— Bušiņa cepure

Pie tirgus puķu pārdevējām Bušiņš sāka piestaigāt pirms pāris nedēļām. Novalkātās, sen nemazgātās drēbēs, kas sīkajam augumam bija par lielu, ar nodilušu, zilganu žokejnīcu galvā viņš tagad sēdēja garā, redeļotā galda pašā galā, kūļāja kājas, ēda saldējumu un piesardzīgi vēroja gājējus un garāmbraucošās mašīnas. Ik pa laikam Bušiņš labsajūtā nočāpstināja lūpas un aplaizījās. Vaigus un zodu klāja pašķidra, nekopta bārda, tajā pilēja pakusušais saldējums, veidojot lipīgas šķipsnas.

Pirmoreiz atnācis, viņš puķu sievām netuvojās. Ilgi stāvēja atstatus un vērtējoši pētīja gan tirgotājas, gan pircējus. Sievas, pamanījušas netīrajās, jancīgajās drēbēs ģērbto stāvu, sāka sačukstēties. Irēna piebikstīja Natai ar elkoni:

– Skaties, kāds putnubiedēklis! Smirža! Ka neatbaida kundes!

Nata pārstāja skrollēt mobilā ekrānu un pavērās apkārt. Par smiržu nosauktais lēni šļūca šurp.

– Vai tik tas nav…? Nudien, Bušiņš! – ieskatījusies ciešāk, Lidija, vecākā no puķu sievām, iesaucās. Viņa te tirgojās sen, jau no Atmodas laikiem, un pietiekoši labi pazina tuvējās apkaimes ļaudis.

Izdzirdis savu vārdu, vīrelis piešķieba galvu, nedroši palūrēja caur pieri, tad noņēma nosmulēto cepuri un pastiepa pretī.

– Iedo’ naudiņ’! – savilcis lūpas čokurā, viņš nočukstēja.

– Ak tu nelaimes putns! – Lidija iemeta cepurē dažas monētas. – Sen neesi te redzēts, – viņa sarauca degunu. Bušiņš tiešām nelabi oda.

Nata no džinsu kabatas izvilka maku un konstatēja, ka sīknaudas vairs nav. Brīdi svārstījusies, viņa iemeta cepurē vienu eiro.

– Trakā! – Irēna nošņāca, sakrustoja rokas uz krūtīm un novērsās. Vīrelis lēnām virzījās gar galdu. Pārdevējas izlikās viņu neredzam, tikai pāris sievas iemeta cepurē sīknaudu. Bušiņš priecīgs klanījās, sabēra guvumu saujā, uzlika cepuri un teciņus aizsteidzās uz tuvējo pārtikas veikalu.

– Šņabim tur nepietiks, – Irēna novilka un sāka bubināt kaut ko par alkoholiķiem, bomžiem un dzeršanas postu.

– Nez, kur viņš tagad mīt? Gluži uz ielas tak neguļ. Lai Dies’ nedod! Šitāds liktenis! – Lidija nošņaukājās.

– Tu par viņu ko zini? – Nata kļuva ziņkārīga.

– Ka’ vēl bij’ mazs, tepat netālu dzīvoja. Šito smuko bērnu! Tās blondās lokas un debeszilās acis – kā eņģelim! – Lidija jūsmīgi iesāka un paskatījās apkārt. Miesās kupla, ar apaļiem, sārtiem vaigiem un copē saņemtiem matiem viņa izskatījās kā izkāpusi no Tīdemaņa gleznas, tikai zivju vietā bija puķes. Izslējusi degunu, Lidija ieturēja aktrises cienīgu pauzi.

Tas esot noticis deviņdesmito beigās. Puika kopā ar mammu un omi mituši vecas divstāvu koka ēkas dzīvoklī. Māte ar dēlēnu šad tad nākuši uz tirgu iepirkties. Līdz tai liktenīgajai dienai, kad abiem uz ielas uzbraukusi kravas mašīna. Šoferis esot bijis galīgi pilnā. Māti vairs nav varējuši glābt, bet puika, ar triecienu aizsviests krietnu gabalu tālāk, guvis smagu galvas traumu. Dakteri viņu ilgi ārstējuši – sašuvuši, salāpījuši, bet to galveno, to prāta vainu neesot varējuši dziedināt. Puika palicis tāds jokains – murminājis sev zem deguna, smējies bez iemesla, ilgi blenzis gaisā, nez ko cerot ieraudzīt. Un vienmēr, ziemu vai vasaru, staigājis ar cepuri galvā.

