punctum

Literatūra un kultūra

Mīļais latvieti, celies nu, topi gaišs!

Māra Grudule

26/06/2019

 

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

 

Lasīšanas vēsture zviedru laikā: no poļu-zviedru kara līdz latviešu Bībeles otrajam izdevumam (1739)

 

Reformācija, kas, tēlaini izsakoties, atver Bībeli plašam interesentu lokam, vairo lasītāju skaitu. Lasīšana pamazām kļūst par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Tā Zviedrijā ap 1680. gadu prot lasīt katrs otrais, kā vīrieši, tā sievietes.1 Līdz ar tipogrāfiju un papīrrūpniecības attīstību grāmatas kļūst arī lētākas, papīrs – plānāks, lokanāks, tas labāk turas kopā ar vākiem, zūd sprādzes un ķēdes. Grāmatas vieglāk novietot plauktos. Pieaug bibliotēku loma izglītības sistēmā un intelektuāļu namos. Baroka laikmets ir moderno bibliotēku sākums. Franču jezuīts Klods Klemenss (1596–1643) asociē bibliotēku ar museum jeb mūzu mitekli.2 Plašas un gaišas ir bibliotēku telpas, nereti apļa formā ar blīvām plauktu rindām gar sienām četru piecu metru augstumā, ar ērtu augšējo galeriju un logu rindām virs tās – kā sera Tomasa Bodleja bibliotēka Oksfordā (1610–1612) un hercoga Augusta bibliotēka Volfenbitelē (1705–1710). Bibliotēku interjerus papildina globusi, astronomiskie instrumenti, skulpturāli veidojumi. Arī Baltijas muižās un pilīs bibliotēkas iegūst savu atsevišķu telpu. Tā 1721. gadā Dundagas mācītājs Jakobs Frīdrihs Bankavs (?–1725) Dundagas pilsmuižai veltītajā slavas dziesmā piemin arī bibliotēku jeb „grāmatu labirintu, kurā ne viens vien sirdīgs puišelis dabūjis „redzēt elli un debesis””.3 Par Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas bibliotēkas arhitektonisko formu ziņu nav, toties ir saglabājies krājuma katalogs no 18. gadsimta sākuma, kad Ziemeļu kara laikā bibliotēka tiek izvesta uz Pēterburgu un nonāk Krievijas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas rīcībā. Kurzemes hercogu bibliotēkā ir nepilni 3000 grāmatu un ap 70 manuskriptu. Grāmatu vidū arī virkne izdevumu latviski  –  Georga Manceļa sprediķi (1654), latviešu luterāņu rokasgrāmatas (1631 vai 1643, 1685), latviešu Bībele (1689), kā arī latviešu valodas gramatika (1685) un kāda latviešu valodas vārdnīca.4 Salīdzinājumam – Rīgas pilsētas bibliotēkā dažus gadu desmitus vēlāk ir gandrīz 8000 grāmatu, neskaitot manuskriptus un sīkiespieddarbus.5 Palielinājies tipogrāfiju skaits  –  17. gadsimta otrajā pusē Rīgā darbojas kā pilsētas, tā karaliskā tipogrāfija. Sava tipogrāfija un grāmatveikals kopš gadsimta vidus ir arī Kurzemes hercogistes galvaspilsētā Jelgavā. Abiem pēdējiem dzejojumā Jelgava 1686. gadā jūsmīgas rindas velta hercogu bibliotekārs un Jelgavas skolas skolotājs Kristiāns Bornmanis  (1639–1714): 

Driksas krastā atrodas arī galma drukātava,
Mākslas, dailes gudrības dārgumiem tur gala nava,
Lai ar darbošanās grūta, prāta augļi plūst un plūst,
Tos uz svešām zemēm sūta, kur tie jaunu dzīvi gūst.
Skaistā grāmatnīcā var sagādāt ikviens sev prieku,
Gudrība tur viņu skar, smeļ no tās viņš pilnu sieku.6

Grāmatu drukātava un grāmatveikals līdzās skolai, baznīcai un aptiekai kļūst par klasisku urbānās vides sastāvdaļu. Iepazīstoties ar pasauli, grāmatnieku vidi sev atklāj arī skolas bērni. 1682. gadā Rīgā nāk klajā čehu pedagoga Johana Amosa Komenska (1952–1670) trīsvalodīga ilustrēta enciklopēdija Acīmredzamā pasaule (Orbis sensualium pictus) vācu, poļu un latīņu valodā. Tajā iepriekš minētā Klemensa garā bibliotēka tiek dēvēta par museum jeb mūzu mitekli, kurā, noliecies pār grāmatām, strādā pētnieks jeb studiosus

J. A. Comenius. Orbis sensualium pictus. Riga, 1682. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Savukārt piētisma iedibinātājs Johans Arnts (1555–1621) baltu lapu, kas nav izjutusi tipogrāfijas preses smagumu, izmanto līdzībai ar dvēseli, kas nepazīst krusta koka smagumu.7

J. Arndt. Viergeistreiche Bücher vom Wahren Christentum. Riga, 1679. Paraksts zem attēla: „Neiespiests [dzīvei] nepiemērots.” Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Lasīšana ikdienā: avīzes un padomu grāmatas

