— Tumsā uzšķilti sērkociņi

Dažādās pētniecības jomās un kultūras praksēs kopumā jautājums par pasaules atkalapburšanu (re-enchantment) ir guvis jaunu uzmanību un aktualitāti. Pašlaik vērojamā nosliece uz misticismu un garīgumu liecina, ka atkārtoti jāpievēršas Maksa Vēbera apgalvojumam par pasaules atburšanu (Entzauberung der Welt), kas izskanēja pirms vairāk nekā simts gadiem: ko tas nozīmē un kāpēc mēs mūsdienās to uzskatām par problemātisku? Šajā esejā mēģināšu risināt šos jautājumus, skaidrojot cēloņus, kas šobrīd virza diskursu par pasaules atkalapburšanu. Lai to panāktu, atsaukšos uz mūsdienu vācu sociologu Hartmutu Rozu, kurš ir Vēbera aizsāktās tradīcijas pēctecis.

Lai gan Roza ir plašāk pazīstams ar sociālās paātrināšanās (acceleration) analīzi, pēdējās desmitgades laikā viņš ir kļuvis ievērojams, proponējot rezonanses jēdzienu. Rezonanse nozīmē atsaucīgu un jēgpilnu veidu, kā būt saiknē ar pasauli, taču to apdraud arvien pieaugošais spiediens apkārtējo padarīt aprēķināmu, paredzamu un pārvaldāmu. Roza par mūsu šībrīža stāvokļa būtību uzskata tieši pretrunu starp rezonansi un pārvaldāmību, un es uzskatu, ka šī pretruna ir izšķiroši svarīga, lai skaidrotu šos jautājumus. Attiecīgi es pamatošu to, ka atkalapburšanas diskursa aktualizēšanās apliecina mūsu nemierīgās attiecības ar pasauli, kurā tieksme pēc pārvaldības mēdz mazināt un pakāpeniski iznīcināt rezonanses potenciālu.

Izsakoties tiešāk, es izvirzu tēzi, ka šībrīža interesi par atkalapburšanu var interpretēt kā vēlmi pēc rezonējošākas dzīves. Lai nonāktu pie šī atzinuma, es izcelšu Vēbera ideju par pasaules atburšanu kā modernā laikmeta noteicošo stāvokli un pievērsīšos brīnīšanās jēdzienam, ieskicējot tā vēsturi no antīkās filosofijas līdz tā šķietamajai izzušanai modernitātē.

Atburšana un brīnīšanās beigas

Grieķu valodā vārds brīnīties (thaumazein) sākotnēji ir saistīts ar uztveri – pārsteidzoša un neparasta objekta vai notikuma, vai arī abstraktāka jēdziena vai idejas aplūkošanu vai apceri. Lai gan šis vārds iepriekš lietots klasiskajā grieķu literatūrā, īpašu nozīmi tam ir piešķīruši Rietumu filosofijas pamatlicēji Platons un Aristotelis. Abi ir plaši pazīstami ar apgalvojumu, ka filosofija – tieksme pēc gudrības un zināšanām – sākas ar brīnīšanos. “Jo tieši tas arī ir filosofa stāvoklis – brīnīties,”¹ apgalvo Platons. To apliecina arī Aristotelis: “Gan senāk, gan tagad cilvēkus ir mudinājusi filosofēt tieši brīnīšanās.”²

Platons brīnīšanās jēdzienu izmanto dialogā Teaitēts, kas nosaukts jauna un daudzsološa matemātiķa vārdā. Teaitēts sarunājas ar Sokratu, kurš viņu mudina definēt to, kas sākotnēji var šķist kā visai triviāls un pašsaprotams, proti, to, kas ir zināšanas. Tomēr katra piedāvātā atbilde izrādās neapmierinoša, līdz tas, kas sākotnēji šķita vienkāršs un saprotams, kļūst mulsinošs un neaptverams. Svarīgi, ka dialoga beigās šī brīnīšanās nepazūd; gluži pretēji, tā tiek pastiprināta, atstājot sarunu atvērtu.

