— Lasīšanas pieredzes 18. gadsimtā

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

1779. gadā nomirst viens no pazīstamākajiem 18. gadsimta latviešiem, Rīgas mastu šķirotājs un hernhūtiešu līderis Jānis Šteinhauers, un izsolē tiek pārdota viņa bibliotēka – kopā 92 grāmatas. Ziņas, kas saglabājušās par šīm grāmatām, ir nepilnīgas. Fiksēti 52 grāmatu nosaukumi, no kuriem daļa nav identificēti. Izsoles materiāli ļauj spriest, ka Šteinhauera īpašumā atradušās 20 reliģiskas grāmatas, tostarp Mārtiņa Lutera, Nikolausa Ludviga fon Cincendorfa, Augusta Hermaņa Frankes darbi, latviešu 1739. gada Bībeles izdevums un Kristiāna Lenca 1764. gada latviešu sprediķu krājums. Savukārt pārējās veltītas dažādām tēmām – vēsturei, ekonomikai, politiskajām aktualitātēm Eiropā un Amerikā, kā arī praktiskām ikdienas tēmām.¹ Šteinhauera grāmatplauktā nav atradusies neviena daiļliteratūras grāmata; viņš nebija kļuvis par upuri 18. gadsimta Eiropas modernajai slimībai – romānu lasīšanai.

Kristiāna Lenca Sprediķu grāmatas (1764) latviešu iepriekšparakstītāju saraksts.

Šteinhaueram, kurš brīvi lasīja gan latviski, gan vāciski, lasīšana bija daļa no reliģiskas pieredzes, tāpat arī izglītības līdzeklis un uzziņas avots. No Indriķa hronikas Johana Gotfrīda Arnta vācu papildinātajā tulkojumā, darbiem par Francijas vēsturi, angļu kolonijām Ziemeļamerikā un Katrīnas II nolikuma par Krievijas guberņas pārvaldi līdz Johana Benharda Fišera Liefländisches Landwirtschaftsbuch abiem – Halles 1753. gada un Rīgas 1772. gada – izdevumiem, grāmatām par veterināriju, kūdras ieguves iespējām, veļas mazgājamās mašīnas tehnoloģijām un sakņu kaltēšanu – ieskats Šteinhauera grāmatplauktā ļauj nojaust par pārmaiņām, kas 18. gadsimtā norisinās lasīšanas paradumos. Lasīšanas motivācija un funkcijas sazarojas, kļūst arvien daudzveidīgākas, pamazām aptver jaunas dzīves jomas, mainās arī veidi, kādos tiek lasīts.

Lasīšanas revolūcija

Mantas uzskaite nāves vai otrreizējas precēšanās gadījumā ir viens no 18. gadsimta lasīšanas vēstures avotiem līdzīgi kā testamenti, izsoļu, vizitāciju, skolu protokoli, cenzūras vai kolportāžas akti, tirgus katalogi, informācija par grāmatu tirāžām un noietu, ziņas par grāmatu krājumiem bibliotēkās, iepriekšparakstītāju (subskribentu un prenumerantu) saraksti, ieraksti grāmatās, atmiņas, vēstules, laikabiedru vērojumi. No šiem datiem iespējams gūt gan priekšstatu par atsevišķiem lasītājiem – piemēram, par Šteinhauera un citu rīdzinieku grāmatu krājumiem, ko analizējušas Melita Svarāne un Valda Pētersone, – gan arī par lasīšanas paradumu tendencēm kopumā, par ko iespējams lasīt grāmatniecības vēsturnieka Alekseja Apīņa grāmatās Latviešu grāmatniecība (1977) un Grāmata un latviešu sabiedrība (1991). Kaut gan 18. gadsimta izglītībā dominē mājmācība, lasītāju īpatsvars mūsdienu Latvijas teritorijā ir augsts. 18. gadsimta beigās Vidzemē tas sasniedz divas trešdaļas no iedzīvotājiem, kamēr Kurzemē – vienu trešdaļu. Īpaši daudz lasītpratēju ir reģionos, kur mīt hernhūtieši – tur lasītāju skaits dažviet sasniedz pat 90%, jo brāļu draudzes noteikumi paredz obligātu lasītprasmi un vēlamu rakstītprasmi.² Līdz ar lasītāju skaita kāpumu pārmaiņas norisinās gan tajā, kas tiek lasīts, gan arī veidos, kā tiek lasīts.

Iztēlojoties tradicionālo 18. gadsimta lasītāju, mazliet spekulatīvi var minēt, ka šīs personas īpašumā visdrīzāk atrodas ierobežots (uz abu roku pirkstiem saskaitāms) grāmatu krājums, kas varbūt ir saņemts mantojumā un tiks novēlēts testamentā bērniem; šīs grāmatas tiek pārlasītas atkal un atkal visa mūža garumā, to saturs ir labi zināms. Runa ir galvenokārt par reliģiskām grāmatām; pats grāmatas un lasīšanas jēdziens ir neatraujami savijies ar sakrālu pieredzi. Lasa kolektīvi un skaļā balsī – bieži vien lasīšana ir ikdienišķo reliģisko ceremoniju sastāvdaļa.

Tam līdzās iespējams iztēloties citu 18. gadsimta lasītāju, kas lasa pie sevis, meklējot šai nodarbei vientulību un intīmu gaisotni, turklāt lasa nevis par reliģiju, bet par šīs zemes dzīvi. Izlasot jaunu grāmatu, šis lasītājs vai lasītāja pie tās vairs neatgriežas, bet meklē nākamo – lasīšanas paradumi kļūst aizvien eklektiskāki. Lasīts tiek ar aizrautību un nereti kaisli, bet kaut kas ir mainījies – šķiet, ka lasa, vienkārši lai īsinātu laiku, lasīšana ir kļuvusi par pašmērķi, tai vairs nav tā reliģiskā vai utilitārā virsuzdevuma, kas attaisnotu to, ka brīvais laiks netiek veltīts kādai, pēc laikabiedru domām, lietderīgākai nodarbei.

