— Atdzeja kā turpināšana

Domāju, ka starp Punctum lasītājiem nav tādu cilvēku, kas nebūtu pazīstami ar Ievas Lešinskas vārdu. Ieva tulko un atdzejo galvenokārt no angļu un zviedru valodas, kā arī ir atbildīga par daudziem nozīmīgiem latviešu literatūras tulkojumiem angļu valodā. Bet šīs sarunas cēlonis ir, iespējams, slavenākā īru dzejnieka, Šeimusa Hīnija, dzejoļu izlases 100 dzejoļi iznākšana apgādā Neputns. Par šo atdzejojumu Ieva nupat saņēmusi Dzejas dienu balvu. Uz tikšanos es dodos viegli sabijusies aiz tās milzīgās cieņas, ko pret viņu izjūtu, bet Ievā nav ne kripatas no augstprātības.

Līva Marta Roze

 

Tad, kad es vēl Rīgas Laikā nodarbojos ar intervēšanu, es parasti izdomāju pirmos trīs jautājumus. Pēc tam jau aiziet. Cilvēkiem patīk runāt pašiem par sevi.

 

Es paļaušos uz to. (Smejas.) Hīnijs ir Nobela prēmijas laureāts, bet pirms izlases iznākšanas par viņu, godīgi sakot, neko nebiju dzirdējusi; kad runa ir par īru literatūru, viss, ko atceros no lekcijām, ir Vailds un Džoiss. Vai atminaties pirmo reizi, kad sastapāties ar Hīnija daiļradi? Un kā nonācāt līdz viņa atdzejošanai?

Pirmoreiz sastapos, manuprāt, deviņdesmito gadu sākumā, jo daudz tika citēts viņa dzejolis, kuru tagad no galvas neatceros, bet tas bija par to, ka vēsture un cerības saskan (The Cure at Troy). Tas bija pozitīvs brīdis, visi bija cerību pilni, Padomju Savienība sabrukusi, Nelsons Mandela ārā no cietuma, Čehoslovākijā pie varas bija Havels, tika sperti pirmie soļi, lai noregulētu Ziemeļīrijas konfliktu. Pilnīga debesmanna. Tolaik strādāju Minhenē, un mūždien tur bija visādi avīžu raksti ar netipiski poētiskiem virsrakstiem, un tur bija arī Hīnija dzejoļa rindas. Tad, kad viņš saņēma prēmiju, man palūdza toreizējais laikraksts Literatūra un Māksla, un es atdzejoju divus dzejoļus. Tagad, kad jau biju ietulkojusi 100 dzejoļus, papētīju periodika.lv un atklāju, ka viens no tiem bijis programmatiskais Rokot. Aizmirsu, ka biju vienreiz to atdzejojusi. Tajā laikā, bez tiem diviem publicētajiem, atdzejoju vēl kādus desmit, bet ar visām datoru maiņām 30 gadu garumā pārējie, kā izrādījās, bija pazuduši bez pēdām. Tālāk par Hīniju gan dzirdēju dažādos kontekstos, bet biju pametusi viņu novārtā. Iepriekšējā Īrijas vēstniece Īmera Frīla interesējās par literatūru un kopa sakarus ar cilvēkiem, kas ar to nodarbojas, un viņa pieminēja, ka pagājuši 30 gadi, kopš Hīnijs saņēma Nobela prēmiju, un Īrijā tas ir liels notikums, visi runā tikai par Hīniju. Tas bija pērn, jo prēmiju viņš saņēma 1995. gadā. Un man sametās kauns, ka mums nekā nav. Steidzīgi teicu Ķirķim, ka vajag; viņš teica, ka tik ātri neies, uz gadadienu nepaspēsim, bet es sāku viņu [Hīniju] lasīt. Sākumā likās, ka tas nebūs man, bet aiz cieņas pret īriem nolēmu, ka tomēr vajadzētu. Un pamazām man iepatikās, sapratu, ka nav viņš tikai dabas apdzejotājs. Viņa un mūsējā dabas izjūta, no vienas puses, saslēdzas, bet, no otras puses, tas ir pilnīgi kaut kas cits. Viņam vienmēr dabā ir cilvēks un tas, kā cilvēks mijiedarbojas ar dabu, kamēr mēs kļūstam dabas pārņemti, un daba kļūst bezpersoniska, viņa ir spēks, kas virmo ap mums un ietiecas mūsos, un cilvēka vairs tur diez ko nav.

