kritika

— Ģenerācijas

Ilva Skulte

17/11/2026

Katrā ziņā “es dzīvoju” perspektīva krājumā veido galveno motīvu, lai arī tā nebūt nav plakana, viennozīmīga tēma.

Par Evelīnas Mūrnieces dzejoļu krājumu gada beigas pavasarī (Strāva, 2026)

 

Kognitīvās psiholoģijas pētnieks Stīvens Pinkers 1994. gadā publicēja plašai auditorijai domātu grāmatu par cilvēka valodspējas izcelsmi, kuras nosaukumā ietverts vēlāk plaši apstrīdētais valodas instinkta jēdziens. Valodas instinktā (The Language Instinct: How the Mind Creates Language) Pinkers mēģina izskaidrot cilvēka valodspējas evolucionāro izcelsmi, saistot to ar dabiskās atlases ceļā izveidojušos specializētu neirālo mehānismu darbību. Šajā izpratnē valodspēja ir daļa no cilvēka bioloģiskā mantojuma, viens no priekšnoteikumiem, kas nosaka cilvēka sociālās un kultūras eksistences iespējas.

Ja cilvēka valodspējas pamatā ir evolucionāri veidojušies bioloģiski mehānismi, tad literatūru var aplūkot kā vienu no veidiem, kā šī universālā spēja iegūst vēsturiski un estētiski specifisku izpausmi. Īpaši dzejā, kur valodas skaniskums, ritms un sintaktiskā organizācija saistās ar runas ķermeniskajiem priekšnoteikumiem, iespējams saskatīt spriegumu starp valodas bioloģisko pamatu un tās kulturāli veidotajām formām. Tūkstoš lappušu garš stāstījums un viena aprauta, ritmiski organizēta dzejas rinda ir atšķirīgas cilvēka valodspējas īstenojuma formas, kuru savdabību nosaka ne tikai valodas vispārīgie priekšnoteikumi, bet arī laikmetam raksturīgās sajūtu struktūras, vēsturiskā pieredze, idejas un estētiskās normas, kas literārās paaudzes iepin kultūras diskursu tīklos, paverot noteiktas izteiksmes iespējas un citas ierobežojot.

MI lietojuma bums un arvien plašākā valodisku produktu jeb tekstu ģenerēšana pēdējos gados liek no jauna pievērsties jautājumam par valodas saistību ar cilvēka bioloģisko un sociālo eksistenci. Ja tekstu iespējams ģenerēt arī bez cilvēkam raksturīgās iemiesotās pieredzes, īpašu nozīmi iegūst jautājums par to, kā cilvēka valodiskajā darbībā savienojas ķermenis, emocijas, sociālā mijiedarbība un aģence. Posthumānajā perspektīvā tas ļauj no jauna pārdomāt ne tikai robežas starp cilvēka un tehnoloģiju radīto, bet arī tos ķermeniskos un sociālos nosacījumus, kuros valoda kļūst par mākslinieciskās jaunrades materiālu.

Šajā kontekstā jaunās dzejnieces Evelīnas Mūrnieces dzeja var šķist brīva no pārspīlētiem cēlā meklējumiem mākslā, īsts vernakulārās kultūras un valodas paraugs. Konsekvence, ar kādu viņa, līdzīgi daudziem citiem savas paaudzes dzejniekiem, seko principam, ka dzejā reģistrējams it viss, kas ikdienas dzīvē notiek, satrauc un izraisa sajūtu pārmaiņas (lielākoties ne visai iepriecinošas), ir pārsteidzoša. Tomēr viņas debijas krājumā ietverto darbu galvenā estētiskā kvalitāte slēpjas nevis šajā jaunajā reālismā, nevis identificēto sociālo problēmu (atsvešinātība, pārslodze, atsevišķu sociālo grupu ekonomiskā nedrošība utt.) vai diskriminējošo diskursu (performatīvā vīrišķība pret sievišķību, karjera pret dzīvi utt.) uzlaušanā, bet ritmiskajā struktūrā, poētiskajā mehānismā. Šajā skatījumā runas ķermeniskais, fizioloģiskais pamats kļūst nozīmīgs dzejas skaniskajā un ritmiskajā organizācijā.

Lai arī par ko būtu runāts – tēmām, starp citu, dzejniece neapšaubāmi piešķīrusi gan jēgu, gan nozīmi –, viņas dzejas būtība slēpjas nepieciešamībā runāt, runas ritmā un intensitātē atklājot iemiesotu cilvēcisko pieredzi, kas robotiskās ģenerācijas laikmetā iegūst īpašu nozīmi: “nodzenu sevi kā zvērs / es arī gribētu, lai mani atbalsta / plaudē / tic / sagaida // bet kuru tas interesē / ka man jau trešo dienu ir aizkritis deguns / un ausis / un / širmis / jo paņemt kredītu noteikti ir labāk nekā / naļiku pajautāt mammai // un kuru tas interesē ka es dažreiz raudu / viena / mājās // kuru tas interesē, ka man rīt atkal jāiet uz darbu / ar sāpošu potīti / pirkstu / mēnešreizēm / kuru tas interesē, ka gultā mani gaida nevis kāds bet viņa / pārvalkā uz kājgali aizslīdējusi sega” (26.–27. lpp.).

