Roma – Via dell’Impero, ap 1940. CC0 / Wikimedia Commons.
raksti
— Bēgot uz priekšu pagātnē
19/11/2026
Ja ir iespējams atkarot kādu pagātni, tad tikai radikāli revolucionizētā nākotnē.
Publicējam nodaļu Bēgot uz priekšu pagātnē no Alberto Toskano grāmatas Vēlīnais fašisms: rase, kapitālisms un krīzes politika (Verso, 2023).
Fašisms ir tehniski aprīkots arhaisms. Tā mīta satrūdējušais erzacs tiek atkārtots izrādiskā kontekstā ar vismodernākajiem pasniegšanas un ilūziju līdzekļiem.
Gijs Debors, Izrādes sabiedrība1
Fašisma laiki
1930. gados Karls Polanji paziņoja, ka fašisma problēma (nevis režīms, kustība vai programma) ir pastāvējusi jau kapitālisma pirmsākumos: viņš kodolīgi noformulēja fašismu kā iespējamību, kas iesēdusies pašās kapitāla kaulu smadzenēs. Fašisma vīruss – kā to nosauca Austroungārijas domātājs – bija snaudošs (dormant), taču pavadīja kapitālismu ilgtermiņā.2
Atgriežoties pie epidemioloģiskās līdzības, Harijs Harūtunjans nesen pārliecinoši pierādīja, ka mums nevajadzētu aplūkot fašismu kā vēsturiski tālu un pabeigtu pagātnes parādību vai arī ko tādu, ko vienkārši var atkārtot mūsdienās, bet gan tvert to tā vēsturiskumā (historicity) – kā mainīgu reakciju uz konkrētām sociālām un politiskām konjunktūrām: “Tāpat kā mēris spēj mutēt, arī fašisms, parādoties no jauna, nebūs precīza pagātnē pastāvējušās formas kopija, bet gan uzrādīs būtiskas atšķirības, kas atspoguļo konkrēto brīdi. Ņemot vērā tā aksiomatisko saikni ar kapitālismu, fašisma forma, tā veiktā subjektīvās autonomijas iznīcināšana, paliek nemainīga, taču katra jauna parādīšanās atnes jaunu saturu dažādās vēsturiskajās tagadnēs, kā to 1970. gados novēroja Primo Levi, paziņojot, ka ikviens laikmets var sagaidīt fašisma atgriešanos jaunās un atšķirīgās izpausmēs.”3
Līdzīgā garā Džefs Elijs piedāvāja dubultu metodoloģisko pieeju, kurā vēsturisko fašismu kontekstualizāciju un to parādīšanās dinamiku papildina dekontekstualizācija, kas rūpīgi abstrahējas no krīzēm un konjunktūrām, kas ļāva rasties starpkaru perioda Eiropas fašismam un rada pārnesamu fašisma jēdzienu. Tas pievēršas fašisma specifiskajam politiskajam modelim, ko var raksturot kā “piespiedu nacionālistisku ķeršanos pie politiskās vardarbības un izslēdzoša autoritārisma tādos apstākļos, kad pastiprinās valdības paralīzes un demokrātiskā strupceļa spiediens”.4
Šāda fašisma izpratne nav saderīga ar analoģisko satvaru, ko mēs jau kritizējām pirmajā nodaļā. Šis satvars, izmantojot salīdzinājumu, mūsdienu politisko parādību apskatu sasaista ar brutālajiem Eiropas vēstures notikumiem laikposmā no 1922. līdz 1945. gadam, lai brīdinātu par nākotnē draudošajām briesmām. Ideāltipisku shēmu par soļiem ceļā uz barbarismu tas apvieno ar diagnostisku tā simptomu sarakstu. Pret ko tādu parasti argumentē ar protestiem par vēsturiskajām atšķirībām vai atspēkojumiem, kas norāda uz nekorektu analoģiju, bet analoģiskā pieeja kā tāda parasti netiek apšaubīta. Fašisma ievietošana analoģiju satvarā bieži vien balstās pārliecībā par tā neparastumu, un tas mēdz notušēt kapitālismam raksturīgo vardarbīgas krīžu vadības potenciālu, kā arī tā vēsturisko un ģeogrāfisko mainīgumu. Kā es jau esmu norādījis, atzīt kapitāla konstitutīvās rasu un koloniālās nosacītības nozīmē arī padarīt mūsu vēsturisko skatījumu jutīgāku pret rasisko fašismu, kas bija starpkaru Eiropas fašismu priekštecis un audzinātājs.
Kā norādījis arī Elijs, mūsdienu debates par fašismu kļūtu dziļākas un aptverošākas, ja tiktu izprasta fašisma daudzveidīgā izcelsme un formas: “Fašisms aizsākās gan Austrumāzijā, gan Eiropā, gan Āfrikā, gan Amerikās. Šajos fašismos bija vērojama līdzīga politiskā dinamika, ideoloģiskais skatījums un prakses, kas radīja konverģentas politiskās sekas. Tas, ka tie nonāca pie varas tikai daļēji un nevienmērīgi, nekādā ziņā nepadara tos mazāk nozīmīgus nedz to tiešajā reģionā, nedz plašākās starptautiskās politiskajās arēnās. Bez šādas rūpīgi precizētas globālās izpratnes mēs daudz ko palaižam garām [..]. Vissvarīgākais ir atņemt galveno lomu [vācu] nacistu un itāļu [fašistu] piemēriem – nebūt ne tādēļ, lai kaut mazliet mazinātu to nozīmi, bet gan lai skaidrāk redzētu plašāko politisko telpu, ko tie aizņēma. Starpkaru gados atklājās konverģenti apstākļi – politiskā polarizācija un sabiedrības krīze – daudzās dažādās pasaules daļās, kur fašisms tolaik nodrošināja kopīgu politisko valodu vai nu kā bez garas domāšanas pieņemtu pašraksturojumu, vai kā apzīmējumu, ko lietoja pretinieki.”5
Taču, lai sarežģītu vai pārvarētu analoģiju satvaru, pētot fašismu tagadnē, var būt vajadzīgs kas vairāk nekā tikai tā ģeogrāfiskā un vēsturiskā diapazona argumentēta paplašināšana. Tas prasīs ne tikai fašisma vēstures, bet arī tā laika dimensiju izvērtēšanu. Tas, kā mēs fašismus situējam vēsturiskajā laikā, un tas, vai spējam tos saskatīt mūsu tagadnē, ir atkarīgs arī no tā, kā fašismi uztvēra savu laiku, savu vēsturisko brīdi un kā šis skatījums izpaudās specifiskas sava laika politikas veidolā. Atšķirības vēsturiskajās koncepcijās un politiskajās laika dimensijās varētu piedāvāt īpašu prizmu, caur kuru aplūkot fašisma jaunās mutācijas un materializācijas mūsdienās.
Pievēršoties biedējoši sarežģītajam jautājumam par fašismu un laiku, varētu būt noderīgi izšķirt trīs abstrakcijas un analīzes līmeņus. Apzinoties, ka prievārdi6 nebūt nav viennozīmīgi, es šos līmeņus nosaukšu par laiku fašismam (time for fascism), laiku fašismā (time in fascism) un fašisma laiku (time of fascism).
