— Savīras okeāna veltes

Par spīti Vaļinieka pašķidrajam vēderam, visi četri tomēr lemjam doties uz Savīras zvejnieku ostu. No globālā tīmekļa ārēm spriežams, ka ostas apmeklējumam vajadzētu būt gan eksotiskai ekskursijai, gan izsmalcināta gardēža iespējai nobaudīt nekad neredzētas un kur nu vēl ēstas ūdens pasaules radības un radībiņas, būtnes un būtnītes.

Pretēji man Vaļinieks par šo gājienu izskatās gaužām ielīksmots. Iespējams, tik laimīgu savu draugu bruģētāju šajā Marokas ceļojumā neesmu manījis vēl ne reizi. Vaļinieks smaida un nebeidz vienā laidā klārēt, ka Latvijā visādas šādas zivis un nezivis pagaršot maksātu veselu bagātību, kurpretim te nu gan beidzot varēšot sātīgi un veselīgi pieēsties, turklāt par ļoti normālām cenām. Izskatās, ka Elīnai un Alīnai ir pilnīgi vienalga, kurp mēs dodamies, savukārt es pats neesmu īsti pārliecināts, ka kaut ko no okeāna, tikko vēl pavisam dzīvu un kustīgu, vispār gribu censties pa barības vadu noslidināt lejup māgā.

Kamēr ceļā uz ostu virzāmies cauri mērdējošos saules staros karstošajam Hasana laukumam, visraibāko augumu, resnumu un pievilcību senegāļi, arābi un berberi mums intensīvi cenšas nopārdot dažādu pasaulslavenu zīmolu oriģinālās saulesbrilles, pašdarinātas glezniņas, tamborētas apaļmices, ādas un no dzijas pītas aproces, patvāros brūvētu tēju, tādas un šitādas figūriņas, koka maskas, spiedzīgas niedru stabules, kuru galā kā paplatas taures uzsprausti gliemežvāki, kamieļa kaulu plāksnītēm apdarītas kastītes un arī citas lietas, kas nevieš ne jēgu, ne saprašanu.

Kādubrīd pie mums pieslīd liess bezzobainis, kas sevi nodēvē par Holi un piedāvā iegādāties pa kādam maģiskam hašiša cepumiņam. Atsakām, ka klejošanai kosmosā vēl stipri par agru, un piesitam pēdu. Kad ar kādu tumsnējāku afrikāņu puisieti joka pēc pakaulējos un man negaidīti paveicas saulesbriļļu cenu nosist no 120 uz nieka 20 dirhamiem, acenes es tā arī neiegādājos, un tirgonis mani rupji un sulīgi pasūta, šķiet, uzreiz trijās valodās: arābu, berberu, kā arī franču.

Cīņa ar skapētāju un andelētāju pūli nebeidzas teju līdz pašiem grandiozajiem, uz ostas kvartālu vedošajiem, smilškrāsas cietokšņa aizsargvalnī izbūvētajiem Bab El-Marsa vārtiem. Vēl no teoloģijas studiju laikiem nojaušu, ka, visticamāk, vārds Bab arābiski nozīmē tieši to – vārti. Turklāt šis vārds sastopams arī citās semītu valodās, ne tikai arābu. Piemēram, sen mirušajā akadiešu valodā teiksmainās pilsētas Bābeles nosaukuma burtiskais tulkojums ir Dieva vārti jeb Bab-ili. Vārdu El-Marsa nozīme man nav īsti skaidra, tomēr saprotu, ka tie apzīmē piederību. Tātad kaut kā vārti.

Sveikā tikuši cauri aizsargmūrim, griežamies pa labi un uzreiz paejam garām kādai apaļīgai tantītei, kas ietinusies čadrā, melnā kā nakts, un pa vienai vien pārdod cigaretes. Starp citu, turpat tās iespējams arī piepīpēt – pie smēķu pārdevējas beņķīša striķī iesietas šķiltavas, ja nu smēķētājam mājās aizmirsušās savējās.

Jau pēc brīsniņa samanām pirmos šķībi greizos slietņus. No paprastiem dēļiem sastutētie galdi vai plīst no kalniem ij nesen mirušu, ij vēl labi dzīvu Atlantijas okeāna iemītnieku. Manām gan elektriski dzeltenus zušus, gan nelielas, pusdzīvas haizivis, gan rajas, butes un zobenzivis, arī milzu krabjus un pundurkrabjus, mīdijas, dažāda lieluma garneles, astoņkājus, kalmārus, lielās, liesās sarkanspuru pageles un kādas tikai citas radības ne.

Pie kādas no improvizētajām tirgotavām, kurai pārsegts apšaubāmas kvalitātes un izcelsmes melna brezenta gabals ar caurumiņiem, mūs pārķer tumsnējs un būdīgs vīrs, apveltīts ar platu, žilbinošu smaidu un salīdzinoši veselīgiem zobiem.

– Nāciet tuvāk, nāciet tuvāk, nebaidieties nemaz! Es jūs nekādā gadījumā neapšmaukšu. Varat gan filmēt, gan fotografēt visas pārdošanā esošās zivis. Tās tikko kā atvestas no okeāna. Agra rīta loms, tā sakot, – copmanis mūs uzrunā skanīgā angļu valodā. – No kurienes tad paši būtum?

