— Bibliotēku mājvietas 19. gadsimta lasītājiem

 

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

 

No grāmatu skapja līdz ēkai

No senatnes pārmantotās tradīcijas glabāt bibliotēku grāmatu krājumus atsevišķā telpā vai pat īpaši šim mērķim celtā ēkā arvien vairāk nostiprinājās 19. gadsimtā. Grāmata strauji kļuva par mākslas un kultūras priekšmetu, bet lasītāji kļuva mūsdienīgi, jo literatūras saturs pamazām zaudēja reprezentatīvo un elitāro nozīmi, kas tik būtiska bija iepriekšējos laikmetos. Vairums lasītāju deva priekšroku lektīrai, kas nodrošināja katra sabiedrības indivīda konkrētās vajadzības: emocionālās, intelektuālās, sabiedriskās un privātās.

Cilvēka lasīšanas paradumus un to nostiprināšanos vistiešāk ietekmēja arī tas, kādā telpā un cik ērtos un patīkamos apstākļos viņš lasīja grāmatu vai avīzi. Visos laikmetos katra konkrētā lasītāja mikrotelpu (pasauli) neuzkrītoši, bet neatlaidīgi ietekmējusi arī komunikācijas telpa, kas atbilstoši sabiedrības interesēm un vajadzībām bijusi gana atšķirīga. Tas noteica arī lektīras apjomu un saturu katrā privātās vai sabiedriskās bibliotēkas namā, arvien biežāk grāmatu krājumiem atvēlot ne tikai grāmatu skapi vai plauktu, bet iekārtojot atsevišķas telpas.

Šajā laikā īpaši novērojama divu veidu attieksme pret grāmatu – to arvien vairāk pirka, lai lasītu, rādot paraugu citiem rīkoties līdzīgi; to aizvien pirka, lai noliktu labi redzamā plauktā un sajustu grāmatas īpašo tuvumu. Abās attieksmēs rodama īpašnieka konkrētas telpas izjūta, kas tieši ietekmēja bibliotēkas vai grāmatu skapja atrašanās vietas izvēli.

19. gadsimtā ar salonu, klubu un biedrību bibliotēku lasītavu veidošanu, ko aizrautīgi iesāka 18. gadsimta nogalē, nostiprinājās pārliecība par mērķtiecīgi radītu publisko telpu, kurā noteicošā loma Latvijas teritorijā bija aristokrātijai. Privāti vai kolektīvi īpaši iekārtota telpa bibliotēkas vajadzībām un tajā izvietotais krājums kalpoja kā publiskās telpas elementi, ar tiem norādot uz interesēm un piederību sociālajai kārtai. Tomēr kluba vai salona lasītava, pretēji privātbibliotēkas piepildītajai intimitātei, kļuva par bezgalīgu sarunu un nakts dzīves baudīšanas vietu, kur brīvi lasīt un apspriest lektīru.

19. gadsimtā sabiedrisko un privātbibliotēku attīstība un to atrašanās vietas vēstīja par pakāpenisku sociālo kārtu saplūšanu, zaudējot iepriekš skrupulozi noteiktās robežlīnijas. Pieejamība krājumiem un tur atrodamo avotu studijas bija viens no šiem iemesliem.

Sabiedriskās bibliotēkas latviešu lasītājiem izveidoja mācītājmuižās, skolās, privātmājās, pat baznīcās, retos gadījumos tās bija iekārtotas muižu kungu mājās. 1839. gadā izveidoja pirmo sabiedrisko bibliotēku latviešu lasītājiem – Tirzas mācītājmuižas telpās to dibināja Tirzas un Velēnas draudzes mācītājs Pauls Emīls Šacs (1807–1862), grāmatas lasīšanai izsniedzot bez maksas. 1848. gadā Ēdoles luterāņu baznīcas ģērbkambarī ar Ēdoles muižas īpašnieku fon Bēru atbalstu un 200 grāmatām skapī bibliotēku nodibināja pazīstamais Krišjānis Valdemārs (1825–1891). Gadsimta otrajā pusē, bieži ar vietējo mecenātu atbalstu telpu jautājumā un grāmatu iegādē, strauji veidojās dažādu biedrību bibliotēkas gan mazpilsētās, gan laukos.