Kamēr vēl ome bijusi dzīva, puika palicis turpat. Kaut kā viņi iztika, bija savs kakts, omes pensija un bāreņa pabalsts. Ubagot Bušiņš pasācis pusaudža gados. Ome, nevarēdama savilkt galus, likusi puikam ar cepuri stāvēt pie tirgus. Kopš tā laika viņam pielipusi iesauka – Bušiņš. Īstais uzvārds bija Bušs, bet vārdu Lidija nezināja. Neatcerējās, vai kāds viņu vispār vārdā saucis. Kad vecā Bušiene nomirusi, attiecīgās iestādes puiku aizsūtījušas uz bērnu namu un viņš te vairs netika manīts.

– Nabaga cilvēks, – Nata skumji noteica.

– Pilna pasaule ar tādiem saules brāļiem, – Irēna novīpsnāja. Neizskatījās, ka Lidijas stāstītais būtu viņu aizkustinājis. Kad pēc brītiņa Bušiņš atgriezās ar piena paku vienā un bulciņu otrā rokā, viņa acis vien ieplēta, nespēdama redzētajam ticēt.

Citus rītus Bušiņš jau daudz drošāk devās savā apgaitā gar puķu pārdevēju galdu. Naivais zilo acu skatiens bija sievas iežēlinājis, un viņas kļuva dāsnākas.

Šorīt viņš atkal bija klāt. Pēc šņabja nesmirdēja, pēc nemazgātas miesas gan. Samangojis naudu, nopirka bulciņu un, čāpstinot lūpas, aizšļūca tālāk.

– Labi vien ir, ka bērna prātā, dzert nav iemācījies, – Lidija noteica un, pamanījusi tuvojošos pircēju, sakārtoja spainī gladiolas. Viņai bija visskaistākie ziedi tirgū, un citas pārdevējas ne bez skaudības noskatījās, kā Lidijai veicas ar andelēšanos. Līdz pusdienlaikam gladiolu spaiņi bija tukši. Sazvanījusi vīru un norīkojusi, lai brauc pakaļ, Lidija izlēja puķu ūdeni renstelē un rūpīgi salasīja nokritušās ziedlapiņas.

Arī pārējās puķu sievas taisījās uz promiešanu, vienīgi Irēna un Nata sēdēja pie savām asteru un kliņģerīšu vāzēm. Viņām nebija, kur steigties. Kamēr vēl pieturējās silts laiks, te varēja sēdēt, noskatīties garāmgājējos un uzsist kādu klaču. Nata aizgāja nopirkt abām saldējumu. Sniedzoties pēc pirkuma, viņa vai salēcās, pie pašas auss izdzirdējusi:

– Iedo’ naudiņ’!

Aiz muguras stāvēja Bušiņš, čukstēja ierasto frāzi ar skatienu kā piekaltu saldējumam Natas rokās. Viņa ātri pārskaitīja izdotās monētas, tad sniedza tās atpakaļ pārdevējam:

– Vēl vienu.

Bušiņš satvēra vafeļu glāzīti un neticīgi blenza uz Natu.

– Ņem un ēd! – viņa iesmējās un devās atpakaļ.

– Ko tu to bomzi lutini? Iebarosi, nevarēsi atkauties, – Irēna burkšķēja, redzēdama, kā Bušiņš, apsēdies pašā puķu galda galā, notiesā iegūto našķi. Nata tikai paraustīja plecus.

Pēc laiciņa ielas malā piestāja gaišpelēks opelis. No tā izkāpa Lidijas vīrs Gunārs un palīdzēja sievai iecelt mašīnā spaiņus un somu. Viņš galanti atvēra mašīnas durvis un pieturēja Lidiju aiz elkoņa, kamēr tā stenēdama ietrausās sēdeklī.