Ar laiku fašismam es vēlos norādīt uz vēsturiskajiem brīžiem vai konjunktūrām, kurās fašisms parādās kā iespēja, pretendents uz risinājumu vai risinājums. Lai gan teorētiskajās un historiogrāfiskajās debatēs joprojām nav vienprātības par fašisma uzplaukuma pamatfaktoriem, tomēr daudzi piekrīt, ka fašisma dinamikā nozīmīgu lomu spēlē krīzes sociālā temporalitāte. Uzdot jautājumus par fašismu vienmēr nozīmē arī jautāt par “krīzēm, kas rada fašismu”.7 Tādējādi laiks fašismam varētu tikt uztverts kā objektīvu, sociālekonomisku pētījumu joma. Bet itin drīz kļūst skaidrs, ka krīzes temporalitāte – paradigmatiski to definē kā “laika brīdi, kurā lēmums ir jāpieņem, bet tas vēl nav pieņemts”, vai kā “spiedienu spriest un rīkoties, kad laiks negaida” – nekad nevar tikt aplūkota ārpus tās intensīvās normatīvās un subjektīvās slodzes, kā to var secināt arī no Antonio Gramši slavenajām pārdomām par interregnum.8 Turklāt to nevar atraut no fakta, ka “krīzes, kas rada fašismu”, lai gan tās sakņojas vērtību svārstībās un valsts pārliecināšanas spējā (suasion), ir cieši saistītas arī ar tūlītējas sociālās revolūcijas draudiem, tikko piedzīvotu militāru sakāvi vai nacionālās atdzimšanas pravietojumiem.9 Laiks fašismam kā krīzes laiks ir arī būtiski antagonisks laiks, kurā notiek temporalitāšu sadursme.
Bet ja nu mēs pievērstos fašisma un laika jautājumam, tā teikt, no iekšpuses? Šeit mēs varētu runāt par laiku fašistiem vai, vēl labāk, par laiku fašismā. Lai gan, kā es tikko norādīju, nevienu no šiem līmeņiem nevar pilnībā nošķirt no pārējiem, tomēr ir iespējams mēģināt aprakstīt fašistiskās temporalitātes subjektīvo dimensiju. Kāda ir ar laiku saistīto tēlu, reprezentāciju un mītu vieta fašisma ideoloģijā? Vai mēs varam identificēt ko līdzīgu temporālās pieredzes fenomenoloģijai, kas saistāma ar fašistisko subjektivitāti? Tieši šeit mēs varam atrast arhaisma un nākotnības (futurity) disjunktīvo sintēzi projektos par nācijas un rases atdzimšanu, kurus, savukārt, raksturo konflikta plašais paātrinājums un vēlme attīrīt fašistisko politisko kopienu no jelkādiem šķēršļiem tās nākotnes patībai.
Starp laiku fašismam un laika fašismā vīzijām un pieredzi ir trešais līmenis, ko mēs varētu dēvēt par fašisma laiku, tā objektīvi subjektīvo temporalitāti, tā imanentajām laika pazīmēm. Šī ir dimensija, ko pravietiski pamanīja Ernsts Blohs, izpētot fašisma ne–laikmetīgumu – kas jau tika aplūkots šīs grāmatas pirmajā nodaļā –, ko var saprast kā centienus kopīgi apdomāt nevienmērīgas un kombinētas attīstības lomu fašisma rašanās dinamikā līdz ar nevienmērību, kas raksturo šķiriskas fantāzijas un subjektivitātes, kuras nokļuvušas fašismu radošas krīzes varā.
Šeit es neaplūkošu jautājumu par laiku fašismam un (objektīvo) fašismu radošo krīžu salīdzinošo simptomatoloģiju; mana uzmanība būs pievērsta mijiedarbei starp (subjektīvo) laiku fašismā un (objektīvo–subjektīvo) fašisma laiku. Pirms pievēršos kādam īpaši pamācošam, lai arī ierobežotam mijiedarbes piemēram (Heidegera gadījumam), varētu būt noderīgi salīdzinoši pārskatāmā veidā apkopot fašisma un laika daudzšķautņainās attiecības.
Fašisms parādās vai iejaucas krīzes situācijā, kas tiek uztverta arī kā politisks interregnum – tādas ir kapitāla uzkrāšanas un tā sociālo formu un formējumu nevienmērības sekas –, un mobilizē (identitāšu, pieredžu, fantāziju utt.) ne-laikmetīgumu ap nostalģisku atjaunošanās, palinģenēzes, atdzimšanas projektu, kas sakņojas skatījumā uz tagadni kā dekadenci, pagrimumu, degradāciju, kas ir sakāves sekas. Fašisms vēršas pie daudziem laikiem, kas korelē ar tā auditoriju daudzveidību. Savā vēsturiskajā, starpkaru perioda, formā tas apvienoja revolucionārā laika (piemēram, fašistiskās revolūcijas pirmais gads) piesavināšanos un simulāciju ar epohālu-tūkstošgades aptverošu vīziju (Tūkstošgadu Reihs), ko stiprināja bezlaicīguma mitoloģijas. Šīs utopiskās un apokaliptiskās laika uztveres aizsedz fašisma pakļaušanos kapitālistiskajām (parāda, apgrozījuma, konkurences, darba laika) temporalitātēm, no kuru pretrunām tas cenšas izvairīties, vai nu metoties uz priekšu, paātrinoties, virzoties pretim totālai kara ekonomikai, vai arī palēninoties, pārejot uz ilgstošu hiperreakcionāra konservatīvisma formu, kas tikai epizodiski mobilizē konservatīvas revolūcijas htoniskās enerģijas.
Pagātne kļūst par nākotni: Heidegers un fašisma modernitāte
Pagātnes fašismu un mūsdienu protofašismu, iespējams, acīmredzamākais kopsaucējs ir izteikti temporālas dabas. Arvien plašāk izplatītā retorika par katastrofālu nacionālo pagrimumu un miglainie atdzimšanas solījumi (MAGA, Erika Zemūra (Éric Zemmour) partija Reconquête, partijas Vox Rekonkistas fetišizācija utt.) komplektā ar norādi, ka ārvalstnieki ir vainīgi pie vispārējās atsvešināšanās, ir likusi daudziem mūsdienu galēji labējās kustības analītiķiem atsaukties uz Rodžeru Grifinu, kurš definēja fašismu kā palinģenētisko ultranacionālismu. Nav šaubu, ka radikāli konservatīvie vadmotīvi – pagrimums, dekadence, degradācija, sakāve un nabadzība – ieņem nozīmīgu vietu mūsdienu galēji labējā diskursā, kam cieši seko rasiskie stāsti par balto ciešanām un teroristiskas revanšistiskas fantāzijas. Bet vai pastāv atšķirīgi laika marķieri, kas ļautu nošķirt fonā jaušamās autoritārās nostalģijas no īsta fašisma?
Viena no iezīmēm, kas 20. gadsimtā raksturoja laiku fašismā un lika no tā distancēties daudziem tradīciju atbalstītājiem, bija tā attiecības ar pagātni, kuru sākumpunkts bija pašreizējās krīzes radikālā negativitāte – nācijas sakāve, tradīciju izzušana, rases samaitāšana. Ja ir iespējams atkarot kādu pagātni, tad tikai radikāli revolucionizētā nākotnē. Harutunjans šīs sprukas ir labi izskaidrojis: “Fašistu priekšstati par temporalitāti nebija vairāk sakņoti pagātnē – kas mūsdienu kontekstā bieži tika pārformulēta taktikas apsvērumu dēļ – nekā jebkura cita izpratne par modernitāti, kas prasīja atsvabināšanos no pagātnes nastas. Laika politika, kas iestrādāta modernitātē, saistīta ar to, kā mūslaiku sabiedrības risina pagātnes jautājumu tagadnē un kā tās izvēlas atzīt vai atstumt tās ietekmi. Šķietamā nenoteiktība, kas piemīt empīriskajai tagadnei un aizgājušajai pagātnei, kura tiek nemitīgi piesaukta un sajaucas ar jauno, veido ne tik daudz pretestību modernitātei, cik pamatnosacījumu tam, ko nozīmē kļūt modernam.”10
Rakstot 1930. gadu vidū, Anrī Lefevrs atklāja fašisma modernistisko tendenci, ko lielākā daļa tā atbalstītāju noliedz, atrodot to negatīvajā dialektikā starp nacistu ultranacionālismu un vācu nācijas eksistenci. Nacistu ideologi, piemēram, Alfreds Rozenbergs (Alfred Rosenberg) (kurš skarbi kritizēja imperiālistiskās reālpolitikas piekopējus) skaidri atsaucās uz mītisko reģistru, un šai apstāklī Lefevrs saskatīja pārliecību, ka Vācija nekad nav bijusi, bet tikai top caur šķīstu un ideālu vardarbību, – ka pirms politiskā karavīra un āriešu kondotjēra asiņainā darba nekāda Nācija nepastāv. Galu galā te ir atzīšanās, ka pati rase ir leģenda, savukārt nācija ir pilnībā fetišizēta.11 Nacistiskajam ultranacionālismam nācija ir jāpasniedz kā vēl neesoša, lai padarītu nacionālo ideju dinamisku. Mīts par neiespējami tālu pagātni, ko it visur atspēko korumpēta tagadne un ko var glābt tikai revolucionārā nākotnē, definē specifisku temporalitāti, ko pārvalda vardarbīgs pašattīrīšanās un cita iznīcināšanas projekts.
