— Pāris no miglas iznirstošu 1999. gada dzejas lasījumu

Es ļoti miglaini atceros to laukumu, taču spilgti atceros pārsteidzošo kustības vektora maiņu. Es to vēroju no augšas – stāvēju uz kaut kāda paaugstinājuma, rokās man bija mikrofons. Daugavpils Dzejas dienu atklāšanas pasākuma vadītāja (vai varbūt tomēr vadītājs?) nupat bija no visiem atsveicinājusies. Iespaidīgas uz pasākumu sapulcināto skolēnu masas – vesels galvu un augumu mākonis – sāka kustēties uz visām pusēm kā tāds spiets, kas saņēmis pavēli izklīst.

Un tad es mikrofonā teicu: “Atvainojiet, aizmirsām – mēs taču jums vēl esam atveduši dāvanā plakātus. Kurš vēlas plakātu, lai pieiet pie tā puiša.” Un es ar roku norādīju uz dzejnieku Žoržu Uaļļiku, kurš stāvēja pāris desmitus metru no manis. Tajā brīdī spiets pēkšņi atkal savācās kopā, sakoncentrējās un blīvā vilnī metās virsū Žoržam, pilnībā aizsedzot viņu skatam. Šķiet, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs un Artūrs Punte metās viņam palīgā un sāka dalīt plakātus ar mūsu fotogrāfiju – Orbītas dalībnieki tajā bija nofotografēti Rīgas stadionā Daugava. Plakāta otrā pusē bija nodrukāti mūsu dzejoļi, un to varēja salocīt un rezultātā iegūt nelielu burtnīcas izmēra grāmatiņu.

Pēc kādiem septiņiem astoņiem gadiem, kad strādāju uz pusslodzi par tulkotāju kādā reklāmas aģentūrā, mana jaunā kolēģe pastāstīja, ka viņa ir no Daugavpils un ka tur, viņas istabā vecāku dzīvoklī, pie sienas joprojām karājas šis plakāts. 1999. gada rudenī viņa bija vēl pavisam jauna skolniece un atradās tajā laukumā, kur Orbīta, noslēdzot visnotaļ klasisku Dzejas dienu atklāšanas pasākumu – ar dzejas klasiķu darbu lasījumiem un obligātajiem aplausiem –, sarīkoja savu pirmo performanci. Katrs no pieciem dzejniekiem, kas tajā piedalījās, bija uzrakstījis savu tekstu – interpretāciju par vienu Raiņa poēmas Ave sol! rindiņu: “Man vārda nav, es tikai ainu redzu.” Un tā mēs tur šos tekstus arī lasījām – ar krāsainiem lietussargiem un fotoaparātiem rokās. Kamēr viens lasīja, pārējie viņu bez apstājas fotografēja – kā paparaci, kas parkā nejauši uzdūrušies pasaules mēroga zvaigznei. Šis mazliet maskarādei līdzīgais un absurdais dzejas lasījums kļuva par Orbītas pirmo uzstāšanos.

Uz Daugavpili mūs uzaicināja, ja pareizi atceros, ar vietējām Dzejas dienām kaut kādā veidā saistītā dzejniece Jo un Jānis Elsbergs, kurš no Rakstnieku savienības puses toreiz bija atbildīgs par programmu. Mēs piekritām un atbraucām vesels bars – kopā ar draudzenēm un draugiem. Mums paveicās, ka tobrīd viesnīca Latvija, kuru grasījās slēgt uz rekonstrukciju (pēc tam tā ieguva nosaukumu Park Hotel Latgola), bija pilnīgi tukša. Mums, šķiet, ierādīja veselu stāvu, un katram bija savs numuriņš. Nākamajā dienā pēc atklāšanas mēs sapulcējāmies brokastīs un nolēmām, ka ar vienu – lai arī ļoti neparastu – uzstāšanos mums nepietiek.

Uzreiz piezvanījām mūsu pilsētas kuratoriem, piedāvājot nolasīt dzeju kaut kur pilsētā zem klajas debess. Viņi ātri piekrita un parkā netālu no Daugavpils Universitātes mums uzstādīja jaudīgas skandas, sagādāja skaņu operatoru un mikrofonu. Mēs pieslēdzām savu MP3 atskaņotāju, es saliku visādus trekus, un ar triphopu un downtempo fonā mēs lasījām savus dzejoļus visiem, kas vēlējās mūs klausīties, cits citam padodot mikrofonu un vīna pudeli. Mūs klausījās mammas ar bērnu ratiņiem, studenti, vienkārši garāmgājēji. Bija silti, spīdēja saule. Bija labi un atbrīvoti.

Patiesībā mēs tolaik tikai sākām apzināties sevi kā savdabīgu tekstgrupu (šis apzīmējums radās pēc analoģijas ar rokgrupām) – dzejas lasījumus uztvērām drīzāk kā sava veida reklāmas akciju almanaham Orbīta, pie kura tolaik strādājām. Tajā bija paredzēts iekļaut gan dzeju, gan melnbaltās fotogrāfijas, gan īsprozu, gan rakstus par laikmetīgo mākslu un mūziku. Mēs vēlējāmies ievietot savas paaudzes dzeju tajā nozīmju laukā, pie kura tā, mūsuprāt, piederēja. Un šis lauks ietvēra visu, sākot ar jauno mediju kultūras centra RIXC eksperimentiem un beidzot ar leģendārās Rīgas dzīvā reiva grupas Yaputhma Sound System koncertiem, kas bija apsīkuši tikai salīdzinoši nesen.