Aristotelis Metafizikā izvirza domu, ka brīnīšanās priekšmets pakāpeniski pārvirzās no tuvu esošām parādībām uz arvien dziļākiem jautājumiem un noslēpumiem, piemēram, “par Sauli un zvaigznēm un par to, kā radās Visums”.³ Viņš norāda, ka brīnīšanos pavada apziņa par zināšanu trūkumu, un šis stāvoklis galu galā jāpārvar caur filosofisku izziņu. Tādējādi gan Platons, gan Aristotelis apgalvo, ka filosofijai nepieciešama spēja brīnīties: saskarsme ar nezināmo un noslēpumaino rosina tieksmi pēc izpratnes un zināšanām. No šāda skatupunkta brīnīšanās ir epistēmiska sajūta: tā rosina vēlmi zināt.

Ja rūpīgāk aplūkojam brīnīšanos kā pieredzi, ir iespējams izšķirt divus aspektus. No vienas puses, brīnīšanās paredz saskarsmi ar ko neparedzētu un nepazīstamu, ļaujoties pārsteigumam un mulsumam, varbūt pat bailēm un briesmām. No otras, brīnīšanās nenozīmē tikai pasīvi uztvert tās lietas, kas mūs pārņem; tā ietver arī aktīvu reakciju – zinātkāri –, kas savukārt pamudina mūs pielietot iztēli, lai izzinātu to, kas ir šīs sajūtas izraisījis.

Šeit rodas niansēts, tomēr svarīgs jautājums, kas iezīmē Rozas apspriesto rezonanses tēmu: kā saprast brīnīšanās divas dabas, šo mijiedarbību starp to, ka uz mums kaut kas iedarbojas un ka mēs uz to reaģējam? Kas tieši tajā ir nozīmīgs? Vai tā ir pati dinamika – spēja brīnīties kā nepārtraukta darbība? Vai arī brīnīšanās ir svarīga tikai tiktāl, cik to var pārvarēt, – lai neziņa, kas mūs sākotnēji aizrāva, tiktu izskaidrota un aizstāta ar izpratni un zināšanām?

Platons un Aristotelis piedāvā dažādas atbildes. Platons uzskata, ka brīnīšanās filosofiskas izziņas procesā nevis pazūd, bet gan pastiprinās. Turpretim Aristotelis ar filosofijas palīdzību rosina brīnīšanos novērst, izprotot tās cēloņus.

Šis nošķīrums starp brīnīšanos kā pastāvīgu, bezgalīgu procesu un brīnīšanos kā pēkšņu dzirksteli, kas jānodzēš, veido šī jēdziena turpmāko intelektuālo vēsturi. Iztirzājot šī jēdziena attīstību, filosofe Mērija Džeina Rubenstīna norāda, ka Rietumu filosofijas tradīcijā brīnīšanās tiek saistīta ar neziņu un spēju trūkumu. Brīnīšanās var šķist apšaubāma un neproduktīva, jo, kā Rubenstīna raksta, “tā nerisina problēmas”.⁴ Tādējādi sokratisko priekšstatu par brīnīšanos kā pastāvīgu izziņas stāvokli pakāpeniski aizēno aristoteliskais priekšstats, kas tiecas caur cēloņu izziņu nonākt pie noteiktības. Rubenstīna skaidro: “Brīnīšanās kļūst par arvien problemātiskāku priekšteci arvien “zinātniskākajam” Rietumu filosofiskajam mantojumam. Attīstoties tradīcijai, brīnīšanās biežāk tiek salīdzināta ar ko līdzīgu īslaicīgam kairinātājam: neērtībām, kuras nevajadzētu izciest, bet drīzāk izārstēt vai vismaz nomākt.”⁵

