— Meitene ir meitene. Vai vienmēr?

I

Kā tas ir: skriet kā meitenei? mest kā meitenei? sist kā meitenei? Kāpēc apzīmējums „kā meitene” bieži lietots kā apvainojums? Kāpēc šo apvainojumu mēdz lietot arī meitenes? Kāpēc gan „skriet kā meitenei” nevarētu nozīmēt „uzvarēt sacensībās”?

Atbildes uz šiem jautājumiem var atrast fotogrāfes un režisores Lorenas Grīnfīldas veidotajā higiēnas produktu reklāmā #KāMeitene, kas kļuva virāla jūlija sākumā. Trīs minūtes garais video, kas publikai tiek pasniegts kā sociālais eksperiments, saturiski iedalāms trijās daļās. Pirmajā daļā dažām pieaugušām sievietēm, vienam vīrietim un vienam zēnam tiek lūgts kameras priekšā veikt noteiktas kustības „kā meitene”. Eksperimenta dalībnieki ar slikti koordinētām un kariķēti neveiklām kustībām atdarina, viņuprāt, meitenēm tipisku skriešanu, mešanu un kaušanos. Otrajā daļā režisore ar šo pašu lūgumu vēršas pie dažām pirmspubertātes vecuma meitenēm. Viņu kustībām ir ļoti maz kopīga ar pirmās daļas dalībnieku tēlojumiem. Šīm meitenēm „skriet kā meitenei” nozīmē neko citu kā vienkārši „skriet”. Vai arī „skriet, cik ātri vien vari”, kā režisorei skaidro eksperimenta jaunākā dalībniece. Video trešajā daļā kameras priekšā notiek dramatiska pārvērtība: atskārstot, ka viņu nupat iedzīvinātie stereotipi mēdz nopietni iedragāt pubertātes vecuma meiteņu pašapziņu, eksperimenta pieaugušās dalībnieces krasi maina attieksmi un apliecina pašas savu meiteņu identitāti. Produkta ražotājs no savas puses pauž apņēmību pasargāt jaunās meitenes no pašapziņas krīzes, aicinot viņas kopīgiem spēkiem panākt, lai „kā meitene” nozīmē apbrīnojamas lietas.

Rezonanse, ko šī reklāma raisījusi sociālajos tīklos, ļauj pieņemt, ka deklarētais mērķis vismaz daļēji tika sasniegts – sajūsmināto komentāru un kopīgošanas lavīna neatstāj šaubas, ka Grīnfīldas dramaturģiski pārdomātā eksperimenta iespēkojošais vēstījums ticis sadzirdēts. Šai kolektīvajai sajūsmai gan nevajadzētu radīt ilūziju par reklāmas vēstījuma imunitāti pret katru iespējamo kritiku. Kritisku balsi ir grūti sadzirdēt, kad tās argumenti vērsti pret šķietami vienbalsīgas piekrišanas objektu, tomēr neieklausīšanās tajā rada risku, ka tiek aizmirsti citi,¹ kuri no šīs piekritēju kopības dažādu iemeslu dēļ tikuši izslēgti, vai arī iekļauti tajā ne gluži pēc savas gribas.

II

Tas, ka sabiedrībā pastāv aizskaroši stereotipi par meiteņu ķermenisko izturēšanos, nav Lorenas Grīnfīldas atklājums. Jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem sievišķais ķermenis tā dažādajās izpausmēs un reprezentācijās ir feministu diskusiju noturīgs objekts. Lai arī Grīnfīldas reklāma nesatur eksplicītas atsauces uz teorētiskajām diskusijām, tajā saskatāma visai caurspīdīga alūzija uz filosofes Airisas Merionas Jangas 1977. gada eseju Mest kā meitenei: sievišķās ķermeniskās izturēšanās, kustīguma un telpiskuma fenomenoloģija.² Par spīti ievērojamām formāta, žanra, mērķa un arī satura atšķirībām, nemaz nerunājot par vērā ņemamo laika distanci, abi šie teksti ierakstās vienā plašā tradīcijā, kur sieviete vienmēr tikusi definēta attiecībā pret vīrieti kā loģiski un vēsturiski pārāku pretstatu. Jangas esejā šī attiecība tiek artikulēta daudz skaidrāk, tāpēc būtu vērts pie tās pakavēties, lai vēlāk formulētu kritisko pozīciju attiecībā pret Grīnfīldas reklāmu.