Līdz ar ģeogrāfiskajiem atklājumiem un tirdzniecības sakaru pieaugumu lasītājos pieaug kāre pēc informācijas. Jau kopš 16. gadsimta vidus rīdzinieki lasa kalendārus, ar nākamā gadsimta sākumu – arī avīzes. Atbilstoši Eiropas tradīcijai pirmās avīzes ir īslaicīgi izdevumi, veltīti kādam konkrētam notikumam, piemēram, kara gaitu izklāstam. Senākā Rīgas avīze saglabājusies no 1606. gada ar nosaukumu Patiess jauns laikraksts par šausmīgo kauju starp turkiem un Persijas ķēniņu [..], pirmoreiz drukāts Rīgā 1606. gadā.8 Dažus gadus vēlāk cita avīze informē par Rīgas aplenkumu poļu-zviedru kara laikā.9  Regulāru Avizen jeb avīžu izdošanu pārrunā Rīgas tipogrāfs Gerhards Šrēders ar papīra ražotāju Bekeru 1632. gada vasarā – tās nāktu klajā reizi nedēļā 500 eksemplāru tirāžā, tomēr tas tā nenotiek.10 Tikmēr rīdzinieki lasa arī Kēnigsbergas Avīzes (Königsbergsche Avisen), kas divas reizes nedēļā pasta ratos atceļo tieši no Kēnigsbergas līdz Rīgai. Diemžēl zviedriem naidīgās politikas dēļ pēc Zviedrijas karaļa pavēles Kēnigsbergas Avīzes 1680. gadā Rīgā konfiscē. Bet rīdzinieki pie avīzēm ir jau pieraduši, un beidzot ar 1681. gada janvāri nāk klajā jauns laikraksts Rīgas Pirmdienu (Ceturtdienu) Ierastā Pasta Avīze (Rigische Montags (Donnerstags) ORDINARI Postzeitung), kas uzskatāma par priekšteci Rīgas Jaunākajām Ziņām (Rigische Novellen), pirmajam ilglaicīgajam preses izdevumam Rīgā (1681–1710). Tās lasītāju informē galvenokārt par notikumiem ārzemēs. Tā 1697. gadā no avīzes 101. numurā drukātajām ziņām tikai 14 korespondencēm ir lokāls raksturs –  par ugunsgrēku Valmierā, par kāzām, kristībām, saderināšanos un nāvi Rīgā u. tml. –, bet, piemēram, Pētera I vizīte Rīgā tā paša gada pavasarī avīzes slejās vispār nav pieminēta.11 Kurzeme savu pirmo laikrakstu sagaidīs tikai 18. gadsimta vidū.

Iepriekš kalendāros publicētie praktiskie padomi 17. gadsimtā izveido jaunu žanru – t. s. mājas tēvu literatūru. Pēc postošajiem kara un mēra gadiem lauku saimniecības stāv tukšas, tajās ienākušie ļaudis – nereti bijušie pilsētnieki – saimniekošanas jautājumus nepārzina. Viņu iedrošināšanai un pamācīšanai domāta Mālpils un Nītaures, vēlāk arī Suntažu mācītāja Salomona Guberta (?–1653) Ekonomikas stratēģija jeb Lauksaimniecības students (Stratagema Oeconomicumoder Ackerstudent, 1645), pirmā jaunā žanra grāmata Baltijā. Tā tiek acumirklī izpārdota un piedzīvo vēl četrus atkārtotus izdevumus, turklāt vēl simt gadu vēlāk Krievijas imperatores Elizabetes kabinetsekretārs Ivans Čerkasovs lūdz Mihailam Lomonosovam to tulkot krieviski. Guberta padomi ieinteresē arī skotu lauksaimniekus.12 Guberts stāsta par lauku darbiem, putnu, dzīvnieku un zivju turēšanu, ēku celšanu un sveču liešanu, kā arī piedāvā savas ēdienu un ārstniecības līdzekļu receptes. Grāmata orientējas uz vietējo vācu lasītāju – Guberts nevairās no latviešu zemnieku dzīvesziņas atspoguļojuma, brīvi bez vācu tulkojuma citē latviešu vārdus un pat atsevišķas frāzes – acīmredzot parocīgākai vāciešu saziņai ar vietējiem zemkopjiem. Uz latviešu un vācu telpu kā saimniekošanā vienotu sistēmu norāda arī grāmatas beigās mājas svētbrīžiem pievienotie teksti – dziesmas vācu un latviešu valodā. Labs mājas tēvs ir ne tikai čakls zemkopis, bet arī saimes dvēseļu gans.

