— Iegremdēšanās realitātē: reālisma afektīvā dimensija Ingas Ābeles stāstos

Ierasti, domājot par reālismu literatūrā, pirmā asociācija ir pazīstamība: cilvēki, vietas un notikumi, kurus iespējams atpazīt savā ikdienas pieredzē, rada sajūtu, ka attēlotā pasaule varētu pastāvēt arī ārpus teksta. Taču literatūra neatspoguļo realitāti neitrāli, tā ir izvēļu rezultāts: kam pievērst uzmanību un ko atstāt ārpusē. Tāpēc jautājums var būt ne tikai: cik precīzi literatūra attēlo pasauli, bet arī: kā literatūra ļauj šo pasauli piedzīvot kā reālu?

Reālisma un afekta attiecības ļauj precizēt Fredrika Džeimsona (Fredric Jameson) skatījums uz spriedzi starp sižeta virzību un afektu – intensīvi izjustu tagadnes pieredzi, kuru ne vienmēr iespējams pilnībā pakļaut stāstījuma loģikai. Džeimsons uzsver, ka jauna reālisma izpratne kļūst iespējama, vienlaikus ņemot vērā gan tā izcelsmi stāstīšanas tradīcijā, gan iespējamo izšķīšanu afekta literārajā reprezentācijā.¹ Šāda perspektīva ļauj pievērst uzmanību ne tikai tam, kā literārais teksts organizē notikumus, bet arī tam, kā tas rada konkrēta brīža juteklisko un emocionālo intensitāti.

Savukārt Hanss Demeijers (Hans Demeyer) un Svens Vitse (Sven Vitse), analizējot mūsdienu prozu, apšauba pieņēmumu, ka atgriešanās pie reālistiskās formas pati par sevi nozīmē tuvināšanos realitātei. Viņu skatījumā būtiski ir nevis tas, ka literatūra vienkārši atgriežas pie realitātes, bet gan tas, kā mainās literatūras attiecības ar to. Viņi secina, ka mūsdienu prozā realitāte arvien biežāk tiek tēlota afektīvi: caur sajūtām, vēlmēm, pieķeršanos, ķermenisko pieredzi un cilvēka centieniem sajust sevi kā daļu no pasaules.²

Šādā skatījumā lasot Ingas Ābeles stāstus Mainīga virziena vējš. Vīrietis un Mainīga virziena vējš. Sieviete no krājuma Sniega laika piezīmes (2004), iespējams saskatīt reālisma afektīvo dimensiju – pasaule tekstā tiek radīta ne vien caur atpazīstamām detaļām, bet arī caur to, kā realitāte tiek sajusta ķermeniski, piemēram, sniegs apgrūtina iešanu, aukstums iekļūst mājā un ķermenī, pavasara gaiss ir gandrīz nepanesami blīvs un siltajā mitrumā kļūst grūti elpot.

Kad “nekas nenotiek”

20. gadsimta 90. gadu beigās, kad Inga Ābele ienāca latviešu literatūrā, mainījās politiskā un ekonomiskā sistēma, kas ietekmēja arī priekšstatus par cilvēka vietu sabiedrībā, īpašumu, privāto dzīvi un nākotni. Ābeles stāstos šīs pārmaiņas neparādās caur nozīmīgiem notikumiem. Kā norādījis Guntis Berelis, tajos: “Būtībā – “nekas nenotiek”, vismaz nekas tāds, kas būtu pelnījis uzmanību.”³ Šī šķietamā nekā nenotikšana veicina pārorientēšanos uz pieredzes intensitāti, kurā nozīmīga kļūst ikdienas situācijās uzkrātā spriedze un emocionālā un ķermeniskā pieredze – stāstos ir daudz gaidīšanas, pārvietošanās, šaubu un pavisam ikdienišķu darbību.

Piemēram, stāstā Mainīga virziena vējš. Vīrietis Pāvils un Ieva ir iestrēguši sniegā uz lauku ceļa. Ierobežotās kustības iespējas sasaucas ar viņu attiecību stagnāciju. Ieva domā par to, kāpēc viņi vispār ir kopā un vai mīlestību nav aizstājusi vienkārša ērtība.⁴ Tomēr šie jautājumi netiek risināti atklātā sarunā vai dramatiskā šķiršanās ainā, tā vietā stāstījumā izcelta aukstuma un noguruma radītā ķermeniskā pieredze. Sniegā iestrēgušais auto veido paralēli attiecību strupceļam, taču šī paralēle nav tikai simboliska – nespēja turpināt ceļu kļūst par situāciju, kurā attiecību spriedze tiek izjusta ķermeniski: “Viņi nogāja tikai pārsmit metru, bet Ievas sirds pēkšņi simtkāršojās… katrā audā kala sīks, karsts dzenis. [..] Viņi stāvēja sniegā un smagi elsoja… Stāvot tūlīt palika auksti.”⁵ Paātrinātā sirdsdarbība, smagā elpošana un aukstuma radītais diskomforts padara vides iedarbību ķermeniski sajūtamu. Sižeta palēninājums nenozīmē pieredzes apstāšanos, bet gan ļauj izcelt realitātes afektīvo dimensiju, kas atklājas intensīvajās sajūtās un noklusētajā emocionālajā spriedzē.

Caurlaidīgie ķermeņi

Ieva un Pāvils kopā iegādājušies lauku māju – vienu no jaunās dzīves simboliem, kas dod iespēju veidot pašiem savu privātu pasauli. Taču māja izrādās daudz mazāk kontrolējama, nekā cilvēki to vēlētos. Tā nav noslēgta telpa, mājā iekļūst aukstums, mitrums, smaržas un kukaiņi – mājas sienās zem apmetuma dzīvo skudras, un cilvēks var tikai noskatīties skudru “neapstādināmajā kustībā, nebeidzamajā melnajā murdoņā. [..] Viņu māja īstenībā bija melno skudru ligzda”.⁶ Šī caurlaidība raksturo Ābeles reālismu kopumā, kur cilvēks nav nošķirts no apkārtējās vides, bet atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar to jeb, atsaucoties uz Steisiju Alaimo (Stacy Alaimo), “daba vienmēr ir tik tuvu kā paša āda – varbūt pat vēl tuvāk”.⁷

Arī pavasaris stāstā Mainīga virziena vējš. Sieviete tiek intensīvi ķermeniski izjusts: “Šai karstumā un tumīgajā auglībā bija grūti elpot,”⁸ dodot iespēju gadalaiku maiņu interpretēt ne tikai kā dzīvinošu, bet arī kā fiziski nomācošu, gandrīz smacējošu. Savukārt mežs, ievilinot Ievu “savos tīklos” un iepinot savās “sāntaciņās,”⁹ ietekmē viņas kustību, un sapīšanos un savijumu apzīmējošie darbības vārdi veido priekšstatu par mežu kā aktīvu aģentu, kas ne tikai ieskauj Ievu, bet arī virza viņas pieredzi.

Stāsta kulminācija ir ugunsgrēks, kas izceļas, cilvēkiem dedzinot pērno kūlu. Mainoties vēja virzienam, uguns iegūst nekontrolējamu spēku un paceļas “cilvēkam pāri galvai,”¹⁰ atklājot cilvēka ierobežotās iespējas ietekmēt apkārtējo vidi un kontrolēt notikumu gaitu. Cīņā ar uguni Ievas rīcības iespējas sašaurinās līdz nepieciešamībai izturēt: “[V]iņa nevar pretoties, viņa nevar apstāties, viņa nevar neko.”¹¹ Un tikai vējam norimstot, liesmas kļūst mierīgākas. Līdzīgi kā sniegs ziemas stāstā, uguns pavasara stāstā liek izjust cilvēka ķermenisko ievainojamību un atkarību no vides apstākļiem; vide abos stāstos kļūst par aktīvu pieredzes veidotāju un tieši izjustu realitāti.

Sieviete, kura skatās

Gan stāstā Mainīga virziena vējš. Vīrietis, gan stāstā Mainīga virziena vējš. Sieviete pasaule tiek atklāta lielākoties caur Ievas pieredzes prizmu: viņa vēro, jūt, domā, šaubās, atceras un reaģē uz apkārt notiekošo. Epizodē, kurā Ieva mazgā matus lietusūdenī: “Mati lēni grimst ūdenī, kļūst saknes. Nu viņa ir koks, kas aizgūtnēm sūknē drebošajā stumbrā kaut ko no lietusputna dziesmas…,”¹² Ievas pārtapšana par koku ne tikai izpludina sugu robežas, bet arī iezīmē iespēju izkļūt no produktivitātes, kontroles un savstarpējo saistību režīmiem, paverot alternatīvu izziņas perspektīvu, kuras pamatā ir saskaņošanās ar vidi un atvērtība tās iedarbībai. Vēlāk stāstā Ievas ļaušanās meža vilinājumam un sapīšanās tā tīklos iemieso to, ko varētu dēvēt par savvaļas intimitāti (feral intimacy) – ķermenisku atvērtību pieredzēm, kas destabilizē pieradinātas sievišķības modeli.¹³

Savukārt Ievas aizraušanās ar melnbalto fotogrāfiju kļūst par vienu no veidiem, kā viņa izvēlas, uz ko un kā skatīties: “Atklājās nekad neredzētas gleznas. Viņa varēja iet cauri dzirkstoši kailajai, zaru ēnu melnajām pātagām izpērtajai, saules gaismas izbalinātajai alejai un ieslēgt melnbalto redzi.”¹⁴ Fotogrāfija ne tikai fiksē apkārtējo vidi, bet arī pārveido Ievas attiecības ar to: ierastā ainava kļūst redzama jaunā intensitātē un tās nozīme veidojas caur Ievas individuālo, juteklisko skatījumu. Ievas skatīšanās kļūst arī par autonomijas izpausmi, apliecinot, ka ir ceļi, kas katram jāiet vienatnē: “Divi reizē nevar skatīties caur fotoaparāta lodziņu, un divi nevar spiest slēdzi, tas ir fizikas likums.”¹⁵ Pāvila klātbūtne netiek noraidīta, taču tā nav nepieciešama. Šeit materiālā vide, jutekliskā uztvere un Ievas vēlme pēc autonomijas savstarpēji mijiedarbojas, atklājot realitāti kā individuāli izjustu un interpretētu pieredzi.

Dodot priekšroku atmosfērai, žestiem un dzīvotās pieredzes smalkajai intensitātei, Ābeles stāstu pasaule kļūst reāla ne tikai ar atpazīstamu detaļu un norišu palīdzību, bet arī ar veidu, kādā lasītājs tiek ievilināts un iegremdēts tās materiālajā klātbūtnē, kur robežas starp cilvēku un vidi, subjektu un objektu, pazīstamo un svešo vairs nav pašsaprotamas.

Raksts tapis Latvijas Zinātnes padomes finansētās Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta programmā (projekts “Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi” (lzp-2024/1-0341)).

1. Jameson, Frederick. The Antinomies of Realism. Verso, 2015. P. 10.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Demeyer, Hans; Vitse, Sven. Affective Crisis and the Possibility of Attachment: A Comparative Study of Contemporary Fiction in Neoliberal Ruins. London: UCL Press, 2026. Pp. 7–8.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Berelis, Guntis. Inga Ābele “Sniega laika piezīmes”. Karogs, Nr. 2., 2005. 120. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Ābele, Inga. Mainīga virziena vējš. Vīrietis. Sniega laika piezīmes. Rīga: Dienas Grāmata, 2004. 86. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat, 94. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Ābele, Inga. Mainīga virziena vējš. Sieviete. Sniega laika piezīmes. Rīga: Dienas Grāmata, 2004. 150. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Alaimo, Stacy. Bodily Natures: Science, Environment, and the Material Self. Bloomington: Indiana University Press, 2010. P. 2.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Ābele, Inga. Mainīga virziena vējš. Sieviete. Sniega laika piezīmes. Rīga: Dienas Grāmata, 2004. 132. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Turpat, 131. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Turpat, 158. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Turpat, 157. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Turpat, 102. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Kukaine, Jana; Kārkla, Zita. Feral Intimacy: Feminist Transformations Through Solitary Forest Walks. Women’s Studies, Vol. 54 (6), 2025. P. 636.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Ābele, Inga. Mainīga virziena vējš. Sieviete. Sniega laika piezīmes. Rīga: Dienas Grāmata, 2004. 137. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Turpat, 138. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)