Plašā pārliecība, ka Vācijas nav; tā tiek radīta, attaisno jelkādu reāli pastāvošu kopienu un atšķirību iznīcināšanu, sakralizējot rasisko topošo nāciju “gaistošā, bet briesmīgi prasīgā nākotnē”.12 Viss, kas ir kultūras ziņā stabils, izkūst rasistiskās revolūcijas nākotnē: “Patiesā vācu kopiena tādējādi pilnībā izirst. Aizbildinoties ar atgriešanos pie dvēseles, zemes un Lebensraum (dzīves telpas) dziļajiem spēkiem, visi vācu kultūras sasniegumi tiek apkaroti un iznīcināti par labu nejaušajam un primitīvajam… Nacionālisms ideoloģiski var sakņoties tikai izcelsmes mītā, kas ir vairāk vai mazāk prasmīgi pārnests uz nākotni; tas ir neglābjami pretrunā ar nacionālo kultūru.”13
Pītera Osborna identificētā laika politika, kas piemīt fašismam, palīdz izprast tā vērstību uz nākotni pat tad, ja tā izskatās vien nostalģiska vai arhaiska. Pēc Osborna domām, fašismu (ieskaitot nacionālsociālismu) vislabāk var izprast kā kontrrevolucionārās ideoloģijas variantu, kas ir konservatīvā revolūcija, kuru, savukārt, var raksturot ar Džefrija Hērfa (Jeffrey Herf) formulējumu reakcionārais modernisms – ar svarīgu atrunu, ka mēs to neuzskatām vienkārši par contradictio in adjecto (piekabinātu pretrunīgu apzīmētāju), bet gan uztveram to kā “reakcijas modernistisko temporalitāti pašu par sevi, tiklīdz tradicionālo sociālās autoritātes formu iznīcināšana ir pārsniegusi noteiktu robežu… No sava projekta laika struktūras viedokļa fašisms ir īpaši radikāla konservatīvās revolūcijas forma. Nacionālsociālisms bija reakcionārs avangards. Tieši tāpēc tas ir nozīmīgs modernitātes kā vēstures temporalizācijas izpratnē”.14
Dialogā ar Osbornu Grifins ir izteicis domu, ka, tiklīdz mēs pievēršam uzmanību fašisma konservatīvi revolucionārajam laika kodam, “kļūst skaidras tā paradoksālo temporalitāšu pamatiezīmes tā dažādajās starpkaru laika izpausmēs” un mēs varam kvalitatīvāk pārdomāt “fašisma hibrīdo temporalitāti”.15
Osborna mērķis, iezīmējot fašisma laicisko struktūru kā konservatīvās revolūcijas variantu, ir filosofiski izskaidrot, kā Heidegera piesliešanās nacismam (un viņa metapolitiskā orientācija pirms un pēc 1933.–1934. gada) varētu izrietēt no laika politikas, uz kuru balstās šī orientācija. Osborns pareizi norāda, ka, neraugoties uz Heidegera doktrinālo distancēšanos no tādiem konservatīviem revolucionāriem kā Karls Šmits (Karl Schmitt), Ernsts Jingers (Ernst Jünger) un Osvalds Špenglers (Oswald Spengler) – un arī viņa garīgā Freiburgas nacionālsociālisma pretstatīšanu nacistu rasu bioloģismam –, viņam gan ar cietās līnijas (hardcore) nacistiem, gan konservatīvajiem revolucionāriem bija kopīgs laiciski-vēsturiskais apvārsnis, proti, “tas, ka pasaules vēsturiskajai situācijai tika uzstādīta diagnoze: krīze un pagrimums, tās politiskās formas nacionālistiska definēšana (konservatīvā revolūcija kā nacionālā revolūcija), kā arī tika cerēts uz tādu nākotni, kas balstās uz pavisam īpašu revolucionāru atjaunošanās temporalitāti”.16 Osborns pārliecinoši pierāda, ka gan nacisma kā politiskā modernisma laiciskā struktūra, gan Heidegera filosofiskā modernisma līdzīgā, lai arī nereducējamā laiciskā struktūra var sniegt svarīgas atziņas reakcionārās politikas izpratnei, ne mazāk svarīgi – saistībā ar performatīvo laicisko pretrunu, kas raksturo reakcionāro modernismu kā tādu. Šo slikto modernismu apgrūtina “tā laiciskajai struktūrai raksturīga pretruna”.
Kā norāda Osborns: “Šī struktūra – radikāli reakcionāra struktūra modernitātes ietvaros un pret to – vienmēr ir pretrunīga, jo viena no lietām, ko tā cenšas pavērst atpakaļ (reverse), ir tās pašas temporalitātes radīšana, kurai tā pati ir pakļauta. Radikālā reakcija var tikai reproducēt un tādējādi performatīvi apstiprināt laicisko formu tieši tai lietai (modernitātei), pret kuru tā vēršas. Tādēļ tai ir nepieciešams pašai sev sagrozīt (misrepresent) savu laicisko struktūru kā sava veida atgūšanu vai atgriešanos.”17
Definējot klātesamības (Dasein) vēsturiskuma iespējamības nosacījumus sholastiski militārā paredzošās izlēmības (anticipatory resoluteness) veidā, Heidegers savukārt “vērš modernitātes temporalitāti pašu pret sevi, apvienojot nākotnības izjūtu kā eksistences būtību (galīga transcendence) ar likteņa ideju, lai radītu radikāli reakcionāru skatpunktu”.18
Osborna skatījumā šāds skatpunkts izriet nevis no vienkārša lēmumu pieņemšanas principa (decisionism) (kas politisko eksistenciālistu kategorijā Heidegeru pielīdzinātu Šmitam), bet gan no specifiski laiciska atkārtojuma jēdziena, kas proponēts darbā Esamība un laiks.19 Tieši šeit vēsturiskums tiek pa kluso ierakstīts un pārdeterminēts (overdetermined) nacionāl(istisk)ās vēstures ideoloģijā: “Heidegera vēsturīguma (historicality) naratīvs padara izlēmību par atkārtojumu: tautas mantojuma atkārtojumu. Tādējādi tas piešķir klātesamībai vēsturiskas identifikācijas formu ar noteiktu politisku nozīmi. Autentiskā vēsturīgumā iespējamais vienmēr (un tikai) atkal parādās kā iespēja atkārtot pagātni [..], tagadne tiek pasniegta kā krīze un pagrimums (dzīvas nozīmes zaudējums), savukārt nākotne parādās pie apvāršņa kā “atgriešanās pie jauna sākuma” [..]. Esamības un laika politika ir rodama tieši [..] īpaša nacionāl(istisk)a naratīva par pirmnozīmi kartēšanā (mapping) eksistenciālās izlēmības struktūrā, izmantojot atkārtojumu.”20
Fundamentālā ontoloģija laiciski tiek izteikta kā nacionālistiskā ontoloģija. Esamības un laika nacionalizēšana – kopā ar tās militāro, upurējošo nāves reliģiju – pārdzīvos Heidegera vilšanos faktiski pastāvošajā nacionālsociālismā. Tas, par piemēru, ir skaidri redzams viņa 1943. gada vasaras semestra lekciju nobeiguma piezīmēs par [darbu] Rietumu domāšanas pirmsākumi: Hērakleits: “Lai vai kāds būtu Rietumu liktenis, vislielākais un patiesākais pārbaudījums vāciešiem vēl tikai nāks: proti, tas pārbaudījums, kurā nejēgas pret viņu gribu pārbaudīs, vai vācieši dzīvo saskaņā ar essamihbas (Seyn) patiesību un vai viņi ir pietiekami stipri savā gatavībā mirt, lai glābtu pirmsākotnējo [..] no mūsdienu pasaules garīgās nabadzības.”21
Vēl vienu dimensiju tam, ko Osborns dēvē par “ontoloģiskā pārdeterminēšanu, ko veic ontiskais”, par filosofijas pārdeterminēšanu ar sui generis palinģenētiskā ultranacionālisma variantu, ir pārliecinoši atklājis Viljams Altmans savā pētījumā par Esamību un laiku kā bēru runu Pirmajā pasaules karā kritušajiem vāciešiem.22 Altmans iedvesmojas no ievērojamās runas, ko Heidegers teica savas Konstancas ģimnāzijas 25. gadadienas salidojumā. Runas centrā bija 1914.–1918. gada karā kritušie klasesbiedri, un tā bija piesātināta ar Esamības un laika temporālajām kategorijām.