 

Sieviete Baltijas vācu literārajā ainavā

17. gadsimtā lasītāja un tekstu radītāja lomas joprojām pārklājas. Lasītājs strādā: svītro, pasvītro un izraksta, lasīto radoši pārkārto un papildina un rada jaunu tekstu. Cicerona invenire („atklāt”) nozīmē atrast to, kas var no izlasītā noderēt lasītājam pašam, nākamie divi soļi – dispositio („novietošana”) un elocutio („izrunāšana”) – nozīmē teksta organizēšanu jeb sakārtošanu un konkrētās vielas pārvēršanu jaunā verbālā formā.13 Dzeja ir alūziju māksla, teksta atpazīstamība, rakstītāja vārdspēles sagādā prieku arī lasītājam to uztveres un izpratnes procesā. No reformācijas gadsimta humānistu sacerējumiem šī tradīcija pārceļas uz baroka laikmetā ziedu laikus piedzīvojušo gadījuma dzeju – veltījumiem ģimenes svinībās (kristībās, kāzās, dzimšanas dienās), sērās (bērēs), saistībā ar zinātniskā grāda iegūšanu un grāmatas izdošanu. Gadījuma dzeju raksta, sekojot tradicionālai struktūrai un aizplīvurotā veidā ietverot elementus no adresāta dzīves, cildinot viņa labās īpašības un dažkārt pavelkot uz zoba arī sliktās. Gadījuma dzejas sacerētāju vajadzībām veikali piedāvā krājumus ar alfabētiski sakārtotiem atslēgvārdiem – mīlestība, draudzība, vara, vientulība, amats, drosme, ķermenis, slimības, nāve, karš, dziesma utt. Tiem pievienotas sinonīmu virknes, simbolu skaidrojums, metaforiski izteicieni un plaša citātu galerija, sākot ar Bībeli un antīkā laikmeta sacerējumiem un beidzot ar laikabiedru dzejas un prozas fragmentiem. Mihaela Bergmana krājumā Dzejiska vācu dārgumu krātuve (Deutsch esarearium poeticumoder poetisches Schatzkammer, 1675) atslēgvārdi izkārtojušies tematiski un alfabētiski vairāk nekā 1330 lappusēs, citātos dzejas rindojas cita aiz citas, nav jāmeklē pat atskaņas. Bergmana laikabiedrs dzejnieks Gotfrīds Vilhelms Zakers (1635–1699) par šādu dzejošanas manieri raksta: „[..] ņem no katra, kas tevī izsauc izbrīnu un kas, pēc tavām domām, ir tas labākais, lāpi un izšuj ar baltu uz melna, ar zaļu uz sarkana, no labās uz kreiso: tad ikvienam ar rokām un kājām būs jāatklāj savs pārsteigums par tavu poētisko iedvesmu, par tavām vārdu straumēm un daiļrunību un tavs dzejolis liksies tik negaidīti krāšņs kā paradīzes putns vai Austrumindijas papagailis”.14

Baltijas vācu dzejai laikmeta mode neiet secen. Gadījuma dzeja glabā pirmo dzejnieču  sieviešu vārdus. Rīdziniece Ģertrūde Pafrāte gadsimta vidū saraksta trīs dzejoļus – divus apsveikumus kāzās (Rīgas rātes sekretāram un Jelgavas skolas konrektoram) un vienu sēru dzejoli (Vidzemes ģenerālgubernatora dēlu bērēs). Saviem dzejoļiem vācu valodā viņa pievieno moto un noslēguma rindas latīniski. Pirmajā brīdī Pafrātes sacerējumi pārsteidz ar bagātīgu alūziju loku  un rada iespaidu par sacerētāju kā izcili izglītotu dzejnieci  jeb  poeta docta.((Kaur K. Dichtende Frauen in Est-, Liv- und Kurland, 1654–1800. Tartu: Tartu Ülikool, 2013, S. 53)) Dzejoļiem ir pārdomāta struktūra un trāpīgi izvēlēta argumentācija, to idejiskais balsts meklējams stoiķu filozofijā. Pafrāte atsaucas uz Bībeli un apokrifiem, Ciceronu, Seneku, Aristoteli, Roterdamas Erasmu, Horāciju, Bernardu no Klervo utt. Tomēr Pafrātes bagātīgās tēlainības un alūziju avots ir viens – viņa ir lasījusi Jozefa Langes Polyanthea nova (1645), iepriekš minētā Bergmana izdevumam līdzīgu sējumu, kas gadsimta vidū ir pārdošanā arī Rīgā. Pafrātes dzejoļi, balstīti atslēgvārdos Concordia, Mors, Luctus, Misericordia, Amicitia, Matrimonium, gan liecina par labām latīņu valodas zināšanām, bet ne par patstāvīgām literatūras un filozofijas studijām.15 Dažus gadus vēlāk divus sēru dzejoļus saistībā ar Kurzemes hercogienes Luīzes Šarlotes aiziešanu mūžībā publicējusi arī rīdziniece Judīte fon Alkensa. Savukārt Rīgas ārsta, bāreņu sekretāra, zviedru garnizona un vēlāk arī Zviedrijas karaļa miesas ārsta meita Ģertrūde Kālena apjomīgā sacerējumā sumina savas māsas līgavaini kāzās.16 Divdomīgais dzejoļa nobeigums, kurā apspēlēts dzimuma jautājums, vedina domāt par pašas sacerētājas siltām jūtām pret māsas izredzēto:

Tā [no]vēl tagad – kā klājas – kāds draugs, kuru taču gan pazīst
Un kurš viņu pazīst, [kaut] sauc tikai par draudzeni,
Kura gan ir precību gados [tieši: vīram gatava] un tomēr negrib būt vīrietis,
Brīva no vīriešu mīlestības un dzīvesveidā tikumīga.17