 

Tad es pareizi saprotu, ka pagājušajā gadā radās ideja par šo izlasi un šogad tā ir iznākusi? Ļoti ātri ir izdevies atdzejot.

Man gan likās, ka iet šausmīgi ilgi. Problēma bija tajā, ka sāku atdzejot pēc savas gaumes, skatījos to, kas man patīk, un tad izrādījās, ka tā nemaz nevar. Nevar dabūt atļauju publicēt kaut ko no Hīnija, ja neizdod grāmatu, ko jau izdevis Faber&Faber. Viņi ir izdevuši visus viņa krājumus, bet ņemt vienu nesenu krājumu vai vecu – tas likās muļķīgi. Gribējās tomēr izlasi. Izrādījās, ka ir iznākuši šādi simts dzejoļi. Ja man būtu dota brīva vaļa, es būtu izvēlējusies pilnīgākus dzejoļu ciklus, nevis pa vienam atsevišķam dzejolim, un arī varbūt ne pašus personīgākos, bērniem veltītos dzejoļus, kam gan arī nav ne vainas. Bet kopumā man šķiet, ka šis krājums dod kādu priekšstatu par Hīniju.

 

 

Mazliet atkāpjoties no Hīnija – kad sākāt nodarboties ar atdzejošanu? Kā dzejniece nekad neesmu mēģinājusi atdzejot, jo, manuprāt, tie ir pilnīgi divi dažādi procesi un talanti.

Kādreiz jau es arī rakstīju dzeju, bet ar to ir tāds smieklīgs stāsts, kas zināmās aprindās jau ir folklorizējies. Mans dzejoļu krājums aizgāja bojā. Tajā laikā – 1991. gadā – rakstīju uz rakstāmmašīnas un kopijas neturēju, jo šausmīgi riebās un joprojām riebjas saķēpāti papīri, es paturu tikai tīrrakstu. Tajā dienā, kad sākās Persijas līča karš, respektīvi, 1991. gada 16. janvārī, lidoju uz Helsinkiem, uz sociāldemokrātu saietu. Lidoju no Minhenes kā žurnāliste, bet tolaik biju arī sociāldemokrātu partijā. Tur bija arī Uldis Bērziņš, kam es gatavojos iedot kopā savākto manuskriptu. Man koferī bija arī elektronika, bet smieklīgā kārtā lidostā neviens nepateica, ka bagāžā tā nedrīkst būt. Aizlidoju uz Helsinkiem, un mans koferis nepienāk. Man teica, lai neuztraucos, aizsūtīs uz viesnīcu, bet tā arī koferis neparādījās. Beigās sazinājos ar kolēģiem Minhenē, un viņi bija noskaidrojuši, ka visa bagāža, kurā ir elektronika, esot, tā teikt, likvidēta. Protams, ka par dzejoļu krājumu man kompensāciju neizmaksāja. (Smejas.) Es nolēmu, ka tā ir zīme, tāpēc gandrīz vairs neesmu apgrūtinājusi latviešu tautu ar saviem dzejoļiem. Bet es biju pazīstama ar tādiem dzejniekiem kā Juris Kronbergs un Uldis Bērziņš – Juris mudināja atdzejot Eliotu, savukārt Uldis gribēja, lai atdzejoju viņu pašu. Man likās, nu ko tad es, bet tomēr ķēros pie Eliota – galvenokārt tāpēc, ka par viņu fanoja Ezra Paunds, kuru biju daudz lasījusi un kura ietekmē arī tolaik šo to rakstīju. Nezinu, vai dzeja un atdzeja tiešām ir divas dažādas lietas. Hīnijs forši ir teicis, ka atdzejojot tu dabū kaifu pabeigt to, ko ir iesācis kāds cits. Tā arī ir. To, kas tevī ir un ko varbūt baidies izpaust, tu liec iekšā cita darbā. Hīnijs, Eliots, Bērziņš, bet es pati ne, es jau tikai, kā Meiere saka, mūks pārrakstītājs.

 

Stāsts par pazaudēto manuskriptu ir ļoti traģisks, nezinu, vai pati to pārdzīvotu. (Smejas.)

Tas bija tik sen, ka gandrīz vairs neliekas, ka notika īstenībā un ar mani.