Dinamiskā ritma struktūra šajos dzejoļos atgādina repa vai runātā vārda dzejas stilistiku, mijot garas (un ātri izrunājamas) rindas ar īsām, balstoties uz pēkšņiem lauzumiem un pauzēm, kas pastāvīgi atliek domas pabeigšanu. Atsevišķs vārds rindā iegūst īsa, asa elpas vilciena intensitāti, savukārt atkārtojumi (“kuru tas interesē”) veido virsstruktūru, kas nodrošina dažādu teksta līmeņu sasaisti – vienlaikus veido ritmu, konstruē liriskā subjekta attiecības ar citiem un rada emocionālu intensitāti.

Tematikas ikdienišķums un intimitāte, fokuss uz fiziskām, ķermeniskām izjūtām, no vienas puses, it kā nivelē valodu, no otras puses, tieši tas pievērš uzmanību arī valodas saistībai ar ķermeni – skaņu artikulācijai nepieciešamās lūpu, mēles, mutes dobuma un rīkles kustības, kā arī elpošana un tās ritma pārmaiņas nodrošina materiālo pamatu runai, vienlaikus sasaistot to ar dzīvībai nepieciešamiem fizioloģiskiem procesiem. Tādējādi dzejā tas, ko varētu dēvēt par valodas fizioloģisko līmeni, pārsteidzošā veidā akcentē ķermeniskās eksistences līmeni: emocijas, trauksme un stress izpaužas ne tikai dzejoļu saturā, bet arī valodas ritmiskajā un skaniskajā organizācijā. Dzejniece gan šo materialitāti pretstata garīgajam: “dvēseli apmīļojis / sālīts ķermenis / kā smags mētelis / padara gaitu neritmisku” (68. lpp.).

Bet varbūt dzejas materialitātē slēpjas jaunas, izpētāmas iespējas, par ko liecina arī burtu un skaitļu kombinācijās pierakstītais dzejolis joprojām pandēmija. Tajā nozīmes atkodēšanas šifrs tikai daļēji balstās precīzās zīmju atbilstībās. Lasītājs atklāj, ka vārdus iespējams atpazīt arī pēc burtu un ciparu vizuālās līdzības, tātad ne tikai pēc noteikta koda, bet arī izmantojot analoģiju un attēla uztveri: “35 DZ1VO9U/7R35494 S74V4…” (51. lpp.). Katrā ziņā es dzīvoju perspektīva krājumā veido galveno motīvu, lai arī tā nebūt nav plakana, viennozīmīga tēma. Tieši otrādi, tai ir gan laika un ilgšanas, gan eksistences, gan bioloģiskā, gan humānā dimensija, kurā savijas kultūras, individuālā un sociālā pieredze, kā arī laikmetam raksturīgie nozīmes veidošanas un tās trūkuma pārdzīvojuma nosacījumi.

Tādēļ nav pārsteidzoši, ka Evelīnas Mūrnieces dzejā spilgti iezīmējas tās pašas tēmas un tēli, kas, sevišķi jaunākās paaudzes dzejā, arvien biežāk iegūst zīmīgas aprises. Tomēr viņa raksta uz elpas, un tas piešķir Mūrnieces tekstiem dumpiniecisku raksturu. Pirmkārt, ķermeņa tematizācijā dumpinieciskums izpaužas attieksmē pret to, kā varas attiecības caur praksēm un diskursiem ieraksta ķermeni. Kā vienu no mēģinājumiem pārkāpt šādu normatīvu priekšstatu robežas iespējams interpretēt rakstījumu pirmajā personā gan sieviešu, gan vīriešu dzimtē: “es apjūku un kļūstu pārņemts no / dezinformācijas par visām / terapijas metodēm par to kas ir labs” (35.–36. lpp.). Otrkārt, atsvešinātās sociālās sistēmas tematizācijā atklājas jauniešu dumpinieciskums, kas vērsts pret pieaugšanas un ekonomiskās patstāvības sociālajām prasībām: “pieaugt nozīmē / pārvākties / pieaugt nozīmē / katru dienu strādāt lai varētu / atļauties samaksāt par dzīvokli / pieaugt nozīmē / vismaz pāris gadus mētāties / no darba uz darbu lai saprastu / kurš no visiem riebjas vismazāk” (14. lpp.). Treškārt, psihiskās veselības problēmas tematizējot kā ikdienišķas pieredzes daļu un sasaistot tās ar iepriekš minētajiem sociālajiem apstākļiem, dzejniece uzrunā arī savas paaudzes pieredzi. Šāda paaudzes uzrunāšana īpaši uzsvērta grāmatas tituldzejolī gada beigas pavasarī (64. lpp.), kas publicēts ar veltījumu Gen Z.