— Gumijkoks

Viņi nesarunājās jau gadiem. Visu viens otram bija pateikuši. Abus ieskāva atvieglojošs mēmums. Ne pārdzīvojumu, ne pārmetumu. Kā divi mājdzīvnieki mazā divistabu dzīvoklī, pelēkā mājā, ar neko neredzošiem logiem. Šāda vienaldzības atmosfēra Arnodu apmierināja. Nav velti jāvirina mute un jādomā, ko teikt. Muti viņš pavēra, lai paēstu.

Arnods lēnām dzēra melnu rīta kafiju, piekoda klāt cieti vārītu olu un nekustīgi skatījās uz automašīnu straumi, kas kā melna darva plūda pāri tiltam. Aiz loga zumēja iela. Doma, ka viņš ir kājāmgājējs, mazliet kremta. Arnodam būtu gribējies savu autiņu, bet viņam labāk patika palikt ārpus steigas. Pēc brokastīm nemazgātiem, neķemmētiem matiem un savalkātās drēbēs viņš dosies uz darbu. Mērija tās mazgāja tikai tad, ja Arnods papūlējās savas lupatas iemest veļas grozā, bet viņš to darīja reti. Uz tumšajiem apģērba gabaliem netīrumus neredz tāpat. Nevienu kaimiņu viņš nesveicinās. Nevienu sveicienu neatņems.

Darbā Arnods parasti ieradās laicīgi. Nepamezdams uz apsardzes pusi pat īgnu skatienu, aizsteidzās uz viņam atvēlēto kaktu. Viņš ignorē tos, kuri nevar iegaumēt, ka viņš ir Arnods, nevis Arnolds! Arnods! Papliķēja ar plaukstu pa grīdas mazgājamās mašīnas oranžo, nobružāto korpusu, ar nokalpojušu lupatu pārslaucīja tās sānus un pārbaudīja birstes. Pret saviem pienākumiem Arnods izturējās nopietni un atbildīgi. Viņš te ir saimnieks. Viņš atbild par mirdzošajām lielveikala flīzēm. Šī ir viņa teritorija, kurā valda paša izdomāti noteikumi. Uz apmeklētāju sūdzībām, ka krietni pārsniedz ātrumu, nepievērš uzmanību ne bērniem, ne grūtniecēm, ne veciem cilvēkiem, Arnods nereaģēja. Vienīgā emocija, kuru viņš spēja no sevis izspiest, bija neiecietīga signalizēšana tiem neattapīgajiem ļautiņiem, kas neprata laicīgi pamukt malā un nesaprata, cik svarīgi ir viņu palaist. No darba tāpat neizmetīs, jo nevienu citu tik rūpīgu darbinieku par tādiem grašiem neatradīs. Arnods neslimoja, nekavēja un strādāja bez brīvdienām.

Garo un raženo Mēriju Arnods apprecēja pēc vidusskolas beigšanas. Kad zeltmate Anna neatbildēja uz viņa uzmanības apliecinājumiem, kas bija tikai nīgri skatieni caur pieri, viņš palika aizlauztu sirdi un izvēlējās Mēriju, jo zināja, ka tā viņu nesāpinās. Lielā Mērija nevienu neinteresēja. Arnods bija viņas laimīgā loze. Tā domāja Arnods. Kad viņa tapa grūta, nācās precēt. Drīz pēc kāzām auglis no Mērijas klēpja izslīdēja. Pēc kāda laika vēl viens. Citu bērnu viņiem vairs nebija, un Arnods par to nebēdāja. Mērija laikam skuma, bet ko gan viņš var zināt vai saprast no tā, kas notiek otra galvā. Bērni ir lieli izdevumi, nevajadzīgs troksnis un apgrūtinājums. Mērijai bija divi krustbērni, pie kuriem Arnods nebrauca. Viņš nesaprata, ko ar tādiem nejēdzīgiem radījumiem iesākt. Arnodam pārskrēja šermuļi, kad sīkie šmurguļi mēģināja rāpties klēpī vai skaitīja dzejolīšus. Viņš vēlējās tos nopurināt no sevis kā kukaiņus. Mērija gribēja kaķi, bet arī tas Arnodam nepatika. Viņš nesaprata kopā dzīvošanu ar dzīvniekiem. Jau ar cilvēkiem bija grūti, kam vēl citas radības? Ja tur lopiņus, tad kūtī. Zivis akvārijā? Tām jābūt dziļos ūdeņos vai uz pannas, viņš Mērijai bija teicis.

