intervijas
— Atmaskot Sniegbaltīti
08/04/2019
Te drīzāk runa ir par vispārinājumu emocionālai alkatībai, alkām un to sadursmei.
Saruna ar multimediju mākslinieci un dzejnieci Jeļenu Glazovu notika dažas dienas pēc viņas trešā dzejoļu krājuma Алчность/Alkatība (Valters Dakša, 2019) atvēršanas. Alekseja Muraško noformētajā izdevumā, kas publicēts programmas Mūsdienu dzeja ietvaros, lasāmi gan oriģināldarbi krievu valodā, gan Arvja Vigula latviešu atdzejojumi. Grāmatā iekļautie darbi, kas uzlūkojami kā jaunākie latviešu postmodernās dzejas paraugi, skubina domāt par mākslas, ideoloģijas, dzimtes un ķermeņa attiecībām, kā arī aicina uzdot jautājumus par cilvēcības iespējamību 21. gadsimtā (un tālākā nākotnē).
Ivars Šteinbergs
Tavās performancēs regulāri tiek apvienoti izpausmes mediji. Vai tu velc robežas starp, piemēram, mūziku un tekstu, vienam atvēlot centrālu, otram – perifēru nozīmi? Vai drīzāk šādas robežas nemaz neuztver?
Manā uztverē nav nošķīruma. Tas viss ir homogenitātē, un tajā nav hierarhiskuma. Tā vienkārši ir radoša izpausme, kurā ir dažādi reģistri. Piemēram, vārds vai attēls, vai skaņa. Un man tie visi ir vienlīdzīgi, visiem ir vienāda vērtība.
Bet tad, kad izdota grāmata, dzeja tiek pozicionēta kā nošķirta un tātad – nošķirama.
Jā, kaut kas tiek nošķirts un pasniegts kā pašpietiekams, un šajā gadījumā tas ir teksts. Protams, tajos brīžos, kad esmu ar grāmatu rokā, kad rakstu, strādā reģistrs, kas darbojas ar tekstuālo valodu, bet tas nenozīmē, ka pēkšņi vairs neesmu māksliniece.
Kā tu raksturotu to, kas izmainās performancēs? Kad uzstāšanās laikā reģistri saplūst, ko jaunu rada saplūsme?
Notiek dažādu mediju mijiedarbība, un tādā veidā panākts jauna līmeņa produkts, citas pakāpes sintēze. Tas ir īstais vārds – sintēze. Tas savukārt uzsver hierarhijas neesamību. Kā jau teicu, viens reģistrs netiek nodalīts kā vērtīgāks par citiem.
Alkatības noslēguma daļā tava dzejas balss nododas tiešai refleksijai par mākslas un dzīves attiecībām. Pastāsti par teorijas nozīmi tavā rakstībā un jaunāko dzejoļu tapšanas jeb „izpētes” procesu!
Tā noteikti bija izpēte. Viens no tematiem, kas mani interesē, ir refleksija par mākslas pasauli, un tas droši vien atspoguļojas manos tekstos, visbiežāk ar ironisku attieksmi. Iedvesmas avots lielā mērā bija Marlēnas Dimā (Marlene Dumas) daiļrade. Viņa ir gleznotāja no Dienvidāfrikas, kas pārcēlusies uz Nīderlandi. Viņas darbos ir daudz pašrefleksijas, un manos tekstos viņa bieži ir citēta gan tieši, gan netieši. Es uzskatu, ka pašrefleksija ir viena no mūsdienu dzejas pazīmēm. Rakstībai ir jābūt pašrefleksīvai, jo tādējādi iespējams apzināties savu vietu pasaules literatūrā.
Pieminēji ironisku attieksmi. Te ir vietā jautāt par krājuma noformējuma koncepciju…
Jā, pie noformējuma „vainīgs” ir Aleksejs Muraško. Pēc pirmajiem variantiem mēs nonācām tieši pie tā, ko gribēju, – kaut kā ļoti spilgta. Viņš meklēja dažādus alkatības jēdziena skaidrojumus un atrada kādu dzejoli, kurā alkatība salīdzināta ar čūsku. Un tas saskanēja arī ar maniem tekstiem, jo tajos figurē gan dažādas himeras, gan citas zoomorfas figūras.
Pēc kāda principa grāmatā numurētas lappuses? Pieņemu, ka arī numerācijā saskatāma kāda dimensija krājumā izvērstajai patērētājsabiedrības kritikai.
Jā, numerācija ir arī dzejoļu „cenas”. To summa ir 99,99, kas tādējādi izceļ alkatības tēmu.
Kad intervēji krievu dzejnieci Gaļinu Rimbu, viņa par Krievijas un postpadomju literāro telpu sacīja, ka „rakstība šobrīd nonākusi pie tā, lai patiešām pamatmasu līmenī cīnītos par iespēju radīt kopīgu solidaritātes valodu un alternatīvus (kapitālistisko un ideoloģisko mašīnu vēl nepiesavinātus) komunikācijas veidus”.1 Savukārt, lasot tavu grāmatu, man šķita, ka tajā var uztvert šaubas par rakstības iespējām izbēgt no „kapitālistiskas mašīnas”…
Es to tā īsti nebiju domājusi. Es drīzāk piekrītu Rimbu. Bet, protams, jāņem vērā, ka viņa pauž tieši savu skatījumu. Es pati par sevi domāju citās kategorijās, lai gan viņas pozīcija ir ļoti skaidra un skaista. Tā ir ideālistiska pozīcija, bet tā galvenokārt jau attiecināma uz viņu.