Ģertrūdes Kālenas (Cahlen) dzejoļa noslēguma rindas ar autores iniciāļiem un to atšifrējumu rokrakstā. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Baltijas vācu sievietes 17. gadsimta otrajā pusē debitē arī prozā. Bībeles un garīgo rakstu lasīšana, dziedāšana un reflektēšana – lasīšana un rakstīšana kā pašanalīze – rada jaunu literatūras slāni – tā saucamo celsmes literatūru, kas domāta ikdienas garīgiem pārdomu mirkļiem vienatnē vai draugu pulciņā. Celsmes literatūra jūtīgi reaģē uz katra indivīda vajadzībām. Vācu literatūrā ienāk apzīmējums Leselust („lasīšanas prieks”). Iespējams, pirmā to lieto Katrīna Regīna fon Greifenberga (1633–1694) savā reliģisku meditāciju krājumā (1672), saistot ar Jēzu kā dzīvības grāmatas lasīšanu un arī ar lasīšanu vispār.18 1664. gadā kurzemniece Anna fon Meduma publicē grāmatu Garīgs jūdu brūču ārsts (Geistlicher jüdischer Wundtbalsam) – plašam lasītāju lokam adresētu traktātu, kas aicina ebrejus konvertēties kristietībā un kristiešus – mudināt ebrejus to darīt. Fon Meduma savu izvēli skaidro ar Dieva aicinājumu.19 Savu garīgu meditāciju krājumu Garīgs dziedinošs plāksteris un dvēseles zāles (Geistliches Heil Pflaster und Seelen-Artzney, 1677) laiž klajā arī suntažniece baronese Katarīna Gillenšērna (pirms 1620–1683), divas laulības pārlaidusi četrpadsmit bērnu māte un literāte.20 Gillenšērna ir viena no retajām baroka laikmeta Baltijas vācu literātēm, kuras ģimenes portrets ir aplūkojams joprojām.

Gillenšērnas un viņas ģimenes epitāfijas fragments, Broces akvarelis. Vērīgs lasītājs pamanīs sarkanus krustiņus – pēc senlaiku modes tā apzīmēti mirušie ģimenes locekļi. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Gillenšērnas grāmatai ir bijis savs lasītājs, par to liecina ieraksti – tai skaitā titullapā parakstījies kāds Johans Sarnovs.

Katarīnas Gillenšērnas garīgais dziedinošais plāksteris. Rīga, 1677. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Latviešu valoda – lasīšanas valoda

17. gadsimts pēc zviedru-poļu kara Kurzemē un Vidzemē atnāk ar luterāņu baznīcas nostiprināšanos. Vācu mācītāju dievvārdi latviešu draudzei kļūst par iknedēļas pienākumu. Bez latviešu valodas zināšanām saruna ar draudzi nav iespējama, ar sliktām zināšanām tā ir apgrūtinoša. Ārpus dievkalpojuma mācītājam jāveic arī pastorālais darbs, viņš nonāk latviešu zemnieku sētā. Tieši ar šo laiku – 17. gadsimta pirmo pusi – saistīts Georga Manceļa pazīstamais teiciens – Kas zina, ko tas Vāczemes kaķis saka.21 Tirdzniecības sakariem pieaugot, izbūvējot ceļus un tiltus, sakārtojot pasta satiksmi, pārvietošanās Baltijā kļūst arvien intensīvāka. Arī tā diktē nepieciešamību pēc latviešu valodas grāmatām – vārdnīcām un gramatikām. Un lauku mācītājmuižās aizsākas latviešu valodas izpēte. Pirmo vācu latviešu vārdnīcu (1638) – pirmās nepieciešamības instrumentu – laiž klajā Georgs Mancelis (1593–1654). Tā sastāv no trim daļām – tradicionālas tulkojošās vārdnīcas, sarunvalodas vārdnīcas un desmit sarunu paraugiem. Virzoties no vienkāršākā uz sarežģītāko, no atsevišķa vārda tulkojuma uz iespēju likt lietā uzreiz gatavu frāzi, Mancelis apmierina gandrīz vai katra tās lietotāja vajadzības. Izdevums ir ļoti populārs, visas trīs daļas vai arī kāda no tām bieži atrodama konvolūtos jeb vairāku grāmatu kopsējumos: Manceļa vārdnīca kopā ar pirmo latviešu valodas gramatiku (1644) (Upsalas bibliotēkā), Manceļa desmit sarunas – ar Georga Dresela latviešu gramatiku (1685, LNB R), Manceļa vārdnīcas pilns izdevums kopā ar Zālamana pamācībām latviski (1637, LU AB MR) u. tml. Pēdējās priekšlapā pirmoreiz latviešu izdevumā ieraugām cilvēku ar grāmatu rokās – gudrais ķēniņš Zālamans sēž tronī –, un turpat blakus arī teksts: „[..] tie vientiesīgi saprotīgi un tie jaunekļi prātīgi un gudri top. Kas gudris ir, tas klausās und top labāks und kas prātīgs ir, tas liekās sev sacīties.”