Kad veikala gaiteņi no viena gala līdz otram bija izbirstēti, Arnods ļāvās divdesmit trīsdesmit minūšu atpūtai. Iekšpagalmā izsmēķēja cigareti, paņēma no kafijas aparāta ūdeņainu kafiju, piesēda uz soliņa zem eskalatora, uzlika uz deguna kaklā iekarinātās brilles un ieslēdza telefonu. Viņš skatījās britu televīzijas raidījumus Top Gear un Flipping Bangers. Nekas, ka valodu nesaprata, tur viss bija skaidrs bez vārdiem. Mašīnas runāja pašas par sevi. Sociālos medijus ar ģimeniskām mīļbildēm viņš nespēja pieņemt.

No savām kāzām Arnods pārāk daudz neatminējās. Tās bija pirms gandrīz četrdesmit gadiem. Nebija jau īpaši ko atcerēties. Precējās vidusskolas izlaiduma uzvalkā. Arī Mērijai mugurā bija izlaiduma baltā kleita līdz celim un kājās baltas zeķbikses kā miroņa āda. Ēda un dzēra pie vecāku mājas pagalmā saklātajiem koka galdiem. Liels balagāns. Tā bija pirmā reize, kad Arnods dejoja. Arī pēdējā. Viņam no kauna svila ausis. Arnoda māte spieda plaukstas pie sirds un prātā pārskaitīja mazbērnu pulciņu, Mērija sapņaini uzlūkoja, bet nerunīgais tēvs cilāja glāzīti pēc glāzītes, kamēr aizmiga pie galda, tā arī ne vārda nepateicis. Reiz klases ballītē, lai mazinātu stīvumu, Arnods sadzērās un apvēma no tēva palienētās kurpes. No tās reizes viņš uz spirtotajiem dzērieniem pat neskatās. Pīpē gan kopš septītās klases.

Mērija gribēja izmācīties par pārtikas tehnoloģi, tāpēc nācās pārcelties uz pilsētu. Arnods labprāt būtu palicis vecāku mājās un remontējis autiņus eļļainām rokām, bet viņš tikai paraustīja plecus, sameta maisā dažus drēbju gabalus un kļuva par pilsētnieku. Līdz pensijai nostrādāja pastā par tehnisko darbinieku – laboja un eļļoja konveijeru lentes galvenajā šķirošanas centrā. Gadu gaitā viņš bija izsekojis līdzi visām ierīču attīstības stadijām un nomaiņām. Un Mērija vēl bija teikusi, ka viņu nekas neinteresē, ka viņš dzīvo mazu un šauru dzīvi! Tie bija cilvēki, kas viņu atstāja vienaldzīgu. Nē, drīzāk izraisīja nepatiku, derdzās. Teātris, kino, sports – garlaikoja. Mērija bija mēģinājusi viņu pielāgot pilsētas dzīvei un saviesīgiem pasākumiem, bet viņš nepadevās. Tikai tehnika, vēsi dzelži, motoru rūkoņa un dzinējeļļas smarža dziļi saviļņoja Arnodu.

Visa tā Mērijas skološanās tāda māžošanās vien bija, domāja Arnods. Tagad viņa strādā Centrāltirgus zivju paviljonā un, par laimi, vairs nedomā par to turēšanu akvārijā. Bet Arnodam no viņas klātbūtnes metās šķērma dūša, jo Mērija bija piesūkusies ar zivju smaku. Lai kā viņa centās no tās atbrīvoties ar jasmīnu vai rožu aromātiem, Arnods to saoda. Labi, ka viņi gulēja atsevišķi. Mērijas kuplās miesas jau sen bija apnikušas. To, ka no paša nāk sviedru un viegls urīna smārds, nejuta. Kad viņš vakaros pārnāca no darba, Mērija otrā istabā jau šņākuļoja. Arnods apēda uz pannas atstātos ceptos kartupeļus un šķiņķa šķēli un izlasīja ziņu virsrakstus telefonā. Pirms gulētiešanas viņš vienmēr kārtīgi ieturējās.

Darbā Arnods nepiekusa. Viņu nogurdināja Mērijas klātbūtne. Viņas kaijas smiekli un matētā pārdevējas balss. Kaitināja sievas lavīnveidīgā enerģija, mūžīgā kārtošana, beršana un tīrīšana. Ar plānu lupatiņu viņa varēja ilgi un pārāk rūpīgi slaucīt putekļus no gumijkoka neskaitāmajām lapām. Arnods šajā rosībā smaka. Viņam netīrumi netraucēja.

– Arnōd, vai biezpienu ēdīsi? Arnōd, nāc paskati gludekli, nesilst! Arnōd, jāiznes miskaste! Arnōd, savāc savas mantas! – Mērija mēdza saukt no virtuves vai otras istabas.

– Ko ta klaigā, nav jau tirgus, – viņš burkšķēja. Arnods labprāt mitinātos viens, bet, lai nomaksātu rēķinus, ar vienu algu nepietiek. Visi ir spiesti dzīvot ar kādu kopā, lai finansiāli būtu vieglāk. Tā sprieda Arnods.

Arnoda vecāku mājas pēc viņu nāves tika pārdotas, jo abi ar Mēriju pilsētā jau bija iedzīvojušies. Nopirka mazu, bezjūtīgu dzīvokli un brūnas mēbeles. Un ar autobusu aizbrauca ceļojumā uz Poliju. Arnodam nepatika klīst pa pasauli. Viņš nevēlējās gulēt svešās gultās, ēst dīvainus ēdienus un lauzīties citā mēlē. Ļautiņi visur bija vienādi neizturami. Viņam gāja pie sirds rāma dzīve pa apli. Dzīve bez lielām bēdām un lieliem priekiem. Arnods nekad neraudāja un nesmējās. Nevienam nerādīja savu satrupējušo mutes dobumu.

Arnodam šķita, ka Mērija kļuvusi vēl lielāka. Viņa aizņēma arvien vairāk telpas. Kā neizturamais gumijkoks istabā pie loga. Rītos viņa cēlās divas stundas agrāk nekā Arnods, savukārt mājās pārnāca trīs stundas pirms viņa. Cepa kartupeļus, skatījās romantiskas filmas, lakoja koši rozā nagus un tina plānajos matos zilus plastmasas ruļļus. Nedēļas nogalēs Mērija gulēja ilgāk. Divas reizes mēnesī uzvilka taisno izejamo kleitu, paņēma mazāku somiņu un ar draudzeni devās baudīt kultūru, kā viņa teica. Kur viņa gāja, Arnods nejautāja. Lai jau dzīvo savu lielo un plašo dzīvi.

Gandrīz nemanāmi smīnēdams, viņš stāvēja priekšnieka kabinetā, lai uzklausītu kārtējās sūdzības par savu slikto attieksmi pret veikala apmeklētājiem. Arnods jau zināja no galvas katru vārdu, ko viņam teiks, un katru skatienu, ko viņam veltīs. Viņš atkal pamās ar galvu, pabraucīs nedēļu neskūto zodu un aizies. Iesēdīsies savā oranžajā tīrāmvāģī un parādīs visiem, kurš te ir saimnieks.

Arnods iznāca no kabineta ar ielocītu papīra lapu rokās un nezināja, uz kuru pusi doties. Tas bija pārpratums. Tas noteikti bija pārpratums. Viņu nevar atlaist no darba. Tādu cilvēku nevar atlaist no darba! Kā to saprast, ka viņi vairs nevar ignorēt sūdzības? Viņš neatceras, ka būtu gandrīz notriecis jaunieti ar kustību traucējumiem. Viņš nemēdz pētīt apkārt klīstošos dīkdieņus. Arnodam jāskatās uz flīzēm. Un ko nozīmē – gandrīz notriecis? Neviens jau nav cietis. Gan jau kāds bija nolūkojis viņa vietu. Gan jau šī gandrīz notriektā jaunieša lieta ir izdomājums. Bet ko viņš tagad iesāks? Ko viņš darīs vienā teritorijā ar gumijkoku un Mēriju, kura atkal būs izaugusi?

Atslēdzis dzīvokļa durvis, viņš novilka apavus, apsēdās virtuvē pie galda un ieāķēja pirkstus palsajos matos. Izbira dažas blaugznas. Arnods atrāva roku, kad nejauši pieskārās sejai, jo bija piemirsis par sarkanajiem, svelošajiem plankumiem, kuri jau dažus mēnešus radīja diskomfortu. Arī pie labās rokas elkoņa bija sarkans un raupjš plankums ar čūlu.

– Vienreiz kārtīgi nomazgājies, tad nebūs neviena pleķa. Staigā kā bacilis! – bija teikusi Mērija.

Kartupeļi stāvēja nemizoti. Viņa vēl nebija pārradusies. Pirmo reizi dzīvē viņš pārnāca mājās pirmais. Kad izdzirdēja Mēriju slēdzam ārdurvis, neēdis palīda dīvānā zem segas un izlikās guļam, lai nekas nav jāpaskaidro.