Mēģinot aizpildīt plaisu starp feminisma teoriju un eksistenciālo fenomenoloģiju, savā esejā Janga piedāvā oriģinālu aprakstu, viņasprāt, neapšaubāmam faktam, ka sievišķā ķermeņa izturēšanās manāmi atšķiras no vīrišķās. Balstoties uz Simonas de Bovuāras ideju par sievietes situāciju un Morisa Merlo-Pontī ideju par ķermeni kā iemiesotu subjektu, Janga fiksē trīs savstarpēji saistītus sievišķā ķermeņa izturēšanās veidus. Katrs no tiem satur iekšēju pretrunu, kuras dēļ ķermenis tiek piedzīvots ne tikai kā darbīgs subjekts, bet arī kā pasīvs objekts, kā rezultātā tā izturēšanās kļūst uztverami atšķirīga no normālās (pēc implikācijas – vīrišķās) ķermeņa izturēšanās. Pirmkārt, sievišķais ķermenis esot ne tikai atvērts pasaulei, bet arī noslēgts no tās un tāpēc piedzīvots gan kā spēju avots, gan arī kā slogs, kas jānēsā līdzi un jāsargā. Otrkārt, tā vērstība uz objektiem esot aizturēta, kas nozīmē, ka tiekšanās uz kādu mērķi līdz galam netiek saskaņota vienotā darbībā. Treškārt, sievišķais ķermenis atrodoties pārrautā vienībā ar sevi un savu apkārtni: kustības veikšanā netiek iesaistīts viss ķermenis, bet tikai tā atsevišķa daļa – roka metiena gadījumā –, pārējām ķermeņa daļām paliekot nekustīgām.³

Lai arī Janga pretendē, ka šim aprakstam ir reāls empīrisks pamatojums, viņa stingri noliedz iespēju atvedināt sievišķā ķermeņa izturēšanās īpatnības uz anatomiju, fizioloģiju vai kādu noslēpumainu sievietes būtību, kā tas bieži vien darīts iepriekš. Atsaucoties uz de Bovuāru, Janga apgalvo, ka šo atšķirību avots meklējams sieviešu īpašajā situācijā, kuru nosaka viņu seksiskā apspiešana patriarhālajā sabiedrībā.⁴ Tieši sabiedrība ir atbildīga par to, ka, piemēram, meiteņu spēlēšanās visbiežāk ir mazāk aktīva un ietver mazāk kustības nekā puišu spēles. Kā arī par to, ka sieviete kopš bērnības tiek audzināta pievērst īpašu uzmanību savam ķermenim, kas, pēc Jangas domām, visvairāk veicina pretrunīgās attieksmes rašanos, kurā ķermenis tiek piedzīvots reizē kā subjekts un objekts – it sevišķi cita skatiena objekts.⁵

Jangas esejai ir pilnīgi svešs Grīnfīldas reklāmas optimisms, kā arī jebkādi artikulēti centieni mainīt viņas aprakstīto situāciju. Janga piešķir krietni lielāku lomu patriarhālās sabiedrības normām, akcentējot to reālo iespaidu uz sievietēm: „mest kā meitenei” viņai nav vienkārši aizskarošs stereotips, bet gan sieviešu ķermenisko izturēšanos dziļi iezīmējošas viņu socializācijas sekas. Šī drūmā un nolemtības pilnā sievietes ķermeņa fenomenoloģija asi kontrastē ar Grīnfīldas reklāmas iespēkojošo vēstījumu, kur pieaugušo attēlotās stereotipiskās kustības gan tiek atzītas par iespējamu apdraudējumu meiteņu pašapziņai, bet nekādā gadījumā ne viņu ķermeniskajai veiktspējai.