– No Latvijas! Mēs visi nākam no Latvijas. Tā ir tāda ļoti maza zemīte Eiropas ziemeļaustrumos, tieši zem Somijas un tad – Igaunijas.

– O! Kāda laba sagadīšanās! Es noteikti zinu, kur ir Igaunija! Noteikti zinu! Mans brālis ir apprecējies ar sievieti no Igaunijas. Sākumā viņš studēja Kembridžā, bet tad iepazinās ar kādu igaunieti, studiju biedreni. Tagad brālis jau vairākus gadus dzīvo Tallinā un ir viscaur pilnīgā depresijā. Nu saprotiet: tur visu laiku ir tumši un šausmīgi auksti. Drausmīga zeme tā Igaunija, – man par neizsakāmu brīnumu Ziemeļāfrikas, iespējams, antihigiēniskākā zivju tirgus pārdevējs makšķernieks tiešām zina un saprot, kurā sasodītā Eiropas nostūrī atrodas Baltijas valstis. Tā Kunga – šajā gadījumā Allāha! – ceļi patiešām ir neizdibināmi.

– Jā, Igaunija noteikti ir uz mata tikpat depresīva kā Latvija, – novelk Alīna.

Pārdevējs zemi iesmejas, Elīna pamāj ar galvu, nevilšus piekrītot manai sievai, kamēr bruģētājs Vaļinieks kāri veras uz krabjiem, gandrīz vai gribēdams tos paņemt rokā un apčamdīt, varbūt pat apēst vēl dzīvus.

– Sakiet, lūdzams, cik maksātu pārītis šitādu te krabju, vēl dažas lielākas zivis, kurās, vēlams, daudz gaļas un pamaz asaku, kā arī tāda paprāvāka čupiņa mīdiju?

Varu apzvērēt, ka šī ir pirmā reize, kad dzirdu Vaļinieku uzsākam īstu sarunu ar kādu no vietējiem. Parasti viņš ir mēms kā kaps, kuram uzlikts pārmēru smags akmens piemineklis.

– No sākuma mēs jums visu sasvērsim, tad pateiksim, cik galu galā jāmaksā, un, rau, tur tālāk, restorānā, jums visas zivis un arī pārējo kārtīgi pagatavos un saceps! – smaidīgais zvejotājs andelmanis pamet ar drukno roku uz aizsargvaļņa pusi okeāna malā. Tur ieraugām tā saukto restorānu. To veido pāris cieši blakus sabīdītu metāla grilu un saulsargu. Un arī daži apmelnējuši plastmasas krēsli, kur apsēsties.

– Šiki! Tiešām šiki! – pametis žiglu skatu uz noskretušo ēstuvi, priekpilni novelk Vaļinieks. – Sveriet tikai! Sveriet, kungs! Tad nu mums vajadzēs vismaz vienu lielo krabi, dažas tās palielākās zivis. Es nezinu, kā tās sauc…

– Varētu noprovēt arī milzīgās garneles, – Vaļinieku nedroši pārtrauc Elīna.

– Jā, ielieciet garneles! Tādu pamatīgāku kaudzīti! Paldies, paldies! No sirds – paldies!

Sākotnēji domāju, ka neēdīšu nemaz, bet tagad apķeros, ka varbūt kaut kas tomēr jānomēģina, tādēļ uzsaucu smaidīgajam copmanim, lai piemet klāt vēl kādu lielo zivi un duci garneļu arī man un Alīnai. Piedzīvojums tomēr paliek piedzīvojums; pat ja var saindēties.

Kad pēc pārdesmit minūtēm blīva un ķerstīga svaigu zivju smārda skāvumā sēžam uz plastmasas krēsliem cepinošā saulē un mielojamies ar nule uz blakus esošajiem griliem izcepto okeāna azaidu, spriežam, ka nemaz tik ļoti dārgi nav iznācis. Par visu kopā – 500 dirhamu jeb 50 eiro. Ja rēķina uz personu, tad apmēram 13 eiro jeb 130 dirhamu.

– Godīgi sakot, domāju, ka tas vietējais mūs tāpat apčakarēja kā mazos ezīšus. Pat ja rēķina uz mums visiem četriem kopā ņemtiem, 50 eiro par visām šitām ēdmaņām viņiem šeit, Marokā, ir milzu, milzu nauda, – Alīna prātuļo, mēģinādama pārlauzt vienu no krabja kājiņām, lai pietiktu klāt aiz čaulas mītošajai baltajai gaļai. Pēc Elīnas galvas mājieniem īsti nevar saprast, vai arī šoreiz viņa ar Alīnu ir vienisprātis, vai varbūt tomēr nav…

– Sūds ar visiem 500 dirhamiem, tas krabis nu tiešām nekam neder! Tik makans, milzonīgs lops, bet gaļas tikai čut, čut. Tik vien, cik kājiņās… Tas ir neiedomājami! Nekad vairs neēdīšu neko līdzīgu, goda vārds, – cik iepriekš priecīgs, tik tagad Vaļinieks ir izmisis. Bet es klusībā ceru, ka drauga jau tā pamīkstais vēders visa šī Āfrikas ostas piedzīvojuma rezultātā neizdomās jemt un izvirst kā neapturams, neapvaldāms un dusmīgs vulkāns.

 

No topošās ceļojumu grāmatas Marokas (ne)dienas. Ceļvedis mazdūšīgajiem, ko plānots laist klajā izdevniecībā Zvaigzne