Savukārt slavenais bibliotekārs un bibliofils Jānis Misiņš (1862–1945) 1880. gadā Tirzas pagastskolā izveidoja bibliotēku vietējiem lasītājiem, bet 1885. gadā viņš saņēma Vidzemes gubernatora atļauju atvērt publisku bibliotēku savās mājās Krācēs. Tās krājumā sākotnēji bija ap 500 grāmatu. K. Valdemārs 1882. gada 15. martā no Maskavas raksta J. Misiņam: „Jūs iesākuši grāmatu krātuviņu ietaisīt, tādā pašā vīzē, kā tas jau sen laikiem pastāv dažās baznīckungu muižās un skolās.”

Jānis Misiņš Tirzas Krācēs. 19. gadsimta 80. gadi. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RX34,1,64, 2. lp.

 

Izglītības iestāžu bibliotēku telpu jautājums bija atšķirīgs, bet līdzīgs attieksmju ziņā. Rīgas skolās – Rīgas licejā (vēlāk Vidzemes (Rīgas) guberņas ģimnāzija) un Domskolā (vēlāk Rīgas pilsētas ģimnāzija) – bibliotēkas bija jau agrākos gadsimtos; grāmatu krājumiem sākotnēji nebija atsevišķu telpu, tikai īpaši iekārtoti skapji. Pieaugot krājumu apjomiem, sāka domāt par atsevišķu telpu iekārtošanu. Savukārt Academia Petrina (Jelgavas akadēmiskā ģimnāzija) atsevišķu telpu bibliotēkai atvēra jau 1776. gadā.

Pagastskolās un draudžu skolās 19. gadsimtā bibliotēkai atvēlēja kādu grāmatu skapi, nevis atsevišķu telpu. Krievijas impērijas izglītības iestāžu reformas rezultātā 19. gadsimta sākumā, piemēram, Latgales skolās izveidoja pirmās patstāvīgās bibliotēkas. Pirms tam skolas parasti pastāvēja pie klosteriem un skolēni un skolotāji izmantoja grāmatas, kas atradās klosteru bibliotēkās. Par pirmo skolas bibliotēku Latgalē uzskata 1804. gadā dibināto Daugavpils apriņķa skolas (pirms tam Daugavpils jezuītu skola) bibliotēku. Skolu reorganizācija turpinājās visu 19. gadsimtu, negatīvi ietekmējot arī to bibliotēku likteņus. Nereti skolu administrācijas centās atbrīvoties no grāmatām, īpaši krājuma senākās daļas, kas skolai nebija vajadzīgas, vien aizņēma telpas. Tāpēc daudzi seni sējumi tika izslēgti, bet daļa – izpārdoti izsolēs. Latgales skolu bibliotēkas, līdzīgi kā skolās citviet Latvijas teritorijā, atradās vai nu skolas zālē, vai kancelejā kopā ar izglītības iestādes arhīvu, kur grāmatas uzglabāja skapjos. Atsevišķa telpa bija retums. Krāslavas apriņķa skolai (pirms tam Daugavpils apriņķa skola) bija atsevišķa bibliotēkas telpa, ko ēkas celtniecības plānā 1826. gadā jau bija paredzējis tās cēlājs, Krāslavas muižā dzimušais grāfs Ādams Plāters (1790–1862).

Bibliotēku krājumi vēsturiski cietuši arī no tā, kādās telpās un apstākļos tos glabājuši īpašnieki. Ar pārsteigumu varam uzzināt, cik liela uzmanība šim jautājumam tomēr bijusi veltīta tālā pagātnē. Īpaši šeit jāatzīmē Latgales muižnieku bibliotēku un arhīvu krājumu glabāšanas pieredze jau kopš 17. gadsimta. Latgales muižniecība, līdzīgi kā citās muižās Latvijas teritorijā Vidzemē un Kurzemē, kā arī Eiropā, īpaši Lietuvas lielkņazistē un Polijā, grāmatu krājumus uzglabāja tajās pašās telpās, kur bija novietotas citas vairāk vai mazāk vērtīgas kolekcijas (ieroči, monētas, dabas priekšmeti u. c.). Tomēr bagātākie aristokrāti šim nolūkam plānoja un būvēja īpašas mūra, mazāk bagātie – koka ēkas, ko dēvēja par skarbu vai lamusu (Lehmhaus). Tradīcija būvēt lamusus privātbibliotēku un arhīvu glabāšanai Latgales muižu īpašnieki bija pārņēmuši no Lietuvas lielkņazistes un Polijas aristokrātijas. 17. gadsimta pirmajā pusē Aulejas muižā lamusu bija uzcēlis un iekārtojis īpašnieks Smoļenskas vai vads Aleksandrs Korvins-Gonsevskis (?–1639), bet 18. gadsimta pirmajā pusē, domājams, lamuss bija arī Janam Ludvigam Plāteram (1690–1736) Indricas muižā. Tradīcija celt atsevišķu ēku bibliotēkai vērojama arī Latgales muižās 19. gadsimtā (Varakļānos, Krāslavā u. c.). Dažviet jau 20. gadsimta sākumā arī Kurzemē pie kungu mājām būvēja atsevišķus bibliotēku korpusus.

