— Provinces dzejnieces paradokss

provinces dzejniece

saveciejuse meitine ir triscenka kas dasaspīduse pi latvīšu tautys noma verās kai iz breinuma siermi moti ružova kleita storp acim izaveiduojuse vadzeņa kurā var sēt sorkonū duobuleņu kleveru jo breiveiba ir vysduorguokais monts voi kanipis jo ar vysu sovu muokslu tu juos napīmuoneisi voi mogonys jo uorejs skaistums dreiž zuss osoru celeni aiztecēs iz pīris vydu pučeitem natryuks iudiņa izceļsim syltumneicu kai nacionalū botaniskū duorzu sūpluok rododendrim īstateisim proviņcis dzejneicu kai pādejū boltū rūzi tu esi skaista tik tova sirds ir solta kai lads i kai lai iz teve verās i kai lai ar tevi izleigst izlej iudiņs iz parketa var sasleidēt var īt iz pļovu i nūsaguļt zalta spīgeļu estradē var pakrist pi tovu kuoju i praseit pīdūšonys tu esi peliejums viermele drūsa par sevi eimūt puori azaram boltuos kūrpeitēs pajam leidza zudušuos dvēselis tu muorys zemis karalīne tu vīšņa kas īt puori vīna cārmyukša (tovs daiļums mani pīvalk) zierņa zīds (nacerej veļti) īvys zors (sorgojīs nu aizlīgtim auglim) kas palīk aiz tevis iz kurīni vad ceļš voi mums vajadzeiga caurlaide iz tovu jiutu pasauli kas ar mums nūtiks tovā pādejā jūslā 

(Magnificat. Valodu māja, 2025. 20. lpp.)

Valodas konteksts

Šis dzejolis tapa 2023. gada rudens pusē. Mēs bijām kaut kur ceļā, es biju ērti iekārtojusies automašīnas blakussēdeklī un aktīvi ļāvos leksēmu vilnim, kas mani mēdza pāršalkt dažādās laiktelpās, arī nepiemērotos brīžos. Šis bija viens no tādiem.

Jau apmēram desmit gadus kaut ko rakstīju latgaliski: dzeju, intervijas, viedokļrakstus. Lai arī latgaliešu valoda ir mana dzimtā valoda, tās gramatiku es sāku patstāvīgi apgūt vien 22 gadu vecumā. Ģimenē runājām latgaliski, taču neviens neprata šajā valodā rakstīt. Tā bija māju valoda. Tātad – noslēgta un ierobežota savā lietojumā. Par spīti tam, biju priviliģētākā situācijā nekā, piemēram, mana 1945. gadā dzimusī vecmamma, kura, lai arī auga starp Latgales latviešiem, tomēr lielāko daļu savas apzinātās dzīves bija spiesta lietot, pirmkārt, krievu valodu, jo tā bija okupācijas oficiālā valoda, un, otrkārt, latviešu literāro valodu, jo tā tika uzskatīta par latviešu vienīgo pareizo valodu. Tas bija dubults leksiskais slogs. Tāds tas bija arī nākamajai paaudzei, jo pēc Otrā pasaules kara līdz pat 1988. gadam pastāvēja latgaliešu valodas drukas pārrāvums. Ir dzirdēti daudzi stāsti par to, ka manu vecāku laikabiedri, paši būdami latgalieši, centās ar saviem bērniem runāt tikai latviešu literārajā valodā, attaisnojoties ar vēlmi nodrošināt saviem pēcnācējiem vieglāku integrāciju skolā, tādējādi it kā mazinot bērna diskriminācijas un mobinga risku nepareizas izrunas, dialekta, izloksnes lietojuma dēļ.

Par spīti oficiālajai ideoloģijai un ateismam, latgaliešu valoda joprojām skanēja katoļu baznīcu misēs, liturģijās, kapusvētkos. Tā bija arī agrāk izdotās lūgšanu grāmatās. Piemēram, mums bija 1909. gadā Dvinskā (Daugavpilī) izdotā Sweicynota Marija (izd. Vincents Gaudze), 1940. gadā izdotais septītais Teicit kungu izdevums (sast. Juris Kārkle), kā arī 1933. gada Aloizija Broka Jaunās Derības tulkojums. Bija arī citas pātaru grāmatas. Probaba tās glabāja vecā masīvkoka bufetē līdzās saviem zīda lakatiem, Latvijas Republikas sudobra vienlatniekiem un dažādām apsveikuma kartītēm. Trimdā latgaliski izdeva arī daiļliteratūru, taču tā ilgus gadu desmitus vietējiem Latvijas latgaliešiem bija un palika nesasniedzama. Esmu daudz domājusi par to, vai katoļu ticības rituālu praktizēšana okupācijas laikā bija apzināta protesta forma pret oficiālo bezticību. Nezinu. Taču tā bija visnotaļ praktiska iespēja uzturēt kaut kādu valodas pārmantojamības saikni, ļaujot rakstītajai valodai ja ne attīstīties, tad vismaz iekonservēties šādā pagrīdes lietojumā. Krīzes apstākļos arī tas ir svarīgi.