Autors, kas apliecina šo pāreju, ir filosofs Renē Dekarts. Traktātā Dvēseles tieksmes⁶ Dekarts iedala brīnīšanos kā pirmo no sešām tieksmēm jeb emocijām: “Brīnīšanās ir pēkšņs dvēseles pārsteigums, kas liek tai uzmanīgi pievērsties tiem objektiem, kuri šķiet reti un neparasti.”⁷ Kā viņš skaidro, brīnīšanās pievērš mūsu uzmanību jaunajam un nezināmajam un vēl neļauj mums noteikt, vai tas ir labs vai slikts, patīkams vai bīstams. Tieši šeit slēpjas brīnīšanās iespējamā vērtība: tā rosina izzināt parādību, ar ko sastopamies, un tādā veidā gūt jaunas zināšanas un likt sākotnējam izbrīnam pakāpeniski izzust. Raksturojot brīnīšanos, Dekarts paskaidro: “Lai gan ir labi piedzimt ar kādu noslieci uz šo tieksmi, jo tā mūs noskaņo zinātņu apguvei, tomēr vēlāk, cik vien iespējams, būtu jācenšas no tās atbrīvoties.”⁸

Tāpat Dekarts uzskata, ka jaunā – zinātniskā – metode spēj izskaidrot arī visu brīnumaino un nezināmo. Viņš uzsver, ka tas attiecas arī uz debess un atmosfēras parādībām, kuras parasti tiek saistītas ar izbrīnu un apbrīnu.

“Cilvēka dabā ir vairāk apbrīnot parādības, kas atrodas virs mums, nevis tās, kas ir acu līmenī vai zemāk, lai gan mākoņi nav daudz augstāki par dažu kalnu virsotnēm un bieži mēs redzam pat tādus, kas ir zemāki par baznīcu torņu smailēm. Tomēr, tā kā mums ir jāpavērš acis debesīs, lai tos aplūkotu, mēs iztēlojamies tos tik augstu, ka dzejnieki un gleznotāji tos atveido kā Dieva troni un iztēlojas, kā Viņš tur sēž, ar paša rokām atver un aizver vēja durvis, kaisa rasu uz ziediem un sviež zibeni pret klintīm. Tas liek man cerēt, ka, ja es šeit izskaidrotu mākoņu būtību tā, ka vairs nebūtu iemesla brīnīties ne par to, kā tie izskatās, ne par to, kas no tiem nolīst, mēs viegli noticētu, ka līdzīgi ir iespējams atrast cēloņus visam, kas virs zemes ir visapbrīnojamākais.”⁹

Dekarts apraksta iespēju, ka zinātnes attīstība reiz novedīs pie radikāli citādas izpratnes par dabisko pasauli – pasauli, kurā vairs nedzīvo gari un dievi un kuru tā vietā izprot kā tīru matēriju, kuras darbību nosaka dabas likumi. Pārlecot no 17. uz 20. gadsimtu, tieši šo pārmaiņu Vēbers apraksta ietekmīgajā apcerē par pasaules atburšanu. Lekcijā Zinātne kā profesija, Vēbers raksturo moderno zinātni kā ilgstoša intelektualizācijas un racionalizācijas procesa kulmināciju. Šī kulminācija nozīmē tādu pasaules izpratni, kurā vairs nav vietas maģiskiem un pārdabiskiem spēkiem, ko modernā zinātne nevarētu principiāli atklāt un izskaidrot. Vēbera vārdiem:

“Tātad intelektualizācijas un racionalizācijas process nenozīmē to, ka progresētu vispārējā dzīves apstākļu pārzināšana. Šis progress nozīmē tādas zināšanas vai ticību par tādu zināšanu eksistenci, ka atliek tikai gribēt, lai varētu to visu uzzināt, jo mūsu dzīvē nav vietas nekādiem noslēpumainiem un principiāli neaprēķināmiem spēkiem, visas lietas principā ir pārvaldāmas. Tas nozīmē, ka pasaule ir atburta. Nevienam vairs nav kā mežonim jāķeras pie maģiskiem līdzekļiem, kuri ļauj savaldīt vai pielabināt garus. Šāds pavērsiens, lūk, ir intelektualizācijas būtība.”¹⁰

No vienas puses, šāds rezultāts varētu būt iemesls svinībām: modernās zinātnes panākumi mums ir snieguši ārkārtīgu izpratni par dabiskās pasaules darbību. Uz šīs intelektuālās varas pamata ir kļuvis iespējams vēl nebijis tehnoloģiskais progress, kas ļauj mums atbrīvoties no dabas ierobežojumiem un veidot savu pasauli ar visām tās ērtībām un iespējām.

