— Sapnis, dzeja un atgriešanās

Katrīnas Rudzītes apgalvojums, ka „literatūra savā būtībā ir sapnis, kuru mēs esam gatavi sapņot” (skat. viņas recenziju par Ievas Rupenheites nepāriet), mani rosina pārdomāt literatūras un sapņa attiecības divos sev kā dzejniekam svarīgos aspektos. Šiem aspektiem gan nav aktuāli visā literatūrā saskatīt darbojamies sapņa loģiku, jo šī tēze satuvinātu Andrē Bretona profānās iluminācijas un Annas Sakses visreālistiskākās pasāžas, nedz arī sapni uztvert kā sinonīmu fikcijai, kuru mēs esam „gatavi sapņot” jeb, citiem vārdiem sakot, kurai esam ar mieru noticēt – šķiet, arī šādi varētu interpretēt Rudzītes teikto. Literatūra un sapnis – mani interesē šīs tikšanās saikne ar latviešu jauno dzejnieku atgriešanos pie modernisma un ar maniem dzejoļiem piedēvēto bezpersoniskumu.

Doma par atgriešanos pie minētā virziena sasniegumiem var likties bīstama, ja to neprecizē: runa ir nevis par kopēšanu vai neiespējamo atgriešanos zaudētajā paradīzē, kas nepazīst postmodernisma lāstu, bet par modernismu kā instrumentu kasti kaut kā cita radīšanai. Nozīmīgajā rakstā Nomales globālā aristokrātija, kas aplūko galvenās tendences jaunās paaudzes dzejā, Marians Rižijs pauž: „Pārsteidzošā kārtā [var gan strīdēties, vai te ir kas pārsteidzošs, ja raugāmies laikmetīgās kultūras kontekstā – A. O.] vērojama atgriešanās pie vēlīnā modernisma paradigmas un tuvošanās romantismam (nevis virziena, bet poētiskā tipa nozīmē).”¹ Nojaušams un pamatojams (skatīt, piemēram, Krišjāņa Zeļģa darbus) ir fakts, ka atgriešanās pie modernisma nav nošķirama no kolāžas tehnikas iespēju izpētes, kas – un šeit nav lielas atšķirības no modernisma laika vai no Eduarda Aivara spilgtākajiem eksperimentiem – palīdz atspoguļot realitātes uztveri, kas ir drīzāk fragmentāra, nevis harmoniska pieredze. Viens no veidiem, kā turpināt apzināt kolāžas iespējas, būtu atvēlēt literatūrā vairāk vietas sapnim kā izejvielai, jo sapņa loģika tieši rezonē ar kolāžas principiem. Nevarētu teikt, ka sapnis šādi ticis daudz izmantots, un tāpēc var ironizēt – varbūt šis ceļš kaut nedaudz attālinātu jaunos censoņus no brīža, kad apstiprināsies Rižija bažas par šo autoru nonākšanu strupceļā un aizrīšanos ar pašu radītajām klišejām.

Pāris literatūrkritikas alķīmiķu ir sūdzējušies, ka mani darbi ir diezgan bezpersoniski. Iespējams, neesmu pratis savus vērojumus savienot ar sirdis plosošu dzīves drāmu un romantiku, bet visdrīzāk maldinoša ir šķitusi manas dzejas „acs” (tā kā varu atzīt zināmu sirreālisma ietekmi, tad „balss” šķiet mazāk piemērots vārds) vēršanās pie uzskatāmās pasaules, to remiksējot. Un tas it kā varētu norādīt uz novēršanos no „sevis paša”, varbūt pat uz autora gļēvumu vai vienaldzību pret lasītāju, kaut gan patiesībā šī vēršanās ārup (kurai gan ir izņēmumi) vienmēr sevī kā ūdenszīmi nes „personiskā” nospiedumu – proti, objekta un leņķa izvēle daļēji ir „manu emociju” noteikta. Tomēr ir viens veids, kā auditorijas priekšā būt gandrīz kailam, un tas ir – pierakstīt sapni un publicēt to kā dzejoli. Teksts Pulcēšanās agrāk parādījies Latvju Tekstos.

Pulcēšanās

Zemē iedurtas vairākas koka kārtis – ar tādām stutē augļkoku nokarenos zarus. Uz vienas no kārtīm trīs zēni: es pusmastā uz šaura pakāpiena un divi pašā augšā. Lejā, atstatus no mums, notiek pulcēšanās, ko vada klases audzinātāja, vācu valodas skolotāja. Viņa sauc manu vārdu, es nolecu no kārts, to bīstami sašūpodams: koks krīt, viens no zēniem pamatīgi atdauza muguru, otrs pieceļas kājās un piekārto drēbes. Esmu klāt, bet nekur neredzu audzinātāju, tikai cietušo zēnu, kas tuvplānā raud. Skolotājas meita nosodoši: „Arti, Arti.” Baltie džinsi ieskauj tvirto dibentiņu. Viņa atkal ir skaista, apmēram trīspadsmit gadus veca meitene. Pēkšņi apjēdzu, ka mums abiem divdesmit četri. Tad stāvu pretī vagonam, kura uz āru izliektajā logā, kā paskaidro mans biedrs, redzami katoļu tūristi ceļā uz Franciju. Piebilstu: „Brauc apskatīt baznīcas.” Viņa resnās rokas saspiež manu galvu: īss, biedējošs krakšķis. Skrienu – kā „šujmašīnas” vingrinājumā – gaišā klajumā, stīvi vicinot rokas. Viņš mani panāk, tomēr nespēj satvert. Sniedzu plaukstas, bet pulcēšanās ir tālu. Neskaidra murdoņa. Beigās redzu iedzeltenu grāmatas lappusi: dzejolis prozā, veltīts skolotājas meitai.

1. Rižijs M. Nomales globālā aristokrātija. Tīrraksts, Nr. 1., 2014, 50. lpp. Būtu labi, ja Rižijs tomēr precizētu, kas tieši jaunajiem dzejniekiem romantismā šķiet aktuāls. Cerams, runa ir par „visa saiknes ar visu” (ars inventrix) atgriešanos – iespējams, tā parādās aizrautība ar salīdzinājuma iespējām, kuras aktīvi pēta Arvis Viguls.  (atpakaļ uz rakstu)