Pierobežas eksotiskais faktors

Kad 2020. gadā mans debijas dzejas krājums Sīvīte nokļuva Latvijas Literatūras gada balvas nominantu sarakstā, ap Lieldienām saņēmu kādas žurnālistes zvanu, kurā izskanēja komentārs, ka starp visiem nominantiem tieši es esot tumšais zirdziņš. Tajā laikā latviešu literatūras aprindās neviens īpaši necentās slēpt savus aizspriedumus, lai gan sabiedrībā cirkulēja arī ideja par iekļaujošu sabiedrību. Mēs cīnījāmies par to, lai nacionālie kultūras mediji publicētu dzeju un prozu latgaliski. Redaktori attaisnojās ar to, ka viņiem neesot latgaliešu valodas zināšanu, savukārt piesaistīt valodas speciālistus bija finansējuma jautājums. Kultūrā, kā vienmēr, naudas visam nepietika. Vēl viens attaisnojums bija māksliniecisko kvalitāšu trūkums. Latgaliešu rakstniecībai, gluži kā sievietēm, bija stikla griesti, caur kuriem bija grūti virzīties pa vertikāli, un vēl arī stikla žogs, kas ierobežoja kustības pa horizontāli. Vēlāk Ilze Sperga kādā intervijā to nodēvēja par stikla burkas efektu.¹

Pirms septiņiem gadiem bija grūti atrast arī tādu izdevēju, kas būtu gatavs izdot grāmatu latgaliski. Protams, tas bija mērķauditorijas un peļņas jautājums. Tāpēc 2019. gada sākumā kopā ar domubiedriem apvienojāmies, lai kaut kā mainītu šo situāciju. Grāmatu izdošana uz kādu laiku kļuva par manu brīvā laika pavadīšanas veidu. Attiecīgi arī literatūrā sevi pieteicu ar samizdatu. Latīņu drukas aizlieguma un rokrakstu literatūras² modernā versija. Aizkulisēs dzirdēju dažādus komentārus, nacionālās dzejas kontekstā būt pašizdotam autoram noteikti nebija prestiži, jo tu taču esi tas, kur tevi izdod. Pašironiski sevi nokristīju par provinces dzejnieci – mana literārā pozīcija bija margināla, atsvešināta, nepazīstama un caur to arī ļoti specifiska, eksotiska, jaunatklājama. Centra un nomales sadursme.

Strādājot pie otrā dzejas krājuma, pandēmijas laikā vienīgā vērā ņemamā izklaide bija lokālās Latgales ekspedīcijas. Mana komanda biedra dzimtā puse ir Ziemeļlatgale, un man jo sevišķi interesanti bija izpētīt ainavu, kas ietekmējusi viņa skatījumu uz pasauli. Protams, mani interesēja arī pierobežas zonā un joslā dzīvojošo cilvēku pieredzes, dzimtu stāsti, sadzīves īpatnības. Viens no labākajiem vēstures avotiem ir kapi – tur var daudz ko uzzināt par vietējām kopienām un ciemata dzīvi. Viensētu, sādžu, ciematu un skolu vairs nebija, taču kapi pastāvēja. Kāds taču tos arī kopa. Savā ziņā tie bija zudušā laika, telpu, cilvēku un jūtu meklējumi. Tas nostiprināja manu emocionālo piesaisti, un pierobeža kļuva par būtisku poētisko telpu. Tā bija dabiska, īsta vide, nevis sintētiska fantāzija manā galvā. Līdzīga eksotisku augu kopai, kuru tu lolo un mīļo tās savdabīguma dēļ, un tāpēc tai bija nepieciešamas īpašas rūpes, attieksme. Lai šo ideju manifestētu, otro dzejas krājumu Pierobežas atklājām Nacionālā botāniskā dārza oranžērijā. Tas bija konceptuāli. Tāpat kā tieksme dokumentēt valodas slāņus.

Piemēram, vārds triscenka apzīmē piebūvi. To lieto Ziemeļlatgalē. Tāpat tur sastopami tādi vārdi kā dvors (‘mājas’), sads (‘augļu dārzs’), slīva (‘plūme’) u. c. Būtu diezgan egocentriski domāt, ka latgaliešu valodas leksiskos slāņus nav ietekmējuši vēsturiskie apstākļi, piemēram, inkorporācija Poļu Inflantijā (1629–1772), ilgstošā atrašanās Vitebskas guberņas sastāvā (1802–1917), latīņu drukas aizliegums (1865–1904), Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms (1934–1940), padomju okupācija (1940–1941, 1944–1990) un krievijas robežas tuvums. Ignorēt šīs ieilgušās vēsturiskās situācijas būtu tāpat kā neievērot ģeogrāfiju. Tāpēc mani biedē aizspriedumi, kas saistīti ar slāvu valodu ietekmi latgaliešu valodā, nevis mēģinot to izprast konkrētā laiktelpā un kontekstā, bet noniecinot latgaliešu kultūras dzīvotspēju sarežģītos apstākļos. Tādējādi tiek vispārinātas un saasinātas individuālās vēsturiskās, tostarp padomju okupācijas laikā iegūtās, traumas, leģitimizējot tās un pavēršot tās pret latgaliešiem, kuri ilgstoši ir izjutuši diskrimināciju savas valodas, ticības, kultūras vai pasaules uztveres dēļ.

Žanrs

Man vienmēr ir licies, ka vēstījums par Dievu, kas rada pasauli septiņās dienās, un Vārdu, ir simboliska alegorija par literāta radošā darba aizkulisēm. Līdz ar to arī Nīčes paziņojums par Dieva nāvi manā asociatīvajā uztverē ir iezīmējis tieši Autora nāvi. Es esmu gājusi vēl tālāk. Aktualizējot to, ka Latgale ir Terra Mariana, savos tekstos esmu normalizējusi ideju, ka arī pretenzija uz augstākā Vārda varu šeit pieder Marijas meitām, Muorys Zemis Karalīnis adeptēm. Nesen sapratu, ka šo saikni, manuprāt, izteiksmīgi demonstrē vārds veļums – tas tiek izmantots, lai apzīmētu gan altāra pārklāju, gan plīvuru (arī jebkuru smalku audumu), tostarp tādu, kas apklāj līgavu vai sievietes kailo miesu. Tātad asociatīvi arī sievietes ķermenis, gluži kā svarīgākais liturģiskais centrs, ir svēts, sargājams, neaizskarams.

Literatūrā un mākslā mani joprojām interesē sieviešu sociālā vēsture un drošības aspekti, taču kā privātpersonu mani ir izsmēluši dažādi izdzīvotāju un pārciestas vardarbības stāsti. Ik pa laikam manā dzīvē ir saasinājies jautājums par vajadzību stingri novilkt robežas starp dzejas un mākslas valodā pausto, visu to, kas es esmu ārpus šīs lomas, un ar to saistītajām publikas projekcijām. Patiesībā mēs ļoti maz runājam par to, kā autora privāto dzīvi un pašuztveri ietekmē publikas interese. Arī to esmu iezīmējusi šajā dzejolī, izmantojot pārspīlētas intereses kāpinājumu: “tu esi skaista”, “kai lai iz teve verās i kai lai ar tevi izleigst”, “kas palīk aiz tevis iz kurīni vad ceļš voi mums vajadzeiga caurlaide iz tovu jiutu pasauli kas ar mums nūtiks tovā pādejā jūslā”.

Dzejprozas formāts šajā magnifikācijā kalpoja kā fonētisks risinājums lūgšanu ritma izmantošanai, uzsverot tieši kultūrvēsturisko slāni kā piederību Rietumeiropas kultūrai. Iepretim tam šajā dzejolī esmu izmantojusi 20. gadsimta 20.–30. gados pierakstīto ziedu valodu (klevers, kanepis, mogonys, cārmyukša, viermele, zierņa zīds, īva), kas pirms simts gadiem ļāva intīmi, neuzbāzīgi atklāt jūtu vai nodomu patieso nozīmi. Tādā veidā esmu poētiski pretnostatījusi latgalisko un pārnovadu mentalitāti, uzsverot, ka vieni runā tieši un skarbi, bet otri – maigi un caur puķēm. Lai viss kļūtu vēl sarežģītāks un vienlaikus brīvāks, nepiespiestāks, magnifikācijās tika izskausts komatu lietojums, atstājot lasītāja paša ziņā nepieciešamību veikt labojumus, faktiski noņemot no saviem autores pleciem gramatisko atbildību.

***

Provinces dzejniece pirmoreiz plašākai publikai izskanēja 2024. gada pavasarī dzejas lasījumos Berlīnē. Man ir sajūta, ka ārzemju publikai tomēr esmu uzstājusies biežāk nekā Rīgas klausītājiem. Varbūt tāds arī ir provinces dzejnieces paradokss.

1. Melne, Laura. Pretēji straumei: intervija ar Ilzi Spergu. Domuzīme, Nr. 3, 2022. 36. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Tas bija 40 gadus (1865–1904) ilgs posms. Poļi dumpojās pret krievijas impēriju, un tāpēc visā Vitebskas guberņā bija aizliegts drukāt grāmatas latīņu burtiem. Latgalieši grāmatas pārrakstīja ar roku un nesa tās cits citam no mājas uz māju, kur tika praktizēta t. s. mātes mācība pie ratiņa.  (atpakaļ uz rakstu)