Tomēr abiem šiem vēstījumiem, kā jau teikts, ir kāda fundamentāla kopīga iezīme: dzimšu attiecības tajos tiek reprezentētas divpretstata veidā. Jēdzienu pāris vīrietis/sieviete šajā pretstatā iezīmē varas attiecību lauku, kur sieviete tradicionāli parādās kā ne-vīrietis reizē atšķirības un atkarības nozīmē. Lai arī Janga izjūt šīs tradīcijas slogu un iesaistās teorētiskajā un politiskajā cīņā pret to, noteiktā ziņā viņa reizē to stiprina: viņas uzskaitītās un aprakstītās sievišķā ķermeņa modalitātes implicīti tiek pasniegtas kā novirze no „normālās” vīrišķās izturēšanās. Par noslēgtu, aizturētu, nesaskaņotu utt. sievietes izturēšanos iespējams uzskatīt tikai tad, ja par normatīvu atskaites punktu tiek atzīta vīrieša izturēšanās. Jo vienīgi attiecībā pret to šīs modalitātes iespējams iecelt vispārinātu, sievietei kopumā raksturīgu trūkumu statusā.

Atsaucot atmiņā Grīnfīldas reklāmu, var iebilst, ka tajā ne meiteņu, ne arī pieaugušo sieviešu reālā ķermeniskā izturēšanas netiek reprezentēta kā kaut kādā ziņā nepilnīga. Gluži otrādi: reklāmas spēks slēpjas šī uzskata performatīvā apgāšanā. Kampaņas sauklis „pārraksti noteikumus!” Grīnfīldas sociālā eksperimenta beigās tiek atšifrēts kā aicinājums panākt, lai #KāMeitene nozīmē nevis apvainojumu, bet apbrīnojamas lietas. Piemēram, lai „skrien kā meitene” nozīmē „uzvari sacensībās”. Tomēr arī šie pacilājošie un iespēkojošie vārdi ietver implicītu atsauci uz vīrieša ķermenisko izturēšanos, kas ir nepieciešams nosacījums tam, lai vārdkopa „skriet kā meitenei” vispār būtu apveltīta ar nozīmi. Apvēršot šīs vārdkopas pragmatisko vērtību un piešķirot tai izteikti pozitīvas konotācijas, joprojām netiek atcelta vīrišķā ķermeņa vēsturiski nostiprinātā dominance: pats fakts, ka caur skriešanu un citām ķermeņa darbībām meitene apliecina savu identitāti, nozīmē, ka puiša autoritāte paliek viņai saistoša. No šāda implicīta salīdzinājuma nevarēs izvairīties tik ilgi, kamēr tiek nopietni pieņemts, ka pastāv viens vairāk vai mazāk skaidri identificējams veids, kā darīt kaut ko „kā meitenei”.

III

Ņemot vērā iepriekšteikto, vietā būtu jautāt: vai tas, ka Grīnfīldas reklāma paliek dzimtes binārisma konceptuālajā ietvarā, kaut cik mazina tās vērtību vai diskreditē tās iespēkojošo vēstījumu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāņem vērā feministu starpā notiekošās diskusijas par „sievietes” kategorijas nozīmi feministiskās teorijās un praksēs. Airisa Janga, piedaloties šajās diskusijās, atzina spiedošu vajadzību rast risinājumu dilemmai, kuru viņa formulē šādi: „mēs gribam un mums ir nepieciešams aprakstīt sievietes kā grupu, kaut, šķiet, nespējam to darīt bez normalizācijas un esencializācijas”.⁶ Normalizācija un esencializācija ir riski, kas rodas, postulējot un uzturot vienotu „sievietes” kategoriju: šāda kategorija, lai kāds arī būtu tās precīzais saturs, nekad nevarēs iekļaut visas sievietes, jo viņu atšķirīgās kultūrvēsturiskās situācijas nekad nepakļausies vispārinājumam. Līdz ar to politiskajā cīņā, kas balstās uz šādu kategoriju, dažas sievietes (piemēram, baltādainas heteroseksuālas vidusšķiras sievietes) neizbēgami būs pārstāvētas plašāk par citām. Tomēr atteikšanās no šīs kategorijas draud pazudināt feministiskās politikas subjektu: kā tad, ja ne „sievietes” vārdā, citādi tiks īstenota šī politika?