Zālamana sakāmvārdu tulkojums. Ilustrācija. Rīga, 1672. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Gandrīz vienlaikus ar Manceli pie latviešu valodas gramatikas strādā Kokneses un vēlāk Aizkraukles mācītājs Johans Georgs Rehehūzens (mir. ap 1650), to izplatot rokrakstā jau ap 1630. gadu un laižot klajā 14 gadus vēlāk, kā viņš pats norāda, „[..] lai modinātu prieku un baudu, apgūstot šīs valodas iemaņas”.22 Arī Rehehūzens gramatikai pievieno nelielu frazeoloģijas daļu latviešu un vācu valodā. Arī Rehehūzens, tāpat kā Mancelis, savas desmit sarunas sāk ar ceļojuma tēmu – ar situāciju, kurā šāda grāmata acīmredzot visvairāk nepieciešama, jo vācietis ir ienācis latviešu zemnieka mājās. Ja vēl ne pateikt, tad vismaz ir iespēja izlasīt labi pazīstamajā gotiskajā rakstībā un tikt ar situāciju galā. Kā raksta Rehehūzens, kad „maltīt” paēdis un kādu „stopiņ” alus ir izdzēris, iejūdz un brauc atkal tālāk”.23 Ar Rehehūzenu un Manceli maisam gals ir vaļā – ir avoti, par kuriem diskutēt, viela, kuru papildināt un uzlabot. Kam vien ass prāts, dzirdīgas ausis, labas citvalodu zināšanas, tas lasa un pēta jau esošo, iesaistās latviešu gramatikas pilnveidē un vāc latviešu vārdus un izteicienus. Nekad iepriekš latviešu valodas gramatika nav tikusi fiksēta rakstu formā, priekšstats par visai sarežģīto deklināciju sistēmu un darbības vārdu locīšanas bagātīgākajām iespējām jārada no mutvārdiem. Pa mācītājmuižām klejo manuskripti un vēstules, jau publicētām grāmatām seko jauni izdevumi, gramatiski precīzāki,  izteiksmē pilnīgāki. Viņus visus vada viens un tas pats mērķis, kā raksta Georgs Dresels savas gramatikas (1685) ievadā: „Vienkārši būt gatavam palīdzēt, pēc viņu vēlēšanās un lūguma, maniem novadniekiem un ārzemniekiem, kā arī daļēji neapmācītajiem, kuri ir apmetušies mūsu mīļajā Rīgā un Livonijā sava darba un citu darījumu dēļ un kuriem nepārtraukti ir darīšana ar latviešiem”.24 Arī Glika Bībeles pirmiespiedumam 1689. (faktiski 1694.) gadā seko jauns rediģēts izdevums 1739. gadā. Mācītāji lasa un labo.

Latviešu Bībeles pirmizdevuma titullapa ar labojumiem (1689). Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Latviešu Bībeles otrā izdevuma titullapa – visi labojumi ievēroti (1739). Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Pamazām dažādojas latviešu rakstu ainava, arī šai ziņā lieli nopelni Georgam Mancelim. Viņš atsaucas uz eksperimentāliem dažādu avotu lasījumiem savā draudzē, kas noveduši pie pārliecības, ka latvieši labāk uztver, piemēram, apokrifus – Zīraka pamācību grāmatas tekstus – nekā hrestomātiskās Jaunās Derības vēstules. Un Mancelis pats saviem kolēģiem piedāvā kā Zīraka gudrības grāmatas tulkojumu, tā arī satura ziņā tai visai tuvos Zālamana sakāmvārdus no Vecās Derības. Par šiem izdevumiem mācītāju vidū interese ir liela: turpmāko 100 gadu laikā Zīraka pamācības latviski nāk klajā astoņas reizes. Tradicionālās luterāņu baznīcas rokasgrāmatas rediģētajam tulkojumam (1631) Mancelis pievieno arī Jozefa Flāvija rakstu par Jeruzalemes izpostīšanu latviešu valodā. Grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis to nodēvējis par pirmo vēsturisko nereliģisko informāciju latviešu valodā.25 Taču Mancelis, iespējams, atsaucas uz reformatora Johanesa Bugenhagena (1485–1558) aicinājumu Flāvija tekstus izmantot pastorālajā darbā kā lielisku avotu skaidrojumam par nepieciešamību atgriezties no grēkiem un turēties pie Kristus mācības.26

 

