— Gan valoda, gan cilvēki

 

Pēc debijas publikācijas 2015. gadā portālā Satori prozaiķei Dacei Vīgantei trīs gadu laikā ir izdotas divas īsprozas grāmatas – Ledus apelsīns (Zvaigzne ABC, 2016) un Tad redzēs (Zvaizgne ABC, 2018). Pirmais stāstu krājums bijis nominēts Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā. Jaunākajā grāmatā Vīgantes rakstības stils ir vēl izkoptāks, lakoniskāks un precīzāks. Viņas stāsti šķiet izauguši no dzīvē noskatītas situācijas, kas vedina iztēloties neuzrakstīto. Patlaban Vīgante strādā pie sava pirmā romāna, par kuru mazliet pastāstīja arī šajā sarunā. 

Laura Brokāne

 

Pastāsti, lūdzu, kā, būdama juriste un personālvadības speciāliste, pievērsies rakstniecībai?

Stāsts ir diezgan pagarš. Jau bērnībā paziņoju, ka vēlos būt rakstniece. Rakstīju stāstiņus, pat baleta libretus (kaut gan biju redzējusi tikai vienu baleta izrādi – Gulbju ezers). Man patika pašai izfantazēt stāstus pēc bildēm. Labi rakstīju sacerējumus, literatūras skolotāja mani atbalstīja, tomēr padomju laikā visi tikām mācīti būt kolektīvs, tāpēc personīgo ambīciju attīstība iestrēga. Man nebija skaidra virzītājspēka, piemita diezgan lieli mazvērtības kompleksi, un es neaizsūtīju nevienu savu stāstiņu uz kādu žurnālu – Pionieri vai Draugu. Bet vajadzība rakstīt bija organiska – gan dienasgrāmatu, gan miniatūras, stāstus. Protams, draugi man izteica atzinību, bet tik daudz prāta man bija – saprast, ka viņi mani vienkārši mīl un viss uzrakstītais nav par pilnu rubli ņemams. Pēc astotās klases iestājos Vieglās rūpniecības tehnikumā, jo tur maksāja visaugstāko stipendiju, vajadzēja pelnīt naudu. Izvēlējos mazāko ļaunumu, domāju, gan jau šūšana un modelēšana dzīvē noderēs. Bet rakstīt nepārstāju. Lai gan literatūras skolotāja arī tur mani slavēja, man pietrūka kāda domubiedra, literāta, ar kuru aprunāties par tekstiem. Acīmredzot kompleksi bija pārāk spēcīgi, pārmācot vēlmi sevi uzstājīgāk meklēt literatūrā. Pēc skolas beigšanas sāku strādāt, izpildīju padomju cilvēka galveno uzdevumu – atrast labu darbu. Bet visu laiku ar mani notika ar literatūru saistīti kreisie gājieni – vai nu mani palūdza kaut ko uzrakstīt, vai pati rakstīju. Gribēju pat stāties filoloģijas fakultātē, bet strādāju labā, interesantā darbā lielā kompānijā Atmodas laikā, kad sākās kapitālisma vilnis. Filoloģijas fakultātē nebija neklātienes, sāku studēt jurisprudenci. Iekšēji gan bija sajūta, ka nez vai tas ir mans īstais plaukts. Bet bija iemācīts, ka viss iesāktais ir jāpabeidz. Arī būdama juriste un personāldaļas vadītāja, visu laiku kaut ko rakstīju – dzīvojos pa mārketinga nodaļu, palīdzēju ar tekstiem kolēģiem, veidoju klientu avīzi. Tomēr rakstīšanas sapni noraku, jo biju pārliecināta, ka nodarboties ar literatūru ir jāsāk jaunībā. Tad kolēģis – meksikāņu pavārs un mākslinieks Havjers Garsija – piedāvāja kopā uzrakstīt grāmatu par viņa dzīvi, mākslu un virtuvi, tā 2009. gadā iznāca grāmata Gatavots a la Mexicana. Man, protams, bija āķis lūpā, bet skaidrību par to, vai man pašai sanāk (jo šī grāmata tomēr sastāv no Havjera kolorītajiem stāstiem), es neguvu. Un tad, pēc četrdesmit gadu vecuma, mani pārņēma izmisums jeb pilnīgs iekšējs tukšums, kaut arī ārēji viss bija kārtībā. Sajūta bija ļoti fiziska – vai nu turpinu eksistēt kā lelle, vai lienu nezināmajā. Iestājos Literārajā akadēmijā pie pasniedzējas Ievas Melgalves. Bija doma tikai pamēģināt – pārbaudīt, vai tam, ko esmu par sevi iedomājusies, vispār ir kāda jēga. Cepuri nost Ievas priekšā (tas ir pilnīgs altruisms!) – izcila rakstniece ar tik spožu domāšanu sēž pie blāvojošām oglēm, pūloties izkašņāt kādu nenoslīpētu pusdārgakmenīti. Tas ir apbrīnojami un nesamaksājami. Ieva vispār ir viens no tuvākajiem cilvēkiem, kuru esmu satikusi, – dvēseliski, garīgi un intelektuāli. Ieva tolaik teica: tikai nerakstiet ar sirds asinīm, vienkārši vingrinieties! Bet mani pirmie stāsti no Ledus apelsīna ir tādi riktīgi ar sirds asinīm rakstīti, jo vēl esi sev nezināmais, nav saprašanas par savu stilu, kur nu vēl autora balsi. Pirmie stāsti bija krājušies un uzrakstījās diezgan ātri. Kā Ronalds Briedis teica – pirmie teksti mēdz būt dvēseles kliedzieni. Kaut kā uz to pusi ir. Kad jau nosmeltas pirmās putas, vēlākais jau ir iešana dziļumā, nākamais posms. Man ļoti gribējās, lai Ieva ir manas grāmatas redaktore. Viņa nerunā eifēmismos, ir ļoti tieša – taisni tas, kas man ir vajadzīgs. Sākumā viņa nebija pārliecināta, vai tā ir laba doma, bet, kad izlasīja Ledus apelsīna manuskriptu, piekrita. Tā man bija ļoti laimīga diena. Tikpat laimīga kā tā, kad portāls Satori piekrita publicēt manu stāstu Barankas. Pirms tam sūtīju savus stāstus sieviešu žurnāliem, bet ne reizi nesaņēmu atbildi. Lielu motivāciju man iedeva arī Prozas lasījumu jubilejas konkurss, kurā dalībnieki varēja iesūtīt savus stāstus anonīmi. Novērtējums iedeva pārliecību un brīvības sajūtu.