Mērija paskatījās uz apsegto Arnoda augumu, paraustīja plecus, kā to mēdza darīt viņš, un aizgāja rosīties pa virtuvi. Guļošais vīrs netraucēja ikdienas rutīnai. Galvenais, lai nemaisās pa kājām. Kartupeļus šovakar var necept. Viņa darbā bija notiesājusi prāvu kaudzīti kūpinātu reņģu. Uz mājām zivis viņa nenesa. Arnods tās nevarēja ciest.

– Vecais mīzals, – Mērijas balss skanēja klusi, bet neapmierināti. – Vai ir tik grūti pacelt brilli un trāpīt podā?

– Oi, atradusies princese, – Arnods spilvenā norūca.

Arnods Mērijas dzīvē bija fons bez lieka trokšņa. Dzīva radība, par kuru nav īpaši jārūpējas un jāuztraucas. Viņš nedzēra, neskandalējās, nepacēla roku un zem citiem brunčiem neskatījās. Viņš nebija miesaskārs. Abu mīlas dzīve bija īsa, bet Mērijai tāpat likās, ka visa tā seksošanās ir stipri pārvērtēta. Skaidrs, ka Arnods viņu mīl. Tikai, kā jau vīrieša cilvēks, nemāk to izrādīt. Patiesībā jau viņai bija veicies. Tā draudzenes teica. Un Mērija piekrita. Viņai ir laba dzīve. Galu galā viņa varēja būt palikusi vecmeitās un bez izglītības nīkt laukos. Mērija bija tālu tikusi. Līdz galvaspilsētai.

Arnods pamodās kā ierasts. Vēders burkšķēja. Šodien vēl jādodas uz tirdzniecības centru, lai no personāla telpām izvāktu personiskās mantas un nodemonstrētu mazgājamās mašīnas īpatnības jaunajam darbiniekam. Droši vien kaut kādam nekompetentam un nelojālam tipam. Bija daži knifiņi, kurus neprofesionālis nesapratīs. Viena birste ķērās, un tikai Arnods zināja, kas jādara, lai tā atkal darbotos. Kuņģis krampjaini sarāvās. Varbūt neiet? Lai paši tiek galā. Lai saprot, ko zaudējuši. Bet viņš vēl pēdējo reizi gribēja noglāstīt mīļās draudzenes oranžos sānus. Arnods sarāvās no kārtējā spazmu viļņa pakrūtē.

Kāpēc Mērijas platās kurpes stāvēja koridorā? Kāpēc olas nav novārītas? Izskatās, ka būs aizgulējusies. Lai jau guļ. Neies jaukties viņas dzīve. Katrs atbildīgs pats par sevi. Vannasistabā uz veļas žāvējamās auklas karājās viņas milzīgais krūšturis un brūnās zeķbikses ar izstaipītām pēdu aprisēm. Arnods noskurinājās.

Tuvojās pusdienlaiks. Ledusskapī bija tikai skābeņu burciņa. Kad tā plekste beidzot izvārīs zupu? Arnods negribīgi aizvilkās līdz nu jau bijušajai darbavietai, lai notiesātu dažus hamburgerus, izmantojot darbinieka atlaidi, jo neviens jau vēl nezināja, ka Arnods ir pazemojoši atlaists. Mute izkalta, un pierē ievilkās dziļa rieva, kad viņš izdzirdēja rūcam savu mašīnīti. Pie stūres sēdēja jauns, bārdains vīrišķis. Kā apkaunojums un spļāviens sejā. Pār Arnoda pelēko vaigu noritēja asara. Vēl viena asara. Un vēl viena. Viņā kaut kas lūza, bruka un ļoti sāpēja. Uz āru lauzās līdz šim nejusts skarbs maigums. Viens siera burgers palika neapēsts. Arnods neiztītu to iegrūda flīsa jakas kabatā. Viņš juta, kā uz elkoņa pārplīst un sāpīgi iztek čūla. Mājup ejot, viņš piedurknē slaucīja tekošo degunu, šņaukājās, skatījās uz novalkāto sporta apavu purngaliem un izsmēķēja piecas cigaretes. Virs miskastēm lidinājās kaijas un smējās Mērijas smieklus.

Mērija joprojām guļ? Būs vēl viens vakars bez kartupeļiem? Jāiet apskatīties. Arnods piegāja pie viņas istabas durvīm, lēnām tās pavēra un ieraudzīja, ka Mērija atkal ir izaugusi. Izplūdusi. Viņas baltā miesa bija pārpludinājusi istabu un pārkārusies pāri gultas malām kā rauga mīkla.

Beidzot viņš izmetīs gumijkoku. Tas bija pirmais, kas viņam ienāca prātā.