– Buržuji! – Irēna nošņāca.

– Latvieša skaudība, ko? – Nata pasmīnēja.

– Kas tur ko skaust! Man jau nav žēl. Tikai krīt uz nerviem šitā izrādīšanās. Gunāru par sulaini pataisījusi – atved, aizved kā tādu kundzi, – Irēnas griezīgā balss spindza kā lapsene. Nata klusēja. Viņa negribēja strīdēties ar Irēnu, bet Lidiju aprunāt arī nevēlējās. Redzot, ka Bušiņš, apēdis saldējumu, lēni slāj šurp, viņa saīga.

Irēnai uzradās pircēja, kāda kundze pensijas gados. Kamēr Irēna atlasīja skaistākos ziedus, abas sarunājās. Kundze iešot uz kapiem. Pagājušajā rudenī mūžībā aizsaukts viņas vīrs. Tad jau šīs asteres būs tādam gājienam pašas piemērotākās.

– Lūdzu, – Irēna sniedza kundzei puķu pušķi, – divi eiro.

Apmierināti smaidīdama, kundze attaisīja somiņu, parakņājās, tad manāmi uztraukta sāka gramstīties pa kabatām.

– Nav! Maciņš nozagts! – viņa iespiedzās.

– Paskatieties uzmanīgi! Gan jau ir, – Irēna noteica.

– Man šķiet, ka ieliku somiņā, – uztrauktā pircēja grieza uz riņķi somas saturu, – vai arī te, – viņa izčamdīja adītās jakas kabatas. Pa to laiku Bušiņš bija pienācis klāt un ziņkāri vēroja notiekošo.

– Varbūt aizmirsāt mājās? – Irēna mēģināja bilst, bet tas kundzi satracināja vēl vairāk.

– Es ne-kad ne-ko ne-aizmirstu! – viņa iebrēcās un, ieraudzījusi pienākušo Bušiņu, nopētīja viņu no galvas līdz kājām. – Vazājas te visādi… Nav brīnums, ka maki pazūd.

Skaļi gaudodama, pa ielu aiztraucās ātrās palīdzības mašīna. Bušiņš aizspieda ausis. Nata un Irēna saskatījās, bet kundze sarauca pieri un uzkliedza:

– Tu nozagi, ko?

Bušiņš laikam nesaprata, ka jautājums adresēts viņam. Nopriecājies, ka uzradusies vēl viena persona, no kuras varētu ko izdiedelēt, viņš savilka lūpas čokurā:

– Iedo’ naudiņ’!

– Ko? Jūs dzirdējāt? – kundzes acis draudēja izlēkt no dobumiem. – Man šķiet, ka būs jāsauc policija. Kaut kas nedzirdēts! Nozog maku gaišā dienas laikā un prasa vēl!

– Diez vai šis būs vainīgs, nupat tik pienāca, – Nata mēģināja saniknoto pircēju mierināt, bet viņa izlikās piezīmi nedzirdam un, savilkusi seju ķēmīgā grimasē, kliedza uz Bušiņu:

– Zaglis! Atdod manu maku!

Bušiņš soli atkāpās, tad lēnām vēl un vēl vienu, gandrīz līdz pašai ietves malai. Viņš izbijies un nesapratnē skatījās te uz dusmīgo kundzi, te Irēnu un Natu. Kundze nerimās. Paņēmusi savu somiņu, viņa vicināja to un grasījās Bušiņu iekaustīt:

– Zaglis! Ak tu maitas gabals!

Piepeši viņa dīvaini sagrīļojās un, zaudējusi līdzsvaru, smagi uzgāzās Bušiņam virsū. Ar klusu būkšķi abi noslīdēja bīstami tuvu ielas brauktuvei. Nokauca bremzes. Irēna iekliedzās. Nata aizmiedza acis. Kad atvēra, redzēja, ka šoferis caur automašīnas logu vicina dūri un lamājas. Auto aizbrauca.

– Jēzus Marija! – Irēna pārkrustījās.