Latvietis lasītājs

„Mīļais latvieti, celies nu, topi gaišs!” – ar šiem Ernsta Glika vārdiem Bībeles Jaunā Testamenta jeb Jaunās Derības priekšvārdā varētu raksturot latviešu lasīšanas vēsturē 17. gadsimtu kopumā. Zviedru laiks Baltijā jau gadsimta pirmajā pusē iezīmē pakāpenisku latviešu grāmatu pārvirzi no vācu mācītājiem pie latviešu lasītājiem. Jau 1631. gadā viens no Manceļa baznīcas rokasgrāmatas ievadiem ir latviešu valodā: „Ikkatram Dieva bijātājam cilvēkam / kas šo grāmatu lasa.” Mancelis uzrunā visus tos lauku ļaudis, kuri šādu vai tādu iemeslu dēļ uz baznīcu svētdienā netiek. Tad „no savu bērnu [..], kas lasīt māk, var likties priekšā lasīties.” Pāreja uz grāmatu titullapu un satura rādītāju publicēšanu latviski notiek pamazām gadsimta otrajā pusē. Tomēr gandrīz vienlaikus ar Manceli, kas tobrīd ir iesaistīts zviedru jaunizveidotajā izglītības sistēmā – viņš strādā Tērbatas ģimnāzijā un vēlāk arī universitātē – no Kurzemes hercogistes skan arī citādas balsis. Baltijas vācieši iestājas pret latviešu skološanu, jo, „ja latviešu bērni turētos pie skolām un apgūtu lasīt un rakstīt prasmi, tas viņus padarītu pārāk gudrus un pārlieku lepnus”.27 Arī mācītājs Pauls Einhorns savā Latviešu vēsturē (Historia Lettica, 1649) norāda – latviešiem skolas nevajag, ja viņi spētu lasīt šīs zemes hronikas, tad uzzinātu par vācu uzkundzēšanos, sarīkotu sacelšanos un vācieši ar šausmīgām slepkavībām un nāvi tiktu no šīs zemes padzīti.28 Šīs abas balsis – par un pret latviešu skološanu bailēs no varas grožu zaudēšanas – sekos viena otrai uz pēdām gandrīz visa 19. gadsimta garumā. Tā 1852. gadā, sprīdi pirms jaunlatviešu kustības sākuma, Baltijas vācieši spriedīs, ka latviešu meitenēm, kas prot lasīt, vajadzētu aizliegt precēties, bet prasme rakstīt latviešiem vispār nav nepieciešama.29 17. gadsimta zviedru izglītības politika nosaka, ka ikvienam pilsonim jāprot lasīt, rakstīt un jāzina katehisms, un 17. gadsimtu var saukt arī par latviešu katehismu gadsimtu. Kristīgās vēsts skaidrojums, galvenokārt balstoties Mārtiņa Lutera Mazajā katehismā, no 1631. līdz 1739. gadam ir izdots 23 reizes, tai skaitā 17. gadsimta pēdējās desmitgadēs kopā ar latviešu ābeci. 

Viena no senākajām latviešu ābecēm. 17. gadsimta otrā puse. Lapa jāloka uz pusēm: apakšējā daļa – ābece, augšējā – katehisms. Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Starp šiem katehismu izdevumiem ir viena no bagātīgāk ilustrētajām 17. gadsimta latviešu grāmatām – 1631. gada katehismā katram bauslim ir sava ilustrācija. Gadsimta otrajā pusē savu katehismu skolām (1672), jādomā, izstrādā Ernsts Gliks. Tas piedzīvo vairākus atkārtotus izdevumus arī 18. gadsimtā.

Luterāņu katehisms (1732) ar Cēsu mācītāja Paula Meja pasvītrojumiem un atzīmēm. Labajā pusē ar roku ierakstīti jautājumi teksta uztveres pārbaudei. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Savu skolām domātu katehismu 1682. gadā pēc vācu skolu parauga publicē Georgs Dresels.

Georga Dresela sagatavots katehisms Rīgas un apkārtnes latviešu skolām (1682). Pievērsiet uzmanību – grāmatas iesējumam izmantotas lapas no bilingvālas Bībeles. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

17. gadsimta otrajā pusē dažādojas arī skolu mācību grāmatu spektrs. Dresels piedāvā ticības mācību paturēt galvā ar īsu atskaņotu pantiņu palīdzību – viņa Izteicieni jeb ritmizētas lūgšaniņas latvju jaunatnei (Sprüche oder Reimgebetlein vor der Lettische Jugend Gerichtet, 1693) satur, piemēram, arī šādu uz ātru roku noskaitāmu dzejolīti:

Kristus mani ved in nes, / Viņa jēriņš esmu es. 
Gani mani, jaukais Gans!/ Tavs es esmu in tu mans. 

Liborijs Depkins 1704. gadā skolu vajadzībām gatavo latviešu-latīņu-vācu vārdnīcu, kas gan paliek manuskriptā – ierakstā vācu-latīņu vārdnīcas izdevumā.

Vācu-latīņu vārdnīca Rīgas vācu skolām (1704). Labajā pusē latviešu tulkojums, ieraksts ar mācītāja Liborija Depkina roku. Nodaļa Par skolu un skolēniem – lapas augšpusē Pārmācīšana jeb latīņu Disciplina, nedaudz zemāk – Rīkste, vēl zemāk – Asaras un tikai pēc tam visa pārējā, piemēram, ar grāmatām saistītā, leksika. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

