Franču dzejnieks un rakstnieks Fransiss Ponžs (Francis Jean Gaston Alfred Ponge, 1899–1988) ir neparasts autors, kas nav pieslējies nevienam strāvojumam vai kustībai, lai arī ir sadarbojies ar sirreālistiem. Tā teikt, sava ceļa gājējs. Viņa dzejprozas krājums, no kuŗa izvēlēti daži fragmenti, ir ar daudznozīmīgu nosaukumu. Le parti pris des choses. Ko tas nozīmē? Man šķiet, ka tas var nozīmēt to, ko var iemācīties no lietām. Bet parti pris ir arī nostāja, izturēšanās. Ponža iecere sasaucas ar Horācija Dzejas mākslu un Bualo Dzejas mākslu (17. gs.). Liela pateicība Aivaram Vaivodam par ieteikumiem un labojumiem.
Atdzejotājs
Lietus
Lietus, ko es vēroju pagalmā krītam, nāk lejā ļoti dažādos veidos. Vidū tas ir plāns, saraustīts aizkars (vai tīkls), krīt nepielūdzami, bet samērā lēni, šķiet, ar diezgan viegliem pilieniem, nemitīgi nokrišņi bez spēka, intensīva tīra atmosfēras parādības daļa. Tuvāk labajai un kreisajai sienai ar skaļāku pakšķi krīt smagāki, atsevišķi pilieni. Dažviet tie liekas lieli kā kviešu graudi, citviet kā zirņi, vēl citur – teju kā bumbiņas. Gar žalūziju stieņiem, gar logu palodzēm lietus tek līmeniski, bet uz šo pašu šķēršļu apakšējās malas tas uzkrājas pilienos, kas atgādina lāses formas konfektes. Uz visas mazā cinka jumta virsmas, uz ko krīt skatiens, lietus lāso sīkā plūsmā, saplaukst lāsumainās tērcītēs, kuŗas padara ļoti dažādas jumta nemanāmais viļņojums un izciļņi. Blakus ir notekcaurule, pa kuŗu lietus plūst kā diezgan kusls lēzens strautiņš, līdz pēkšņi krīt pilnīgi vertikālā, diezgan rupji veidotā strūklā līdz pat zemei, kur tas izšķīst un uzvirmo spožās šļakatiņās.
Katrai no tā formām ir īpašs izskats; tai atbilst īpašs troksnis. Viss dzīvo kā sarežģīts spraigs mechānisms, tikpat precīzs, cik nejaušs, kā pulkstenis, kuŗa atspere ir noteiktas lejup krītošu kondensētu ūdens tvaiku masas smaguma spēks.
Statenisko strūklu zvanīšana uz zemes, notekcauruļu guldzēšana, sīciņie gonga sitieni – tas viss pieņemas spēkā un vienlaikus skan kā koncerts, bet tas nav vienmuļš, tajā ir izsmalcinātība.
Kad atspere ir iztaisnojusies, daži zobrati vēl kādu laiku griežas, bet arvien lēnāk, līdz viss mechānisms apstājas. Tad, ja atkal parādās saule, viss drīz izgaist, spožais aparāts iztvaiko: lietus ir nolijis.
Rudens beigas
Viss rudens galu galā ir tikai atdzisusi zāļu tēja. Visvisādas kritušas lapas mirkst lietū. Nav rūgšanas, nerodas alkohols – lai iedarbotos koka kājai uzlikta komprese, jāgaida pavasaris.
Balsu skaitīšana notiek juceklīgi. Vēlēšanu iecirkņa telpas durvis atveŗas un skaļi aizcērtas. Izmest! Izmest! Daba plēš manuskriptus, izjauc savu bibliotēku, nikni notrauc savus pēdējos augļus.
Tad tā spēji pieceļas no darba galda. Tās stāvs uzreiz liekas milzīgs. Tās izspūrusī galva grimst miglā. Rokas kūļājas gar sāniem, tā ar baudu ieelpo ledaino vēju, kas tai padara skaidrāku galvu. Dienas ir īsas, agri metas tumšs, komiskais zaudē savas tiesības.
Zeme gaisos starp citām zvaigznēm atgūst savu nopietno izskatu. Izgaismotā daļa tai ir šaurāka, tajā ir iespiedušās arī ēnainas ielejas. Kurpes tai kā klaidonim piesūcas ar ūdeni un izdod muzikālas skaņas.
