— Vēstule Svētajam Mikolajam

Par Jūlijas Iļjuhas stāstu krājumu Manas sievietes (no ukraiņu valodas tulkojusi Anete Simanovska; Valters un Rapa, 2026)

 

Kopš 2023. gada Ukraina Svētā Mikolaja dienu atzīmē 6. decembrī – pēc jaunā Juliāna kalendāra, ar skatu uz Rietumu tradīcijām. Tuvojoties šai dienai, bērni raksta vēstules Mikolajam un stāsta par savu ikdienu, kā arī lūdz dāvanas sev un tuviniekiem. Ja es rakstītu Svētajam Mikolajam, es kā naivs bērns pastāstītu par grāmatu, ko tikko izlasīju, un to, ko gribētu novēlēt ukraiņu literatūrai Latvijā.

 

Dārgais Mikolaj, mēs it nemaz neesam pazīstami. Es par Tevi uzzināju no ukraiņu rakstnieces Jūlijas Iļjuhas grāmatas Manas sievietes, un Tu mani aizķēri ar savu īstumu. Man liekas, tas ir labs iemesls vismaz šoreiz noticēt, ka Tu eksistē un vari palīdzēt. Varbūt, ja rakstīšu pa tiešo Tev, tad uz mani neviens nedusmosies.

Jūlija Iļjuha grāmatā ir apkopojusi un aprakstījusi 40 sieviešu profilus un viņu karalaika dzīvesstāstus. Katrs teksts tapis Anetes Simanovskas tulkojumā no ukraiņu valodas un Māras Poļakovas redaktūrā. Pārsvarā tas ir 1–2 lapaspuses garš pieredzes stāsts trešajā personā, lakonisks, nedaudz tēlains un sākas ar sieviete, kura vai sieviete, kas: “sieviete, kas baroja pamestos kaķus, savā deviņstāvu nama galā bija palikusi vienīgā” (42. lpp.); “sieviete, kas skolā bērniem mācīja ukraiņu valodu un literatūru, apraka karogu dārzā starp dobēm” (58. lpp.).

Seko izvērstāks un detalizētāks katra tipāža raksturojums kara apstākļos – autore vienotā tonalitātē kā tāds dievs, Tavs priekšnieks, Mikolaj, ataino to, kas sieviete bijusi pirms kara, kā sadzīvojusi ar tuviniekiem un vai viņai ir vai bija vēl kāds, par ko rūpēties. Rezultāts ir zibprozas tipa teksts ar biogrāfisku esenci par anonimizētu sievieti, kuru autore prezentē kā karalaika parādību. Tas, vai šai sievietei ir konkrēts prototips, vai arī tā ir salikts personāžs, paliek noslēpums.

Lai gan autore vairās no vardarbības tēlojuma un būtībā maz iedziļinās sievietes ievainojamības jautājumos karā, tie ir skarbi, bet lepni teksti par zaudējumu, sērām, gaidām, cerībām un mazo ikdienas prieku aizkustinošo dabu. Te ir gan bailes tikt nobumbotai nepiemērotās apenēs, gan vēlme palīdzēt tiem, kas cieš vēl vairāk, gan prieks par lūpukrāsu, gan nevēlēšanās zaudēt māju/čemodānu ar mantām utt. Protams, ir arī zaudēti vīri, dēli un meitas, taču dažreiz liekas, ka autore nedaudz slāpē tieksmi kliegt par sāpēm, jo citādi doma sanāktu pārāk emocionāla un grūti izsakāma vārdos. Viens no tekstiem, kur sieviete izstaro dzīvu naidu kā galveno emociju (32. lpp.), pat nepaliek prātā, jo naidu ir grūti izstāstīt un tam sarežģīti piemeklēt līdzvērtīgas stāsta garšvielas. Un, Mikolaj, vai tie vispār, Tavuprāt, ir stāsti? Drīzāk skices kam lielākam, kam tādam, ko Jūlija Iļjuha vēl nav uzrakstījusi. Pat bērni Tev raksta garākas vēstules.

Galvenā grāmatas doma: karš ir izmainījis visu attēloto sieviešu dzīvi, bet katra no viņām ir un paliek sieviete gan ar savām vājībām, gan ar vēlmi dzīvot labi, gan ar pretošanos tam, kam nepiekrīt. Autore translē arī šo sieviešu iekšējo pasauli, tādējādi noslēdzot katru stāstu ar apliecinājumu, ka tas ir teksts par dzīvu, apkārtējās vides ietekmētu radību. Ieskanas cerība, bet drīzāk kā deklarācija, kas, starp citu, nereti balstās ticībā Ukrainas bruņotajiem spēkiem, nevis Tev, Mikolaj. Literatūra un dievs vieni paši nespēj neko garantēt, it īpaši sievietēm kara apstākļos.

Mācīties dzīvot no jauna, ja tev ir paveicies, – tas varētu būt šīs grāmatas galvenais motīvs, ja vien tas nebūtu ik pa laikam tik skaidri un gaiši pateikts, ka lasītājam aptrūkstas vietas saviem secinājumiem. Dažreiz tas patiešām traucē, jo arī emocijas, pieredze un skats nākotnē šajos 40 tekstos mēdz atkārtoties. Lielākoties tās ir sievietes pusmūžā un vecākas, tradicionālā ģimenē balstītas, reti ar kaitīgiem ieradumiem, kas nemaz nepārstāv cilvēkus ar dažādām vajadzībām, sociāli mazāk aizsargātas grupas un minoritātes. Līdz ar to rodas sajūta, ka Ukrainas sievietes ir diezgan vienveidīgas – valstī ar 39 miljoniem iedzīvotāju nav ne nacionālo, ne reliģisko, ne izcelsmes atšķirību. Kāds man varētu iebilst: nu tā ir, autore skatās no savas personības perspektīvas. Taču literatūra paliek interesanta brīdī, kad es ieraugu mazāk zināmus apvāršņus, pat ja tie ir nepatīkami. Piemēram, to, kā karš ietekmējis

sievieti, kas ir ratiņkrēslā, vai

sievieti, kuras sieva devusies karot, vai

sievieti, kuras vīrs izvairās no mobilizācijas, vai

sievieti, kurai rokās ir zīdainis, vai

sievieti, kura audzina bērnu ar Dauna sindromu, vai

sievieti, kura ir Krimas tatāriete, vai

sievieti, kurai ir vardarbīgs vīrs, vai

sievieti, kurai ir vēzis, utt.