Kundze uzramžājās četrrāpus un mēģināja piecelties. Bušiņš, sāpīgi sasities, braucīja nobrāztās plaukstas, tad saķēra galvu. Cepure krītot bija nez kur pazudusi. Abas puķu pārdevējas uz mirkli atstāja savas vietas un pienāca tuvāk.

– Jums viss labi? – Nata palīdzēja kundzei uzstutēties kājās.

– Varbūt izsaukt ātros? – Irēna bažīgi vaicāja.

– Nē, nē, – viņa atgaiņājās, – tikai galva sareiba. Tāds uztraukums viena bomža dēļ.

Nata nepatikā aizgriezās. Nejauši viņas skatiens aizķērās pie kāda priekšmeta, kas gulēja zemē pie puķu galda.

– Vai tas nav jūsu? – viņa norādīja uz brūnu ādas naudas maku. Kundze noplātīja muti kā zivs, kas izmesta krastā, un noliecās, lai paceltu pazudušo mantu.

– Būs pirmīt izkritis, – viņa paraustīja plecus, izņēma no maka divus eiro un sniedza Irēnai. Tad apdomājusies sagrābstīja pārdesmit centus un piemeta klāt. – To iedodiet tam… – paņēmusi puķes, viņa neatskatoties aizgāja. Irēna apjukusi pasvārstīja plaukstā monētas, tad pasauca Bušiņu. Berzēdams sūrstošās plaukstas, viņš šķībi pasmaidīja un steberēja šurp.

– Tas no tās kundzes. Sāpju nauda, – Irēna pastiepa roku.

Smaids Bušiņa sejā nozuda. Viņš pakratīja galvu un, pārstājis braucīt rokas, piespieda zodu krūtīm. Blāvo, izbalējušo matu lēkšķes plandīja gar ausīm, bet augstāk mati bija atkāpušies un vīdēja kails, rētām izvagots galvvidus. Bušiņš mirkli tā stāvēja. Kad pacēla galvu, acis raudzījās skumji un pārmetoši. Natai šķita, ka tajās iemirdzas asaras. Vēlreiz noliedzoši pakratījis galvu, Bušiņš iebāza rokas kabatās un pieklibodams aizslāja.

– Redz kā… Tak saprot laikam, – Nata pārsteigta noskatījās Bušiņam pakaļ. Kaut ko neskaidri nomurminājusi, Irēna iebēra naudu apbružātā konfekšu bundžā, kurā glabāja ietirgoto par puķēm. Abas vīkšās uz mājām.

Ejot pāri ielai, Nata brauktuves malā pamanīja Bušiņa cepuri. Laikam pirmīt, viņam krītot, tā tur palikusi. Mašīnas jau tā pavalkāto galvassegu bija pamatīgi apskādējušas – nags pārlūzis uz pusēm, nospeķotā odere vienā malā atrauta un zem riepu atstātajiem netīrumiem varēja tikai nojaust cepures krāsu. Nata pacēla to divos pirkstos, aiznesa un nolika Bušiņa iemīļotajā vietā – pašā galda galā. Pirmoreiz mūžā viņš bija aizgājis kailu galvu. Gan rīt atkal būs klāt, tad jau…

Bet Bušiņš nerādījās. Ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā, ne arī vēlāk. Cepure kādu laiku gulēja galda galā, tad Irēna to iemeta atkritumu urnā.

– Kas zina, kur viņš blandās! Tak nesmirdēs te, visu acu priekšā. Nav cilvēka – nav cepures, – viņa noplātīja rokas.

Pienāca rudens. Līdz ar pirmajām salnām puķu tirgotāju palika arvien mazāk. Mazdārziņos ziedēja vairs tikai miķelīši, bet tos jau lāgā nepirka. Pie garā galda Lidija, smaidīga un omulīga kā arvien, kārtoja spainī krizantēmas. Sniegbaltās galvas izslējušas, tās cita par citu skaistākas vilināja retos pircējus. Lidijai un Gunāram bija apkurināma siltumnīca, un savu kundzi Gunārs tagad mājās vizināja ar sarkanu volvo.