No otras puses, kā liecina paša Vēbera pārdomas un kā vērojams viscaur modernitātei, naratīvus par progresu, emancipāciju un pakļaušanu ir iespējams arī apšaubīt un kritizēt. No romantisma līdz pat mūsdienām modernās pasaules sasniegumi ir izpelnījušies kritiku no dažādām perspektīvām, tostarp par iespējami postošo ietekmi uz ekoloģiju un vidi. Turpinājumā, atsaucoties uz sociologu Rozu, es pievērsīšos tam, ko varētu dēvēt par modernās pasaules eksistenciālo kritiku.

Pārvaldāmība un rezonanse

Izstrādājot teoriju par cilvēka attiecībām ar pasauli, Roza norāda, ka mūsu pašreizējā nostājā pret pasauli ir kaut kas fundamentāli nepareizs. Rozas apgalvojuma pamatā ir ideja par rezonansi, ko viņš raksturo kā pozitīvu un jēgpilnu veidu, kā būt saiknē ar pasauli. Taču rezonansi ir kompromitējusi pārmērīga vēlme pakļaut un pārvaldīt. Tādējādi, kā piedāvā Roza, modernitāti – it īpaši vēlīnās modernitātes stāvokli – raksturo fundamentāla spriedze starp, pirmkārt, iespēju rast rezonansi un, otrkārt, pārvaldāmības (Verfügbarkeit) paplašināšanos.

Rozas skatījumā Vēbera tēzi par pasaules atburšanu var uzskatīt par robežšķirtni pārvaldāmības vēsturiskajā veidošanās procesā. Daudzos vēsturiskajos kontekstos pirms modernitātes cilvēka pasaules izpratnē iekļāvās arī gari un dievišķas būtnes, tomēr ar tiem saistītie spēki netika uzskatīti par pilnībā pakļautiem cilvēka gribai. Atburtā pasaulē šī dinamika piedzīvo būtiskas pārmaiņas: pasaule arvien vairāk parādās kā objekts, ko var intelektuāli izprast un tehnoloģiski ietekmēt. Roza argumentē, ka šī virzība uz lielāku pārvaldāmību ir kļuvusi par pastāvīgu veidu, kā būt saiknē ar pasauli – ne tikai dabaszinātnēs un tehnoloģiju pasaulē, bet arī sabiedriskajā dzīvē kopumā. Tieši šo pārvaldāmības izplatību Roza uzskata par problemātisku.

No pirmā acu uzmetiena mums var šķist, ka pasaule arvien vairāk kļūst par ko tādu, ko var izzināt, pārvaldīt un padarīt noderīgu. Paātrinoties dzīves ritmam, mūs arvien vairāk virza nepieciešamība padarīt pasauli parocīgu. Tas palīdz saprast digitālo tehnoloģiju pievilcību: tās burtiski noliek pasauli rokas stiepiena attālumā. Mākslīgā intelekta nepieredzētā attīstība ne tikai nodrošina piekļuvi informācijai, bet arī ļauj to apstrādāt un pārvaldīt tā, kā tas vēl nekad nav bijis iedomājams. Šīs jaunās tehnoloģijas neizbēgami palielina pārliecību par visa pārvaldāmību un pakļaujamību.