Šajā varžu kurkstoņā, šai dziedējošajā abiniecībā viss atgūst spēkus, lēkā no akmens uz akmens un meklē jaunas noras. Strautu kļūst vairāk.
Lūk, tā ir laba tīrīšana, kas neievēro noteikumus! Apģērbts vai kails, izmircis līdz kaulam.
Un tad tas turpinās, uzreiz nenožūst. Trīs mēneši glābjošu pārdomu šādā stāvoklī; bez reakcijas asinsvadu līmenī, bez vannas halāta vai masāžas cimda. Bet dabas miesasbūve ir izturīga.
Un, kad sāk riesties pirmie pumpuri, tie zina, ko dara, kāpēc tas atkal notiek, – un piesardzīgi parādās, no aukstuma stīvi un sarkanīgi, apzinoties, kas par lietu.
Bet te jau sākas cits stāsts, kas, kaut arī varbūt ir atkarīgs, bet nesmaržo pēc melna lineāla, kas man noderēs, lai pavilktu svītru zem šī stāsta.
Nabaga zvejnieki
Trūka strūdzinieku, divas ķēdes karaļa kanālā nepārtraukti vilka strupceļā, un bērnu bars pa vidu kliedza pie groziem:
“Nabaga zvejnieki!”
Lūk, fragments no tā, kas tika paziņots:
“Puse no zivīm mirušas, izlecot smiltīs, trīs ceturtdaļas krabju atgriezušies jūŗā.”
Paparžu rums
Vai man zem papardēm un to skaistajiem dzinumiem ir skats uz Brazīliju?
Ne celtniecības kokmateriāli, ne sērkociņu steri: kaut kādas lapas sedz zemi un mirkst vecā rumā.
Aug īsi pulsējoši dzieti, brīnumainas jaunavas bez aizbildņa; plaša palmu žūpība, kur katra, pilnīgi zaudējusi kontroli, aizsedz divas trešdaļas debesu.
Durvju prieki
Karaļi nepieskaŗas durvīm.
Tie nepazīst šādu laimi: maigi vai stipri pastumt kādu no tiem pazīstamajiem paneļiem, pagriezties pret tiem, novirzīt tos vietā –, turēt rokās durvis.
…laime piespiest pie vēdera vienu no augstajiem istabas šķēršļiem ar porcelāna mezglu; šī ātrā ķermeniskā saskarsme, kad uz brīdi gaita tiek apturēta, acs atveŗas un viss ķermenis pierod pie jaunā mitekļa.
Uguns
Uguns rada kārtību – sākumā visas liesmas pavēršas kaut kādā virzienā…
(Uguns gaitu var salīdzināt tikai ar dzīvnieku gaitu; tai ir jāpamet kāda vieta, lai ieņemtu citu vietu; tā iet vienlaikus kā amēba un žirafe, rausta kaklu, lien pa zemi…)
Tad, kad tās pārņemtās masas metodiski sabrūk, izdalās gāzes, kas vienlaidus tiek pārvērstas tauriņu barā.
Gliemis
Gliemis ir būtne, teju īpašība. Tam nav vajadzīgs skelets, bet tikai aizsargstruktūra, kā krāsai tūbiņā.
Daba šeit atsakās celt priekšā plazmas formas. Tā tikai rāda, ka uzskata tās par vērtīgām, tās rūpīgi pasargādama šķirstā, kuŗa iekšpuse ir visdaiļākā.
Tas tātad nav vienkāršs spļaudeklis, bet gan viena no vērtīgākajām realitātes izpausmēm.
Gliemim piemīt milzu enerģija aizvērties. Patiesību sakot, tas ir tikai muskulis, eņģe, durvis un to aizvērējs.
Aizvērējs ir radījis durvis. Divas viegli ieliektas durvis ir viss tā patvērums.
Pirmais un pēdējais patvērums. Tas tur mitinās līdz nāvei un pat pēc tam. Dzīvu to no tā ārā dabūt nav iespējams.
Tāpat ar šādu spēku arī niecīgākā cilvēka ķermeņa šūna turas pie vārda un otrādi.
Bet dažkārt kāda cita būtne nāk apgānīt šo kapu, kad tas ir labi veidots, un stājas tā mirušā racēja vietā.
Tāds, piemēram, ir vientuļniekvēzis.