 

Kad sākotnēji meklējām recenzentu šai grāmatai, vērsāmies arī pie Šlāpina, kurš kā vienu no atteikuma iemesliem minēja, ka Hīnijs ir ļoti sarežģīta tēma. Kas sagādāja vislielākās grūtības, atdzejojot Hīniju? Ja tādas vispār bija.

Protams, pirmajā piegājienā bija. Tagad gan vairs tas neliekas nekas nepārvarams. Viņam ir ļoti sarežģīta sintakse, grūti to atspoguļot, jo tā ir tik īpatnēja, raksturīga tikai Hīnijam. Un tad vēl fonētika. Rindas ir ļoti piesātinātas, katrs vārds nes slodzi, viņš neraksta vārdus kā pildvielu rindai. Bet atbilstošie latviešu vārdi ir gari, ar visādām “-šana,” “-šanās” un tamlīdzīgi. Ļoti jāpiepūlas, lai rindas nebūtu bezgalīgas, bet reizē atspoguļotu un ievērotu ritmu. Vēl ir iekšējās asonanses, aliterācijas, atskaņas, kam arī tomēr ir jēga, sarežģītāk nekā  “māja-kāja”. Un tad viņš nojauc tās atskaņas un pāriet uz aliterācijām. Tas arī ir sarežģīti. Un tad vēl onomatopeja. Bet, kad iebrauc otra galvā, ir brīdis, kad tas kļūst kaifīgi. Sāc sajust, ko un kā viņš domā, un ar katru dzejoli kļūst vieglāk. Vismaz man tā bija.

 

Radioraidījumā Kultūras rondo runājāt gan par Hīniju, gan Vongu un uzsvērāt, ka Hīnijs balstās tieši uz sintaksi, nevis metaforām kā Vongs. Cik daudz tiek pazaudēts no sākotnējās struktūras, to pārceļot latviešu valodā?

Vienmēr ir kāds zaudējums. Valodas ir tik atšķirīgas, nav iespējams visu atspoguļot. Angļu valodā vārdu kārtība ir samērā noteikta, latviešu valodā smaguma centrs iet uz beigām. Hīnija īpatnības esmu centusies saglabāt, bet vai man tas ir izdevies – gaidu un nevaru sagaidīt, kad kāds uzrakstīs kritiku. (Smejas.)

 

Kad lasīju, ik pa laikam pārlasīju anglisko tekstu; tas vienmēr ir interesanti, jo redzi, kā atdzejotājs ir risinājis kādu sarežģītu vietu, vai arī citur paskaties un domā, ka es varbūt darītu citādi. Vai atdzeja ir vairāk tehniska vai radoša nodarbe, un kādas īpašības ir nepieciešamas labam atdzejotājam?

Nezinu, vai esmu laba, bet pacietība ir vajadzīga. Spēja stundām sēdēt pie viena un tā paša teksta un tad spēt to nolikt malā un atgriezties. Tad tu atkal uz to skaties citām acīm. Protams, arī valodas izjūta, prasme rakņāties pa vārdnīcām…

 

Un gūt no tā kaifu, vai ne? (Smejas.) Tad tajā visā ir kaut kas radošs arī.

Tas noteikti ir radošs darbs. Tur jābūt kaislībai, jo bez tās tā ir vienkārši mehāniska pārcelšana. Tā ir ar Džoisu, tā ir ar jebko. Sākums vienmēr ir grūts, jo tu cīnies un steberē, bet pēc laika viss aiziet palēkdamies. Bet bez pirmā posma, kas iet tādiem grūdieniem “ai, es neko nesaprotu”, “ko es vispār ar šo darīšu” un “to taču nav iespējams izdarīt”, nevar iztikt, tām mokām ir sava jēga.

 

 

Runājot par Ulisu, es teiktu, ka tā ir arī lasot. Es tiku līdz trešdaļai, visu laiku bija grūti, bet ir viena vieta, kur Baks Mulligans bļauj “Eurēka! Eurēka!”. (Smejas.) Tā rindkopa, kur tas notika, – es sapratu, ka bija vērts cīnīties cauri visai trešdaļai, lai nonāktu līdz tai vienai rindkopai. Viens labi pazīstams un pieredzējis režisors man reiz teica, ka pirms katras izrādes viņam ir sajūta, it kā viņš nodarbotos ar režiju pirmoreiz. Neskatoties uz lielo pieredzi, vai jūsu darbā ar tekstu joprojām ir vieta šaubām un nedrošībai?