Atgriezušies Rīgā, mēs nolēmām turpināt savu dalību Dzejas dienās un izsūtījām draugiem un plašsaziņas līdzekļiem ielūgumus uz Visīsāko dzejas lasījumu. Ielūgumā bija norādīta norises vieta – piestātne Daugavas krastmalā aptuveni iepretim Anglikāņu baznīcai. Sanākušie viesi, viņu vidū arī kāda televīzijas kanāla filmēšanas grupa ar operatoru un žurnālisti, bija neizpratnē. Uzstāšanās laiks tuvojās, taču tuvumā nebija manāms neviens dzejnieks. Un pēkšņi pie apvāršņa parādījās neliels izpriecu kuģītis, kas raitā gaitā tuvojās šim krastmalas posmam. Kuģīti sauca Tims. Tas piebrauca pie krastmalas, taču nepiestāja. Uz tā klāja katrs no pieciem Orbītas dalībniekiem nolasīja dzejoli, un pēc tam mēs pamājām krastmalā sanākušajiem un sākām strauji doties atpakaļ. Atceros, kā žurnāliste pastiepa mums pretī mikrofonu, bet mēs jau braucām prom, tā arī neatbildējuši uz viņas jautājumiem. Tiešām, kā jau bijām solījuši, tas bija 1999. gada visīsākais Dzejas dienu lasījums.

Kāpēc mums tas viss bija vajadzīgs? Katrs no mums, iespējams, varētu atbildēt mazliet citādi (un varbūt arī atceras visu citādi). Man šķiet, ka daļēji tas bija saistīts ar dzejas un dzejnieka statusa krišanos, kas sākās līdz ar mežonīgā kapitālisma laikmetu, kad nauda un manta bija pārņēmušas daudzu mūsu līdzpilsoņu prātus. Turklāt izdzīvot tolaik patiešām nebija viegli. Tajos laikos biznesmeņi bija zvaigznes, viņi veica ekstravagantus gājienus, ap kuriem savijās pilsētas leģendas. Mēs vēlējāmies atgriezt dzejnieka tēlu sabiedrības uzmanības lokā. Protams, visu mazliet pārspīlējot un nedaudz pasmejoties par pašu sabiedrības uzmanības mehānismu.

Tāpat – mēs nemaz nebijām tekstcentriski. Mums un, kā man šķiet, arī visai 2000. gadu dzejnieku paaudzei forma un saturs bija nedalāmi, tāpēc tas, kā tieši viss notika, bija ļoti svarīgi. Priekšā vēl bija dzejas teletilti, uzstāšanās tādās vietās kā nu jau slēgtais restorāns televīzijas torņa smailē, dzejas diski un izstādes, lasījumi ar skaņu sistēmām no 20 radiouztvērējiem un tā tālāk.

Iespējams, par vispašironiskāko poētiskās uzstāšanās tēmas interpretāciju Orbītas vēsturē kļuva mūsu instalācija Poetry Event (Dzejas notikums) 2019. gadā laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit. Apmeklētājus, kuri iegāja toreizējā festivāla norises vietā LU bijušās Fizikas un matemātikas fakultātes ēkā Pārdaugavā, gaiteņos un uz kāpnēm sagaidīja izliktas dzeltenas lapiņas ar aicinājumu apmeklēt dzejas lasījumu 237. auditorijā. Tai tuvojoties, varēja dzirdēt Orbītas dzejnieku pārliecinošās balsis, kas lasīja tekstus, kā arī publikas smieklus, aplausus un, visbeidzot, arī atraktīvās pasākuma vadītājas – Laikmetīgās mākslas centra direktores Solvitas Kreses – balsi. Taču, tiklīdz apmeklētāji mazliet pavēra durvis un ieskatījās iekšā, telpā novietotās skandas pēkšņi sāka neizturami, griezīgi gaudot. Turklāt auditorijā neviena nebija – tikai skandas un mikrofona statīvs. Tiklīdz durvis tika aizvērtas un apmeklētājs atgriezās gaitenī, aiz tām atkal atskanēja balsis, un dzejas vakars turpinājās.

To varēja uztvert kā ironisku žestu, kas apspēlēja gan pasākumu organizatoru pūliņus dzejas lasījumiem piesaistīt pēc iespējas lielāku publiku, gan izplatīto priekšstatu par laikmetīgās dzejas un mākslas noslēgtību, nepieejamību un nesaprotamību. Un vēl viena interesanta detaļa. Tikko vēlreiz noskatījos Dzejas notikuma videoierakstu,¹ kuru pats (ar mazliet trīcošu kameru) biju uzņēmis, un pamanīju, ka durvis pirmoreiz atveras brīdī, kad lasa Vladimirs Svetlovs. Un pēdējais vārds, ko viņš pasaka, pirms skaņa pārvēršas drūmā tarkšķī, ir atmiņa.

Atmiņa un skaņas traucējumu troksnis. Atmiņa un neiespējamība vienā atsevišķā apziņā ticami rekonstruēt notikušo. Pat piecās šādās apziņās. Ja kāds no kolēģiem saņemsies uzrakstīt savu versiju, man būs interesanti to izlasīt un ieraudzīt, kā no pagātnes miglas atkal iznirst pāris 1999. gada dzejas lasījumu.

 

Publikācija tapusi sadarbībā ar festivālu “Dzejas dienas”.

1. Video: Orbīta, Poetry Event. Vimeo, 2019.  (atpakaļ uz rakstu)