 

Kā iejuties literārajā vidē?

Tā bija kā miglas zona, ieej vidē, kur sākumā neesi savējais. Literāti lielākoties tiešām ir introverti vai jau sadraudzējušies, jutos kā baltais papagailis viņu vidū. Nevarēju saprast, kā tieku uztverta un vai vispār tieku. Satori nometnē Ventspilī skatījos uz visiem kā uz zvaigznēm. Kārlis Vērdiņš, Inga Gaile… Nevarēju saprast, ko es tur vispār daru. (Smejas.) Atceros, arī skolas laikā Dzejas dienās lūkojāmies uz dzejniekiem kā cilvēkiem no citas pasaules – gara aristokrātiem. Pirmos neveiklības brīžus literārajā vidē kaut kā pārvarēju, bet otru lielu šoku piedzīvoju pēc grāmatas iznākšanas, kad sapratu, ka rakstniekam ir jābūt arī ļoti sabiedriskam un atvērtam. Godīgi sakot, pat piedzīvoju nepatīkami nervozus brīžus, kad bija jāstāsta par to, ko un kā esmu uzrakstījusi, kad pašai vēl nebija skaidrs, ko tad esmu uzradījusi. Un pirmās intervijas! Rokas trīcēja… Bija daudz ar sevi jāstrādā, lai pārvarētu senos padomju kompleksus, kad runāt par sevi un kaut kā izcelt skaitījās netikumīgi. Pilnīgi pretēji mūsdienu mileniāļu paaudzei, kas ir tik brīva un drosmīga. Tagad jau esmu iemācījusies ķert kaifu no sarunām ar lasītājiem. Pēc pasākumiem bieži vien braucu mājās tādā kā laimes mākonītī – cilvēku sirsnība ir milzīga. Kad parādījās pirmās kritiķu recenzijas, man sāka veidoties arī pirmie priekšstati par sevi kā rakstnieci. Lēnām sarodu ar šo nosaukumu.