Tā kā ontiskais virzās uz priekšu Frontgemeinschaft (frontes kopienas) tēlā un šīs kopienas biedriskumā, tad sava veida retroaktīvu saturu paredzošajai izlēmībai sniedz ne tikai mītiska tauta vai Volk, bet arī tā pati kaujinieku kopiena, kurai Heidegers pats nebija pievienojies, kuras aicinājumam viņš nebija atsaucies. Konflikta empīriskā pagātnība un historiogrāfiskais faktiskums ir tas, kam vajag izlauzties cauri, lai atgūtu vēsturiskumu no tīras vēstures. Savā bēru runā Heidegers skaidri izklāsta to reakcionāro atkārtošanās un izlēmības politiku, ko Osborns analizē visos sīkumos. Kā Heidegers saka izdzīvojušajiem klasesbiedriem: “Jo Lielais karš tagad mūs pārņem pirmo reizi. Mūsu apziņas atmoda par diviem miljoniem mirušo visos šajos bezgalīgajos kapos – kurus Reiha un Vācijas Austrijas robežas valkā kā tādu noslēpumainu kroni – tikai tagad sākas. Lielais karš šodien mums, vāciešiem, – mums, pirmkārt un galvenokārt, starp visām tautām – pirmo reizi kļūst par mūsu eksistences vēsturisko aktualitāti. Jo vēsture nav tas, kas ir bijis, un pat ne tas, kas parādās, bet drīzāk tas, kas vēl ir priekšā, un mūsu uzdevums saistībā ar to.”23
Tas, ko tagad Hitlera nacionālā revolūcija pirmo reizi ir padarījusi iespējamu, ir 1914.–18. gada kara kā vēstures aktualizēšana, domājot par nākotnes uzdevumu vai misiju.24 Kā asredzīgi norāda Altmans, to nākotnības iedabu, ko pieļauj atkārtošanās un ko aktualizē paredzošā izlēmība, pauž Heidegera runāšana par “šo gigantisko notikumu, ko mēs saucam par Pirmo pasaules karu”.25 1934. gadā runāt par Pirmo pasaules karu, kas mūs tagad piemeklē pirmo reizi, nozīmē izdarīt vēl vienu riskantu gājienu laika politikā, proti, pārvērst pēckara posma nenoteikto, traumēto, bažīgo, bet arī atviegloto laiku (Nachkriegszeit) par kaut kādu interregnum laiku starp diviem kariem (Zwischenkriegszeit), kurā var atsaukties aicinājumam uz paredzošu [burtiski – uz priekšu aizskrienošu] izlēmību, tas ir, uz nākotnes karu – Otro pasaules karu. Pilnībā iekļāvis kopābūšanu (Mitsein) frontes un tautas kopienā (Front- un Volksgemeinschaft), respektīvi, paaudzē, ko radījusi “šī pakļaušanās fīrera gribai”, Heidegers savā 1934. gada atkalapvienošanās runā tieši paredz un aicina uz Pasaules kara atkārtošanos: “Mēs, kas esam šajā pilnīgi mistiskajā biedrībā ar mūsu kritušajiem biedriem; mūsu paaudze ir tilts uz garīgo un vēsturisko uzvaru Lielajā karā. Bet tikai tas, kas ir sagatavots jau sen iepriekš, var no pamatiem uzcelties tālākā nākotnē – tikai tas, kas ir izlemts un kas pastāvīgi saglabājas šajā lēmumā, spēj lemt par tāliem gadsimtiem. Vienkārši viedokļi un teorijas nav efektīvi, programmas un organizācijas nav saistošas, saistošs ir tikai šis viens: sirds pie sirds un plecs pie pleca!”26
Šis militārais kičs no kādreizēja dezertiera, kā pārliecinoši argumentē Altmans, tomēr sniedz ieskatu Esamības un laika diezgan iespaidīgā 74. sadaļas temporālajā struktūrā. Lai arī nav izslēgta šīs sadaļas détournement (piesavināšanās savtīgos nolūkos) vai atkārtota pārņemšana laika nereakcionāras politikas vārdā, ir svarīgi paturēt prātā, ka likteņa un nākotnības savienība, kas definē klātesamības vēsturiskumu, ir iespējama ne tikai konservatīvās revolūcijas temporālās struktūras dēļ, bet arī orientācijas uz Lielo karu un tā atkārtošanos dēļ, orientācijas, kas noteica šo ideoloģisko tendenci.27 Atkalapvienošanās runa patiešām šķiet attulkojam (atpakaļ) Esamības un laika 74. sadaļas neoloģistiskos mudžinājumus Frontgemeinschaft valodā (vai Heidegera pompozajā tās atspoguļojumā).
“Ir grūti nedzirdēt kareivīgas atbalsis, kad Heidegers Esamībā un laikā raksta: “Kādas bijušas eksistences iespējamības īstenais atkārtojums – tas, ka klātesamība izvēlas sev varoni – eksistenciāli pamatojas paredzošajā izlēmībā; jo tur pirmām kārtām tiek izvēlēta izvēle, kas dara brīvu cīņas pilnu sekošanu un uzticību atkārtojamajam.””28,29
Lasot Heidegera 1927. gada vārdus kā mēģinājumu atkārtot 1914. gadu 1934. gada runā, Altmans sniedz svarīgu atziņu par Heidegera konservatīvā revolucionārisma, viņa privātā fašisma temporālo struktūru. Izskaidrojot Heidegera apgalvojumu, “ja liktenis konstituē sākotnējo klātesamības vēsturiskumu, tad vēstures būtiskais atsvars ir [..] īstenajā eksistences notikšanā, kas izriet no klātesamības nākotnes”,30 Altmans raksta: “Tikai skaidri izvēloties atkārtot savus Helden [varoņus], apņēmīgā indivīda sevis nodošana tālāk kļūst par viņa likteni. Šai fragmentā galvenais laika paradokss izriet no apstākļa, ka atkārtojamā pagātne kļūst par nākotni liktenīgajai klātesamībai [..], pateicoties skaidram lēmumam par Wiederholung [atkārtojumu]. Lēmums pieņemt pagātni kļūst par nākotnes uzdevumu (Auftrag), ko gluži vienkārši sauc par likteni. Vienkāršāk sakot, pagātne kļūst par nākotni.”31
Šī liktenīgā nākotne ir, iespējams, visizsmalcinātākā, lai gan arī visnoslēpumainākā forma tai “mūžības nacionalizācijai”,32 kas caurvij konservatīvo revolucionāro ideoloģiju, kā to norādīja arī Pjērs Burdjē, izteikdams šādu novērojumu: “Verbālais kūlenis, kas ļauj izvairīties no vēsturiskuma, piesaucot esošā būtisko vēsturiskumu un ierakstot vēsturi un temporalitāti esamībā, tas ir, nevēsturiskajā un mūžīgajā, filosofiskos jautājumos ir visu konservatīvās revolūcijas filosofisko stratēģiju paradigma. Šīs stratēģijas allaž balstās uz radikālu pārvarēšanu, kas ļauj visu saglabāt neskartu aiz šķietamās visa mainības fasādes.”33
Atšķirība un atkārtojums fašismā
Atkārtojums, kas tiek traktēts kā konservatīvi revolucionārās klātesamības raksturojošā darbība, ir pamatā singulāri vāciskā jaunsākuma projektam, kuru Heidegers uzturēja līdz pat kara beigām. Nākotnes liktenis, ko atklāj brīvība pretim nāvei, ir temporālais zīmogs, laika mīts viņa filosofiski politiskajam modernismam, kas nonācis spiedīgos apstākļos.34 Kā norāda Osborns, viens no šī metapolitiskā projekta ideoloģiskajiem iespējamības nosacījumiem ir radikāla nerefleksivitāte attiecībā uz kapitālistiskās modernitātes laika struktūrām, kuras konservatīvā revolūcija un fašisms vārdos it kā cenšas pārvarēt, bet kuras tos pavada ik uz soļa.