Filosofe Džūdita Batlere neuzskata aptverošu „sievietes” kategoriju par feminististiskās politikas obligātu priekšnoteikumu, retoriski jautājot: „ja es piedalos feminisma kustībā, kāpēc lai man būtu nepieciešams definēt, kas ir sieviete?”.⁷ Grāmatā Dzimtes nemiers (1990), kas iezīmē svarīgu pavērsienu feministiskajā teorijā, Batlere apgalvo, ka „sieviete” ir apspiedošo sistēmu radīts un leģitimēts „nemierpilns termins”, un norāda, ka, „uzstājot uz sieviešu kategorijas saskaņotību un vienotību, beigās tiek izslēgti daudzie kultūras, sociālie un politikas instrumenti, kuros tiek konstruētas reālās „sievietes” visā to daudzveidībā”.⁸ Dekonstruējot „sievietes” kategoriju, Batlere līdz ar to vēršas arī pret dzimtes binārismu, tā vietā izvirzot ideju par dzimti kā dažādu performatīvo prakšu mainīgiem un plurāliem efektiem. Ja Grīnfīldas eksperimenta viena no dalībniecēm skaidro, ka viņa dara visu kā meitene, tāpēc ka viņa ir meitene, Batleres skatījumā attiecības starp dzimti un tās performanci ir gluži otrādas: dzimtes identitāte top to izpausmju rezultātā, kuras ierasti tiek uzskatītas par tās sekām.⁹

Batleres dzimtes koncepcija tādējādi sniedz iespēju veidot krietni daudzveidīgāku un tāpēc iekļaujošāku identitātes diskursu. Grīnfīldas girl power manifests neapšaubāmi iedvesmojis tā adresātes, bet ko tas var dot, piemēram, tām meitenēm, kuras skrien, met un sit… „kā puika”? Vai arī puišiem, kuri dara visu „kā meitene”? Skaidrs, ka reklamējamajam produktam ir sava mērķauditorija, un tēmēt uz šo auditoriju nozīmē ignorēt visus, kas tajā neiekļaujas. Tomēr reklāmai, kuras pamatā likts spēcīgs ētiskais vēstījums, var pamatoti izvirzīt arī šādus ētiskā rakstura jautājumus. Iespējamais pretarguments, ka „meitenes” kategorijas lietojums Grīnfīldas reklāmā ir apzināts feministiskās stratēģijas manevrs (cīņai pret apspiešanu nepieciešams kopīgs pamats, ko var sniegt tikai stabila kopīga identitāte utt.), būtu apšaubāms vismaz divos aspektos. Pirmkārt, šāds „stratēģiskais esenciālisms” var būt tikai pirmais solis cīņā pret apspiešanu, kurš joprojām tiek sperts šīs apspiešanas iezīmētajā teritorijā. Lai pavirzītos tālāk, apspiestajiem jāatsakās no apspiedēju radītajām kategorijām. Otrkārt, kā tālredzīgi norāda Batlere, „stratēģiju nozīmes allaž pārsniedz sākotnēji paredzētos mērķus”.¹⁰ Veidojot emocionālus stāstus par to, ka meitene ir meitene, derētu atcerēties par šādas pārsniegšanas riskiem. Vienmēr.

1. Skat. Baibas Stafeckas eseju Par pienākumu atcerēties, kur šis pienākums skaidrots kā taisnīgums pret citu.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Young I. M.Throwing Like a Girl: A Phenomenology of Feminine Body Comportment, Motility, and Spatiality, On Female Body Experience. “Throwing Like a Girl” and Other Essays. Oxford/New York: Oxford University Press, 2005, pp. 27–45.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ibid., pp. 35–39.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Ibid., p. 42.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ibid., p. 39.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Janga A. M.Dzimte kā serialitāte: domājot par sievietēm kā sociālo kolektīvu (tulk. V. Freibergs), Novikova I. (galv. red.) Mūsdienu feministiskās teorijas. Rīga: LU Dzimtes studiju centrs/Jumava, 2001, 190. lpp. (Tulkojums mainīts.) Jangas risinājums šai dilemmai ir no Žana Pola Sartra pārņemtā sērijas jēdziena attiecinājums uz sievietēm, kas, pēc Jangas domām, ļauj izvairīties no riskiem, kurus ietver sieviešu kā vienotas grupas reprezentācija.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Batlere Dž. Dekonstruēt nav demolēt. Tulk. J. Janpaule.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Batlere Dž.Dzimtes nemiers. Feminisms un identitātes graušana. Tulk. D. Ābola. Rīga: Mansards/LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013, 16., 18., 30. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Turpat, 43. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Turpat, 18. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)