 

Un pirmās iebildes kritiķiem?

Nē, esmu pietiekami ilgi nodzīvojusi, lai tolerētu dažādus viedokļus. Reizēm arī palasu interneta komentārus par savām grāmatām. Tie mēdz būt gan virspusēji kritiski, gan slavinoši, gan ļoti pārdomāti. Tā jau būtu absurda vēlme – cerēt, ka visi tevi sapratīs. Reizēm man saka – kāpēc raksti tik drūmi, vajag pozitīvāk. Bet es rakstu par to, kas mani interesē un kā es to jūtu. Nevarētu citādi.

Tad mani dzīve saveda kopā ar Uldi Bērziņu – pilnīgi nejauši, slimnīcā. Ar viņu ir tik viegli sarunāties, caur šīm sarunām un sarakstēm es ļoti daudz iegūstu kā personība. Jautāju viņam: vai ir brīži, kad jūties pilnīgi netalantīgs? Viņš atbildēja, ka tā ir viņa konstantā sajūta kopš bērnības. Bet nejūtas par to atbildīgs, ka nav jau sportists, ka būtu jācenšas un jāpārdzīvo. Un tad es saprotu: ja valodas ģēnijs to saka par sevi, tā nav koķetērija, tas ir kaut kas dziļi cildenāks, ko man gribētos apgūt tagad, kad nodarbojos ar literatūru. Kad viņš izlasīja manu grāmatu, teica, ka tajā dzīvo gan valoda, gan cilvēki. Tas man deva pašapziņu, ka taustos pareizajā virzienā.

 

Vai tavu rakstīšanas stilu ir ietekmējusi 1980. gadu „dusmīgo meiteņu” –  Andras Neiburgas, Evas Rubenes, Rudītes Kalpiņas, Gundegas Repšes – proza?

Protams, esmu lasījusi viņu prozu. Domāju, manu stilu zināmā mērā ir veidojušas visas grāmatas, kas mani ir aizkustinājušas un atstājušas neizdzēšamu nospiedumus. Īpaši, lasot Gundegas Repšes romānu sēriju Smagais metāls, man šķita – viņa var trīsreiz labāk par mani izteikt to, kā es jūtos. Toreiz likās – kāpēc tad man vispār rakstīt. Tolaik vēl nesapratu, ka nevajag salīdzināt: tas, ka rakstām dažādi, padara mūs unikālus. Andra Neiburga ar savu Stum, stum mani vispār nogāza ar valodas plūdumu, jaudu. Saturs līdz pēdējai pakāpei jēdzīgs, nekāda dekoratīvisma. Tas mani pārsteidza. Kad man rakstot kaut kas sajūk, es bieži vien paņemu viņas grāmatu kā zāles, lai sakārtotos. No šiem darbiem manī noteikti ir nosēdumi. Jāteic, man ir garlaicīgi lasīt piedzīvojumu un fantāzijas literatūru, man patīk reālisms – patīk vērot dzīvi un cilvēka dabu, kas nav mainījusies kopš antīkajiem laikiem, mainīgs ir tikai laikmeta fons un spēja kontrolēt savas kaislības. Visās jomās tiek runāts par cilvēcību, bet patiesībā mēs taču joprojām neprotam mīlēt savus bērnus, nesaprotam pusaudžus, rīkojamies gan cēli, gan nelietīgi utt. Literatūrā gribas parādīt tos neaptveramos bezdibeņus, kas ir cilvēkā. Skaidrs, ka valodā varam izteikt tikai mazumiņu no lielā, emocionālā pārdzīvojuma. Gribētos – parādīt nepasakāmo, mazliet tam pietuvoties. Var ļoti pareizi veidot sižetu, korekti uzrakstīt, bet just, ka stāsts neelpo. Un tad pēkšņi apjaust, kurš līmenis iztrūkst, kāda nianse vai reljefs ir jāievieš. Ja kaut drusciņ tas izdodas, esmu laimīga. Tā ir neaprakstāma sajūta.