Kodžins Karatani ir norādījis – ja Kapitāla pirmajā sējumā tika attēlota kapitālistiskajam ražošanas veidam piemītošā kompulsīvā atkārtošanās, tad Marksa 1851. gada darbs Luija Bonaparta astoņpadsmitais brimērs sniedz paliekošas atziņas par nācijvalsts kompulsīvo atkārtošanos, ja vien mēs aptveram, ka vēsturiskā atkārtošanās ir “formas (struktūras), nevis notikuma (satura) jautājums”.35 Bonapartisms (un fašisms kā tā 20. gadsimta avatārs) būtu jāuztver nevis kā tikai ancien régime (vecā režīma) noturīguma simptoms, bet gan kā absolūtistiskās suverenitātes atkārtota parādīšanās vai atkārtošanās – saprotot, ka “pati valsts rodas pārstāvnieciskā parlamenta vai kapitālistiskās ekonomikas krīzes apstākļos. Imperators un fīrers ir tās personifikācijas un nekas cits kā apspiestā atgriešanās (return of the repressed).”36
Ja mēs nepievēršamies šai atkārtošanās struktūrai, liberālās demokrātijas vēsture paliek neizprotama. Tas pats sakāms par fašismu, ko saprot kā specifisku risinājumu politiskās pārstāvniecības imanentajiem strupceļiem. Kā norāda Karatani: “Pārstāvnieciskā demokrātija rodas, likvidējot absolūtisma monarhu, taču tajā ir caurums, ko nekad nevar aizpildīt. Kompulsīvā atkārtošanās mūsdienu demokrātijas sistēmā saskaras ar uzdevumu krīzes apstākļos aizpildīt šo caurumu [..]. Domājot par fašismu vai par pašreizējo politisko virzību, ir izšķiroši svarīgi, ka tas viss var rasties tikai caur pārstāvniecību vispārējās vēlēšanās.”37
Aptverot laiku fašismā un fašisma laiku – izmantojot iepriekš iezīmētos nošķīrumus –, projekts, kas tiecas ielauzties pagātnē, lai pirmo reizi radītu sākotnējo (rases) nāciju, tiek veidots, balstoties uz tā pretrunīgajām attiecībām ar kapitāla radošās iznīcināšanas temporalitāti, ar tagadni un jauno. Taču mums jāpievērš uzmanība arī tam, kā neremdināmas atgriešanās vēlmes atdzimšana un atkārtošanās politikas atkārtošanās kļūst iespējama gan kapitālistiskās ekonomikas, gan (tās) nācijvalsts līmenī.38
Salīdziniet Musolīni voluntārismu ar Hitlera nolemtības pilno vīziju, kas izteikta 1933. gada priekšvēlēšanu kampaņas runā: “Galu galā ir vienalga, cik procentu vācu tautas veido vēsturi. Viss, kas ir svarīgi, ir tas, ka mēs esam pēdējie, kas veido vēsturi Vācijā.”39 Kā norādījis Harūtunjans, “tieši saistība ar preču formu (commodity form) ir tas, kā pietrūkst lielākajā daļā fašisma aprakstu un kas ticami izskaidro gan tā spēju konkrētos brīžos atgriezties, gan arī to, kā fašisms aizstāj vēsturi ar mītu un izcelsmes noslēpumu (gluži kā pati nācijas forma), kā arī tā patiku uz atkārtošanos.”40
Ja fašismu var uztvert kā organizētu vēlmi pēc kapitālisma bez kapitālisma, tad būtiskā ziņā tas ir kapitālisms, kas noliedz kapitālisma temporalitāti, piesedzot preču laiku ar garīgās revolūcijas laiku, apgrozījuma laiku ar rases-nacionālās atdzimšanas laiku.41 Un mēs varētu piebilst, ka šo saikni un tās laika determinantus ir atgrūdusi arī pati konservatīvā revolucionārā un fašistiskā doma, kas izvairās no kapitāla laika, slepeni pārvēršot to mītiskos un velnišķi bezpersoniskos aģentos, piemēram, Mašīnā vai Tehnoloģijā, vai arī rasiskotās (racialized) un sazvērnieciskās fantāzijās par nomadisku, globālistisku, aprēķinošu racionalitāti.42
Tādējādi, izmantojot atkārtošanās problēmu, mēs varētu saistīt laiku fašismā (tēls ar lēcienu uz priekšu arhaiskajā, nākotnes liktenis kā palinģenētiskā ultranacionālisma zīmogs) ar laiku fašismam, kas jāsaprot saistībā ar “kapitālisma uzkrāšanas statusu un tā tendenci visur radīt krīzes, kas ir strukturāli noteiktas nevienlīdzības forma, nevis aizkavētas attīstības un atlikšanas pazīme”, un, konkrētāk, raugoties uz tagadni saistībā ar “atkārtošanos, kas virza liberālismu, kurš savā jaunajā neoliberālajā iemiesojumā ir vēl apņēmīgāks pārvarēt nepilnīguma trūkumus, ķeroties pie arvien plašākiem pasākumiem, lai apmierinātu pašregulējošā un nevienlīdzību veicinošā tirgus apetīti”.43 Starpniecību starp fašistiskajām vīzijām un fašismu radošajām krīzēm nodrošina tas objektīvais-subjektīvais līmenis, ko es saucu par fašisma laiku. Tieši šo nevienlīdzības sociālās un psihiskās dzīves sfēru pēta Harūtunjans, un tieši šeit fašisma temporālās manipulācijas ir izrādījušas savu lielāko spēku un pievilcību – pretstatā reakcionārajiem filosofiski politiskajiem (un estētiskajiem) modernismiem, kas nesekmīgi centās vadīt līderus tāpat, kā pēdējie centās vadīt masas.
Jo, ja fašisms patiešām ir izlaupīšanas (scavenger) ideoloģija, kas savāc “romantisma, liberālisma, jauno tehnoloģiju un pat sociālisma atliekas”, tas atguva un pārkombinēja arī to temporālos tēlus un stilus – līdztekus tiem, kas cēlušies no tuvīnām vai priekštecīgām (precursor) ideoloģiskajām pozīcijām (radikālais nacionālisms, tradicionālisms, antisemītisms, rasu imperiālisms utt.).44 Fašisms spēja (un joprojām spēj) kā ieroci izmantot noteiktu strukturētu nesaskaņotību savos politiskajos un temporālajos tēlos, pielāgojot tos, lai iesaistītu un mobilizētu dažādas šķiru grupas, šādā ceļā pārņemot, novirzot un korumpējot tautiskus centienus.
