punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Starp globālo un lokālo

Ieva Astahovska

08/06/2015

 

Kādas ir Latvijas laikmetīgās mākslas attiecības ar teoriju? Kā tā izskatās uz globālo procesu fona? Kā neformālā izglītība var veicināt dažādu kultūras jomu pārstāvju sarunu par jaunākajām mākslas tendencēm un mākslas nākotni? Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, Punctum aprīļa beigās tikās ar Latvijas Laikmetīgā mākslas centra pētnieci Ievu Astahovsku, kura tobrīd gatavojās trim nozīmīgiem notikumiem – Venēcijas biennālei, divu Borisa Groisa grāmatu izdošanai latviešu valodā, kā arī LLMC vasaras skolai „Šī ir rītdiena!”.

Artis Ostups

 

Artis Ostups: Nākot uz tikšanos ar tevi, prātoju, cik daudz Latvijas laikmetīgā māksla iedvesmojas no mākslas teorijas un filosofijas un vai saites starp šīm jomām ir gana spēcīgas. Šķiet, arī tev šis jautājums ir svarīgs. Kā tu vērtē pašreizējo situāciju?

Ieva Astahovska: Latvijas laikmetīgajā mākslā šīs saites nav tik spēcīgas, cik varētu vēlēties, tomēr es redzu, ka rodas arvien vairāk saskares punktu. Ja raugāmies uz šo jautājumu plašāk, tad, manuprāt, pašreizējā situācija ir cieši saistīta ar pašmāju mākslas vēsturisko attīstību. Padomju laikā māksliniekiem pret teoriju bija alerģija, jo vārds „teorija” asociējās ar marksismu un ļeņinismu. Jebkurš brīvi domājošs cilvēks no tā novērsās. Mākslas balstīšana izteiktā subjektivitātē, kas radās kā pretreakcija ideoloģiskajam spiedienam, saglabāja savu lomu arī pēc neatkarības atgūšanās.

Tiesa, deviņdesmitajos gados parādījās interesanti projekti, kuros mākslinieki atsaucās uz teoriju, piemēram, uz konceptuālismu un feminismu, tomēr šī pieeja neiedzīvojās. To var skaidrot ar tekstu trūkumu. Latviešu valodā joprojām tulkots ļoti maz teorētisku darbu. LLMC aktivitātes – gan publicējot Rietumos atzītu domātāju grāmatas (no kurām jaunākās ir Borisa Groisa esejas), gan organizējot seminārus, konferences un diskusijas – pieder pie mēģinājumiem izzināt teorētiskos kontekstus un palīdzēt saprast, ka mūsdienu mākslā tie ir ļoti būtiski.

 

Igors Gubenko: Vai tu varētu vairāk pastāstīt par akcentu uz subjektīvo? Vai mēs tiešām varam teikt, ka padomju laikā tapušo Latvijas mākslu subjektīvie meklējumi pēc „tīras” mākslas raksturo labāk nekā sociālistiskais reālisms?

Sociālistiskais reālisms Latvijas mākslā tā īsti nemaz neiesakņojās, jo piecdesmitajos un sešdesmitajos gados jau sākās šī virziena modernizācija, kas devās subjektivitātes virzienā, caur formālismu bēgot no oficiālā mākslas diktāta. Šī maigā pretošanās saglabājas līdz pat astoņdesmitajiem gadiem. Arī mūsu šāgada varonis Hardijs Lediņš un NSRD nodarbojās ar sava veida eskeipismu – viņi īstenoja ļoti subjektīvu izpratni par to, kas ir dzīve un kas ir cienīgs būt par mākslas izejvielu, un nesekoja prasībai atspoguļot kolektīvo realitāti. Šo pārliecību, ka visas patiesības ir atrodamas sevī un marginālajā, es redzu kā mantojumu, kas mēdz ietekmēt arī šodienas mākslu.

 

I. G.: Turpinot sarunu par vajadzību izglītot mākslas interesentus teorētiskos jautājumos – kā radās ideja rīkot tekstu lasīšanas seminārus jeb vakarskolu? Kāda bija sākotnējā vīzija?

Runājot ar filosofu Kārli Vērpi par mākslas aktualitātēm, ik pa brīdim atgriezāmies pie secinājuma, ka mākslas vidē ļoti pietrūkst intelektuālu diskusiju un ka tas taču būtu tik vienkārši – sanākt kopā, lai apspriestu tekstus. Sākotnēji, proti, pirms nepilniem diviem gadiem, nebija vīzijas par garu un izvērstu programmu. Vakarskola sākās drīzāk kā eksperiments. Viens otram vaicājām, kādas tēmas būtu interesanti apdomāt ne tikai pašiem, bet arī plašākam mākslas baudītāju lokam. Man un Kārlim šķita, ka vakarskola var būt notikums, kas vienuviet pulcē gan jaunos māksliniekus, gan jaunos teorētiķus, filosofus un mākslas dzīves organizētājus. Jo lielākoties katrs tomēr darbojas savā vidē, it kā zina par pārējiem, bet paliek savā teritorijā. Vakarskola tika veidota kā nedisciplinārs modelis, kurā brīvi diskutēt dažādiem cilvēkiem.