 

Līdzīgi Punctum diskusijā par Autobiogrāfiskiem motīviem jaunākajā literatūrā Daina Tabūna stāstīja par to, kā viņa raksta prozu, – nereti no viena, šķietami neizstāstāma autobiogrāfiska brīža izveido veselu stāstu, lai to izjūtu varētu nodot lasītājam.

Man ļoti patīk, kā Daina raksta. Arī Alise Manro līdzīgi veido savus stāstus – cik filigrāni un burvīgi viņa spēj izveidot apkārtējo ainavu kādam ikdienišķam notikumam, kas satricina un būtiski izmaina varoņa dzīvi. Arī Hemingvejs… Man viņa īsie stāsti patīk labāk nekā romāni, jo viņš rīkojas ļoti līdzīgi: izveido veselu stāstu – aisberga virsējo daļu –, kaut viss būtiskais un simboliskais peld apakšā. Kad pati rakstu, sāku saprast to, kā citi veidojuši savus tekstus, – saredzu to amatniecības pusi, literatūru vairs netveru tikai kā foršu lasāmgabalu. Es arī cenšos pēc iespējas mazāk pateikt vārdos, bet iedot to sajūtu – tas ir visbūtiskākais.

 

Tu minēji rakstīšanu ar „sirds asinīm”. Vai tava pirmā grāmata ir autobiogrāfiskāka nekā otrā?

Es vairāk biju domājusi nevis autobiogrāfiskumu, bet gan rakstīt, neko īsti nezinot par rakstīšanu. Tagad man ir grūti palasīt Ledus apelsīnu, jo redzu visas kļūdas. Esmu mazliet attīstījusies un zinu, ko vajadzēja parādīt, ko ne. Bet toreiz tas bija ar sirds asinīm rakstītais – vietām grumbuļains, kaut kas nav izvilkts līdz galam… Bet pirmajai grāmatai arī jābūt kā atspēriena punktam. Otrajā grāmatā stāsti jau ir krietni izdomātāki. Iestājies otrais līmenis – reizēm jau tie paši tevi ved. Par manu autobiogrāfiskāko stāstu Tumsa man jāpateicas Punctum, kas uzaicināja mani piedalīties stāstu vakarā par bērnības atmiņām. Toreiz gan stāsts izskanēja ar citu nosaukumu. Es nevarēju iedomāties, ka rakstīšu šādu stāstu, pati nebūtu sadūšojusies, bet tas man ļoti palīdzēja, zināmā mērā arī terapeitiski. Bērnu cietsirdība joprojām ir aktuāla, un, iespējams, šāds stāsts kādam arī šodien var palīdzēt. Par laimi, mana mamma saprata, ka tas ir literārs darbs, kas balstīts patiesos notikumos. Ka tas man ir bijis vajadzīgs. Skaidrs, ka viņas atmiņās, protams, tas šķitis mazliet citādi.

Piemēram, Pāvels Sanajevs, Alise Manro vai Vizma Belševica arī stāstus par savu bērnību uzrakstīja diezgan vēlu. Kā teica Belševica Rīgas Laika intervijā – jo tas ir vienīgais, par ko tev ir skaidrība. Tu esi pieaudzis, daudz pieredzējis, kaut ko pārvarējis, sapratis, raugies uz bērnību ar distanci un tver laukumu plašāk. Protams, tad stāsti arī sanāk ironiski un viegli, ietverot pārdzīvojumus starp rindiņām, kaut apzinies, ka no bērna skatpunkta tie varbūt būtu arī šausmu stāsti.

 

Esi gatava rakstīt romānu par sevi?