Vienlaikus saistībā ar jauno tehnoloģisko efektivitāti pieaug arī nemiers. To pierāda satraukums par to, ka līdz ar tehnoloģiju attīstību tiks apdraudēta vai padarīta pavisam lieka cilvēka spēja mācīties, domāt un radīt. Ja tas notiks, radikāli mainīsies mūsu saikne ar pasauli. Tieši šis ir Rozas argumenta smaguma centrs: pasaule, kas ir padarīta pārlieku skaidra, pieejama un pārvaldāma, galu galā zaudē nozīmību. Viņa vārdiem:

“Mans pieņēmums ir tāds, ka šī institucionāli ieviestā programma, šis kulturālais solījums padarīt pasauli pārvaldāmu, ne tikai nedarbojas, bet arī tiek sagrozīts, pārvērsdamies savā tiešajā pretmetā. Zinātniski, tehnoloģiski, ekonomiski un politiski pārvaldāmā pasaule noslēpumainā veidā izslīd mums no rokām vai mums aizslēdzas. Tā atgrūžas no mums, kļūstot mēma un neizprotama.”¹¹

Paradoksālā kārtā centieni palielināt pārvaldāmību rada pretēju efektu: sajūtu, ka esi nesaistīts un atsvešināts no pasaules. Precīzāk, tas, kas izzūd, ir spēja rezonēt. Tā vietā, lai uzskatītu pasauli par objektu, ar kuru var manipulēt, patiesa saskarsme var notikt tikai tad, ja ļaujam mūs skart un aizkustināt. Kā skaidro Roza: “Modernitāte ir zaudējusi spēju tikt uzrunātai, tikt sasniegtai.”¹² Šī spēja just aizkustinājumu un pārdzīvojumu ir tā, ko Roza dēvē par rezonējošām attiecībām, un tās viņš uzskata par veiksmīgas un jēgpilnas dzīves stūrakmeni.

Vai mēs runātu ar draugu, ietu pārgājienā dabā, skatītos teātra izrādi, vai arī apmeklētu izstādi, nozīmīga pieredze rodas tikai tad, kad mēs atbrīvojamies no vēlmes pārvaldīt un atveramies kam citam. Esot rezonējošās attiecībās, tāpat kā brīnoties, mēs ne tikai ko piedzīvojam un tiekam aizkustināti, bet arī atsaucamies un reaģējam. Rezonanse kā attiecību īpašība paredz mijiedarbību starp divām pusēm, kurā abas ietekmē viena otru, vienlaikus saglabājot savu balsi. Rezonanse nevis vienkārši izšķīst, pārvēršoties harmonijā, bet gan atspoguļo sajūtu, ka starp abām pusēm vibrē kāds vads.

Turklāt pēc šādām dinamiskām pieredzēm mēs varam sajusties atjaunoti vai pat pārveidoti. Iedomājieties, piemēram, iedvesmojošu sarunu, pēc kuras izjūtat vieglumu vai prieku, it kā jūsos kaut kas būtu izmainījies un jūs būtu atbrīvojušies no savas grūtsirdības. Tieši šis pārveidojošais potenciāls padara rezonansi pievilcīgu un vēlamu; tā liek mums justies iesaistītiem un dzīviem.

Būtiski ir tas, ka rezonanses pieredzi nevar apzināti radīt. Tā vai nu notiek, vai nenotiek. Mēs varam ieplānot ceļojumu uz siltajām zemēm, nopirkt biļetes uz ilgi gaidītu koncertu vai priekšnesumu un radīt apstākļus ideālam randiņam, bet mēs nevaram garantēt, vai un kā gaidītā maģija notiks. Mums var būt negaidīti brīnišķīga, pacilājoša un iedvesmojoša pieredze, bet mēs varam arī pārnākt mājās nepiepildīti un vīlušies.