Mani interesēja, vai tu piekrīti viņas izteikumam, jo gan vairāki tavi dzejoļu varoņi, pat labu gribēdami, kļūst pārdodami, tiek fetišizēti vai top kā citādi pakļauti, gan arī pati māksla tavos dzejoļos tēlota pesimistiski.
Tas, ko es gribēju panākt, bija atmaskot kapitālisma tēlu sistēmu. Ironizēt par kapitālisma dažādajām izpausmēm. Spilgtākie piemēri man ir Merilina Monro un Sniegbaltīte. Tie ir kā masu kultūras arhetipi, un es cenšos ar viņiem strādāt tieši tādēļ, lai atmaskotu kapitālisma mehānismus. Un, tā kā tas ir atmaskošanas process, tad jā, var teikt, ka savā ziņā Rimbu piekrītu.
Šajā grāmatā esi domājusi par vienotu stilistiku, un pārdomātību var manīt arī dzejoļu vienotajā formā…
Grāmata ir sarakstīta piecu gadu laikā, no 2014. līdz 2018. gadam, un šajā laikā rakstīju mērķtiecīgi, domādama un zinādama, ka man jārada materiāls grāmatai, tādēļ arī piedomāju pie konsekvences. Un šai grāmatai redaktore biju pati. Tā ir būtiska atšķirība no manas pirmās grāmatas, ko turklāt uztveru drīzāk kā popūriju.
Vai būt pašai par savas grāmatas redaktori bija vieglāk?
Jā, noteikti.
Vai tev ir svarīgi tekstā pozicionēt vēstītāju kā sievišķu? Respektīvi, kādā mērā, rakstot grāmatu, pievērsi uzmanību diskusijām par sievišķo rakstību?
Manā izpratnē cilvēka apziņā nav starpības starp „sievišķo” un „vīrišķo” domāšanu, tāpēc es neizjūtu vajadzību īpaši akcentēt „sievišķo” rakstību. Šajā grāmatā tas neparādās, bet iepriekšējā grāmatā es atsevišķos dzejoļos rakstu vīriešu dzimtē. Tā vietā jaunākajā grāmatā ieviešu vairākus tēlus, kas ir brīvi no dzimuma, transdzimuma cilvēkus. Tas ir kā postulāts – brīvība no dzimuma. Tā kā šeit parādās šādi varoņi, man vairs nav vajadzības runāt dzimtes ziņā neitrālā valodā.
Tomēr grāmatas priekšpēdējā dzejolī, šķiet, alkatība pielīdzināta vīrišķajam un pārvērtības – sievišķajam.
Nē, tā ir tikai tava interpretācija. Es uz to skatījos kā uz emocijām, un šos abus tēlus neasociēju ar vīrišķību vai sievišķību. Te drīzāk runa ir par vispārinājumu emocionālai alkatībai, alkām un to sadursmei.
Zinu, ka mūzikā tev būtiska ir balss – kādā intervijā esi teikusi, ka vēlies, lai kompozīcijas avots ir kas organisks, nevis digitāls.2 Ķermenis un tā reprezentācija ir bijusi svarīga tēma gan vairākos tavos vizuālajos darbos, gan arī jaunākajā grāmatā. Tas izpaužas, piemēram, jau pieminētajos varoņos, kas iemieso plūstamību. Tomēr tēlota arī ķermeņa objektivizēšana – dažādās izpratnēs –, un tas tavos tekstos, man šķiet, sasaistīts ar vispārīgu cilvēcības zaudēšanu. Kādā veidā un vai dzeja spēj lasītājā atgriezt ķermeniskuma pieredzi un kāpēc tas ir svarīgi?
Nu, par to var likt reflektēt. Par to ir jāliek domāt. Esi pareizi pamanījis, ka ķermeniskumam man ir liela nozīme, tas ir viens no tematiem, ar kuriem es esmu strādājusi un strādāju joprojām. Un, jā, es gribu, lai lasītāji sajūt ķermeni un pievēršas šiem jautājumiem. Piemēram, vienā dzejolī es izmantoju protēzes tēlu, ko var uztvert kā cilvēka ķermeniskuma dekonstrukciju. Tur parādās arī ginoīdi. Principā visi tie tēli, tas viss kopā ir drīzāk jautājums par tā dēvēto transhumānismu. Par to, kas notiks ar cilvēku pēc cilvēka. Mani ļoti interesē šis jautājums, un tas neizbēgami saistās ar ginoīdiem un dažādām mehāniskām būtnēm. Mani interesē un iespaido arī zinātniskās fantastikas kino un literatūra. Piemēram, Aleksa Gārlanda (Alex Garland) Ex Machina (2015), kas netieši citēta arī grāmatā. Protams, iespaidojos arī no popkultūras. Mani interesē, kas tieši notiks ar cilvēku pēc mums – kā cilvēks tiks „apgreidots”, kādi ir postcilvēki? Es skatos uz to sliktāko iespējamo scenāriju un mēģinu to reprezentēt šajos tekstos, lai lasītājs par to aizdomātos.
Kāds ir sliktākais iespējamais scenārijs?
Nu, tieši par to ir jālasa grāmatā.