Izplatītākā tradīcija 19. gadsimtā Latvijas muižu kungu mājās bija bibliotēkas iekārtot atsevišķā telpā, no ēkas ieejas tālākajā un klusākajā vietā. Dažos gadījumos telpas atrašanās vietas tradīcija saglabājās no iepriekšējiem gadsimtiem. Dažu muižu privātbibliotēkas bija pils vai kungu mājas tornī (Liestraupes muižas pilī, Cēsu Jaunajā pilī, Dagdas muižas pilī u. c.).

Bīriņu muižas 1860. gadā uzceltajā pilī grāmatas glabājās ne tikai bibliotēkas ēkas tornī, bet arī citās telpās – literatūra par reliģiju bija izvietota pils kapelas (mūsdienās nav saglabājusies) grāmatu skapī, savukārt kabinetā, kas atradās blakus bibliotēkai, bija grāmatas par medībām, mežkopību, dārzkopību un lauksaimniecību, bet t. s. senču istabas grāmatu skapī bija izvietota literatūra bērniem un jauniešiem. Zvārtavas muižas kungu mājā, kuras celtniecību pabeidza 1881. gadā, otrajā stāvā atradās bibliotēka, bet ēkas dienvidrietumu stūra tornītī bija iebūvēta maza istabiņa, kur muižas baronese lasīja grāmatas un rakstīja vēstules.

Bija atsevišķi gadījumi, kad ugunsgrēku un citu apdraudējumu dēļ bibliotēkas krājumi nonāca pagraba telpās. Piemēram, pēc ugunsgrēka Līksnas muižas kungu mājā 1861. gadā Plāteri-Zībergi dzimtas bibliotēku pārvietoja uz Šlosbergas muižās peciāli ierīkotām pagraba telpām.

Bibliotēkai atvēlētās telpas muižas kungu mājā vai pie pils īpaši uzcelta ēka dažkārt bija iecerēta kā savdabīga skatuve grāmatu kolekcijai un tās saimnieka neierobežotajai iztēlei. Tomēr bibliotēka muižā, pagastā, skolā, pilsētā nav aplūkojama atrauti no ēkas, kurā tā atrodas, – tas ir viens veselums. Tai izvēlētā vieta atspoguļo grāmatu krājuma saturu, iedabu un raksturo iemeslus, kāpēc tā atrodas konkrētā mājvietā, spilgti atklājot īpašnieku un grāmatu lasītāju iztēli un ikdienas privāto dzīvi.

 

Telpu interjers – vide lasīšanai

19. gadsimta bibliotēkas interjeri ieraugāmi, aplūkojot senas fotogrāfijas, zīmējumus, kā arī to ietvaru spilgti varam iztēloties, lasot aculiecinieku atmiņas par lasīšanai un grāmatu glabāšanai iekārtotām telpām. Kādā namā 19. gadsimtā veidota bibliotēka spēja tā iedzīvotājiem atklāt pasaules plašumus, kas kļuva tuvi un sasniedzami ar grāmatu palīdzību, neizejot no mājvietas. Tieši gadsimta nogalē parādījās neaprakstāma vēlme mājas vidi savienot ar plašo pasauli. Galvenokārt to rosināja tehnikas attīstība – telefonu, elektrības, fotogrāfijas izgudrošana, kas strauji ietekmēja un mainīja lasīšanas paradumus. Lasīt ērtā klubkrēslā īpaši iekārtotā telpā bija pilnīgi jauns pasaules izzināšanas veids, kad pasaule kļuva nolasāma, savukārt, pateicoties fotogrāfijai, to varēja ieraudzīt un baudīt, arī neizejot no mājas.

Visspilgtāk bibliotēkas interjeri redzami Latvijas muižu kungu mājās, kas 19. gadsimta sākumā ieguva eiropeiskus vaibstus, spilgtāko uzplaukumu sasniedzot gadsimta otrajā pusē un beigās. Virknē muižu kungu māju bibliotēku telpās visbiežāk neatņemama interjera sastāvdaļa bija kamīns, kā arī historisma laikmetam atbilstošas mēbeles –bīdermeiera stila sarkankoka grāmatu skapji, lasāmie galdi un krēsli ar pakavveida atzveltnēm, kā arī visdažādākās neorokoko mēbeles. Iecienītas bija vertikāli svītrotas bīdermeiera tradīcijā izgatavotas papīra tapetes. Cauri visam bija jūtama arī īpaša mīlestība pret angļu mēbeļu mākslu. Tāpat greznākās mājās speciāli bibliotēku telpām iepirka sēdmēbeles, piemēram, krēsls (wing chair) ar paaugstinātu atzveltni ar galvas augstumā izvietotiem liektas formas sānu izvirzījumiem bija atzīts par ērtāko lasīšanai un laikrakstu pārlapošanai.

Muižu kungu mājās līdzās bibliotēkām un īpašām grāmatu kolekcijām telpās nereti izvietoja ar lielu rūpību veidotas mākslas darbu kolekcijas, lai nepārprotami tuvinātos vēstures notikumiem un personām, kas tos virzījuši. Tādējādi ar grāmatu un mākslas darbu palīdzību konkrētās telpās sniedza baudu acīm un pamudināja paveikt labus un cienījamus darbus. Bet būtiskākais – tas kalpoja kā izpētes avots jaunatnei, neuzkrītoši sasniedzot mākslas un vēstures izpētes didaktiskos un morālos mērķus.

Cēsu Jaunās pils kabineta interjers. 19. gadsimta 90. gadi. Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, CM 119022

 

To uzskatāmi ieraugām kādā neparasti skaistā, senā fotogrāfijā, kur saulainā dienas gaismā Cēsu Jaunās pils iemītnieki kabinetā lasa jaunākos laikrakstus. Iespējams, ka jauneklis fotogrāfijā pa kreisi ir pilsmuižas pēdējais īpašnieks Emanuels Andrejs fon Zīverss (1878–1918). Cēsu Jaunās pils telpas jau Karla Gustava fon Zīversa (1772–1856) laikā bija piepildītas ar tam laikam tipiskām pulēta sarkankoka mēbelēm ampīra un bīdermeiera stila formās. Kā norādījis mākslas zinātnieks Dainis Bruģis, kabineta interjera fotogrāfijā redzamajā krūšutēlā attēlots Cēsu pilsmuižas īpašnieka Karla Eberharda (1745–1821) brālis Jakobs Johans fon Zīverss (1731–1808). Telpas sienas blīvi klāj gravīras un litogrāfijas ar dažādu augstu amatpersonu attēlojumiem, Krievijas imperatoriem un viņu sievu (Pētera I, Katrīnas II u. c.) portretiem, kā arī vairākas fotogrāfijas ar fon Zīversu dzimtas piederīgajiem.

Minētās pils bibliotēka bija iekārtota vairākās telpās, galvenokārt pils tornī, bet grāmatu skapji bija izvietoti arī citur. Lasīja bibliotēkā, salonā un kabinetā. Pils tornī izvietotajai bibliotēkai 19. gadsimta 50. gados Cēsu galdnieks Kristians Vilhelms Ferdinands Bīdenrots (1813–1892) speciāli izgatavoja grāmatu skapjus neogotikas stilā, bet 1891. gadā bibliotēku pārvietoja augstāk, paaugstinot torni. Tur atradās krāsns ar neorenesanses iezīmēm, bet grāmatu skapju dizainā jau bija ieraugāmi gan neorenesanses, gan neobaroka motīvi.

Cēsu Jaunās pils torņa bibliotēkas grāmatu skapja projekts. Jānis Meņģelis, 1891. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RIL-1,157, 36. zīm.

 

Lasīšana un citādā gaisma

Modernisma piesātinātais 19. gadsimts atnesa neatgriezeniskas izmaiņas lasīšanas paradumos, kas bija saistītas ar pakāpenisku gaismas avotu nomaiņu arī bibliotēku ēkās un telpās. Allaž liela nozīme bija tam, kādā stāvā izvietoja bibliotēku un kurā pusē atradās telpas logi, pa kuriem ieplūda dienas gaisma. Ēkas ziemeļpusē vienmēr bija vājāka gaisma, tāpēc rūpēs par krājuma saglabāšanu nereti bibliotēkai atvēlēja telpas šajā ēkas daļā.

Gadsimta sākumā bibliotēkas telpas vakaros un naktīs apgaismoja sveces, bet nedaudz vēlāk petroleju lampas, kuras bieži vien kā lustras iekāra griestos ar diviem vai vairākiem kaltiem stieņiem.

Bibliotēkas telpa kādā muižas kungu mājā, 20. gadsimta sākums. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RXA319-18, 7. att.

19. gadsimta nogalē par būtiskāko gaismas avotu kļuva tehniski daudz pilnīgāka, bet izskatā primitīvāka elektriskā lampa. Iespējams, ka vairākās patriciešu, aristokrātu vai biedrību bibliotēkās 19. gadsimta beigās bija izvietoti no čuguna lieti iespaidīgu izmēru gaismekļi, kas izcēlās ar tam laikam iespaidīgu gaismas starojumu. Spilgtā gaisma arī vakaros un naktīs ļāva aizrautīgi lasīt vēl un vēl.

 

Izzinot bibliotēku vēsturi caur to mājvietām, plašāk paveras sabiedrības pagātne un potenciāli iezīmējas nākotne. Kādu vērtību iegūst katra grāmata bibliotēkas vēsturiskajā kolekcijā, kad izzinām, kā, kad un kur tā tapusi, ar kādu nolūku un kāpēc atradusies konkrētā vietā, ēkā, telpā, grāmatu plauktā un bijusi noteiktas personas ievērota un vairākās paaudzēs lasīta? Kaut vai kaltēti ziedi starp grāmatu lapām iegūst citu nokrāsu un nozīmi ik brīdi, kad grāmatu no jauna atver lasītāji nākamajos gadsimtos, ikreiz piešķirot cilvēkam jaunas izjūtas – pat vairāk, nekā to dzīves ikdienībā, iespējams, varētu  dzīvi ziedi.

 

Literatūra

Aftanazy R. Dzieje rezydencji na dawnych kresach Rzeczypospolitej. T. 3: Województwo trockie, Księstwo Żmudzkie, Inflanty Polskie, Księstwo Kurlandzkie. Wyd. 2. Wrocław, 1992. S. 303–367.

Brežgo B. Vecās Latgales skolu bibliotēkas. Bibliotekārs. 1937. Nr. 3, 45.–46. lpp.

Brežgo B. Latgales muižnieku arhīvi. Bibliotekārs. 1938. Nr. 2/3. 23.–24. lpp.; Nr. 4. 53.–54. lpp.

Bruģis D. Cēsu Jaunā pils. Cēsis, 2016. 152., 210., 237., 343.–358. lpp.

Bruģis D., Līne I. Liecinieki: Latvijas piļu un kungu māju interjeri 19. gadsimtā – 20. gadsimta sākumā. Tukums, 2013. 13., 31.–39., 61., 110. lpp.

Hanovs D. Eiropas aristokrātijas kultūra 17.–19. gadsimtā. 2. izd. Rīga, 2014. 203.–204. lpp.

Katalog der Bibliothek im Schloss zu Koltzen. Riga, 1893.

Perrot M. A History of Private Life. Vol. 4: From the Fires of Revolution to the Great War. Cambridge, London, 1990. Pp. 261–359, 453–457.

Pīrsa S. M. Par kolekcionēšanu: pētījums par kolekcionēšanas tradīcijām Eiropā. Rīga, 2009. 239.–242. lpp.

Valdemārs K. Lietišķā un privātā sarakste: divos sējumos. Rīga, 1997. 1. sēj. 472. lpp.; Rīga, 2007. 2. sēj. 924. lpp.

Zaļuma K. Ieskats Vidzemes muižu bibliotēku likteņos. Bibliotēku Pasaule. 2012. Nr. 56. 66.–74. lpp.  http://dom.lndb.lv/data/obj/file/162430.pdf (skatīts 28.06.2019.).