Olis
Oli nav viegli definēt.
Ja aprobežojamies tikai ar aprakstu, vispirms var teikt, ka tas ir akmens paveids starp bluķi un zvirgzdu.
Bet šāds izteikums jau prasa tādu jēdzienu kā akmens, kas ir jāpamato. Bet lai man šai piegājienā nepārmet, ka esmu atkāpies vēl tālāk par grēku plūdiem.
*
Visi bluķi ir radušies, sašķeļoties vienam milzīgam sencim. Par šo pasakaino ķermeni var teikt tikai vienu, proti, pēc savas tapšanas tas vispār nespēja turēties stāvus.
Saprāts viņu sasniedz vien amorfu, izkaisītu agonijas miltainajos krampjos. Tas pamostas, kad vajag kristīt pasaules mēroga varoni, un atklāj briesmīgo nāves gultas jucekli.
Lai lasītājs te pārāk neskrien un apbrīno nevis blīvus apbedīšanas izteikumus, bet tādas patiesības dižumu un spozmi, kas tos spēja padarīt kaut cik pārskatāmus, lai tie šo patiesību galīgi neaizēnotu.
Tā nu jau blāvu un aukstu planētu tagad apspīd saule. Neviens liesmojošs pavadonis šai ziņā nespēj mūs maldināt. Visa slava un visa esība, viss, kas dara redzamu, un viss, kas dara dzīvu, jebkuŗas redzamas parādīšanās avots ir atvedināms no tās. No tās dzimušie varoņi, kas gravitē tās tuvumā, apzināti ir palikuši ēnā. Bet, lai patiesība, no kuŗas spozmes viņi atsakās – par labu pašam tās avotam –, saglabātu skatītājus un priekšmetus, kas ir nedzīvi vai gandrīz nedzīvi, viņi turpina riņķot ap to, kalpodami tai kā vērotāji.
Protams, šāda upuŗa nešana, dzīves izdzīšana ārā no savulaik tik spožām un kvēlām iedabām, nav notikusi bez dramatiskiem iekšējiem satricinājumiem. Lūk, kur ir sākums Zemes, mūsu pieticīgā un burvīgā mitekļa, pelēkajam chaosam.
Tā nu pēc īslaicīgas grozīšanās un raustīšanās, kas liek domāt par ķermeni, kuŗš dus nemierīgā miegā zem segas, mūsu varone, kas ir pagurusi (no savas apziņas) kā no šausmīga trakokrekla, tagad ir piedzīvojusi aizvien retākas iekšējas eksplozijas, kas atstāj graujošu iespaidu uz tās arvien smagāko un vēsāko apvalku.
Mirusī saule un chaotiskā zeme šodien ir sajaukušās kopā.
*
Šī ķermeņa, kas reizi par visām reizēm līdz ar zaudēto spēju iekustināt sevi ir palicis bez spējas pārkausēties veselā personā, vēsture pēc lēnās atdzišanas katastrofas nebūs nekas cits kā tikai nepārtraukta sabrukšana. Bet tai brīdī notiek vēl citas lietas: tiklīdz tā diženums ir pagalam, dzīve uzreiz parāda, ka tai ar to nav nekā kopīga. Uzreiz, ar tūkstošiem palīglīdzekļu.
Tā šodien izskatās zemeslode. Sadalītais esības līķis pasaules izmērā kalpo tikai par dzīvības dekorāciju miljoniem būtņu, kas ir daudz sīkākas un gaistošākas par to. To drūzma vietumis ir tik blīva, ka pilnībā nosedz svēto skeletu, kas tām agrāk kalpoja par vienīgo balstu. Un tikai bezgalīgi daudzi līķi pēcāk pamanās imitēt akmens konsistenci ar to, ko sauc par augsnes virskārtu, ļauj tiem pēc dažām dienām atražoties, tā ka tiem ne par ko nav jāpateicas klintij.
Turklāt šķidrais elements, kam ir tikpat sena izcelsme kā tam, ko es šeit aplūkoju, savācies vairāk vai mazāk lielās platībās, sedz zemi, trinas pret to un ar atkārtotiem grūdieniem iedarbina eroziju.
Tātad es aprakstīšu dažas formas, ko pasaulē izmētātais un pasaules pazemotais akmens atklāj mūsu acīm.
*
Lielākie fragmenti, gandrīz neredzamas plāksnes zem augu vijām, kas ķeŗas pie tām gan ticības, gan citu iemeslu dēļ, ir zemeslodes skelets.
Tur ir īsti tempļi: nevis patvaļīgas celtnes, kas uzbūvētas virs zemes, bet senā varoņa nesatricināmās atliekas, varoņa, kas savulaik bija pasaule.
Nodarbinādams savu iztēli ar dižām lietām ēnā un smaržās, ko rada mežs, kas vietām sedz šos noslēpumainos bluķus, cilvēks ar savu prātu noģied, ka apakšā tie turpinās.
Šādās vietās viņa uzmanību piesaista daudzi sīkāki bluķi. Nevienāda izmēra akmens drupatas, kuŗas pa mežu ir izmētājis laiks, saviļājuši šī dieva netīrie pirksti.
Kopš to milzīgā senča sprādziena un to nepielūdzamās gāšanās lejup debesu trajektorijā klinšu bluķi ir apklusuši.
Dzietu iekaŗoti un sašķelti kā vīrs, kas vairs neskujas, irdenas zemes izdobti un apbērti, tie vairs nespēj nekādi reaģēt un pat izpīkstēt kādu vārdu.
To sejas, to ķermeņi saplaisā. Pieredzes grumbām tuvojas naivums un apmetas tajās. Rozes apsēžas uz to pelēkajiem ceļiem un vērš pret tiem savas naivās diatribas. Tie tās pieņem. Tie, kuŗu postošā krusa reiz darīja mežus skrajus un kuŗu ilgstamība nomāktībā un kūtrumā ir mūžīga.
Tie smej, redzēdami sev apkārt pamodinātas dzīvei un lemtas nāvei tik daudzas ziedu paaudzes, kuŗu krāsa, lai ko arī par to kāds teiktu, ir tikai par kripatu dzīvāka nekā viņu pašu, tā ir tikpat blāvi un apvītusi rozā kā viņu pelēkums. Tie domā (kā statujas, kas īpaši nepūlas to izteikt skaļi), ka šie toņi ir patapināti no saulrieta debesu mirdzumiem, kuŗus pašas debesis ik vakaru izmēģina, pieminot daudz krāšņāku ugunsgrēku, kad iestājas tā slavenā kataklizma, kuŗas laikā, mežonīgi pamesti gaisā, tie iepazina burvīgu brīvības stundu, kas noslēdzās ar to briesmīgo piezemēšanos. Netālu no tās vietas jūŗa pie milzu klinšaino skatītāju ceļiem savos krastos, kas puto viņu sakauto sievu pūliņu dēļ, bez pārtraukuma atrauj bluķus, ko tā sargā, apņem, aijā, lolo, apviļā, slīpē, līdzina un nogludina savās rokās un pret savu ķermeni, vai aizmirst kādā savas mutes stūrī kā ledeni, pēc tam izņem no mutes un nogulda viesmīlīgā, lēzenā krastā tur jau esošā daudzskaitlīgā barā, lai to drīz atkal uzlaizītu un auklētos ar to vēl mīlīgāk un kaislīgāk.
Tomēr pūš vējš. Tas nes pa gaisu smiltis. Un ja kāda no šīm daļiņām, visniecīgākā un vissīkākā mūs nodarbinošā priekšmeta forma, mums tiešām iekļūst acīs, tad tā, būdama akmens, ar sev raksturīgo spēju apžilbināt mūs soda un izbeidz mūsu apceri.
Tā daba mums aizveŗ acis, kad pienāk brīdis uzdot jautājumus iekšējai atmiņai, vai ziņas, kas tur uzkrājušās ilgas apceres laikā, nav tai jau ļāvušas atvedināt dažus principus.
*
Prātam, kam trūkst jēdzienu, kas sākotnēji ir pārticis no šādiem šķitumiem, saistībā ar akmeni beigās parādīsies daba, varbūt pārāk vienkāršā gaismā, kā pulkstenis, kuŗa principu nosaka zobrati, kas griežas ļoti nevienādos ātrumos, lai arī tos darbina viens mechānisms.
Augi, dzīvnieki, garaiņi, šķidrumi mirstot un atdzimstot griežas puslīdz ātri. Lielais akmens rats mums šķiet praktiski nekustīgs, un pat teorētiski mēs spējam aptvert tikai daļu no tā ļoti lēnā sabrukuma fāzes.
Tā ka pretēji izplatītajam viedoklim, kas cilvēku acīs to padara par ilgstamības un nesatricinātības simbolu, var teikt, ka akmens, tā kā tas dabā neatjaunojas, patiesībā ir vienīgais, kas tajā nepārtraukti mirst.
Tā ka dzīvība caur to būtņu mutēm, kas to glabā secīgi un diezgan īslaicīgi, ļauj mums noprast, ka tā apskauž tās apdzīvoto rotājumu nesagŗaujamo stingrību, lai arī tā patiesībā ir šo rotājumu nepārtrauktā sabrukuma lieciniece. Un, lūk, darbības vienotība, kas tai šķiet dramatiska: tā klusībā domā, ka tās balsts kādu dienu var pajukt, lai gan tai pašai rādās, ka ir mūžam augšāmceļama. Rotājumos, kas atsakās aizkustināt un domā vienīgi par sabrukšanu, dzīve bažījas un baiļojas, jo tā neprot neko citu kā augšāmcelt.
Tiesa, pats akmens reizēm liekas satraukts. Savos pēdējos stāvokļos kā oļi, šķembas, smiltis, putekļi tas vairs nespēj pildīt savu dzīvo lietu aptvērēja vai balsta lomu. Atrauts no pamatbluķa, tas veļas, lido, prasa sev vietu uz virsmas, un tad visa dzīvība atkāpjas tālu no drūmajām plaknēm, kur pa kārtai to savāc kopā izmisuma trakulība.
Beidzot kā ļoti svarīgu principu atzīmēšu, ka visas akmens formas, kas visas parāda kaut kādu savas attīstības posmu, pasaulē pastāv vienlaicīgi. Te nav nekādu paaudžu, nekādu izmirušu rasu. Tempļi, Pusdievi, Brīnumi, Mamuti, Varoņi, Senči katru dienu sastop savus mazbērnus. Katrs cilvēks savā dārzā var fiziski pieskarties visām šīs pasaules iespējām. Te nav runas par iedomām – viss pastāv; vai, drīzāk, kā paradīzē, tur pastāv viss iedomājamais.
*
Ja tagad es gribu uzmanīgāk aplūkot vienu no īpašajiem akmens paveidiem, es izvēlos oli tā formas pilnības dēļ, arī tāpēc, ka varu to satvert un paviļāt rokā.
Tāpat olis atbilst tam akmens periodam, kur tam sākas personas, indivīda vecums, tas ir, vārda laiks.
Salīdzinot ar klinšaino blīvējumu, no kuŗa tas ir taisnā ceļā nācis, tas ir jau sadrumstalots un noslīpēts akmens starp daudziem tādiem ļoti līdzīgiem indivīdiem. Salīdzinot ar vissmalkāko granti, var teikt, ka atkarībā no atrašanas vietas un, ņemot vērā apstākli, ka cilvēks vēl nav paradis to lietot praktiski, tas vēl ir mežonīgs vai vismaz nepieradināts akmens.
Vēl dažas dienas bez kaut kādas praktiskas dabas nozīmes, tad nu gūsim labumu no tā tikumiem.
*
Kādu dienu to atnes vieni no straumes neskaitāmajiem kravas ratiņiem, kas tagad, šķiet, savu nevajadzīgo kravu izgāž tikai tādēļ, lai to varētu dzirdēt, un katrs olis balstās uz savas agrākās un nākamās formas stāvokļu krāvumiem.
Netālu no vietām, kur augsnes virskārta vēl klāj tā milzīgos senčus, klints pakājē, kur noris tā vecāku mīlas akts, tas mīt zemē, ko veido tā paša akmens graudi, kur to uzmeklē un nozaudē visu nolīdzinošs vilnis.
Bet vietas, kur jūŗa to parasti atstāj, ir visnepiemērotākās jelkādam apstiprinājumam. To, ka tur guļ vesela oļu populācija, zina tikai apkārtne. Ikviens domā, ka ir pazudis, jo nezina skaitu, kā arī redz tikai aklos spēkus, kas viņu ņem vērā.
Un, patiesi, it visur, kur ir izmesti šādi bari, tie nosedz teju visu zemi un to muguras veido neērtu pamatni, kur likt kāju vai kam piesaistīt garu.
Putnu nav. Zāles stiebri reizēm izspraucas tiem cauri. Pa tiem skraida ķirzakas, bez lielas domāšanas aplodā tiem apkārt. Sienāži ar lēcieniem drīzāk mērās savā starpā, nekā mēra tos. Cilvēki reizēm izklaidīgi aizmet kādu no tiem tālumā.
Bet šie paši pēdējie priekšmeti, kas nekārtīgi izmētāti vientulībā, kuŗā ielauzusies sausa zāle, brūnaļģes, veci korķi un visādi atkritumi no cilvēku uzkrājumiem, – nesatricināmi visspēcīgākajos atmosfēras vējos – mēmi piedalās izrādē, kuŗā dažādi spēki uz dullo un bez elpas bez jēgas dzenas pakaļ visam un visiem.
Tomēr nekam nepiesaistoties, tie paliek kaut kādā savā plaknes vietā. Visspēcīgākā vētra var izraut koku vai sagŗaut ēku, tomēr nespēj izkustināt oli. Bet, tā kā tā it visur griež putekļu vērpetes, vētras seski reizēm izrok kādu no nejaušiem robežstabiem, kas gadsimtiem ilgi atradās zem necaurredzamas un pagājīgas smilšu kārtas.
*
Bet ūdens, gluži otrādi, padara slidenu un nodod savu šķidruma kvalitāti visam, ko var pilnībā apņemt, tam reizēm izdodas savaldzināt to formas un aizraut tos līdzi. Jo olis atceras, ka ir dzimis no bezformīga briesmoņa nopūlēšanās gar tikpat bezformīgu akmens briesmoni. Un, tā kā tā personu var pabeigt, tikai daudzkārt piemērojot tai šķidrumu, tas paliek ūdenim pakļāvīgs pēc definīcijas.
Blāvs zemē kā diena, kas ir blāva salīdzinājumā ar nakti, tai pašā brīdī, kad to pārņem vilnis, tas olim dod spīdumu. Un, lai arī tas neiedarbojas dziļi un tik tikko iekļūst šai ļoti smalkajā un blīvajā sakopojumā, ļoti plānā, tomēr aktīvā šķidruma piekļaušanās izraisa tā virsmā jūtamas pārmaiņas. Liekas, vilnis to nospodrina par jaunu un arī pārsien brūces, ko radījusi viņu iepriekšējā mīlēšanās. Tad uz mirkli oļa ārpuse līdzinās tā iekšpusei: viss tā ķermenis izstaro jaunības spīdumu.
Tomēr tā pilnīgā forma pacieš abas vides. Tā paliek nesatricināma pret jūŗu nekārtībām. Olis no tās iznāk tikai mazāks, bet vesels, un, ja gribat, arī tikpat liels, jo tā proporcijas nekādi nav atkarīgas no tā apjoma.
Ticis laukā no šķidruma, tas uzreiz nožūst. Proti, par spīti milzīgajiem pūliņiem, kādiem tas ir ticis pakļauts, šķidruma pēdas uz tā virsmas saglabāties nespēj: tas šo šķidrumu izkliedē bez jebkādām pūlēm.
Īsi sakot, ar katru dienu mazāks, bet aizvien drošs par savu formu, akls, ciets un sauss savos dziļumos, tas pēc sava rakstura neļauj ūdenim to iznīcināt, bet tikai samazināt. Galu galā, kad tas uzveikts kļūst par smiltīm, ūdens tajās neiekļūst, tāpat kā putekļos. Saglabājot visas pēdas, izņemot pēdas no šķidruma, kuŗš aprobežojas ar to, ka spēj nomazgāt no tā pēdas, ko atstāj citi, tas laiž sev pāri visu jūŗu, kas pazūd dziļumos, tā arī nekādi nespēdama to pārvērst dubļos.
*
Es neko citu neteikšu, jo doma par zīmju izzušanu man liek domāt par tāda stila trūkumiem, kas ir pārāk daudzvārdīgs.
Esmu tikai pārāk laimīgs par to, ka šiem eksperimentiem esmu izraudzījies oli, jo gara cilvēkam nāksies pasmaidīt, bet viņš neapšaubāmi jutīsies aizkustināts, kad mani paļātāji teiks: “Kad viņš ķērās pie akmens apraksta, tas viņam sasaistīja rokas.”
No franču valodas atdzejojis Dens Dimiņš.