Pats Musolīni 1921. gadā uzstājīgi reklamēja fašisma superrelatīvismu atbilstīgi modernajam relativitātes teoriju pārākumam pār objektīvismu, tostarp un jo īpaši zinātnēs. Viņa puķaini grandiozā deklarācija apliecina, ka autoritāras vardarbības miksēšanai ar eklektiku un ironiju nepiemīt nekas īpaši postmoderns (ja vien mēs nevēlamies pašu fašismu dēvēt par postmodernu): “Tiem, kas lepojas ar to, ka vienmēr paliek viņi paši, nekas nešķiet relatīvāks par fašistisko mentalitāti un fašistisko rīcību. Ja relatīvisms un universālais kustīgums (mobilismo) ir līdzvērtīgi, tad mēs, fašisti, kas vienmēr esam izrādījuši savu nežēlīgo vienaldzību (strafottenza) pret nominālismiem, pie kuriem citu partiju liekulīgie fanātiķi tveras kā sikspārņi pie sijām; mēs, kam bijusi drosme sašķaidīt visas tradicionālās politiskās kategorijas un atkarībā no apstākļiem dēvēties par aristokrātiem un demokrātiem, revolucionāriem un reakcionāriem, proletāriešiem un antiproletāriešiem, pacifistiem un antipacifistiem, mēs patiešām esam lielisks relatīvisma paraugs, un mūsu rīcība tieši sasaucas ar visaktuālākajām Eiropas gara kustībām.”45
Līdz ar to varam runāt par fašisma laika plurālismu un relatīvismu, kur dažādi ritualizēti vai simbolizēti laika marķieri tiek pārraidīti daudzajām fašisma auditorijām. Tā kā kapitālisma krīzes atkārtošanās izraisa reakcionāru atkārtošanās politiku, tā vienlaikus izceļ gaismā daudzveidīgas, bet ne vienmēr saskaņotas vai saliedētas pieredzes un fantāzijas par zaudēto pagātni, kurā valdījusi kārtība un hierarhija, un tai pat laikā izdomātie krīzes risinājumi pavada politiskos soļus, kas tiek sperti, lai nodrošinātu, ka krīze kalpo kapitāla spēkiem. Jebkura fašistiska krīzes risinājuma izaicinājums ir veikt artikulācijas vai disjunktīvās sintēzes, kas ļautu tam saskaņot aizvainojuma vai revanšisma laiku (identitātes un patiesībā rases laiku) ar uzkrājumu laiku (vērtības laiku), vienlaikus smeļoties no haotiska arhīva, kurā nogulsnējušies laika tēli un pieredzes.
Kā norādīja Brazīlijas literatūras kritiķis Robertu Švarcs nesenā intervijā par jaunatpalicību Bolsonaru vadītajā Brazīlijā, problēma, ar ko mēs atkal saskaramies, ir “krīzes brīžos notiekošā sajaukšanās starp mūsdienām un sirmāko senatni”, kad atgriežas “regresīvi modernizējošs risinājums… kas ļāva kapitālismam attīstīties, kamēr sabiedrība turpināja izbaudīt dažādus tās pašas vecās nevienlīdzības veidus”, mobilizējot šķietami anahroniskus temporālus tēlus.46 Mēģinot izprast fašisma temporalitātes, mēs nevaram vienkārši pievērsties tā modernismam, kas nonācis spiedīgos apstākļos.47 Mums jāpievērš uzmanība tam, kā sociālo dzīvi izvago daudzveidīgas temporalitātes. Mūsdienu sabiedrības šķiru struktūru aizēno daudzi kultūras un vēsturiskie laiki, kas nepastāv sinhroni, lai gan tie tiek artikulēti vai formāli iekļauti kapitāla laikā. Kā mēs redzējām, apspriežot Bloha teoriju par fašistisko temporalitāti šīs grāmatas pirmajā nodaļā, šī nesinhronitāte arī pati par sevi ir vēsturiski un materiāli ietekmēta, un mūsdienu arhaisma un futūrisma sajaukumi nav tādi paši kā 1930. gados. Tomēr Bloha atziņas joprojām var atrast dzirdīgas ausis. Viņa mērķis bija apstrīdēt fašismu kā viltus piepildījumu, vienlaikus nopietni uztverot tiekšanos pēc sociālās un cilvēciskās pilnības, ko fašisms izmantoja un pārvirzīja, lai varētu uzkundzēties citiem. Starp fašisma izlaupītajiem dārgumiem bija arī utopija. Un fašistiskajai izlaupīšanai bija jāliek pretim komunisma glābiņš.
Kontrrevolūcija bez revolūcijas
Lai gan netrūkst nostalģijas pēc fašistiskas modernitātes, kas ir gatava uz reakcionāru modernismu un arhaisku futūrisma virzienu pastišu jaunās diskursīvās un komunikatīvās ekoloģijās, fašisma pašreizējo iemiesojumu laiks, iespējams, nav revolucionārs laiks, bet gan vēlīnuma un reizē iesākuma laiks, kā mēs izpētījām savā diskusijā par rasisko fašismu. Šo temporalitāti var saprast kā atšķirīgu fašistisko potenciālu aizvien pieaugošo saliedētību krīzes apstākļos, bet arī saistībā ar to, cik dažādas formas reakcija ieņem nerevolucionāros laikos. Tāpat kā nelaikmetīguma lēca ir jāpielāgo dažādajām nevienmērības izpausmēm mūsdienās, tāpat jādara ar iesākuma lēcu, kas šeit atkārtojas ar atšķirību.
Varētu pajautāt – ko gan vēlīnais fašisms mēģina novērst? Šeit virsbūve dažkārt šķiet pārspējam pamatu, it kā spēki un fantāzijas, kas reiz kalpoja valdošās šķiras un rases kārtības reproducēšanai, tagad būtu ieguvušas sava veida autonomiju.48 Pie apvāršņa nav manāms nekāds tūlītējs politisks drauds kapitālisma reprodukcijai, tāpēc mūsdienu fašistiskās tendences izpaužas dīvainā ainā, ko, atsaucoties uz Andželas I. Deivisas (Angela Y. Davis) un Herberta Markūzes (Herbert Marcuse) 20. gs. 70. gadu pārspriedumiem par fašisma jaunajām sejām, mēs varētu dēvēt par preventīvu pretreformu – kā liecina panika saistībā ar kritisko rasu teoriju, dzimtes ideoloģiju un tamlīdzīgiem jautājumiem.49
Uz optimistiskākas nots – to, ka progresīvās vai liberālās reformas rasistiem un reakcionāriem var šķist kā pavisam drīzas komunistiskas distopijas priekšvēstneses, varētu interpretēt arī kā utopisko pēdu sagrozītu atzīšanu, kuras prasīties prasās izspridzināmas no reformu kontinuuma. Kreisajiem kalpot par ideālu varētu tas, par ko viņu ienaidnieki viņus jau uzskata, proti, par tādiem, kas ar stratēģiski atjautīgiem un sistemātiskiem centieniem mēģina graut baltās, rietumu, kristīgās, kapitālistiskās un patriarhālās civilizācijas pamatus visās sabiedrības institūcijās.
