze.
Šos pātarus skaitīšu ik pārdienas, līdz nākamība
Attaisnos šodienu, šodien būšu mājās.
Apsolu būt mājās, jo no Suvalkiem zvanīs tante Fraņa.
Es paspēšu savā trauksmainībā paspēšu atbildēt, jau stundu
Pirms būšu mājās,
Būšu tuvāk nākamībai.
Gaidīšu zvanu un skaitīšu pātarus, jo arī Dievs vairs neuzklausīs
Lūgumus, tā bija rakstīts ēmailā.
Un kam gan ticēt,
Ja ne apbružātiem
Ēmailiem ar tavu parastu nolemtību un
Sodību, kas izēda mūsu ģimeni.
“– Bet tā nenotika?
– Baidos, ka ne.
– Tad mēs neesam tikuši ne soli tālāk.”
Aizeks Azimovs, Es, robots