Tas nozīmē, ka atšķirībā no lietām un objektiem rezonanse pēc būtības ir nepārvaldāma. Roza šeit izceļ modernitātes galveno sarežģījumu jeb, viņa vārdiem, būtisko pretrunu (essential contradiction)¹³: tā tiecas pēc rezonanses, paplašinot pārvaldāmību. Tas nevar izdoties, gluži pretēji – tas noved pie izmisuma, nomāktības un atsvešinātības. Rozas vārdiem: “Rezonanse ir modernitātes solījums, bet atsvešinātība ir tās realitāte.”¹⁴

Atburšana un rezonanse

Kā jau minēts sākumā, mūsdienu pasaulē esam liecinieki atjaunotai interesei par maģiju, garīgumu un brīnīšanos – aspektiem, kurus var nosaukt par atkalapburšanu. Kaut gan tās izpausmes veidi var būt dažādi, atkalapburšana visskaidrāk saskatāma mēģinājumos atjaunot mūsu izpratni par fizisko pasauli un mūsu saikni ar to. Kā tas atainots, piemēram, Pētera Vollēbena grāmatā Koku slepenā dzīve, tieksme pēc atkalapburšanas paredz skatījumu uz dabas pasauli nevis kā uz resursu, bet gan kā uz sarežģītu dzīvu attiecību tīklu, kurā savienojumi neizbēgami paliek daļēji neskaidri un noslēpumaini. Vai arī pievērsīsimies sajūtai, kuru Bjunčols Hans pauž grāmatas Zemes slavinājums sākumā: “Kādu dienu es pēkšņi sajutu dziļas ilgas, pat spiedīgu vajadzību būt tuvu Zemei.”¹⁵Hans pauž pārliecību, ka daba nav vienīgi cilvēka darbības fons: “Zeme ir nevis mirusi, neapdzīvota un mēma būtne, bet gan dzīve būtne, dzīvs organisms.”¹⁶

Kā piemēru var minēt arī Džeinas Benetas jaunā materiālisma teorētisko modeli. Aicinot atjaunot izbrīna un apburtības izjūtu, viņa pievērš uzmanību “neparastajam, kas slēpjas ierastajā un ikdienišķajā”.¹⁷ Ar tādiem jēdzieniem kā lietiskais spēks (thing-power) un dzīvīgā matērija (vibrant matter) Beneta apstrīd uzskatu, ka materiālā pasaule ir pasīva un bez dzīvības. Uzsverot gan dabas, gan cilvēka radīto pasauļu darbību un dzīvīgumu, viņa uzstāj, ka neizskaidrojamais un brīnumainais joprojām pastāv, ja vien mēs tam pievēršam uzmanību. Šī uzmanības attīstīšana nozīmē atvērties tam, lai mūs aizkustina un skar tas, ko atklājam. Ķermeniska un emocionāla saikne ar pasauli neļauj to uztvert kā vienkāršu resursu vai ekspluatācijas objektu, bet gan veicina to, ko Beneta dēvē par dāsnuma ētiku (ethic of generosity). Tādējādi apburšana nav tikai pasaules jēgas pārinterpretēšana; tā ietver sevī jaunu attiecību veidu ar pasauli, kas paredz ieklausīties un reaģēt, rūpēties un būt atbildīgam.

Tie ir zīmīgi piemēri manai tēzei, ka atkalapburšanas diskurss ir simptoms rezonanses vispārējam trūkumam un nespējai piedzīvot nozīmīgu un ciešu saikni ar pasauli. Pretstatā nepieciešamībai padarīt pasauli pārredzamu un pārvaldāmu atkalapburšanas diskurss uzsver pasaules relatīvo neskaidrību un nepieejamību, tādējādi neļaujot to uztvert kā objektu, kas ir mūsu rīcībā. Saskaroties ar ko tādu, kas neļaujas tūlītējai aptveršanai un pārvaldīšanai, mēs intuitīvi speram soli atpakaļ un tādā veidā atveramies iespējai piedzīvot rezonansi. Kā uzsver Roza, rezonējošas attiecības var pieredzēt tikai ar to, ko nespējam pilnībā piesavināt vai pārvaldīt. Vienīgi pieņemot otra citādību, mēs patiesi varam tikt uzrunāti un sasniegti – un atbildēt. Tieši šī attieksmes maiņa pret pasauli, tiekšanās pēc patiesākas saziņas un saiknes, manuprāt, atkalapburšanas diskursā ieņem centrālo vietu.

