— Fa diēzs

Kanādiešu dzejnieks Kriss Hačinsons (Chris Hutchinson) dzimis Monreālā, Kvebekā, 1972. gadā. Piecu dzejoļu krājumu (jaunākais – Zudušais signāls (Lost Signal) – izdots 2025. gadā) un romāna autors. Ieguvis doktora grādu Hjūstonas Universitātē ASV. Pasniedzis radošo rakstīšanu Ziemeļamerikas augstskolās, pašlaik ir profesors Makevana Universitātē Edmontonā, Kanādā. Nesen viesojies Latvijā, pavadīdams šo augustu rezidencē Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā. Piedāvājam autora jaunākos līdz šim nepublicētos dzejoļus.

Redakcija

 

Vai estētika un ētika ir viens un tas pats?

Divi brāļi, dzimuši dažādos laikos,
tiek sadvīņoti nāvē.

Es raugos uz viņu plauktiem, pilniem
ar neko citu kā vien Prustu

un Faberžē olām, prātodams,
ka dzīve, kas balstīta estētikā,

būtu neciešama
kā bērna nenoraidāmais

Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?
Bērni nīgri sacenšas

par savas mātes rūpēm
un pasaules piekrišanu.

Divi brāļi reiz ķidāja
manas nodokļu atskaites, manus alibi

un manu zāļu lādīti,
pilnu beigtām mušām.

Divi ķermeņi, divi vārdi, dzimuši
dažādās pasaulēs, viltus draugi.

Viens no dvīņiem vienmēr mānās.

 

Rits

Fagota augstais fa diēzs
izslīd caur logu, ko man atdarījis
Stravinskis, –

dūnaina nots, izdziedāta
un trīsoša, iekustina
sodrējus

nepazeminātu
pavasarsaules akordu
dancī.

Ozolkoka grīdu pulētais atspīdums
ir mežraga pieklusinātā plātīšanās
ar prieku.

Uz katras sienas tā pati savādā ēna
plivina rokas precīzā taktī
ar manējām.

Es piesitu kājas!
Attīru rīkli no velniem
lāpstiņu rakstā!

Otrpus aizkariem
viena muša spirinās
un zum, it kā

censtos izpildīt perkusīvu triku,
ko tā vēl tikai
shēmo.

Esmu gluži tāds pats –
izrakstu savas sakāves
sīkos dumpjus.

 

Trauksmes artikulācija daļēji lauzītā sonetā

Ziema steidzina bezdelīgas dziesmu,
bet palēnina tās asinsriti.

Salna artikulē brokāta papardes,
bet katru zāles stiebriņu apšuj ar kvarcu.

Izteikts vārds, paskrējis mirklis, pārveidots,
vai vārds kā zvērests uz labu vai ļaunu,

iekalts tintē.

 

Gribētos, lai direktori, politiķi un dzejnieki nepūstu miglu

No šķībā cilvēces koka nekad nav iztaisīts kas taisns.
(Imanuels Kants)

un lai filosofi nebūtu tik neglīti
kā visi citi – un tik centīgi,
ja ne pagalam nesaprotami. Gribētos, lai prātojumus
nedrukātu grāmatās. Gribētos, lai tie drīzāk atgādinātu
saules šķirtās lapas, kas atviz sejā,
kad man ir divpadsmit un es diedzu gar redeļainu sētu,
ej tu sazin kur. Manis jau nemaz tur nebija, ja vien
raustīga, mani tvarstoša gaisma, pārvērtusies

melnbaltā šifrā, nenozīmē, ka esmu kopš tām dienām
vilcies pretim šīm bezjūtīgajām formām, kurās es gribētu
papilnam minerāliem bagātas zemes, tīra gaisa un ūdens,
nevis ziņu par kodolbumbas diametru, bada un naida
uzlidojumiem. Tā ir pašsaprotama ideja –
vienkārša, izšķiroša. Tai nevajadzētu būt tik grūti izsakāmai vai aprakstāmai.

 

Divi panti

Tā kā pasaule ir neticīga, es eju viens sērās.
(Gravējums uz Pītera Brēgela Vecākā gleznas Mizantrops)

Visdzīvākais tu jūties šajā svēto pārkāpumu
kambarī. Tavs prāts, dārgo lasītāj, ir medus kāre,
no kuras pil zelts pestīšanai un zelts izmaksai, lai vārdi
beidzot stāvētu vietā kā zvaigznes Ziemeļu renesanses gleznā.
Bet šī ir brīvība no, nevis kaut kam, izmēda plaukstošu ceriņu
kuģojošo smārdu, kas iedzeļ tavam lepnumam, bet valdzina
tavu letarģiju, un vakarkrēslā tava griba nesver vairāk
par ledusgabaliņu, kas kūst uz dzertuves grīdas.

Nu kambari piepilda rūdīti dzērāji, kuru sejas
kā galeras ar augstu ķīli, liesmojošas un grimstošas, Brēgels
neuzgleznoja, bet gleznotu, ja vien pats būtu šeit starp
šiem dumpīgajiem zemniekiem, kurus, viņa iedvesmots, esmu sasaucis,
lai atvairītu šo puķaino sajūtu un nolādētu vientulību,
kas spieto ap cilvēku kā bites ceļā uz stropu.

 

No angļu valodas atdzejojis Eriks Dekoneks

Atdzejojums tapis ar Tukuma Literārās apvienības atbalstu Jaunpils Rakstnieku rezidencē