Attēls no Gotharda Frīdriha Stendera Bildu ābices (1787)

Tie ir divi 18. gadsimta lasītāju tipi, kas atbilst intensīvajai un ekstensīvajai lasīšanai.³ Pāreja no intensīvās uz ekstensīvo lasīšanu, kas norisinās 18. gadsimta pēdējās trijās desmitgadēs, pētījumos nereti tiek apzīmēta kā „lasīšanas revolūcija”.⁴ Šis jēdziens sabalsojas ar citām 18. gadsimta revolūcijām – amerikāņu un franču – un tik tiešām apmēram šādi pārmaiņas lasīšanas paradumos tobrīd arī tiek uztvertas. „Kopš pasaules pirmsākumiem nav bijis ievērojamāka notikuma par romānu lasīšanu Vācijā un revolūciju Francijā,” raksta Johans Georgs Heincmans 1795. gadā.⁵ Abi iepriekš aprakstītie lasītāja tipi visdrīzāk ir līdz konsekvencei novestas galējības, un ikdienas lasīšana 18. gadsimtā ir daudzveidīgāka un mazāk pakļauta vispārinājumiem; tomēr šķīrums starp intensīvajiem un ekstensīvajiem lasīšanas paradumiem, kā arī starp skaļo un kluso lasīšanu ir noderīgs, izsekojot lasīšanas vēsturei apgaismības laikmetā.

Komentējot izplatību, kāda piemīt lasīšanas paradumu maiņai, interesants šķiet Alekseja Apīņa vērojums par „jauno” un „veco” lasītāju sabiedrību Vidzemē un Kurzemē. Viņš norāda, ka vecā lasītāju sabiedrība visa 18. gadsimta garumā turpina lasīt intensīvi un ceremoniāli galvenokārt reliģiskus tekstus un laukos ir plaši izplatīta; tikmēr jaunā sabiedrība, kas lasa ekstensīvi un meklē arvien jaunas laicīga satura grāmatas, ir drīzāk meklējama vispirms starp pilsētu latviešiem, tad saimnieku kārtā un, visbeidzot, tajās ar zemes kopšanas darbiem nesaistītajās profesijās, ko varētu nosacīti dēvēt par „lauku vidusšķiru”, – par aizvien aktīvākiem lasītājiem kļūst amatnieki, dzirnavnieki, krodzinieki, muižu kalpotāji.⁶ Ja „lasīšanas revolūcija” Rietumeiropā ierasti tiek aplūkota kā vidusšķiras fenomens, tad var novērot, ka arī latviešu sabiedrībā visstraujāk pārmaiņas norisinās sociālajā slānī, ko varētu nosacīti apzīmēt kā lauku vidusšķiru. Tas redzams arī subskribentu sarakstos, kuros līdzās saimniekiem dominē tās lauku profesijas, kas attālinājušās no zemes darbiem.

Pārmaiņas lasīšanas paradumos, kas norisinās 18. gadsimta gaitā visās Baltijas kārtās – straujāk pilsētās un lēnāk laukos –, var raksturot kā ekstensīvo lasīšanas paradumu izplatīšanos. Tas iezīmē arī reliģisko grāmatu un latīņu literatūras īpatsvara samazināšanos par labu periodikai un daiļliteratūrai. Kaut gan 18. gadsimtā lasīšana izplatās visās sabiedrības kārtās, lasīšanas paradumi paliek piesaistīti kārtai: aristokrātija lasa atšķirīgi nekā vidusšķira vai zemnieki. Baltijā turklāt bieži vien sociālās robežas saplūst ar etniskajām, attiecības starp kārtām arī 18. gadsimtā turpina veidoties kā attiecības starp vāciešiem un „nevāciešiem”. Tāpēc ir iespējams nošķirt dažādas lasīšanas pieredzes – starp vienkāršo tautu un izglītoto eliti, latviešiem un vāciešiem, tāpat arī starp piētistiem, hernhūtiešiem un racionālistiem. Kā redzams no Šteinhauera grāmatu krājuma, pastāv arī izņēmumi: pilsētās lasāmvielas izvēlē robežas starp kārtām un etniskajām grupām nereti saplūst.

Lasītāji pilsētās un muižās

Pilsētās lasīšanas paradumi ir kosmopolītiski; pateicoties Johana Frīdriha Hartknoha grāmatveikalam, kas dibināts 1767. gadā, Baltijā tiek lasītas Eiropā iznākušās grāmatas dažādās valodās. Baltijas aristokrātijā ir izplatīta lasīšana franciski, kas pavada galma kultūras atdarināšanu, un tiek pat pieļauts, ka muižnieku vidū franču autori ir labāk pazīstami nekā vācu rakstnieki.⁷ Lasīšana svešvalodās ir izplatīta ne tikai muižnieku vidū, piemēram, Garlībs Merķelis savās atmiņās apraksta sastapšanos ar kādu Rīgas grāmatu iznomātāju, kura bibliotēkā ir pieejami Ruso darbi, daudzas franču un angļu autoru grāmatas.⁸

Lasītājs Pollenhofas (mūsdienās Polli, Igaunijas dienvidos) muižas parkā 1794. gadā. Johana Kristofa Broces zīmējums (Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente, Prospecte, Wapen, etc., 6. sējums, 99. lpp.). Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājums.