17. gadsimta beigās Vidzemē darbojas 68 skolas pie draudzēm un deviņas muižu skolas. 1681. gadā Rīgas rāte nosaka – visiem bērniem jāprot lasīt, rakstīt un jāzina katehisms, aizliegts publiskos amatos ņemt tos, kas lasīt neprot. Gadsimta beigās Rīgā latviešu skolu skaits tuvojas desmitam, savukārt skolēnu skaits Rīgas skolās svārstās no 25–30 līdz 70–100, Vidzemes laukskolās vienlaikus mācās ap 2000 bērnu. Kurzemē un Latgalē vienotas izglītības politikas nav, taču, piemēram, arī par Dobeli un Jelgavu ir ziņas, ka tur mācījušies lasīt vācu un latviešu bērni.30 Kurzemē jau 17. gadsimta vidū pastāv zemāka tipa skolas, kas pieejamas arī latviešiem.31 Par latviešu lasītāju skaita pieaugumu arī Kurzemē liecina 1714. gadā par Mežmuižas un Kukuru draudzes saziedotiem līdzekļiem izdota latviešu dziesmu grāmata. No tās, starp citu, līdz mūsdienām saglabājies viens vienīgs eksemplārs Kopenhāgenas karaliskajā bibliotēkā. Tā ir arī vienīgā vienas draudzes vajadzībām izstrādātā dziesmu grāmata.32 Kopš 17. gadsimta otrās pusēs Vidzemes latviešu skolas saņem katehismu, ābeču un Bībeles dāvinājumus, piemēram, 1684. gadā Vidzemes baznīcas galva liek izdalīt 1400 ābeces par brīvu, 1689. gadā tiek izdalīti Jaunās Derības 50 eksemplāri. Līdz 1702. gadam latviešu zemnieki izpērk ap 850 eksemplārus no latviešu Bībeles pirmiespieduma.33 Latviešu grāmatu pārvirzi no vācu uz latviešu lasītāju 1708. gadā apstiprina arī Vidzemes ģenerālsuperintendents Gabriels Skrage (1660–1710) baznīcas rokasgrāmatas tulkojuma ievadā, uzrunājot tieši latviešu lasītāju: „Jo no kurienes tev tas nāk, ka tavi jauni bērni nu tik jauki grāmatas lasīt saprot? Un, tā sakot, to veco mācības meisteri ir? [..] No tavo valdītājo žēlīgas apgādāšanas [..] tā Svēta Bībel tavā pašā Zemes valodā tagad ikkatra rokās atrasta top un no ikviena, kam patīk, neaizliegta var lasīt tap.”

Lielā Ziemeļu kara gados labi iesāktais latviešu izglītošanas darbs pārtrūkst. Tomēr negribētos ticēt, ka zviedru ieguldījums latviešu izglītības centienos būtu palicis bez sekām. Kaut arī nav zināmi konkrēti latviešu vārdi, kas iegādājās, piemēram, Glika Bībeli pirmizdevumā, tomēr ir saglabājušās vēlāku laiku liecības: 1819. gadā Baltijas vāciešu izveidotās un pārraudzītās Kurzemes Provinces muzeja bibliotēkai savu dāvinājumu atved kāda Sesavas apkaimes zemniece, un tas ir Glika sagatavotās latviešu Bībeles pirmizdevums.34 17. gadsimta 30. gados Cēsu mācītājs Pauls Meijs (1676–1739) savā latviešu katehismā ir ierakstījis parādniekus – ļaudis, kas nav samaksājuši par grāmatu iesiešanu, – un lielākajai daļai no tiem ir latviešu vārdi: Cekulītis, Stūks, Medne, Lauris Cēlis, muižas puisis Jēkabs, Ozoliņš u. c. (LU AB MR). No Bībeles otrā –  1739. gada – izdevuma latviešu lietoti eksemplāri jau ir saglabājušies kuplākā skaitā. Tā ir arī pirmā latviešu grāmata, kurā doti norādījumi, ka jālasa ar apdomāšanu, jo „dažs lasa par garu laiku vien, jeb ar lepnīgu sirdi un tāpēc vien uz lasīšanu dodās, ka viņš var priekš citiem cilvēkiem rādīties un lielīties: kāds lasītājs un liels grāmatnieks [..] viņš esots. [..] daži cilvēki tās stāstīšanas vien lasa, to vien labprāt gribēdami zināt, kādi tie cilvēki vecos laikos bijuši, kādā zemē un kādā vīzē tie ir dzīvojuši, cik veci viņi palikuši, kādi ķēniņi ir valdījuši, kādus karus tie ir turējuši, kurš otru uzvarējis”. Bet nē, īstā lasīšana ir „lūgšana un apdomāšana [..] kā viena redele jeb trepes, ar ko mēs savā sirdī uz Dievu uzkāpjam”.35 1739. gada latviešu Bībeles ievads Viena pamācīšana, kādā vīzē tie svēti Dieva raksti jālasa ir pirmais teksts latviešu valodā, kas vedina uz refleksiju par lasīto. Ir acīmredzami izaugusi jauna lasītāju paaudze, ar kuru ir vērts to pārrunāt.

Krietni lietota latviešu Bībele (1739). Trūkst sākuma lapu. Fragments no ievada vācu valodā un ieraksts Šī Grāmata Bībeles pieder Eļļa (?) Miķelim 1783 1798. Privātkolekcija

 

(Nosaukumā izmantots citāts no Ernsta Glika priekšvārda Jaunajai Derībai, 1685.)