Nē, par savu dzīvi gan ne, negribu ieslīgt paštīksmē. Kaut gan nekad nevar zināt. Bet romānam es gatavojos. Atceros, ka Ilmārs Blumbergs reiz teica: kad tu radi, tā ir tāda enerģija, nestāsti nevienam! Man arī par to negribētos runāt. Vienīgi ir pilnīgi droši – tas būs no vīrieša skatpunkta, par man nepazīstamu nodarbošanos, ko tagad uzcītīgi pētu. Parasti roku dziļi. Ja man kaut kas nav skaidrs, es ļoti ilgi urbjos cauri. Piemēram, ja līdz galam nesaprotu, kas notiek ar pusaudzi manā stāstā, runāju par to ar psihoterapeitiem. Reizēm arī parunājos ar saviem tēliem. Un no tā var iznākt laukā kaut kas pilnīgi kreizī, kas nostrādā. Es nemāku distancēties no saviem varoņiem, man ar viņiem ir jāsaaug, un tas var būt diezgan sāpīgi, bet tas ir vajadzīgs, lai stāsts izdotos.

Man vienkārši ir sajūta, ka šis romāns ir jāuzraksta. Dažreiz ir tāda sajūta, ka jāuzraksta par konkrētām situācijām un cilvēkiem, jo ir skaidrs, ka viņi paši nerunās vai arī nevar pastāstīt.

 

Kāpēc no vīrieša skatpunkta?

Iepriekš arī esmu rakstījusi no vīrieša skatpunkta. Tas nešķiet pārlieku sarežģīti. Savos 48 gados esmu sastapusi daudzus cilvēkus, vienmēr vērojusi dzīvi, labi atceros detaļas. Kad rakstu, dažādi prototipi un nianses uzaust atmiņā. Patiesībā jo īsāks stāsts, jo ilgāk tas rakstās, – vairāk jāstrādā ar niansēm. Es rakstu ļoti lēnām, varu ātri uzrakstīt „skeletu”, bet filēšanas procedūra man ir vistuvākā – tad nāk laukā visinteresantākās lietas.

 

Biju patīkami pārsteigta, ka otrajā grāmatā esi pievērsusies tik īsas formas stāstiem.

Mani patiesībā ļoti iespaidoja Mikolaja Ložiņska Grāmata. Tas ir pārsteidzoši, kad veselas dzimtas stāsts izklāstīts īsā formā, vienkāršā valodā, tik spēcīgi un dziļi saviļņo, it kā būtu blakus stāvējusi, vissīkāko varoņu iekšējo tektoniku līdz kaulam piedzīvojusi. Tā ir meistarība, uz ko man gribētos virzīties. Kā lasītāja esmu ierauta šajā procesā tik dziļi, ka rodas iespaids, ka izmaiņas notiek manī pašā. Tā ir meistarība, uz ko man gribētos virzīties.

Vispār man sākumā šķita, ka rakstīšu diezgan cakaini un dekoratīvi, bet tagad saprotu, ka es tā nemaz nevaru. Ja jūtu, ka kāds vārds ir saturiski neiederīgs, kaut arī ritmiski skanīgs, es to nelietoju.

 

Tāpēc tavi stāsti šķiet tik kinematogrāfiski.

Nevaru noliegt, ka mani visvairāk ir ietekmējušas trīs mākslu mūzas – literatūra, vizuālā māksla un kino. Es jau kopš bērnības, cik nu bija iespējams, gāju uz kinoteātri. Kad Osvalds Zebris Literārajā akadēmijā lasīja manus darbus, viņš arī teica, ka saskata kinematogrāfisko detaļu atainojamību. Man nav būtiski sīki un smalki aprakstīt detaļas pašas par sevi, bet sasaistīt varoņa iekšējo pārdzīvojumu ar to, kā viņš tajā brīdī redz telpu. Ir noticis dramatisks lūzums, un ieraugi mazu kvadrātiņu uz paklāja, ko iepriekš nepamanīji. Piemēram, stāstā Apelsīns ieliku konkrētu virtuvi no savām bērnības atmiņām. Arī par saviem varoņiem es reizēm domāju asociatīvi. Piemēram, stāstā ienāk sieviete ar Džuljetas Mazīnas vaibstiem. Protams, ka es nerakstu par Kabīrijas naktīm, drīzāk pārnesu šīs filmas manī radīto emocionālo pārdzīvojumu uz stāsta notikumu ar klusu cerību, ka kādam lasītājam arī radīsies līdzīgas sajūtas. Neko nevar darīt – filmas un gleznas, kas mani saviļņojušas, kļūst par daļu no manis un iespaido to, ko rakstu.