Vidusšķiras privātajos grāmatu krājumos aizvien lielāku vietu ieņem ceļojumu apraksti, grāmatas par dabaszinātnēm, ģeogrāfiju, vēsturisku personu dzīvesstāsti un Eiropas galma dzīves apraksti, kā arī (un galvenokārt) daiļliteratūra – īpaši romāni un lugas. Līdzās sava laika triviālajai literatūrai un 18. gadsimta vidus populārākā vācu rakstnieka Kristiāna Firhtegota Gellerta grāmatām rīdzinieku grāmatplauktos ir, piemēram, Lafontēna, Korneja, Moljēra, Voltēra, Lesinga, Gētes, Šekspīra darbi.⁹ 18. gadsimta otrajā pusē laikabiedri atzīst, ka lasīšana Baltijā kļūst par vidusšķiras „mīļāko nodarbi”,¹⁰ par modes lietu, tāpat kā citviet Eiropā, arī Baltijā tā izplatās ārkārtīgi strauji. Dažviet lasāmas liecības, ka, pateicoties lasīšanai, laukos ir sastopami tik zinoši cilvēki, it kā viņi dzīvotu Berlīnē.¹¹

Grāmatas 18. gadsimtā vēl aizvien ir dārgas, tāpēc vācvalodīgo zemju iespaidā arī Baltijā pilsētās un laukos sāk veidoties lasīšanas biedrības. Sākot no vienkāršākās formas – kolektīvas laikrakstu abonēšanas, kas tolaik tiek uzskatīta par teju pašsaprotamu, – līdz lasāmbibliotēkām, kafejnīcām un klubiem, tajās pulcējās aristokrātijas un vidusšķiras pārstāvji. Piemēram, mācītāja atraitnes Dorotejas Margarētes Pelhavas bibliotēkā Rīgā ir pieejami trīssimt sējumi ar nopietnu un izklaidējošu literatūru – žurnāls Journal des Luxus und der Moden tur atrodas līdzās Herdera darbiem un Lourensa Stērna Sentimentālajam ceļojumam, Gētes Jaunā Vertera ciešanas papildina Frīdriha Nikolaī parodija Jaunā Vertera prieki.¹²

Grāmatu kolektīva lasīšana ir raksturīga pilsētu un lauku sabiedrībām visur Eiropā. Šī lasīšanas prakse atgādina, ka, Roberta Darntona vārdiem runājot, vēsturiski grāmatas biežāk ir dzirdētas nekā redzētas.¹³ Laukos kolektīvā lasīšana ļauj grāmatai veltīto laiku apvienot ar ikdienas darbu darīšanu ziemas vakaros, taču tai ir vēl kāda funkcija – lasīšana 18. gadsimtā ir kļuvusi par socializēšanās veidu, par iespēju tuvināties ar citiem un pavadīt laiku kopā. Tāpēc tad, kad nostiprinājusies klusā lasīšana, skaļā lasīšana nekur nepazūd. 18. gadsimta literatūras vēstures kontekstā ir lietderīgi atcerēties, ka virkne, piemēram, sentimentālisma tekstu izklāsta īpatnību (dialogos vai monologos, kas dod iespēju priekšā lasītājiem atklāt savus oratora talantus) ir cieši saistītas ar to, ka autori ir apzinājušies – viņu darbi tiks lasīti skaļi. Kolektīvā lasīšana ir saistīta ar 18. gadsimtam raksturīgo fragmentāro lasīšanu, ne vienmēr cenšoties izlasīt grāmatas no sākuma līdz galam, bet gan izvēloties tikai atsevišķas daļas. Tieši kolektīvā un fragmentārā lasīšana ietekmē jauna veida grāmatu uzvaras gājienu pašā 18. gadsimta nogalē – almanahus, respektīvi, jaukta satura izdevumus, kuros ietverti īsi dažāda satura teksti, kas piemēroti fenomenam, kurš nu jau tiek dēvēts par „enciklopēdisku izklaidi”.¹⁴

Latviešu zemnieka grāmatplaukts

Šteinhauera atturība no romāniem un lugām tiek skaidrota ar viņa piederību brāļu draudzei. Piētismam un hernhūtismam 18. gadsimtā ir liela nozīme lasītprieka veicināšanā plašās sabiedrības masās, bet atšķirībā no laicīgo romānu lasītājiem un lasītājām hernhūtiešiem lasītprieks saistās ar reliģisku pārdzīvojumu – tas tiek uzlūkots kā latents spēks, ko iespējams sevī atmodināt.¹⁵ Līdz ar Hernhūtes brāļu draudzes misijas izveidošanos Vidzemē 18. gadsimta 30. un 40. gadu mijā aizsākas tulkotu vai pašsacerētu tekstu izplatīšana manuskriptos. Sākotnēji teksti top ar mērķi tos nolasīt draudzes saiešanas reizēs. Priekšā tiek lasītas svētrunas, diāriji, kopā tiek dziedātas garīgās dziesmas. Ar laiku izplatās arī intīma lasīšana. Līdzās garīgās literatūras žanriem 18. gadsimta gaitā brāļu draudzēs top arī vēsturiski apraksti, draudzes locekļu biogrāfijas un autobiogrāfijas, kā arī celsmes literatūra jeb, plašāk runājot, episki sacerējumi. To vidū ir gan oriģināli sacerējumi, gan tulkojumi, kas atbalso brāļu draudzes kustības globālo raksturu un ar laiku aptver aizvien plašāku tekstu loku.