Šādi raugoties, šis diskurss ir mēģinājums pārveidot mūsu eksistences veidu jeb, kā teiktu Roza, ievibrēt vadu starp mums un pasauli. Izsakoties analītiskāk, šai pārmaiņai ir vērojama gan subjektīvā, gan objektīvā puse. No vienas puses, tā prasa ierobežot domas par pakļaušanu un pārvaldību, ļaujoties atvērtībai un ievainojamībai; no otras puses, rezonansi var pieredzēt tikai vidē un ar tādām lietām un objektiem, kas pretojas pilnīgai pārziņai un pārvaldāmībai. Tomēr, kā norāda Roza, valdošo attieksmi pret pārvaldāmību nevar vienkārši pārvarēt vai izskaust, jo to uztur un pastiprina sociālās paātrināšanās un eskalācijas spēki, kas ir iesakņojušies vēlīnās modernitātes institucionālajā struktūrā.

Arī tad, ja plašāki strukturālie apstākļi izrādās ierobežojoši, mēs joprojām varam veidot gan garīgu, gan fizisku telpu, kas veicina rezonansi. Izzinot atkalapburšanas potenciālu, piemēram, caur filosofiju, literatūru un mākslu, rodas telpa rezonansei. Šī doma – pat ja radikālākas pārmaiņas var palikt nesasniedzamas, mēs tomēr varam būt atvērti iespējai piedzīvot nelielus brīnumus un rezonanses mirkļus – ir brīnišķīgi izteikta Virdžīnijas Vulfas romānā Uz bāku. Noslēgumā citēšu romāna fragmentu:

“Kāda ir dzīves jēga? Tas arī viss – vienkāršs jautājums; tāds, kas ar gadiem mēdz uzmākties arvien vairāk. Lielā atklāsme nekad nebija pienākusi. Lielā atklāsme varbūt nepienāk nekad. Toties gadījās mazi ikdienišķi brīnumi, izgaismojumi, sērkociņi, kas negaidot uzšķilti tumsā.”¹⁸

No angļu valodas tulkojusi Marta Vereskuna.
Raksts sākotnēji nolasīts Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skolā Madonā 2026. gada augustā.

1. Platons. Teaitēts. Tulk. Ivars Neiders, Edgars Narkēvičs. Rīga: Liepnieks & Rītups. 43. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Metaphysica, 982B, 12–20.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Rubenstein, Mary-Jane. Strange Wonder: The Closure of Metaphysics and the Opening of Awe. New York: Columbia University Press, 2008. P. 12.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Tulkotājas piezīme: Traktāta pirmā daļa latviešu valodā tulkota arī kā Dvēseles kaislības (Skat. žurnāls Kentaurs XXI, Nr. 47, tulk. Rinalds Zembahs).  (atpakaļ uz rakstu)
7. Descartes, René. Les Passions de l’âme. II. 70  (atpakaļ uz rakstu)
8. Turpat. II. 76  (atpakaļ uz rakstu)
9. Descartes, René. Les Météores. I.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Vēbers, Makss. Zinātne kā profesija. Tulk. Arnis Kluinis. Rīga: Izdevniecība AGB, 2002. 112. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Rosa, Hartmut. The Uncontrollability of the World. Trans. James C. Wagner. Cambridge: Polity, 2020. P. 19.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Turpat. 28. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Turpat. 39. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Rosa, Hartmut. Resonance: A Sociology of Our Relationship to the World. Trans. James C. Wagner. Cambridge: Polity, 2019. P. 373.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Han, Byung-Chul. In Praise of the Earth: A Journey into the Garden. Trans. Daniel Steuer. Cambridge: Polity, 2025. P. x.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Turpat. ix lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Bennett, Jane. The Enchantment of Modern Life: Attachments, Crossings, and Ethics. Princeton: Princeton University Press, 2001. P. 4.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Vulfa, Virdžīnija. Uz bāku. Tulk. Silvija Brice. Rīga: Atēna, 2005. 151. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)