 

A. O.: Pēc kādiem principiem tiek atlasīti vakarskolas teksti? Spēju iztēloties divus kritērijus. Viens ir saistīts ar jau minēto nepieciešamību iepludināt pašmāju vidē jaunas idejas – tātad izvēle tiek izdarīta par labu atzītam tekstam, kas skaidro kādu pie mums maz praktizētu pasaules mākslas tendenci. Otrs kritērijs – tekstam ir lokāla aktualitāte, kā tas būtu, piemēram, apdomājot postpadomju telpā tapušās mākslas attiecības ar Rietumu mākslas vēsturi.

Tekstu atlasi nosaka tēma, ko tobrīd vēlamies aplūkot. Pirmajā sezonā, kad vakarskolu veidojām kopā ar Kārli Vērpi, plāns bija skaidrs un vienkāršs – izvēlējāmies nozīmīgākās tēmas laikmetīgajā mākslā, to vidū bija, piemēram, laikmetīguma definēšana, kritiķa pozīcija starp mākslinieku un patērētāju, mākslas rakstība un izstāžu veidošanas prakses. Otrajā sezonā, kurā Kārli Vērpi nomainījis mākslas kritiķis Valts Miķelsons, cenšamies tēmas salāgot vai nu ar pašmāju mākslas procesu, vai pieskaņojamies globālām aktualitātēm. Tā, piemēram, pēdējā vakarskolas nodarbībā likumsakarīgi izvēlējāmies runāt par biennāļu fenomenu, jo šobrīd norisinās Venēcijas mākslas biennāle, kurā LLMC piedalās kā producents. Taču man īpaši patīkami ir gadījumi, kad mani fascinējošs teksts iekļaujas sarunā par šodienas norisēm – kā tas bija ar Italo Kalvino eseju Kibernētika un spoki (1967), runājot par dažādajiem naratīva veidiem mākslā.

Kopumā ņemot – un Kalvino tātad ir izņēmums –, mēs cenšamies runāt par nesen tapušiem tekstiem. Kaut vai tāpēc, ka oficiālajā mākslas izglītībā šie darbi parasti tiek uztverti kā sekundāri, jo nav klasika. Vakarskolas formāts ļauj ar tiem satikties.

 

I. G.: Vai tev bieži rodas sajūta, ka Latvijas mākslas ainā trūkst piemēru tendencēm, kas ir bijušas vai joprojām ir aktuālas citur pasaulē?

Šāda nobīde pašmāju procesam ir raksturīga, tomēr tā jāvērtē piesardzīgi. Gan vakarskola, gan arī vasaras skola ir mēģinājumi iepazīstināt ar globālām mākslas tendencēm. Tā, piemēram, šāgada vasaras skolas tēmas formulējums – „Šī ir rītdiena!” – ir citāts no 1956. gada izstādes, kas notika Vaitčapelas galerijā Londonā un kuru kopīgi veidoja jaunie gleznotāji, grafiskie dizaineri, arhitekti un mūziķi. Lai gan mūs no šī notikuma šķir gandrīz 60 gadi, tēma, pateicoties arvien jaunām izstādēm un publikācijām, nezaudē aktualitāti. Pie mums to apstiprina gan RIXC darbība, gan atsevišķu mākslinieku (piemēram, Ginta Gabrāna) interese par jauniem ceļiem, ko paver mākslas un zinātnes sintēze. Šeit it kā parādās interese par nākotni, bet varētu vēlēties, lai šie centieni tiktu vairāk teoretizēti un argumentēti. Tam ir vajadzīgs noteikts zināšanu fons, ko daļēji palīdz iezīmēt šāgada vasaras skolas pasākumi.

Tātad nevarētu teikt, ka pasaules aktualitātes pie mums neparādās, galu galā, Latvijas māksla ir daļa no plašāka tīklojuma, tomēr ar tām ir jāstrādā apzināti un izvērsti. LLMC vēlme ir parādīt, kāpēc, piemēram, šobrīd ir svarīgi domāt par nākotni. Es patlaban atbildu caur vienu konkrētu gadījumu, tomēr vajadzību pēc teorētiska pastarpinājuma var attiecināt uz visu procesu kopumā.

 

A. O.: It kā jau skaidrs, ka nobīde pastāv, varbūt drīzāk būtu jādomā, kā pret to attiekties. Vai akli sekot kādai tendencei, vai arī apropriēt savā kontekstā.

Šogad Venēcijas biennālē būs ne tikai ierastais Latvijas paviljons, bet arī Purvīša balvas nominantu izstāde, kuras kurators Viktors Miziano tai devis nosaukumu Ornamenti. Savu izvēli viņš pamato ar latviešu mākslā pastāvošo mīlestību pret formālismu. Interesanti, ka šis fakts liek viņam secināt, ka latviešu māksla nav provinciāla, jo tā akli neseko globālām tendencēm, bet paliek pie savām vērtībām.

Zināms pretstats tam ir lietuviešu jauno mākslinieku paaudze, kura nodarbojas ar neokonceptuālismu un šobrīd Rietumos šķiet labāk zināma nekā mūsu mākslinieki. Attiecībā pret skatītāju viņu māksla ir augstprātīga, jo tajā ietvertie intelektuālie vēstījumi ir aizšifrēti. Neokonceptuālisms kaut kādā ziņā ir globāla aktualitāte, lai gan, protams, ne vienīgā. Lietuvieši tai izvēlas sekot un gūst atpazīstamību, kamēr latvieši domā – nav taču jāskrien pakaļ visām pasaules tendencēm. Šie ir divi, iespējams, ne pārāk glaimojoši stāsti par Latvijas pozīciju starp globālo un lokālo.

 

Dalies ar šo rakstu