Protams. Piemēram, par Džoisu ir bijusi tieši tāda sajūta, ka ar šo teikumu es nemūžam netikšu galā, un dažas nodaļas vispār ir vājprāts. Tas ir kā mūžā pirmais tulkojums, bet tur jau arī ir tas foršums. Tevī ienāk kaut kas svaigs, un tu staigā apkārt kā iemīlējies. (Abas smejas.)

 

Tas gan ir brīnišķīgi. Man tā bija, kad sāku strādāt Punctum. Tajās dienās, kad man bija jāpublicē kāds raksts, no sajūsmas modos septiņos, astoņos no rīta gatava ķerties pie darba. Dažkārt tā joprojām jūtos, jo to neizjūtu kā darbu, bet foršu lietu, ko man patīk darīt.

Prieks to dzirdēt. Man tā bieži bija, tulkojot Ulisu. Bet nelaimīgā kārtā redaktors nebija gatavs pieslēgties ilgu laiku. Tagad viņš ir pieslēdzies, bet man ir grūti atgriezties tajā eiforijas stāvoklī, jo tas tagad jau ir izdarīts un pagājis, un es neko par to vairs nezinu. Un atkal tu skaties kā pirmoreiz, bet citām acīm, ir grūti panākt to bijušo plūdumu, ir no jauna jāmēģina saprast, kāpēc izdarīta tā vai cita izvēle, bet tas ir ar tādām svešām, aukstām acīm.

 

Man šķita interesanti, ka minējāt par atdzeju kā turpināšanu, jo man vienmēr ir licies, ka tā ir pārradīšana.

Viss atkarīgs no tā, ko esi gatavs zaudēt, un katru reizi tas ir kaut kas cits. Galvenais nezaudēt jēgu, to, kas autoram bijis svarīgi. Piemēram, angļu valodā ir atdzejojumi, kur atdzejotājs necenšas ievērot atskaņas. Hīnijs ir teicis, ka viņam patiktu, ja atskaņas tiktu saglabātas, ja vien neveidojas kaut kas līdzīgs “Humpty Dumpty”, tā kā “māja-kāja” un tamlīdzīgi. Atdzejojot Čaku, man bijusi sajūta, ka vietām viņš ir paņēmis tā vieglāk, atskaņai tur nav nekādas jēdzieniskas slodzes, tā tur ir tikai fonētikas dēļ. Tikpat labi to var nomainīt ar citu vārdu, kas neatbilst pēc nozīmes, bet saglabā noskaņu. Bet ir arī tādi gadījumi kā Hīnijs, kad katrs vārds nes slodzi un ir jāpamežģī smadzenes, lai atrastu kaut ko daudzmaz atbilstošu.

 

Man šķiet, es tikko sapratu, kāpēc nekad neesmu saņēmusies nodarboties ar atdzeju. (Smejas.) Mani paralizē tas, ka vienu tekstu vairāki atdzejotāji atdzejos citādi un atdzejotājam ir jāpieņem ļoti daudzi lēmumi par iespējamajām variācijām vienā tekstā. Es neizturētu tādu spriedzi.

Man gan likās ļoti interesanti, kad Strāvā bija vairāki Dilana Tomasa atdzejojumi.

 

Jā, bija ļoti interesanti viņus salīdzināt savstarpēji. Žurnālā Satori joprojām ir redzams citāts par to, ka literatūrā meklējat nevis mierinājumu, bet kaut ko jaunu. Kas ir tas jaunais, ko Hīnijs var piedāvāt latviešu lasītājam?

Sevi. (Abas smejas.) Viņam piemīt īpaša tēlainība, bez tam viņam ir sava atbilde uz to, kādā mērā dzejniekam ir vai nav jābūt iesaistītam sabiedriskos procesos. Ievērojams dzīves posms, ko Hīnijs pavadīja Ziemeļīrijā, bija neapskaužams laiks. Un viņš izvēlējās nepieslieties nevienai no pusēm un saglabāt neitralitāti, vienlaikus jutās vainīgs par to, ka stāv malā, tomēr citādi viņš nevar, gluži kā Luters – te es stāvu, jo citādi nevaru. Atdzejojot man bija par to jādomā. Esmu vienmēr aizstāvējusi savu mīlulīti Ezru Paundu, kurš tiešām kara laikā darīja pilnīgas muļķības vienkārši tāpēc, ka bija apsēsts ar idejām par to, kas ir un kas nav patiesa civilizācija. Bet problēma jau nekur nepazūd, respektīvi, kā tu attiecies pret notiekošo un kā tas ienāk vai neienāk tavos darbos. Bija interesanti lasīt dzejoļus, kas izdoti pirms 33 gadiem.¹ Daudzos no tiem bija vienkārši drausmīgi jēls patriotisms; jūtams, ka cilvēks vienkārši nespēj sevi savākt. Ļoti labi atceros to laiku, kad kritika fiksēja to, ka dzejnieki un rakstnieki – nu, vismaz daļa – ir apmulsuši un nesaprot, kā nu tagad darīt, kā rakstīt. Un tad nāca Vērdiņa paaudze, kuru dzejā pēkšņi no politikas vispār nekā, mēs tikai paši un par sevi, un dies’ pasarg kaut kādu tur patriotismu. Refleksijas par to, kas notiek, bija, bet izteikti subjektīvas. Īsti pareizas vai nepareizas atbildes vai ceļa kartes vienkārši nav. Katrs izvēlas pats. Bērziņš, piemēram, citādi nevarēja, viņam patiešām sāpēja tas, ka piedzimis par vēlu un nav spējis novērst, piemēram, to, ka latvieši šauj ebrejus. Viņš ļoti pārdzīvoja arī par to, ka viņa spēkos nebija samierināt armēņus ar azerbaidžāņiem. Ir tādi cilvēki, un ir arī malāstāvētāji, kas saglabā cita veida integritāti. Man liekas interesants veids, kādā Hīnijs tiek galā ar Ziemeļīrijas un katolicisma problēmām. Viņam intervijā reiz jautāja par to, cik lielā mērā viņu ir ietekmējis tas, ka viņš ir Ziemeļīrijas katolis. Viņa atbilde – pilnā mērā. Tas viss viņā ir, bet interesanti ir tas, ko viņš ar to dara. Viņš neiet spridzināt protestantus. Viņš mēģina šo pretējo pusi saprast, piemēram, dzejolī par kaimiņu, ar kuru robežojas zemesgabali. Kaimiņš ir protestants, bet Hīnija ģimene – katoļi. Šajā dzejolī – tāpat kā daudzos citos – viņš veido ļoti skaidru bildi, varbūt tā neatbilst realitātei, nekad tur neesmu bijusi, bet viņš uzbur ļoti taustāmas ainas. Kaimiņš nogaida, kad katoļi ir beiguši savas svētdienas lūgšanas un tad izliekas, ka vienkārši gājis garām, kaut gan pilnīgi skaidrs, ka viņam svarīgi kontaktēties ar kaimiņiem. Attiecībā uz vizuālo, tāpat man ir ar Džoisu, es tik ļoti izjūtu viņa Dublinu – neatceros, kas tā bija par filmu, bet tas priekšstats, ko Džoiss man uzbūris, skaidri un gaiši bija tur, uz ekrāna. Tas ir tik dīvaini, ka vienkārši vārdi spēj veidot tik spilgtus vizuālus iespaidus.

 

 

Lai nu ko Ezra Paunds būtu sastrādājis, viņa dzejolis par to, ka “dienas nav piepildītas diezgan” un “naktis nav piepildītas diezgan”, joprojām ir mans mīļākais. Bet atgriežoties pie Hīnija – par Ziemeļīrijas konfliktu pirmoreiz uzzināju, tikai skatoties Netflix pusaudžu seriālu Derry Girls, kas ir par meitenēm, kas uzaug tieši Ziemeļīrijas konflikta laikā. Pirms tam par šo vēstures posmu nebiju pat dzirdējusi. Man tas bija apkaunojoši, jo tas ir tepat Eiropā. Latvieši ļoti pārdzīvo par savām milzīgajām ciešanām, gribam, lai citi zina un saprot, ko esam piedzīvojuši, tomēr mana izpratne par to, kam citas tautas ir gājušas cauri, ir ļoti virspusēja. Lasot Hīniju, man bija vieglāk ar viņu savienoties tieši caur latgalisko identitāti, jo mana mamma ir no Latgales un man šķiet, ka tur ir kaut kas vienojošs, jo Latgale arī ir katoļu reģions ar apspiestības vēsturi. Arī es esmu uzaugusi laukos un tā vietā, lai ietu bērnudārzā, esmu daudz laika pavadījusi ar tēvu lauku darbos. No šādas perspektīvas man bija vieglāk savienoties ar viņa tekstiem, jo varēju to salāgot ar personisko pieredzi. Tādā ziņā domāju, ka Hīnijs ir ļoti saprotams latviešu lasītājam.

Piekrītu. Es gan vienmēr esmu bijusi pilsētniece, bet pēdējos 15 gadus pēkšņi esmu kļuvusi par laucinieci. Ja es tagad nebūtu iepazinusi lauku dzīvi, man varētu būt grūtāk pieslēgties Hīnijam. Bet, kopš dzīvoju laukos, man jādomā par maniem senčiem, kas visi bija nākuši no laukiem. Tad, kad pats esi racies zemē, ir vieglāk saprast to, kas par to raksta. Grāmatas atklāšanā jau minēju, ka, pie viena dzejoļa strādājot, veselu dienu pavadīju pētīdama, kādi Īrijā ir arkli, kā tie darbojas. Latviešu dzejnieks vienkārši raksta “arkls”, viņš neizplūst detaļās par to, kur ir asmens un ko tas dara. Tāpat kā ritenis ir ritenis, un neviens nerunā par to mazo ļerpatiņu virs dubļusarga, kam latviešu valodā nosaukuma īsti nav, bet Hīnija dzejā tas ir. Man arī ritenis ir tikai ritenis, es tā detaļas diez ko nepārzinu. Liku vīram zīmēt un parādīt, kur tad ir tas, par ko Hīnijs raksta. Tam it kā nav nekādas nozīmes, jo runa ir par to, ka pie Hīnijiem atbraucis policijas inspektors, kas grib noskaidrot, kas un cik daudz īpašumā ir aparts, bet šo inspektoru lielā mērā personificē tieši viņa velosipēds, tāpēc arī svarīgi saprast, kas tā par ļerpatiņu.

 

Man ļoti patika, cik bieži viņam parādījās tādi tēli kā “dēmoni”, “slīkoņu dvēseles”, “skauģa acs”, “velni” un “svētie”. “Oškūja” bieži parādījās, kas bija interesanti, jo osis skandināvu mitoloģijā ir pasaules koks. Tas viss man atkal uzbūra pasauli, kurā es arī daļēji esmu dzīvojusi, jo manā – Alūksnes – pusē joprojām ir dzīvi stāsti par nakts raganām un veļiem, es pazīstu draugu mammas, kuras stāsta, ka bērnībā ir redzējušas tās slīkoņu dvēseles vai raganas, kas nāk uz mājām vai noteiktās stundās tevi noķer mežā. Arī mans vecvectēvs ir stāstījis, ka jaunībā redzējis raganas šūpojamies priedēs vai bērzos un ķemmējam savus garos, dzeltenos matus. Un Hīnijam arī tā mītiskā pasaule ir tikpat reāla kā tā pasaule ar arkliem. 

Protams! Un Ulisā arī ir slīkoņi, un Stīvens staigā ar oškūju. Pēc tam, kad ir iztulkots Uliss, tad ļoti daudz paralēļu pamanu Hīnijā. Ir pat dzejolis, kurā Džoiss viņam parādās kā tēls. Īrija un īru literatūra, protams, ir vesela pasaule. Bet man šķiet, ka latviešu lasītājam Hīnija dzeja uz to varētu būt sava veida durvis.

 

 

Paldies par sarunu! Uz beigām pajautāšu – ko šobrīd lasāt?

Es lasu Džoisa biogrāfiju. Man gribas ātrāk tikt ar to galā, jo ir tik daudz citu lietu, ko gribas darīt. Patlaban mācos senangļu valodu, lai varētu tulkot Bišuvilku, un tas mani trakoti aizrauj. Taču reizē ir sajūta, ka ir pienākums izlasīt jaunāko Džoisa biogrāfiju. Atšķirībā no Ričarda Elmana biogrāfijas, kas iznāca jau sen un skaitījās autoritatīvākā, šajā autors vairāk sasaista Džoisa dzīvi ar to, kas parādās viņa darbos, un tas ir interesanti. Bet par biezu ir tā grāmata, man gribas to pabeigt un ķerties pie Bišuvilka.

1. Ieva šogad bija Trešdaļgadsimta balvas žūrijā. (Red. piezīme.)   (atpakaļ uz rakstu)