Ciktāl preventīvā pretreforma cenšas notvert arī difūzo neērtības sajūtu (malaise), ko iemieso vēlīnā kapitālisma patoloģijas,50 tā parādīsies protofašisma veidolā, kas kā mainīga šķiru alianšu stratēģija, kurā sākotnēji spēcīgs populistisks un antikapitālistisks impulss pakāpeniski tiek pielāgots sīkburžuāzijas ideoloģiskajiem paradumiem, kur šo sīkburžuāziju pašu var izspiest, kad, konsolidējoties fašistiskajai valstij, reālā vara atkal nonāk lielā biznesa rokās.51
Šis protofašisms, tāds, kuru mēdza lepni izrādīt reakcionāri modernisti, piemēram, Vindems Lūiss, definēja sevi pretstatā marksismam, tabu pozīcijai, kura tam bija jāatvaira un jāizspiež, vienlaikus uzskatot sevi par “nepielūdzami kritiskiem pret dažādajām vidusšķiras ideoloģijām un parlamentāro sistēmu, kurā tās atrod savu pārstāvību”.52
No vienas puses, riņķojot ap fantastiskajām kultūras marksisma un tam radniecīgām, kreisajiem piesaistītām sazvērestību orbītām, un, no otras puses, [ap] globālismu (vai metropoles elitēm), mūsu pašu vēlīnais protofašisms darbojas arī tajā divdomīgajā telpā, ko paver strukturālā pretruna starp tā antisistēmiskajām nostājām un tā anti-antisistēmisko garu (antikomunisms bez komunisma ir viens no traģikomiskākajiem fašisma vēlīnuma simptomiem). Tā ir telpa, kurā “kapitālisma kritika var tikt novirzīta un pielāgota klasiskās sīkburžuāziskās ideoloģijas virzienā”, ko raksturo regresīvas fantāzijas par sociālo harmoniju, morālajām hierarhijām un īpašuma hegemoniju bez finansializētā kapitāla neizdibināmajām abstrakcijām un destabilizējošās dinamikas.53
Ja starpkaru perioda fašisms bija jauna steidzīga kustība, kas vienlaikus izmisīgi meklēja tradīcijas un bija apsēsta ar laika ātrumu, tad tā pašreizējos epigoņus raksturo daudz mazāk nepārprotams ritms un inerce.54 Lai gan tiem netrūkst pašu apvazāto epohālo vai konspiratīvo laika mītu (Ceturtais pagrieziens, Lielā aizstāšana, Lielā atjaunošana), tie attīstās ilgstošākas krīzes kontekstā. Pat ja mēs neaplūkojam savu pašreizējo stāvokli 20. gs. 70. gados sākušās ilgstošās lejupslīdes kontekstā, ir vērts atzīmēt, ka laiks, kas aizritējis kopš 2007.–2008. gada kredītu krīzes līdz mūsdienām, atbilst Vācijas fašisma pilnajam ilgumam. Lai gan mūsdienu fašizācijai pieder arī nežēlīga akseleracionistu marginālā grupa, kas pauž bezspēcīgu ticību, ka iespaidīga asinsizliešana varētu izraisīt masveida sacelšanās, kopumā tās (fašizācijas) laiks ir daudz lēnāks, ambivalentāks un savās fantāzijās drīzāk konservatīvs nekā revolucionārs. To ir apbūrusi ilūzija par atjaunotni ar drošību un atgriešanos ne tik daudz arhaiskajā nākotnē, kurā valda cildena nācija un rase, bet gan pēckara nerakstītās vienošanās atlikušajā modernitātē, viens no kuras iespējamības nosacījumiem, lai cik tas nebūtu ironiski, bija fašisma sakāve.
No angļu valodas tulkojis Dens Dimiņš
- Debors, Gijs. Izrādes sabiedrība. Tulk. Astra Skrābane. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2017. 63. lpp. (atpakaļ uz rakstu)
- Polanyi, Karl. The Fascist Virus. N. d. (rokraksta uzmetums no 20. gs. 30. gadiem); Harootunian, Harry. The Future of Fascism. Radical Philosophy, Iss. 136, 2006. P. 32. (atpakaļ uz rakstu)
- Harootunian, Harry. A Fascism for Our Time. The Massachusetts Review, 06.01.2022. Par Levi izpratni par fašismu un tā reinkarnācijām skatīt manu pēcvārdu grafiskajam romānam Mastragostino, Matteo; Ranghiasci, Alessandro. Primo Levi. Transl. Alberto Toscano. Between the Lines Books, 2021. (atpakaļ uz rakstu)
- Eley, Geoff. What is Fascism and Where Does it Come From? History Workshop Journal, Iss. 91, 2021. Pp. 15–16. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat, 8. lpp. (atpakaļ uz rakstu)
- Latviešu valodā to funkcijas bieži (arī šeit) izteiktas ar locījumiem. (Tulk. piez.) (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat, 7., 15.–19. lpp.; skat. arī Eley, Geoff. What Produces Fascism: Preindustrial Traditions or a Crisis of a Capitalist State. Politics & Society, Vol. 12 (1), 1983. Pp. 53–82. (atpakaļ uz rakstu)
- Koselleck, Reinhart. Crisis. Journal of the History of Ideas, Vol. 67 (2), 2006. P. 361; Koselleck, Reinhart. Some Questions Regarding the Conceptual History of “Crisis”. The Practice of Conceptual History: Timing History, Spacing Concepts. Transl. Todd Presner, Kerstin Behnke and Jobst Welge. Stanford University Press, 2002. P. 244. (atpakaļ uz rakstu)
- Saskaņā ar Rodžeru Grifinu, “vispārējā fašisma emocionālo centru iedvesmoja sajūta, ka notiek zemestrīcei līdzīgs, elementārs ultranacionālisma palinģenēzes process, kas uz visiem laikiem aizslaucīs dekadences pēdas, tāpēc fašisti jutās, it kā stāvētu uz jaunas ēras sliekšņa, būdami liecinieki jaunai rītausmai, kas atnesīs jaunu vīrieti (kopā ar jaunu fašistisku sievieti), jaunu vai atdzīvinātu impēriju, jaunu civilizāciju, kas pārradīs nāciju, rasi vai pat visu Rietumu pasauli kopumā”. Griffin, Roger. Fixing Solutions: Fascist Temporalities as Remedies for Liquid Modernity. Journal of Modern European History, Vol. 13 (1), 2015. P. 17; skat. arī tai pašā numurā Fogu, Claudio. The Fascist Stylisation of Time. Pp. 98–114. (atpakaļ uz rakstu)
- Harootunian, Harry. The Future of Fascism. P. 25. (atpakaļ uz rakstu)
- Lefebvre, Henri. Le nationalisme contre les nations. Ed. Michel Trebitsch. Méridiens-Klincksieck, 1988. P. 154. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat, 155. lpp. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat, 157. lpp. (atpakaļ uz rakstu)
- Osborne, Peter. The Politics of Time: Modernity and Avant-Garde. Verso, 1995. Pp. 164–165. (atpakaļ uz rakstu)
- Griffin, Roger. Fixing Solutions. Pp. 15–16. Grifina ieteikumu der ņemt vērā – “zinātnei būtu lietderīgi drusku papūlēties, lai precīzāk analizētu saikni starp konkrēta atdzimšanas un mūžības mīta – kas ir katra fašistiskā projekta pamatā – pievilcību (vai tās trūkumu) sabiedrībā un konkrētā laika krīzi, ko ikviena tauta piedzīvoja starpkaru periodā” (21. lpp.). Skat. arī Griffin, Roger. Modernism and Fascism: The Sense of a Beginning under Mussolini and Hitler. Palgrave, 2007. (atpakaļ uz rakstu)
- Osborne, Peter. The Politics of Time. P. 163. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat, 167. lpp. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat, 169. lpp. (atpakaļ uz rakstu)
- Löwith, Karl. The Political Implications of Heidegger’s Existentialism [1946]. The Heidegger Controversy: A Critical Reader. Ed. Richard Wolin. Columbia University Press, 1991. (atpakaļ uz rakstu)
- Osborne, Peter. The Politics of Time. Pp. 172–173. (atpakaļ uz rakstu)