Hernhūtiešu dzīvesstāstos daudzkārt pievērsta uzmanība lasīšanai un reizēm gandrīz vai pārdabiskajam spēkam, kas tai piemīt. Hernhūtietis Podiņa Mārtiņš (1728–1797) autobiogrāfijā raksta, ka redzējis acu priekšā visu, kas ticis lasīts no Jaunās Derības. Apguvis lasītprasmi, viņš cenšas izlasīt visas grāmatas, ko vien var dabūt, lai vēlāk savu izglītošanos turpinātu jau sarunās ar hernhūtiešu vācu brāli Liepas skolā. No vācu valodas tulkotajā hernhūtieša Miķeļa Ješkes (1701–1772) autobiogrāfijā lasāms, kā viņš nododas lasīšanai slepenībā, līdz tiek atmaskots: „Es slepeni labprāt iekš garīgām grāmatām lasīju, pie kā ar daudzreiz kustināts un par savu nesvētu dvēseles būšanu bailīgs paliku. Kad vienreiz domāju, es esot tīrumos viens pats un lasīju un turēju pielūgšanu.” Viņu novēro un pieķer. Taču svešinieks izrādās dalām kopīgo noslēpumu un atzīstas: „Brālīti! Nebīsties; es tādas grāmatas arī lasu, un bēdājos par savas dvēseles labklāšanu.”¹⁶ Virkne brāļu draudzes reliģiskās prakses īpatnību padara rakstīšanu un lasīšanu par daudz ciešāk iekausētu draudzes locekļa ikdienas dzīvē, nekā tas ir oficiālajā baznīcā, – vispirms jau fakts, ka brāļu draudzē mācītāja pienākumus uzņemas paši draudzes locekļi. Tieši brāļu draudzē lasīšana un rakstīšana ved pie konsolidācijas, pašapziņas pieauguma, pamatiem nacionālajai atmodai.

Visizplatītākās grāmatas latviešu zemnieku vidū, spriežot pēc tirāžām un zemnieku māju apsekojumiem, ir dziesmu grāmata, Bībeles stāsti, sprediķu krājumi un Bībele (vai Jaunā Derība). Piemēram, 18. gadsimta 70. un 80. gados Āraišu draudzē uz 161 māju ir 163 Bībeles, 436 dziesmu grāmatas, viena sprediķu grāmata; savukārt Mazsalacas draudzē uz 350 mājām – 655 dziesmu grāmatas, 98 Bībeles, divi bībelstāsti.¹⁷ Šāds un līdzīgs grāmatu saturs liecina par to, ka lasīts tiek pamatā skaļi un ceremoniāli. Laikabiedru mēģinājumi rekonstruēt latviešu zemnieku grāmatplauktus gan atklāj daudzveidīgāku ainu un jauna veida grāmatu parādīšanos. Vienu no šādiem grāmatplauktiem apraksta Rūjienas mācītājs Gustavs fon Bergmanis 1791. gadā, attēlodams zemnieku, kas stāsta, ka „pie manas gultas galvgalā viens skapīts uzkārts, kur es tās grāmatas, ko es pamazām ievācis esmu, glabāju. Proti, tur ir sakrauti” – Bībele, dziesmu grāmatas, sprediķu grāmatas, G. Bergmaņa Svēti stāsti, Frīdriha Gotlība Hildes Ceļš uz mūžīgu labklāšanu, Mārtina Gotlība Lodera Gudrības grāmatiņa, Kristofa Hardera Izstāstīšana par tiem mācības gabaliem un viņa izdotie Vidzemes kalendāri („kur iekšā daža gudrība un patentes, un pavēlēšanas, kas zemniekiem vaijaga zināt”), G. F. Stendera Augstas gudrības grāmata, Svētas gudrības grāmatiņa, Svēti stāsti, Pasakas un stāsti, Latviešu Ārste, Aleksandra Johana Stendera Lustes spēle no zemnieka, kas par muižnieku pārvērsts tapis, Johana Frīdriha Kazimira Rozenbergera Salasīšana pēc godīgas un jaukas laika kavēšanas pie tiem ziemas vakariem un daudzas citas.¹⁸

Domājams, 18. gadsimta lasītāja ieraksts G. F. Stendera grāmatā Pasakas un stāsti (1789). Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RL2/3699.

Patiesības labad gan jāsaka, ka minētais latviešu zemnieks ir dzimis Bergmaņa iztēlē, un tikpat izdomāts ir arī šis grāmatplaukts. Citiem vārdiem sakot, tas ir „ideālais grāmatplaukts”, kādu Baltijas intelektuālās elites pārstāvji būtu vēlējušies ieraudzīt zemnieku sētās. Taču tā saturs sasaucas ar līdzīgiem aprakstiem par latviešu „grāmatniekiem”, ko 19. gadsimtā atcerējās Ansis Leitāns un Ernests Dinsbergs.¹⁹

Lasīšanas funkcijas

Gustava Bergmaņa attēlotajā grāmatplauktā iespējams nošķirt trīs grupas, kuras sakrīt ar Jelgavas grāmatizdevēja Johana Frīdriha Stefenhāgena piedāvāto iedalījumu latviešu grāmatās „pēc svētīšanas”, „pēc gudrības” un „pēc godīgas izlustēšanās”.²⁰

Grāmatas „pēc svētīšanas”, turpinot jau 17. gadsimtā nostiprinātu tradīciju, 18. gadsimtā piedzīvo savu ziedu laiku. To metieni regulāri sasniedz vairākus tūkstošus eksemplāru – reliģisko grāmatu ir tik daudz, ka, šķiet, nevienam, kas vēlas, nav grūtību tām piekļūt. Reliģiskā lasīšana ir ieguvusi stabilu vietu latviešu lasītāju publikā. Jēkaba Bankava sprediķu krājums Latviski svētdienas darbi 18. gadsimtā tiek izdots jaunos metienos vismaz desmit reizes, tāpat plaši tiek lasīti Georga Manceļa sprediķi. Dziesmu grāmatas tiek lasītas ne vien kolektīvi, bet arī privāti, turklāt jau 18. gadsimta vidū ir vērojama – un tiek nopelta – tendence, ka daži lasa Veco Derību tā, it kā tā būtu laicīga beletristika, mazāk nododoties reliģiskam rituālam vai pārdzīvojumam, bet vairāk sekojot līdzi saistošiem notikumiem.²¹

Īpašuma ieraksts luterāņu dziesmu grāmatā, kas publicēta 1742. gadā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RL2S/216.

Stefenhāgena piedāvātās grāmatas „pēc gudrības” ir visplašākā grupa, jo ietver gan tādus darbus kā G. F. Stendera Augstas gudrības grāmata (1774), gan arī Gustava Bergmaņa veidoto Labu ziņu un padomu grāmatu (1791), kas aptver ieteikumus lauksaimniecībā un medicīnā. Abi šie darbi ir ievērības vērti, jo 18. gadsimtā tiek izdoti atkārtotos metienos, katrs trīs reizes – tas liecina par lasītāju pieprasījumu. Augstas gudrības grāmatu lasa arī Baltijas vācieši, jo radniecīgu izdevumu vāciski trūkst.²² Kopš 17. gadsimta 60. gadiem klajā sāk nākt aizvien vairāk praktisku rokasgrāmatu, kurās lasāmi padomi medicīnā, lauksaimniecībā, cūkkopībā, biškopībā, āboliņa un kartupeļu kultivēšanā u. tml. Praktiski ieteikumi pamīšus ar beletristiku un populārzinātniskiem tekstiem 18. gadsimtā veido kalendāru pielikumus, kalendāriem kļūstot par vienu no visvairāk pirktajiem izdevumiem – to metieni gadsimta beigās sasniedz 3000 eksemplāru katru gadu.²³ Līdz ar šiem izdevumiem iezīmējas jauni lasīšanas veidi, kas ir tuvāki ekstensīvajam tipam.

Trešā grupa ar grāmatām „pēc godīgas izlustēšanās” atrodas vistuvāk modernajai lasīšanai un tobrīd vēl vārdā nenosauktajam lasītpriekam. Aleksejs Apīnis šajā sakarā runā par lasīšanas hedonistisko funkciju, kas ir pavisam jauna pieredze tiem lasītājiem, kas pieraduši pie lasīšanas kā reliģiska pārdzīvojuma.²⁴ G. F. Stendera ziņģes un fabulas, kā liecina šo grāmatu atkārtotie izdevumi 18. gadsimtā, gūst stabilu popularitāti latviešu lasītājos. Domājams, ka, tāpat kā tas notiek citviet Eiropā, daļa vecākās paaudzes nosoda šādu lasīšanu laika īsināšanas un izklaides nolūkos. Tomēr uz šādām apsūdzībām vienmēr iespējams atbildēt, ka minētā izklaide ir, kā jau Stefenhāgens norāda, „godīga”, turklāt tā tiek iemainīta pret noderīgu pamācību. Lasītāji sagaida no lasītā morālas pamācības un nereti ir vīlušies, ja teksti ir tikai izklaidējoši, bet tiem šādu didaktisku vispārinājumu trūkst. Tāpēc dažu mācītāju mēģinājumiem ievadīt latviešu prozā gotiskos motīvus pašā 18. gadsimta izskaņā nav tūlītēju panākumu. „Ļaudis skaidri taisa par joku,” saskaņā ar vienu liecību sakot zemnieki.²⁵ Šo priekšstatu stiprina paši autori, kas saviem prozas darbiem lielākoties nekad neaizmirst pievienot pamācības, kas tiek vizuāli nodalītas no pārējā teksta un parasti kodolīgi rezumē izklāstīto atgadījumu uz kādu morālu atziņu. Kādā 18. gadsimta grāmatas reklāmā pat īpaši norādīts: „Pie ikkatra notikuma tā mācība ar rupjākiem rakstiem nodriķēta. Un kur nekāda mācība, tas ir reti, neir pierakstīta, tur gan ikkatrs mudīgs apdomīgs lasītājs pats to uzdomāt zinās.”²⁶

Lasīšana un brīvais laiks

1773. gadā Kurzemes mācītājs Johans Frīdrihs Kazimirs Rozenbergers šādi attēlo samērā idealizētu ainu ar daudzveidīgajām lasīšanas funkcijām zemnieku sētā: „Visu pirmāk, kad tie pātari pulkā jav noturēti, viņš [vectēvs] caur vēl īpašu karstu un slepenu Dieva pielūgšanu, un caur klusu lasīšanu iekš bībeles, savai pašai dvēseli iztiekās. To darījis, viņš aicina tos lielākus bērnus pie sevim klāt un uzdod tiem, kādu gabalu iekš Stendera stāstu bībeles, to apdomīgi daudzreiz priekš sev pašiem pārlasīt un prātā iekulties. Pa tam starpam, kā šie tā mācās, viņš ko raksta: ar ko dažbān gan vairāk kā viena stunda aiziet. Tad viņš tos mazākus bērnus liek atnākt, arī ar savām grāmatām rokā. [..] Kas nu priekš citiem apdomīgs, un čakls iekš savas mācīšanas bijis, tam pasam viņš, kā par atmaksāšanu, ko dod rakstīt, un tam to rādīdams ierāda, un pēc uz vakaru iekš tām dīvaiņām pasakām un stāstiem, ko tas pats cienīgs Stender-mācītais izdevis, ļauj priekšālasīt. Tā viņi, viens priekš otra pie grāmatām dzenās, un vienumēr ar lustu pieiet.”²⁷

Te redzam gan ceremoniālu „pātaru” lasīšanu, gan Bībeles lasīšanu pie sevis, gan lasīšanu kā bērnu izglītošanas procesa sastāvdaļu, kad tie izlasīto mācās no galvas, gan lasīšanu kā atpūtu – lasot priekšā fragmentus no G. F. Stendera Jaukām pasakām in stāstiem, kas brīdī, kad Rozenbergers raksta šīs rindas, ir vienīgā latviešu laicīgās beletristikas grāmata līdzās paša Rozenbergera darbam. Šāda veida lasīšanas aprakstus varam atrast 18. gadsimta grāmatās arī turpmāk 18. gadsimtā. Piemēram, 1794. gada kalendārā, aprakstot kādu zemnieku, cita starpā tiek iekļauts šāds novērojums: „Dāvis arīdzan bij labi grāmatās mācīts, un dažādas latviešu grāmatas pamazām sapircies; no tām viņs nevien pats dažu labu padomu un mācību smēle, bet arīdzan vakaros bērniem un saime[i] priekšā lasīja, tad kādus jaukus stāstus, tad atkal derīgas pamā[cī]šanas.”²⁸ Reliģiska lasīšana te nav minēta kā pašsaprotama; pie sevis tiek lasītas grāmatas „pēc gudrības”, kamēr grāmatas „pēc godīgas izlustēšanas” tiek lasītas skaļi priekšā.

Klusā lasīšana nenomaina skaļo, tāpat kā ekstensīvā nenomaina intensīvo, bet visas lasīšanas prakses turpina sadzīvot cita citai līdzās, veidojot aizvien daudzveidīgāku un piesātinātāku lasīšanas pieredzi. No atsevišķiem „grāmatniekiem”, arī „bībelniekiem”, 18. gadsimta gaitā veidojas plašāks loks aktīvu lasītāju, kuru ikdienas dzīvē lasīšana kļūst par aizvien regulārāku nodarbošanos, lasīto grāmatu loks paplašinās, lasīšanas paradumi kļūst arvien sazarotāki, norisinās pāreja no mehāniskas lasīšanas uz aktīvu, personiski motivētu lasīšanu.

Rozenbergers apspriež arī izklaidi un brīvo laiku – galvenokārt bažās par to, ka krogu popularitāte var atstāt ēnā citas alternatīvas. Viņš iesaka vairākus variantus, starp kuriem ir arī grāmatu lasīšana, kas savā lietderīgumā tiek salīdzināta ar reliģiska satura sarunām: „Domā, pie tavas laika kavēšanas, uz to, caur ko tu tavu atzīšanu un gudrību vari vairot, un labās domās iekulties, tā, ka tava dvēsele pati savu pacilāšanu un svētu augumu mana. Še tā bībele, un visas citas labas un lietas grāmatas, ir tā dievabijīga sarunāšana iekš mājām ar tiem savējiem no Dieva un viņa darbiem un vārdiem jāslavē.”²⁹ Līdzīgi raksta Stefenhāgens: „Tāpat, kad vakaros darbi pabeigti ir un cits šinī, cits tanī kaktā snauž, voi atkal nebūtu labāki, ja saimnieks jeb, kas grāmatu prot, gudras pamācīšanas, stāstus jeb ziņģes citiem priekšlasītu?”³⁰

Destruktīvā lasīšana

Tomēr lasīšana brīvajā laikā 18. gadsimta morāli norūpējušos laikabiedru ieskatā var kļūt arī destruktīva, lasītprieks var pārvērsties lasīšanas mānijā, kas vācvalodīgajās zemēs tiek dēvēta arī par lasīšanas drudzi, epidēmiju vai sērgu.³¹ Šie riski vairāk tiek attiecināti uz vidusšķiru, nevis zemniekiem. Vidzemes apgaismotājs Heinrihs Johans Jannavs 1781. gadā novēro, ka sabiedrības elitē lasīts tiek drīzāk izklaides, nevis izglītošanās nolūkos, priekšroka tiek dota romāniem, dzejai un komēdijām. Taču „tikai romāni un dzeja cilvēku neizglīto; tie vairāk samaitā nekā noder, ja trūkst ļoti lielas piesardzības. Un vai tad vienmēr tiek lasīts, lai izglītotos? Man šķiet, ka bieži mīlestība pret lasīšanu ir drīzāk ārišķība, nevis izsmalcinātība. Daļa dāmu, kas dzīvo laukos un ir audzinātas mājsaimniecībai, lasa arī modes dēļ.”³² Rīgas Domskolas rektors Johans Augusts Albānuss 1801. gadā aizrāda, ka, „jo vairāk jauni cilvēki, īpaši sievietes, mīl lasīšanu, jo mazāk viņiem vajadzētu lasīt bez uzraudzības; un bērniem vecumā no desmit līdz divpadsmit gadiem izteikts lasītprieks bieži liecina par trūkumiem ķermeņa uzbūvē, nevis par viņu lielo gara enerģiju”.³³

Šie un citi izteikumi iekļaujas 18. gadsimta diskusijās par pareizu un nepareizu lasīšanu. Vācvalodīgajās zemēs tiek diskutēts par neceļos novestiem lasītājiem, kas izbauda vieglu un triviālu lasāmvielu, populāras „tautas grāmatas”, bet garlaikojas pie nopietnākiem tekstiem. Tāpat tiek apspriesti lasītāji, kam trūkst iekšējā miera, lai izsekotu autora domu plūdumam; kas lasa tik strauji, ka neatliek laika pārdomāt izlasīto; kas lasa, tikai lai lasītu, bez īpaša mērķa vai arī vienīgi ar mērķi apgūt tematus, kas izmantojami saviesīgā tērzēšanā.³⁴ Viens no populāriem tēliem ir kaislīgs un dziņām pakļauts lasītājs – šai ziņā, kā jau redzams no iepriekš citētajiem viedokļiem, ar īpašām aizdomām tiek uzlūkotas sievietes. Runas par pašnāvību vilni Gētes Vertera iespaidā ir tikai viena galējība. Bet nekontrolēta lasīšana dažu laikabiedru ieskatā var vest arī pie dažādām saslimšanām – sākot ar redzes pasliktināšanos, galvassāpēm, nervozitāti, hipohondriju un melanholiju un beidzot ar podagru, artrītu, astmu, plaušu slimībām, gremošanas traucējumiem, epilepsiju, smadzeņu trieku u. c.³⁵

Šādi 18. gadsimtam raksturīgi pārspriedumi ir liecība satraukumam, kas pavada lasīšanas demokratizāciju un izplatīšanos visās sabiedrības grupās. To pamatā ir priekšstats, ka regulāra lasīšana prasa zināmu izglītības un paškontroles līmeni, tāpat kā, piemēram, galda manieres vai prasme uzturēt saviesīgu sarunu.³⁶ Raksturīgi, ka šajos morāli iekrāsotajos vērojumos tiek izcelts arī pareizā lasītāja tips – tāds, kas lasa, lai izglītotos un pārdomā izlasīto. Ar laiku vidusšķirai adresētie brīdinājumi pārceļo arī uz latviešu zemniekiem domātajām grāmatām. Aleksandrs Johans Stenders 1805. gadā popularizē „skaidru lasīšanu”, kas ietver refleksiju un izglītošanos, un gluži kā Jannavs pirms vairāk nekā divdesmit gadiem secina, ka „Vidzemē tā kā Kurzemē tagad daudz lasītāji”, kas „ir nespiesti uz lasīšanu dzenās, bet ne citā prātā, kā ar to lielīties”.³⁷

19. gadsimts latviešu lasīšanas vēsturē iesākas ar dziesmu grāmatu nemieriem, kad lasītāji Vidzemē un Kurzemē protestē pret jaunajām racionālistu dziesmu grāmatām, turpinādami slepeni lietot vecās. Dažviet, piemēram, Liepājas apkārtnē protesti iegūst tādu apmēru, ka nepieciešama karaspēka iejaukšanās.³⁸ 19. gadsimta sākumā arī vairākkārt tiek debatēts par latviešu lasīšanas paradumiem, un šīs debates raksturo nonākšana pretrunās – daži turpina reproducēt stereotipu par nelasošajiem latviešiem, kas lielā mērā balstās priekšstatos par lasīšanas paradumiem zemnieku vidū vācvalodīgajās zemēs, citi nožēlo ekstensīvo lasīšanas paradumu gauso izplatību latviešu lasītāju vidū, vēl citi deklarē, ka lasīšana laukos ir plaši izplatīta.³⁹ Pat vairāk: daži luterāņu garīdznieki jūtas spiesti atzīt, ka tajos novados, kuros ir augstāks lasītpratēju skaits, ir arī lielāks sociālo nemieru risks.⁴⁰

Pateicoties grāmatu apritei vācbaltiešu sabiedrībā, hernhūtiešu rokraksta grāmatām un latviešu laicīgās un garīgās grāmatniecības attīstībai, 18. gadsimtā lasītāju sabiedrība kļūst aizvien daudzveidīgāka, paplašinās lasīšanas funkcijas un ir nostiprināti priekšnoteikumi lasīšanas demokratizācijai, kas kļūst masveidīga 19. gadsimtā.

1. Pētersone V., Svarāne M. Grāmatas Rīgas latviešu mājās 18. gadsimta otrajā un 19. gadsimta pirmajā pusē. Bibliotēku zinātnes aspekti. 1980. Nr. 4. 54.–56. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum. Rīga: Liesma, 1991. 110. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Engelsing R. Zur Sozialgeschichte deutscher Mittel- und Unterschichten. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 1978. S. 113–154.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Wittmann R. Gibt es eine Leserevolution am Ende des 18. Jahrhunderts? Die Welt des Lesens. Von der Schriftrolle zum Bildschirm. Hg. von R. Chartier, C. Guglielmo. Frankfurt am Main: Campus, 1999. S. 419–454.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Heinzmann J. G. Appel an Meine Nation. Bern: Heinzmann, 1795. S. 139.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība. 111. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Eckardt J. Livland im 18. Jahrhundert. Leipzig: F. A. Brockhaus, 1876. S. 410.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Merķelis G. Izlase. Rīga: Liesma, 1969. 351. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Svarāne M. Rīdzinieku garīgo interešu atspoguļojums Rīgas bāriņtiesas materiālos (18. gs. otrā puse – 19. gs. pirmā puse). Latvijas Arhīvi. 1999. Nr. 1. 36.–41. lpp. Sal. arī: Ceske E. Eiropa vācbaltiešu acīm: ceļojumu literatūras liecības (1750–1815). Promocijas darbs. Rīga, 2013. 46.–48. lpp., 65.–66. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Jürjo I. Lesegesellschaften in den baltischen Provinzen im Zeitalter der Aufklärung: Mit besonderer Berücksichtigung der Lesegesellschaft von Hupel in Oberpahlen. Zeitschrift für Ostforschung. 1990. No. 39. S. 547.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Hupel A. W. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland. Band II. Riga: Johann Friedrich Hartknoch, 1777. S. 33.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Jürjo I. Lesegesellschaften in den baltischen Provinzen im Zeitalter der Aufklärung: Mit besonderer Berücksichtigung der Lesegesellschaft von Hupel in Oberpahlen. S. 549.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Darnton R. First steps toward a history of reading. Australian Journal of French Studies. 1986. No. 23/1. P. 14.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Piper A. Dreaming in Books. The Making of the Bibliographic Imagination in the Romantic Age. Chicago: The University of Chicago Press, 2009. P. 125.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Mäkinen I. Leselust, Goût de la Lecture, Love of Reading: Patterns in the discourse on reading in Europe from the 17th until the 19th century. Good Book, Good Library, Good Reading: Studies in the History of the Book, Libraries and Reading. Ed. by A. Navickienė, I. Mäkinen, M. Torstensson, D. Martin, R. Tiiu. Tampere: Tampere University Press, 2013. P. 279. Hernhūtiešu lasīšanas paradumi plašāk aplūkoti: Apīnis A. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. Rīga: Liesma, 1987. 14.–35. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Dzīves stāsts tā brāļa Podiņ Dišler Mārtiņ: hernhūtiešu autobiogrāfija, noraksts. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RX35, 1, 43, [4–8]; Dzīves stāsts tā brāļa Miķel Ješke: hernhūtiešu autobiogrāfijas tulkojums no vācu val., noraksts. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RX35, 1, 38, [8–9].  (atpakaļ uz rakstu)
17. Apīnis A. Latviešu grāmatniecība: no pirmsākumiem līdz 19. gs. beigām. Rīga: Liesma, 1977. 127. lpp.; Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība. 117. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
18. [Bergmanis G.] Labu ziņu un padomu grāmata. Rīga: J. K. D. Millers, 1791. 37.–38. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Leitāns A. A. Leitāna dzīves-gājums. Ans Leitāna dzīve, darbi un miršana. Nelaiķim par piemiņu no viņa draugiem pasniegta latviešu tautai. Rīga: E. Plātess, 1875. 25.–37. lpp.; Dinsbergs E. Autobiogrāfija ar ģīmetni un ievadu no Poruku Jāņa. Cēsis: J. Ozols, 1904. 21.–23. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Latvisku grāmatas, ko par to naudu, kā še pierakstīts iraid, pie tā grāmatu spiedēja Jelgavā, ne iesietas dabūt var. Jauna un veca laiku-grāmata uz tu 1794tu gadu. Jelgava: J. F. Stefenhāgens, [1793]. [40.–41. lpp.]  (atpakaļ uz rakstu)
21. Blaufūss F. B. Viena pamācīšana, kādā vīzē tie svēti raksti jālasa, ka tas var cilvēkam izdoties uz savu dvēseles labumu un mūžīgu dzīvošanu. Biblia, tas ir: tā svēta grāmata jeb Dieva svēti vārdi. Kēnigsberga: J. H. Hartungs, 1739.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Stradiņš J. Stenderi un Augstas gudrības grāmata latviešu kultūras vēsturē. Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas. 1796. gada izdevuma teksts ar komentāriem. G. F. Stenders. Rīga: Liesma, 1988. 32. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Apīnis A. Latviešu grāmatniecība: no pirmsākumiem līdz 19. gs. beigām. 125. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
24. Apīnis A. Grāmatas funkcijas latviešu sabiedrībā 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā. Karogs. 1981. Nr. 3. 146. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
25. Kade F. W. Die lettische Industrieschule, in Absicht ihrer Möglichkeit, Nüzlichkeit und wesentlichen innern Einrichtung. Mitau: J. F. Steffenhagen, 1805. S. 22.  (atpakaļ uz rakstu)
26. Jauna un veca latviešu laiku-grāmata uz to 1774. gadu. Jelgava: J. F. Stefenhāgens, [1773]. [24. lpp.]  (atpakaļ uz rakstu)
27. [Rozenbergers J. F. K.] Salasīšana, pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gaŗiem ziemas vakaŗiem. Jelgava: J. F. Stefenhāgens, 1773. 37.–38. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
28. Jauna un veca laiku-grāmata uz tu 1794tu gadu. Jelgava: J. F. Stefenhāgens, [1793]. [36. lpp.]  (atpakaļ uz rakstu)
29. [Rozenbergers J. F. K.] Salasīšana, pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gaŗiem ziemas vakaŗiem. 15. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
30. Jauna un veca laiku-grāmata uz tu 1794tu gadu. [41.–42. lpp.]  (atpakaļ uz rakstu)
31. König D. Lesesucht und Lesewut. Buch und Leser: Vorträge des 1. Jahrestreffens des Wolfenbütteler Arbeitskreises für Geschichte des Buchwesens 13. und 14. Mai 1976. Hg. von H. Göpfert. Hamburg: Hauswedell, 1977. S. 89–124.  (atpakaļ uz rakstu)
32. [Jannau J. H.]. Sitten und Zeit: ein Memorial an Lief- und Estlands Väter. Riga: J. F. Hartknoch, 1781. S. 61–62.  (atpakaļ uz rakstu)
33. Albanus J. A. Gedanken über Liebhabereien. Abth. 2: Zur Ankündigung des öffentlichen Dimissionsacts am 30sten April 1801 auf dem Saale der Stadt-Bibliothek. Riga: J. C. D. Müller, 1801. S. 11.  (atpakaļ uz rakstu)
34. McCarthy J. A. Lektüre und Lesertypologie im 18. Jahrhundert (1730–1770). Internationales Archiv für Sozialgeschichte der deutschen Literatur. 1983. No. 8. S. 51–55.  (atpakaļ uz rakstu)
35. Darnton R. First steps toward a history of reading. P. 16.  (atpakaļ uz rakstu)
36. Mäkinen I. Leselust, Goût de la Lecture, Love of Reading: Patterns in the discourse on reading in Europe from the 17th until the 19th century. P. 265.  (atpakaļ uz rakstu)
37. Stenders A. J. Dziesmas, stāstu-dziesmas, pasakas etc. Tiem latviešiem par izlustēšanu un prātā-pieaugšanu. Jelgava: J. F. Stefenhāgens & dēls, 1805. 125.–126. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
38. Stenders A. J. Dziesmas, stāstu-dziesmas, pasakas etc. Tiem latviešiem par izlustēšanu un prātā-pieaugšanu. 131.–132. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
39. [Anonīms.] Gedanken, Meinungen und Vorschläge. Nordisches Archiv. 1804. No. 4. S. 7–8; Kade F. W. Beleuchtung der Albersschen Kritik. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 1806. S. 8–10.  (atpakaļ uz rakstu)
40. Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum. 112. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)