— Inanna

Inanna

Man kartīte somā, es zīmogus krāju
Pie katra no septiņiem vārtiem atstāju kādu
Un apmaiņā saņemu zīmogu vienu

Pie pirmajiem vārtiem es atstāju bērnības draugu
Tam vilciens nogrieza galvu
Mājās no ballītes nākot
Viņš pakritis esot uz sliedēm
Tur palicis guļot
To rīta vilciens ieveda nāvē
Es nebiju bērēs

Pie otrajiem vārtiem es atstāju puisi
Kas rītos man nesa somu uz skolu
Reiz pusnaktī gājām pa taku uz mežu
Tā dziļumā gulsnēja mežezers viltīgs
Kur vasarās noslīka daudzi
Pēc vairākiem gadiem
Viņš ietriecās kokā ar auto
Es biju bērēs

Pie trešajiem vārtiem es atstāju bērnības draudzeni
Reiz mašīnā savā tā uzņēma kādu
Kas soļoja kājām
No rīta to atrada guļam uz ceļa
Ar dūrienu brūcēm
Tā slimnīcā izdzisa
Es biju bērēs

Pie ceturtiem vārtiem es atstāju bijušo vīru
Jau gadu mēs šķīrušies bijām
Bet sveši vēl ilgāk
Bet sveši vēl ilgāk
To atrada pagrabā
Pakārtu cilpā
Viņš pats sevi pakāra
Es nebiju bērēs

Pie piektajiem vārtiem es atstāju radio kolēģi savu
Kurš meditēja ik dienu jau piecpadsmit gadus
Mēs piektdienā tikāmies krogā
Viņš jokoja, smējās, mazliet piesita kanti
Pēc apmēram diennakts to atrada šķūnī
Viņš pakāries bija
Es biju bērēs

Pie sestajiem vārtiem es atstāju draugu
Viņš bija man blakus
Kad zīmogu kartītei manai
Uzspieda ceturtie vārti un piektie
Neviena man nebija līdzās
Kad saņēmu ziņu par nāvi
Kas svešumā paņēma viņu
Es nebiju bērēs

Pie septītiem vārtiem es atstāju kādu
Kurš vienlaikus bija gan troksnis, gan klusums
Viņš raudāja, stundām klusējot raudzījās sienā
Līdz beidzot nožņaudzās metāla cilpā virs upes
Tā galva un ķermenis šķīrās
Es nebiju bērēs

Es kartīti vienmēr nēsāju līdzi, tā kļuvusi daļa no manis
Es zinu, ka balvā ir atteikšanās no visa, tad kāķis

Tik nav man ne jausmas, vai pietiks ar septiņiem vārtiem

Es kartīti vienmēr nēsāju līdzi, tā kļuvusi daļa no manis
Tik nav man ne jausmas, tā puse vai trešdaļa, ceturtdaļa vai mazāk

Tik nav man ne jausmas, vai pietiks ar septiņiem vārtiem
Lai saņemtu balvu

 

Piezīme

Kādā no šumeru mītiem dieviete Inanna dodas uz pazemi. Lai tur nokļūtu, viņai jāšķērso 7 vārti. Pie katriem vārtiem viņai no kaut kā jāatsakās – no statusa, no skaistuma, no jūtām, no saiknes ar pasauli, no kontroles, no varas, no identitātes. Pavisam kaila un pazemīga viņa nokļūst pazemē. Tur viņu soda ar nāvi, pakarot uz kāķa. Tā ir galējā atteikšanās.

 

 

Dzeja tapusi rezidences laikā Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā