— 365 Adriani

Četrpadsmit vidēja garuma soļi. Zāģu skaidu un mitras zemes smārdā satinies, koridors mani ved uz manu miera ostu. Sakaltuši māla pikuči svinīgi kraukšķ zem zolēm. Vēl pēdējo reizi. Plēves maisiņi sačukstēdamies čaukst vējā, un es zinu, ka uz plaukta kreisajā pusē sarindotas stāv deviņas galvas. Piecas no tām tinušās ciešākā vai brīvākā polietilēna apskāvienā, un tikai viena žāvējas pilnīgi svabada. Atlikušās trīs ar mitrām lupatām piesegušas degunu, lūpas, ausis vai uzacis, lai sargātos no saplaisāšanas. Agrāk te gozējās krūzes, šķīvji un vāzes. Šī izstāde būs citāda. Es neļaušu nevienam to sabojāt. Tā ir pārāk svarīga.

Vēl pieci soļi līdz manai darba vietai. Mitra māla smarža sagaida mani kā sens draugs, liekot pasmaidīt. Kails karkass gaida manus pieskārienus, bet es tam vēl netuvojos. Ar pirkstiem pārvelku pāri instrumentu rindai, lai pārliecinātos, ka visi rīki savās vietās, un tikai tad pasniedzos pēc priekšauta. To nespētu sajaukt ne ar ko citu. Es to atpazīstu pēc svara un putekļu aromāta. Tas ir izžuvis un tikko jaušami nokraukšķ, kad ieliecu sev apkārt. Mazgāšana nelīdz, tajā, gluži kā manī, māls iezīdies tik dziļi, ka vairs nav atdalāms. Klusi dūc krāsns. Kāda galva jau cepas.

Iesākumā tas nekad nav Adrians.

Tas ir tikai simetrisku formu kopums, kas var kļūt par jebkuru un jebko. Mīcot sildu māla pikučus un vienu pēc otra lipinu kopā. Drīz es ieslīdu meditatīvā ritmā, ko pastiprina klusie būkšķi pret galda virsmu, izdauzot gaisa burbuļus no porainās masas. Kā pēdējās izelpas. Jūtu tā vēso pretestību, un šodien man gribas tai ļauties. Vēlos visu mest pie malas un neturpināt, bet esmu sev apsolījusi, un solījumi ir jātur.

Ik pa brīdim sērīgi nošņācas mitrinātājs un gaisā uzvirmo dūņu aromāts. Pirksti viegli slīd pa glumo mālu, radot simetriskus sejas vaibstus. Ar pirkstiem nomēru vienādus attālumus un iespiežu sākotnējās aprises pierei un deniņiem, tālāk vaigiem un zodam. Nu ir tas brīdis, kad bezpersoniskā, olai līdzīgā masa sāk iegūt pazīstamus vaibstus. Man pretim jau ir Adrians, varu viņu sataustīt pat zem biezā slāņa. Vēl mazliet miglā tīts un neskaidrs. Bērnībā no miglas bijos vairāk nekā no tumsas, tagad vairs ne. Mani pirkstu gali nešaubīgi jūt – viņš tur ir. Tikai jānoņem liekā virskārta, un man izdosies viņu atmodināt.

Pirmo galvu es izveidoju dienu pēc bērēm. Man nebija ne plāna, ne mērķa, es vienkārši alku viņam vēlreiz pieskarties. Nākamajā dienā es nācu atkal un aiznākamajā arī. Fonā skanēja viņa dzeja, un es pūlējos viņu radīt no jauna. Piecpadsmito galvu es veidoju vairākkārt, jo pirmo versiju es aizsviedu neprātīgās dusmās. Tā bija pirmā reize, kad līdz kaulam apzinājos, ka viņš ir man zudis uz visiem laikiem. Es kliedzu, dusmojos un nejauši apgāzu ūdens spaini. Māla putekļi pārvērtās slidenā putrā uz grīdas un drīz ierādīja man, ka dusmas var būt postošas. Es bezpalīdzīgi sēdēju uz miklā klona, nespējot pieslieties kājās. Beigu beigās es pametu telpu rāpus, bet nākamajā dienā atkal biju klāt. Turpināju nākt un veidot, līdz tā kļuva par ikdienas daļu. Kaut kur pusceļā sev nosolījos, ka 365. būs pēdējā. Nu tā diena ir pienākusi.

Ar abām plaukstām aptveru galvas formu un slidinu abus īkšķus uz leju līdz vietai, kur Adrianam bija acis. Veidoju iedobumus, tad pievēršos uzacu formai. Trenētie īkšķi viegli iespiežas mīkstajā masā bez pretestības, un man ir pašai jākontrolē iegrimes dziļums. Pirkstu gali aizvien atceras, kā sakustējās mazie pieres un acu muskuļi, kamēr es taustot zīmēju sev viņa sejas aprises. Spējš atmiņu uzplaiksnījums aizved mani kādā omulīgā rudens vakarā, kad mēs klausījāmies audiogrāmatu un viņš aizmiga, ielicis galvu man klēpī. Ārā plosījās vējš. Es neatceros, par ko bija grāmata vai kas tā bija par dienu, bet to, kā viņš pat miegā nevilšus piepacēla kreiso uzaci, kad mani pirkstgali slīdēja pāri viņa pierei, atceros gan. Cenšos šo mirkli iemūžināt mālā. Ar plaukstas virspusi nobraucu sev pār vaigu, lai aizstumtu kādu nepaklausīgu matu šķipsnu, un gandrīz uzreiz sajūtu, kā uz vaiga izsmērētā māla kārtiņa sāk žūt. Tā savelk ādu maigā tvērienā, it kā Adrians būtu uzspiedis savu pēdējo skūpstu. Mazliet baidos, vai skulptūra nezaudēs savu formu, pirms nonāks krāsnī. Uzacis ir trauslas.

Ar pieri, degunu un lūpām es nocīnos kādu pusstundu, jo visam jābūt perfektam, citādi tas vairs nav Adrians un viss ir jāsāk no gala. Četru pirkstu platuma piere, kurā iegūlušas dažas rūpju rievas. Deguns bez īpašām iezīmēm. To nekad nav lauzusi cita cilvēka dūre, un tas nav arī triecies pret asfaltu īpašnieka pārgalvības vai neprāta dēļ. Tas ir kalsna cilvēka deguns ar plānām nāsīm un izteikti attīstītu ožu. Viņš zināja tik daudz smaržu un spēja tām visām piemeklēt pareizo vārdu. Lūpas, tik daudz reižu skūpstītās, es spētu izveidot pat miegā. Samitrinu mālu, lai lūpas būtu gludas, un, veidojot apakšlūpu, sajūtu asu smeldzi krūškurvī. No lūpām pāreju pie ausīm. Adrianam bija tik mīlīgas un neierasti maigas ausu ļipiņas. Viņš noelsās ikreiz, kad kādai no tām uzpūtu savu dvašu, un, kad viegli iekodos, viņš baudpilni iekunkstējās un ar savām lūpām alkaini meklēja manējās. Gluži kā mazs slēdzītis. Atminos viņa sviedru smaržu, kas, sajaukusies ar šampūna un odekolona smaržām, veidoja tikai viņam raksturīgo aromātu buķeti. Tā mani savaldzināja ikreiz, kad to ieelpoju. Viņa pieskārieni bija reizē maigi un mērķtiecīgi. Viņš nekautrējās ar lūpām izpētīt visu manu ķermeni, ikreiz sev to atklādams no jauna.

Mitrinu mālu, lai ausu forma padotos, un, kad nonāku pie ausu ļipiņas, viegli virpinu to pirkstos, līdz ir vajadzīgā forma. To darot, mani pāršalc karstuma vilnis, un es jūtu, kā piebriest krūšu gali. Atmiņas ir tik dzīvas, ka šķiet – viņš tūliņ ierunāsies un atkal skanēs viņa dzeja, bet es sēdēšu un pacietīgi klausīšos, un vairāk par visu gaidīšu viņa pieskārienus. Varbūt es nebēdnīgi viņu kaitināšu, neļaujot lasīt, līdz uzbudinājums ņems virsroku un mēs ļausimies kaislei. Ar apakšdelmu noslauku no pieres sviedrus. Pa kuru laiku te ir kļuvis tik karsti kā ceplī?

Vaigu kauli veidojas lēnām, ir viegli pāršaut pāri strīpai. Tā var ieslīgt nebeidzamā ciklā – es kasu nost un tad lipinu atpakaļ, un tā stundām ilgi. Labāk to paveikt pareizi jau pirmajā piegājienā. Tāpēc, pirms pievienoju klāt jaunu slāni, es pārvelku pirkstgalus pāri sejai atkal un atkal, lai būtu droša, ka tiešām vajag. Kad tas ir paveikts, man jāķeras klāt zodam. Es noslauku rokas dvielī un pasniedzos pēc ūdens pudeles. Iemalkoju un jūtu, kā vēsais šķidrums plūst lejup pa rīkli un tad pa barības vadu. Izstaipu rokas un izapļoju plecus, bet vēl aizvien nevaru atgriezties pie darba. Brīdi sēžu nekustīga, un kāda balss manā galvā kliedz: Negribu! Negribu! NEGRIBU! Tomēr es pastiepju rokas, pieskaros vēsajai māla sejai un sāku veidot zodu. Drīz vajadzēs veidot rētu, kuras nav nevienai no 364 galvām, tikai šai, un atmiņu virpulis mani nepielūdzami aizrauj uz to melno piektdienu maijā, kad es Adrianam pieskāros pēdējoreiz.

Man pakaļ atbrauca svešs, pēc ciedriem smaržojošs vīrietis. Viņš klusēja visu ceļu un tikai galapunktā noskaldīja vēsu: “Mēs esam klāt.” Automašīnas salonā dzirdēju, kā mums garām traucas motocikls, kā blakus nošņācas trolejbuss un nodārd mūzika. Ciedru smarža slēgtajā telpā bija tik asa, ka izsauca nelabumu, un es turējos visiem spēkiem, lai kuņģa saturs paliktu savā vietā. Pēc izkāpšanas es ieķēros vīrietim elkonī un ļāvos, lai viņš mani ved pa kāpnēm augšup. Tad desmit soļi taisni un pagrieziens pa labi. Tur mani noķēra spēcīgs dezinfekcijas līdzekļa aromāts, kas izdzēsa visas citas smaržas. Mēs ilgi gājām taisni. Man nojuka soļu skaits. Mums garām pagāja cilvēks čīkstošam zolēm. Neviens nerunāja. Neviens nesveicinājās. Visbeidzot slīddurvis ar klusu švīkstoņu un maigu vēja plūsmu atvērās mums priekšā, un viņš mani ieveda vēsā telpā. Es zināju, kas mani sagaida, tomēr šī vieta lika visiem matiņiem uz pakauša saslieties stāvus. Mani sveicināja maiga sievietes balss, kurā jautās līdzjūtības notis. Viņas vārds izšķīda dezinfekcijas līdzekļa smakā, līdz galam nesaklausīts. Sieviete saņēma mani aiz rokas un pieveda pie galda, uz kura, pēc viņas vārdiem, gulēja mans Adrians. Pirksti pieskārās vēsajai, nedzīvajai miesai un tūdaļ riebumā atrāvās. Kuņģa sula kāpa augšup un dedzināja rīkles galu. Es sevi piespiedu pieskarties vēlreiz. Piere bija tikpat plata, degunam pareizais izliekums, uzacis nepakustējās, un, kad nonācu līdz zodam, tur bija man nezināma rēta, un es atviegloti izelpoju.

– Viņam nebija rētas uz zoda.

– Diemžēl, šķiet, tā radusies īsi pirms nāves. Tur vēl ir diegi.

Es pieskāros vēlreiz un šoreiz nevairījos no lūpām un ausu ļipiņām, un tad es zināju – tur guļ viss, kas palicis no mana dzejnieka. Es vēlreiz centimetru pa centimetram izpētīju viņa seju un jauno rētu un tikai tad svešajai apstiprināju, ka es atpazīstu šo mirušo vīrieti. Pārējais satinies miglā.

Es veidoju rētu un jūtu, kā pār maniem vaigiem rit asaras. Es ļaujos un aizgūtnēm raudu. Pirmo reizi gada laikā. Asaras pil man uz rokām un sasūcas mālā, padarot to glumu. Izleju no sevis visas dusmas, bezspēcību un žēlumu. Aizskaloju visus kopīgos nākotnes sapņus un cerības, līdz beidzot esmu gatava viņu palaist. Apzināti iemīcu savas asaras masā, kas veido pēdējo mīļotā tēlu, lai mēs sajauktos kā viens vesels. Kad esmu rimusi, pabeidzu skulptūru un uzmanīgi nogriežu tai aizmuguri, lai noņemtu to no statīva un izdobtu vidu. Kad veidoju savu pirmo Adrianu, man šī galvas izdobšana šķita briesmīga, it kā es izkasītu visas atmiņas, sajūtas un domas, it kā es izņemtu visu viņa būtību un atstātu tikai čaulu. Tagad, veidojot pēdējo, tā ir vien rutīna un pabeigšanas rituāls.

Ir pagājis mēnesis, kopš izveidoju pēdējo Adrianu, bet es neesmu spējusi sevi pierunāt atgriezties darbnīcā. Mamma ir padarījusi visu melno darbu, visas 365 galvas ir izceptas un sarindotas izveidošanas secībā, tās gaida manu pieskārienu, gaida, kad es atdošu viņu svešiniekiem. Visu šo laiku es neaiztiku mālu, beidzot ļāvu sev sērot. Vakaros ar mammu ilgi sēdējām, dzerot zāļu tējas, un atcerējāmies Adrianu, un kādudien man bija gana daudz spēka, lai apciemotu viņu kapos. Uz kapu plāksnes Braila rakstā uzrakstītas viņa skaistākā dzejoļa rindas. Kā pēdējais atvadu sveiciens man.

Rudens ir piezadzies nemanāmi, un gaiss ir tumīgs, pilns dūmu un pūstošu lapu smaržas. Dārzā paši savā ritmā krīt āboli, un dzērves kliedz žēlabainas atvadas. Agros rītos un vēlos vakaros bieži ir migla. Es jūtu tās miklo pieskārienu uz savas ādas. Mēs esam sadraudzējušās. Toreiz, kad pamazām zaudēju redzi, šķita, ka noticis pats ļaunākais un migla pamazām atņem visu – putnus, koku zarus un mīļoto sejas. Neatgriežami izplūda kontūras un pazuda kontrasti. Redzīgie vienmēr domā, ka visi aklie dzīvo tumsā, bet tā nav. Daži no mums dzīvo mūžīgā miglā. Sākumā tas bija kaitinoši, it kā vajadzētu tikai notīrīt briļļu stiklus, lai saredzētu, bet ar laiku aprod. Grūtāk bija mācīties visu no jauna: ēst, ģērbties, mazgāties, kā no jauna piedzimušai. Domāt, just citādi. Attīstīt jaunus instinktus, mērīt attālumus, atcerēties skaitļus un secības, atpazīt mīļos pēc soļiem, balsīm un nopūtām.

Kaut kur ierejas suns, un es satrūkstos. Ir laiks! Es sev saku un pošos uz darbnīcu. Rudens ir īstais brīdis izstādēm. Tad beigušies lauku darbi, mazdārziņu īpašnieces var iemainīt gumijniekus pret smalkām zamšādas kurpēm, kapļus pret pērlītēm izšūtām rokassomiņām un atkal mesties baudīt operu, baletu, teātri un mākslu.

Man ienākot, darbnīca sasveicinās, pakņudinot manu degunu ar smalkiem māla putekļiem. Es nošķaudos un līdz ar šķavām izdzenu no sevis pēdējās šaubas. Mamma mani aizvirza uz galvu rindas sākumu, un es metodiski aptaustu katru no tām, atsijājot liekās. Es vēl nezinu, cik no tām būšu gatava izstādīt. Manī ir pamodies nežēlīgs kritiķis, kas bez līdzjūtības atmet katru, kurai jaušams kāds defekts. Ieplaisājis kakls? Atmest! Noslīdējis lūpu kaktiņš? Atmest! Neplānots iespiedums uz pieres, nodrupis degungals, nolūzusi auss ļipiņa? Atmest, atmest, atmest! Pie pēdējām piecām galvām mani pirkstu gali jau ir gandrīz nejūtīgi, un mēs beidzam. Palikušas 153. Daudz par daudz. Nākamās piecas dienas es nesaudzīgi atmetu līdzīgās skulptūras, atstājot tikai visizteiksmīgākās, un pamazām es sāku saprast izstādes koncepciju. Es pastumju malā sērojošo būtni, un manī atmostas mākslinieces dzirksts. Rokas skaidri zina, ko meklēt, un mamma netiek līdzi. Šo vajag noteikti; tā tapa viņa dzimšanas dienā; šajā var sajust viņa radošās mokas, rakstot dzeju, un šī ir vienīgā, kurā precīzi noķertas dusmas.

Palikušas piecpadsmit.

Pirksti pārslīd smaidīgai Adriana sejai. Smaids izdevies nerātni šķelmīgs. Aptaustu nākamo, un tajā viņš ir domās saraucis pieri. Nākamajā viņam ir nedaudz pavērta mute, un man pēkšņi tik ļoti vajag dzirdēt viņa balsi, ka sāp. Palūdzu mammai uzlikt ierakstu, un es, Adriana dzejas pavadīta, turpinu veikt savu izvēli. Es atsijāju vēl vienu smaidīgo un no divām ar saraukto pieri izvēlos to, kurai vislabāk izdevusies žokļa līnija. Trīspadsmit. Nonāku pie tās, kuru aptaustot, sirds sitas nedabīgi ātri, un man jāsarkst. Nē! Šo es viņiem nerādīšu! Tas paliks tikai starp mums. Te nu viņas visas ir – kopskaitā divpadsmit. Katram gada mēnesim pa vienai.

Žanete ierodas pie manis norunātajā laikā. Viņa nekad nekavē. Gaisā nopland maijpuķīšu smarža, un tai seko viņas možais:

– Sveika, sen neesam tikušās. Ko tu man esi sacepusi?

Es pasmaidu, sasveicinos un aicinu viņu sev līdzi. Kad Žanete pārkāpj pāri slieksnim, viņa strauji ievelk elpu, un es uzreiz zinu, ka izstāde būs.

– Iza! Tas ir kaut kas prātam netverams!

Es apmierināti klusēju un klausos, kā viņa rāmi pārvietojas pa telpu, ik pa brīdim pieskardamās kādai no skulptūrām. Man tas nav jāredz, es jūtu, kā viņas rokas pašas stiepjas pretī šīm sejām. Tām nevar nepieskarties. Reizēm viņa sajūsmā iesaucas, tad iestājas klusums, un pie pēdējās galvas viņa godbijīgi nočukst:

– Tas ir tavs labākais veikums.

Es Žanetei izstāstu savu izstādes ideju, un viņa pārsteigta protestē:

– Kā tumsā? Bet, Iza, cilvēkiem ir jāredz šis skaistums!

– Es negribu, lai viņi viņu redz. Es gribu, lai viņi viņu SATIEK. Ar acīm Adrianu ieraudzīt nevar!

– Tā nav pieņemts izstādīt portretus. Tā nevar, – Žanete neatkāpjas.

– Nav pieņemts arī būt neredzīgai. Negribu, lai viņi apskatās un, izejot pa durvīm, aizmirst. Viņiem jāsajūt Adriana klātbūtne!

– Iza, tādiem darbiem vajag eleganci un izsmalcinātību, nevis lētu provokāciju.

– Aklums nav lēta provokācija. Tā ir realitāte man un vēl vismaz divpadsmit tūkstošiem citu Latvijā vien. Un ikviens no jums var mums pievienoties pēc kāda negadījuma, slimības vai novecojot.

– Tu riskē ar visu izstādi!

– Nē! Es riskētu, ja izrādītu galvas gaismā. Tad tas būtu plakani, banāli un zaudētu jēgu.

– Bet mākslu taču bauda ar acīm!

– Kurš to teica? Redze ir tikai viena no maņām, turklāt nepilnīga. Cilvēki redz mirāžas, halucinācijas un arī to, ko grib redzēt, bet es gribu viņiem parādīt Adrianu tādu, kāds viņš bija, un tam vajag citu maņu kombināciju. Tikai tad tā būs pilnasinīga un intīma mākslas pieredze, kuru nekur citur viņi nedabūs.

– Un kā ar avārijas izejas gaismām? Tās mums neviens neļaus izslēgt, – viņa spurojas pretī, bet es jau pēc balss intonācijas jūtu, ka viņai ideja patīk un viņa ir tikpat iedegusies, cik es. Viņa padosies manam spiedienam.

Vēl stunda līdz lielajam uznācienam. Vibrāciju viļņi veļas man pāri ar vētras spēku, un es baidos pieskarties savām skulptūrām. Baidos pēdējā brīdī saprast, ka esmu izvēlējusies nepareizās versijas. Ja nu viņi nesaprot? Ja nu viņi nesajūt? Apturu savu domu bumbu, pirms tā pārvērtusies par lavīnu. Trīs asas, mazas ieelpas. Vienai lielai nav spēka un vietas krūškurvī. Viena gara izelpa. Kad, šķiet, viss ir iznācis, izpūšu vēl mazliet. Atkārtoju šo divas, trīs, četras reizes, līdz jūtu, kā plecu muskuļi atslābst un sirdspuksti atgūst savu rāmo ritmu. Adriana balss deklamē dzejoli par jūru. Tas ir mans pats, pats mīļākais. Pēc viņa nāves to klausījos neskaitāmos atkārtojumos. Iztēlojos, kā mēs basām kājām brienam pa jūrmalas smiltīm, kā vējš rausta mūs aiz piedurknēm un bikšu starām, dzirdēju viļņu kluso atdošanos krastam un kaiju spalgos sasaucienus, uz mēles sagaršoju jūras sāļo dvesmu. Tā bija vienīgā vieta domās, kur varēju patverties no sāpēm. Tagad viņi to dzirdēs pirmoreiz un ar pirkstu galiem iepazīs mana mīļotā sejas vaibstus. Viņa pēcskūšanās losjons, pašķaidīts un iepildīts gaisa mitrinātājā, piepilda telpu kā smaržīga migla. Balss ir mazliet skaļāka, nekā man gribētos, aromāts mazliet par uzbāzīgu, bet Žanete saka, ka vajag, jo redzīgie nav tik jutīgi, un šoreiz es viņai piekāpjos.

Steidzīgiem soļiem tuvojas mamma, un es jūtu viņas satraukumu.

– Tu tikai nesatraucies!

– Mammu, kas noticis?

– Viss vēl ir labojams.

– Kas ir noticis?

– Viņi aprakstā nav ielikuši neko par tevi un Adrianu, par to, ko viņš tev nozīmēja, un jūsu abu kopīgo vēsturi. Tikai minēts, ka tie ir jauna dzejnieka portreti mālā. Vairāk nekā, bet to vēl var labot. Žanete nokārtos, tu tikai nodiktē viņai…

– Nē! Viss ir tieši tā, kā tam jābūt!

– Bet viņi tad nezinās… Un tu esi tik daudz kam gājusi cauri… Viss šis gads.

– Es negribu, lai viņi žēlo vai jūt līdzi. Es gribu, lai viņi piedzīvo citādu mākslas pieredzi. Tas vairs nav par mani un Adrianu; tas ir kas daudz, daudz svarīgāks. Tā ir mana iespēja radīt, ko vēl nebijušu.

Viņa mani līdz galam nesaprot, es to jūtu ar visu savu būtību, tomēr mamma nesaka vairs neko, tikai mudina mani doties mājup, bet kājas mani pieviļ. Tās ieaugušas klona grīdā un nespēj atrauties, lai nestu mani prom.

Vakar bija lielā diena. Šampanietis, kūkas, ziedi un vēl lērums apsveikumu. Nogurdinoši bez gala. Man nebija laika būt klāt, kad apmeklētāji satikās ar Adrianu. Neskaitāmi rokasspiedieni, balsis un aromāti bez sejām, kas sajaukušies kopā vienā sveicēju murskulī, pārņēma mani savā varā un nozaga visu laiku. Mājās visas vāzes, glāzes un krūzes pilnas ziediem. Labi, ka palika divas tasītes rīta kafijai – viena man, otra mammai.

Šodien es sēžu te, izstādes zālē, pilnīgā tumsā un klausos, baidīdamās radīt kaut vismazāko troksnīti. Tūlīt nāks pirmie šodienas apmeklētāji, un viņiem būs iespēja pieskarties divpadsmit Adriana sejas versijām. Gluži kā man toreiz. Viņš bija mans pirmais. Pirmais svešinieks, kura seju uzdrošinājos aptaustīt. Atmiņās joprojām dzirdu, kā dzejas lasījumos Rīgas bārā izskanēja viņa pēdējais dzejolis par jūru. Viņš nokāpa no skatuves, lai dotu vietu citam māksliniekam, bet es vairs neklausījos. Man viņš bija jāsatiek. Draudzene mūs iepazīstināja, un viņš maigi paspieda man roku.

– Vai drīkstu?

Šie vārdi paši izlauzās pār manām lūpām, un es joprojām brīnos, no kurienes manī toreiz uzradās šī drosme. Viņš neatbildēja, bet saņēma manas plaukstas un pielika pie sejas. Viņš to izdarīja tik viegli, bez minstināšanās, it kā tā būtu vien parasta citas tautas sasveicināšanās forma, kā frančiem, kad tie skūpsta svešinieku uz vaigiem trīs reizes. Mani pirksti neveikli un pārāk ātri slīdēja pāri pierei, vaigiem un degunam.

– Nesteidzies, – viņš teica, un es paklausīju.

Ienāk klusi klaudzoši papēdīši, sačukstas, iesmejas, un tad balsis paliek arvien klusākas un klusākas, līdz izdzirdu klusu šņukstu. Maiga vēja plūsma liecina, ka atkal pavērušies biezie aizkari un kāds nedzirdamiem soļiem ienācis. Kaut kur telpas vidū dzirdu satrauktu, strauju ieelpu, un mirkli vēlāk kāds nokāsējas. Jauniešu aizlauztās balsis skaļi sarunājas, un viņus kāds dusmīgi apsauc ar vēl skaļāku “kuš!”. Spurdz nervozi smiekli, un es spēju saklausīt to brīdi, kad pirksti pirmoreiz pieskaras galvai. Taktilo sajūtu satricinājums atņem runas spējas, un smiekli ieskanas vien pa retam, apmeklētājiem vieglītēm uztriecoties cits citam vai uzkāpjot kādam uz kājas.

Tikmēr Adriana balss fonā lasa dzejoļus, un mani kā kokonā ietin viņa skūšanās losjona aromāts. Man neizdevās viņu atmodināt, bet es radīju vietu, kur viņam pietuvoties vēl pēdējoreiz.

 

Stāsts ieguvis veicināšanas balvu Spāres muižas un biedrības “Cerību spārni” rīkotajā prozas konkursā “Cilvēka spēks”. Konkurss veidots ar mērķi rosināt pārdomas, izaicināt stereotipus un godīgi atspoguļot cilvēku ar invaliditāti ikdienu.