- Heidegger, Martin. Heraclitus: The Inception of Occidental Thinking and Logic: Heraclitus’s Doctrine of the Logos. Transl. Julia Goesser Assaiante and S. Montgomery Ewegen. Bloomsbury, 2018. P. 135. Heidegers sākotnēji lieto standarta pareizrakstību Sein, bet vēlāk pāriet pie arhaiskās pareizrakstības Seyn. [Latviešu tulkojumā lietota stilizēta vecās drukas rakstība. (Tulk. piez.)] (atpakaļ uz rakstu)
- Terminoloģijas precizēšanai skat. Slaby, Jan. Ontic (Ontisch). The Cambridge Heidegger Lexicon. Ed. Mark A. Wrathall. Cambridge University Press, 2021. P. 542: “Ontisks attiecas uz būtnes konkrētajām īpašībām un raksturlielumiem, savukārt ontoloģija – uz to, kādā specifiskā veidā noteiktas sugas būtnei piemīt tās raksturlielumi. Heidegers savos agrīnajos un vidusposma darbos galvenokārt nošķir ontisko (ontisch) no ontoloģiskā (ontologisch), jo viņa pamatpieeja ir konceptuāli nošķirt esošo (Seiendes) no esamības (Sein).” Altman, William H. F. Martin Heidegger and the First World War: Being and Time as Funeral Oration. Lexington Books, 2012. (atpakaļ uz rakstu)
- Heidegger, Martin. The Reunion Speech. Altman, William H. F. Martin Heidegger and the First World War: Being and Time as Funeral Oration. Lexington Books, 2012. P. 288. (atpakaļ uz rakstu)
- Ir interesantas paralēles starp Heidegera atkalapvienošanās runu un Kārļa Šmita 1934. gada rakstu, kurā pēc Garo nažu nakts tiek cildināts Hitlera juridiskais pārākums. Skat. Schmitt, Carl. The Führer Protects the Law: On Adolf Hitler’s Reichstag Address of 13 July 1934. The Third Reich Sourcebook. University of California Press. P. 64, 66. (atpakaļ uz rakstu)
- Altman, William H. F. Martin Heidegger and the First World War. P. 288. (atpakaļ uz rakstu)
- Heidegger, Martin. The Reunion Speech. P. 290. (atpakaļ uz rakstu)
- Skat. Losurdo, Domenico. Heidegger and the Ideology of War: Community, Death, and the West. Transl. Marella and Jon Morris. Humanity Books, 2001. (atpakaļ uz rakstu)
- Heidegers, Martins. Esamība un laiks : 74. nodaļa. Tulk. Linda Gediņa. Bolderāja, 2025. 349. lpp. (atpakaļ uz rakstu)
- Altman, William H. F. Martin Heidegger and the First World War. Pp. 186–187. (atpakaļ uz rakstu)
- Heidegers, Martins. Esamība un laiks : 74. nodaļa. Tulk. Linda Gediņa. Bolderāja. Turpat. (atpakaļ uz rakstu)
- Altman, William H. F. Martin Heidegger and the First World War. Pp. 192–193. (atpakaļ uz rakstu)
- Griffin, Roger. Fixing Solutions. P. 18. (atpakaļ uz rakstu)
- Bourdieu, Pierre. The Political Ontology of Martin Heidegger. Transl. Peter Collier. Stanford University Press, 1991. Pp. 62–63. (atpakaļ uz rakstu)
- Harootunian, Harry. Fascism for Our Time. P. 27. (atpakaļ uz rakstu)
- Karatani, Kojin. On The Eighteenth Brumaire of Louis Bonaparte. History and Repetition. Ed. Seiji M. Lippett. Columbia University Press, 2004, P. 2. Skat. arī Buddhism and Fascism tajā pašā sējumā. (atpakaļ uz rakstu)
- Karatani, Kojin. On The Eighteenth Brumaire of Louis Bonaparte. P. 15. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat, 16., 10. lpp. (atpakaļ uz rakstu)
- Par fašistiska stila vēstures veidošanu (making history) skat. Fogu, Claudio, The Fascist Stylisation of Time. Fogu citē Musolīni ievērojamo un šerpo atbildi uz Benedeto Kročes kritiku par konkordātu ar Vatikānu: “Nav brīnums, kungi, ka līdzās kara dezertieriem mēs sastopam arī vēstures dezertierus, kuri – daudzu iemeslu dēļ un varbūt savas radošās nespējas dēļ –, nespēdami radīt notikumu, proti, veidot vēsturi, pirms to uzrakstīt, vēlāk pauž savu atriebību, to mazinot bez objektivitātes un kauna” (mans izcēlums). (atpakaļ uz rakstu)
- Koselleck, Reinhart. Futures Past: On the Semantics of Historical Time. Transl. Keith Tribe. Columbia University Press, 2004. P. 203. (atpakaļ uz rakstu)
- Harootunian, Harry. Fascism for Our Time. P. 27. (atpakaļ uz rakstu)
- Skat. Capitalism without Capitalism. Fascism According to Žižek. Res Pública. Revista de Historia de las Ideas Políticas, Vol. 23 (3), 2020. Pp. 365–373. (atpakaļ uz rakstu)
- Skat. Trawny, Peter. Heidegger & the Myth of a Jewish World Conspiracy. Transl. Andrew J. Mitchell. University of Chicago Press, 2015. (atpakaļ uz rakstu)
- Harootunian, Harry. The Future of Fascism. P. 28. (atpakaļ uz rakstu)
- Mosse, George L. The Fascist Revolution: Toward a General Theory of Fascism. The University of Wisconsin Press, 2021 [1999]. P. 110. (atpakaļ uz rakstu)
- Mussolini, Benito. Relativismo e fascismo. Il Popolo d’Italia, Iss. 279, 1921. P. 8. (atpakaļ uz rakstu)
- Schwarz, Roberto. Neo-Backwardness in Bolsonaro’s Brazil. New Left Review, Iss. 123, 2020. Pp. 25–38. (atpakaļ uz rakstu)
- Osborne, Peter. The Politics of Time. P. 174. Salīdzināt arī vjetnamiešu filosofa Čana Dika Thao (Trân Đuc Thao) trāpīgo novērojumu: “Buržuāziskās sabiedrības sabrukumā, ko izraisīja imperiālistiskā monopola nežēlība, devīze brīvība pretim nāvei tika piedāvāta sagrautajai sīkburžuāzijai kā galīgais pamatojums tās sīkburžuāziskajam stāvoklim”. Phenomenology and Dialectical Materialism. Transl. Daniel J. Hennan and Donald V. Morano, ed. Robert S. Cohen. D. Reidel, 1986 [1951]. P. xxviii. (atpakaļ uz rakstu)
- Interesantu pētniecisku hipotēzi, kas balstās uz Lakāna psihoanalīzi, lai izskaidrotu šo virsbūves ekscesu, skat. Dolar, Mladen. A proposito del fascismo. Dolars norāda, ka “fašisms ir sociālās reprodukcijas forma, kurā monopolistiskā kapitāla sociālās dominances izdzīvošanu un apstiprināšanu nodrošina, apsolot iedomātu virskundzību apzīmētāju mehānismu jomā” (p. 69). (atpakaļ uz rakstu)
- Lai arī es atzīstu, ka dzimtes/ģendera ideoloģija ir reakcionāra konstrukcija un mēms, atšķirībā no kritiskās rasu teorijas, kas ir emancipējoša zinātniskā darba tradīcija, es vārdus kritiskā rasu teorija rakstu pēdiņās, lai norādītu, ka ASV galēji labējie to ir izdomājuši kā sazvērestības bubuli, kurš ar likuma spēku jāizmēž no izglītības sistēmas visos līmeņos. (atpakaļ uz rakstu)
- Rasmussen, Mikkel Bolt. Late Capitalist Fascism, Cambridge: Polity, 2022. (atpakaļ uz rakstu)
- Jameson, Fredric. Fables of Aggression: Wyndham Lewis, the Modernist as Fascist. Verso, 2008 [1979]. P. 15. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat. (atpakaļ uz rakstu)
- Mosse, George L. The Fascist Revolution. P. 110. Apsveriet arī Koseleka trāpīgās pārdomas par Hitlera tieksmi uz paša izvirzītiem ultimātiem, kas raksturo nacistu politiku, “kas tika veidota paātrinājuma spiediena ietekmē, kas atradās pretējā attiecībā pret laika telpām un mūžību, kuras vārdā viņš teicās rīkojamies”. Koselleck, Reinhart. Futures Past. P. 203. (atpakaļ uz rakstu)