Mikolaj, piekrīti taču, ka šīs un līdzīgas lietas diemžēl arī ir reālas sieviešu problēmas, turklāt tādas, ko tumsonība un vardarbība, kas pastāv krievijā, tikai pastiprina. Šīs nianses padziļinātu skatījumu un pievienotu papildu šķautnes arī lasītājam Eiropā.

Tiesa, dažās vietās autore tomēr bijusi drosmīga – nevairoties runāt par tām sievietēm, kuras nodod dzimteni. Jo arī tās, Mikolaj, ir Ukrainas sievietes. Ieskanas informācija par krievu pasaules piekritējām, piemēram, krievu literatūras skolotāja (34. lpp.) un vienkārši sieviete, kurai netiek norādīta profesija un kas nez kāpēc gaida atpakaļ jaunības garšīgo plombīru un lēto desu (82. lpp.). Man personīgi šie gadījumi šķiet visinteresantākie, bet sliktā ziņa ir tā, ka autore neskar dziļākus nodevības slāņus, vienkāršojot ienaidnieku līdz nostalģijai par PSRS laikiem. Nevar taču būt, ka neatkarīgajā Ukrainā trūkst garšīga plombīra un lētas desas. Vai tas ir valodas un ukraiņu nacionālisma jautājums? Šis motīvs tā arī neizskan. No politiskiem un asi sociāliem tematiem autore izvairās, un tas ir prātīgi, bet ne pārāk interesanti.

Ja palūkojas uz jau iepriekš iznākušiem ukraiņu darbiem latviešu valodā, šodienas literārajā ainā iezīmējas vieta arī Jūlijas Iļjuhas grāmatai. Pirmkārt, tā varētu būt noderīga tiem, kas tikai sāk interesēties par ukraiņu literatūru latviski; otrkārt, grāmatas iznākšana ir laba zīme tam, ka atdzīvojusies izdevniecība Valters un Rapa; treškārt, jebkuras ukraiņu grāmatas iznākšana, turklāt ar tulkotājas debiju (!), ir būtisks notikums Ukrainas valsts un kultūras atbalstam. Taču tā nav labākā ukraiņu literatūra, kas ir iztulkota latviski. Cilvēka un kara attiecību tipoloģijas ziņā es drīzāk ieteiktu citas grāmatas: Ostapa Slivinska Kara vārdnīcu, kurā lasāmi universālāki un niansēm bagātāki teksti no reālu liecinieku pieredzes, turklāt autoram bijis svarīgi saglabāt vārdus un smalku ironiju; sievietei karā pievēršas arī Tamāra Horiha Zerņa Meitiņā un Olena Pšenična Saulrieta namā, Oksanas Zabužko eseja Karam ir sievietes seja no grāmatas Visgarākais ceļojums, kā arī eseju krājums Ka-ra-stā-vok-lis; angļu valodā atrodams dokumentālu liecību izdevums Women of Ukraine, kurā pārstāvētas ļoti dažādas un interesantas Ukrainas sieviešu balsis, ukraiņu valodā – Жити попри все: розповіді жінок про війну, 2014 та 2022.

Ukraiņu literatūras sakarā kopumā ir izveidojies paradokss: veikalnieki sūdzas, ka grāmatām par Ukrainas karu pietrūkst pircēja atbalsta, tāpēc ne visi izdevēji alkst ieguldīties to izdošanā; tikmēr pastāv daži bēdīgi slaveni izdevēji, kas vairāk par visiem izmanto Ukraine Book Institute dāsnos piešķīrumus diskutablu tulkojumu tapšanai,¹ un būtībā grāmatas par Ukrainas karu viņi šobrīd izdod visaktīvāk (arī ar Ogres pašvaldības un citu atbalstu).

Mikolaj, iespējams, pēc šīs vēstules publicēšanas ar mani kāds vairs negribēs runāt, bet es tiešām neesmu tik cietsirdīga, man Jūlijas Iļjuhas tekstos arī daudz kas patika, turklāt jāatzīmē, ka šie pamatā ir stāsti, kas iedarbojas uz jūtām, īpaši ja sirds ir pareizajā pusē. Piemēram, ap 40. lapaspusi, stāstā par sievieti, kura ir ieraudzījusi adoptēto dēlu krievu gūstā, man sariesās asaras publiskā vietā. Arī 68. lapaspuse, kurā sieviete lūdza Tevi nosūtīt nāvi ienaidniekiem, mani dziļi iespaidoja. Tāpēc, Mikolaj, man, līdzās ienaidnieku aizkavēšanai, ir vēl kāds lūgums: dari tā, lai Latvijas pircēji pieprasītu un pirktu ukraiņu grāmatas un lai Latvijas izdevēji (tikai tie labākie!) izdotu vislabākās ukraiņu grāmatas un darītu to kvalitatīvi un forši.

1. Sk. Grant programme Translate Ukraine.  (atpakaļ uz rakstu)