  1. Lyons M. A History of Reading and Writing in the Western World. Basingstoke: Palgrave Macmillan, 2010, p. 90.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Clément C. Museisive Bibliothecae tam privataequàm publicae extructio. Lyon, 1635.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Bankau J. F. II. Dondangen, besungen im Jahre 1721. Das Inland, Nr. 15 (1855), S. 233.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Hansen G. O. Bibliotheca Ducis Curlandiae. [Grāmatu un manuskriptu saraksta noraksts.] 1904. LVVA 640. f., 3. apr., 806. l.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Garber K. Schatzhäuser des Geistes. Alte Bibliotheken und Büchersammlungen im Baltikum. Köln, Weimar, Wien: Böhlau Köln, 2007, S. 62  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Atdz. Valdis Bisenieks. Senā Jelgava. Sast. E. Grosmane. Rīga: Neputns, 2010, 326. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Arndt J. Viergeistreiche Bücher vom Wahren Christentum. Riga, 1679, S. 387  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Warhafftige newe Zeitung / von der schrecklichen Feldschlacht / so der Türkemitdem Könige aus Persiagehalten / [..] Erstlich gedrucktzu Riga / Im Jahre 1606  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Rudziša V. Deutschsprachige Zeitungen in Riga aus dem 17. und 18. Jahrhundert. Deutschsprachige Zeitungen in Mittel- und Osteuropa. Hrsg. J. Riecke, B. M. Schuster. Berlin: Weidler Buchverlag, 2005, S. 79–89.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Buchholtz A. Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga 1588–1888. Riga, 1890, S. 107  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Rudziša V. Deutschsprachige Zeitungen in Riga aus dem 17. und 18. Jahrhundert. S. 79–89.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Grudule M. Salomons Guberts un viņa racionālas saimniekošanas rokasgrāmata (1645). Kultūrvēstures avoti un Mālpils novads. Sast. I. Pauloviča. Mālpils: Mālpils novada dome, 2016, 50.–65. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Paz C. F., Curbet J. The Renaissance. Cultural History of Reading. Volume 1. Westport, Connecticut, London: Greenwood, 2009, p. 151.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Citēts pēc: Ingen F. van. Strukturierte Intertextualität. Poetische Schatzkammern und Verwandtes. In: Intertextualitätin der Frühen Neuzeit. Studien zu ihren theoretischen und praktischen Perspektiven. Hrsg. von W. Kühlmann und W. Neuber. Frankfurt am Main, Berlin, etc.: Lang, 1994, S. 283. [Tulk. mans – M. G.]  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Kaur K., Viiding K. Diegelehrte Frauendichtung in Livland: Gertrud Paffrath. Humanistica Lovaniensia. Journal of Neo-Latin Studies, 61, 2012, S. 428–429.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Kaur K. Dichtende Frauen in Est-, Liv- und Kurland, 1654-1800. Tartu: Tartu Ülikool, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. LU AB R, P1/1, 35064(2  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Mäkinen I. Leselust, Goût de la Lecture, Love of Reading: Patterns in the discourse on reading in Europe from the 17th until the 19th century. In: Good Book, Good Library, Good Reading. Ed. by A. Navickienė, I. Mäkinen, M. Torstensson, M. Dyrbye, T. Reimo. Tampere: Tampere University Press, 2013, p. 278.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Wiesner M. E. Gender, Churchand Statein Early Modern Germany. London, New York: Longman, 1998, p. 44.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Taimiņa A. Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā 1774. gadā atrastais stāvus iemūrētais cilvēks. Mākslas vēsture un teorija, 12, 2009, 58.–70. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Mancelius G. Anden Christlichen Leser. Lettisch Vademecum. Riga, 1631, b. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Fennell T. G. The first Latvian Grammar: J. G. Rehehusen’s „Manuductio ad linguam lettonicam…”. A fac-simile text with annotated translation & commentary. Melbourne: Latvian Tertiary Committee, 1982, p. 11.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Fennel T. G. The first Latvian Grammar: J. G. Rehehusen’s „Manuductio ad linguam lettonicam…”, p. 72.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Fennell T. G. Georg Dreszell’s Gantz kurtze Anleitung zur Lettischen Sprache. Text. Translation. Commentary, Concordance. Melbourne: Latvian Tertiary Committee, 1984, p. 5.  (atpakaļ uz rakstu)
  25. Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum. Rīga: Liesma, 1991, 48. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  26. Bieber-Wallmann A. (Hrsg.) Johannes Bugenhagen. Reformatorische Schriften (1515/16–1524). Johannes Bugenhagen, Werke. Bd. I, 1. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 2013, S. 92.  (atpakaļ uz rakstu)
  27. Adolphi H. In Gottes geliebter [..] Leser. Erster Versuch Einerkurtz-verfasseten Anleitungzur Lettischen Sprache. Mitau, 1685, b. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  28. Einhorn P. Historia Lettica. Das ist Beschreibung der Lettischen Nation. Dorptin Liefland, 1649, S. 61–62.  (atpakaļ uz rakstu)
  29. I. M. Das Inland, Nr. 7, 1852.  (atpakaļ uz rakstu)
  30. Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gs. vidum, 65.–66. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  31. Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gs. vidum, 54. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  32. Mežmuižas un Kukuru draudzu dziesmu grāmatiņa. Par to sīkāk: Grudule M. Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2017, 166.–175. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  33. Šiško S., Apīnis A. Seniespiedumi latviešu valodā 1525–1855. Kopkatalogs. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 1999, 68. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  34. Manual oder Accessions Katalog der Bibliothek des Kurlaendischen Provinzial-Museum. LVVA 5759. f., apr. 1, 93. l. Bd. 1, Nr. 648, 56. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  35. Blaufūss B. Viena pamācīšana, kādā vīzē tie svēti Dieva raksti jālasa. Biblia, tas ir… Kēnigsberga, 1739, b. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu