kritika

— Multum, non multa

Raivis Bičevskis

25/02/2021

Mēs vēlējāmies dabūt no filozofa nelielu apliecinājumu tam, ka esam brīvi, taču viņš ir sagrāvis mūsu vēlmju brīvību kā ilūziju un iemetis mūs brīvībā, par kuru neesam sapņojuši, bet gan drīzāk ar baismām nojautuši un no tās bēguši.

 

Par Artura Šopenhauera darbu Par gribas brīvību (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs; Zinātne, 2020)

 

Non multa
Seneka1

 

“Enerģiski drūmais ģēnijs”

Mājas bibliotēkas plaukots nesen izdevās atrast Artura Šopenhauera darbu divus izdevumus, kurus reiz lietoju studiju gados.2 Kā jau tas tolaik mēdza būt – cītība ievērojami pārsniedza sapratni (nemaz nerunājot par saprašanu), pasvītroto vietu skaits – pārdomāto vietu skaitu. Un tomēr jaunības degsme izdevumos ir atstājusi ne tikai dažu labu vairs nesalasāmu piezīmi, bet arī īpašus izcēlumus. Filozofa darba Par gribas brīvību visizceltākā pasāža ir tā, kur filozofs (ar atsauci uz Šekspīra Dots pret dotu (2, 2)), saka: “Skatot morālu jautājumu, no svara ir arī lielo dzejnieku liecība. Viņi nerunā saskaņā ar sistemātisku izpēti, tomēr viņu dziļajam skatam ir atklāta cilvēka iedaba: tāpēc viņu izteikumi nepastarpināti skar patiesību. [..] Izabella lūdz reģentu Andželo apžēlot viņas nāvei nolemto brāli:

Andželo: I will no do it / Es negribu to darīt.
Izabella: But can you if you would? / Bet jūs varat?
Andželo: Look, what I will not, that I cannot do / Ko negribu, to nevaru.”3

Šos vārdus gan jau esmu ar laiku mācījies saprast labāk, vai varbūt pareizāk būtu teikt: pieredze mācījusi tos uztvert gana nopietni; tajos var atrast atslēgu gandrīz visam, kur svarīgākais ir sākums un sākšana – arī izglītībai un studijām.

Toreiz, studiju laikos, šajos vārdos drīzāk kondensējās jauna prāta satikšanās ar “enerģiski drūmo ģēniju”. Par pazīšanos ar Šopenhaueru kopš 19. gadsimta vidus līdz pat mūsdienām savas liecības atstājuši daudzi, taču laikam gan retais par to izteicies tik pacilājoši un uztvēris šo satikšanos tik liktenīgi kā Nīče, kuram Šopenhauera vārds pazīstams jau no Bonnas laika studijām. Viņš tik tiešām Leipcigas studiju laikā piedzīvo īstu satricinājumu: “Kādu dienu vecajā Rona antikvariātā es atradu šo grāmatu [Pasaule kā griba un priekšstats] un [..] sāku to šķirstīt. Nezinu, kāds dēmons man iečukstēja ausī: Ņem šo grāmatu uz mājām [..]. Ar iegūto dārgumu apmetos dīvāna stūrī un sāku to šķirstīt, ļāvu šim enerģiski drūmajam ģēnijam iedarboties uz mani. Katra rinda kliedza atsacīšanās, nolieguma, rezignācijas pārpilnumā, te es pienācu pie spoguļa, kurā ieraudzīju dzīvi pasaulē un savu dvēseli visa to baisajā diženumā. Te uz mani no pilnīgas neieinteresētības nolūkojās mākslas saule, te satiku slimību un izveseļošanos, trimdu un patvēruma vietu, elli un debesis.”4 Nīčes Leipcigas studiju manuskriptos ar nosaukumu 1865. gada rudens ir arī piezīmes ne tikai par Šopenhauera galveno darbu Pasaule kā griba un priekšstats, bet arī konspekti Šopenhauers, Ētikas abas pamatproblēmas. 2. izdevums, 1860. Leipc<iga> Brokhauzs.

No studiju laika līdz brīdim, kad Šopenhauera darbu Par gribas brīvību ieraugu 2020. gada izdevumā tulkotu latviešu valodā,5 pagājuši gandrīz 30 gadi. Atskatoties uz Šopenhauera Par gribas brīvību tādējādi atskatos arī uz šiem gadiem. Un tomēr runa te nav tikai par biogrāfisku reminiscenci. Ir labi atskatīties uz gadiem, kuros mēģināts tuvoties filozofu teiktajam un dzīvotajam – pat ņemot vērā tos eksistenciālos bezdibeņus un neziņas purvus, kuros ik pa laikam jānonāk šajos tuvošanās līkločos. Tomēr svarīgāka par to visu ir nojauta par citu tuvošanos – filozofu tuvošanos realitātei. Šopenhauera darbos šo tuvošanos var atrast pārpārēm. Savdabīgais un interesantais filozofs, Ekharta, Nīče un Heidegera lasītājs Volfgangs Širmahers un aizraujošas filozofijas vēstures Sabrukusī hegemonija autors par šo tuvošanos reiz izteicās šādi: “Šopenhauers saka, kā ir un kā mums tomēr nedrīkst šķist, lai dzīvotu. Dzīve ir apdraudēta tam, kurš reiz ielūkojies pasaules reālajā raksturā.”6 Uzdrīkstos teikt, ka “tuvošanās realitātei” arī ir izdevusies filozofijas definīcija un “apdraudējumu”, kas tajā varētu slēpties, izturēt ir filozofisks tikums par excellence.

 

“Viņa mikrokosmoss ir dziļā šahta”7

1837. gadā Arturs Šopenhauers Halles Literatūras Avīzē uzduras Norvēģijas Zinātņu akadēmijas izsludinātajam konkursam par jautājumu “Vai cilvēka gribas brīvība ir pierādāma iz pašapziņas?” (PGB 9). Tobrīd brīvība jau gadu desmitus ir bijusi viens no filozofisko traktātu un strīdu centrālajiem un īpašajiem jautājumiem – no apgaismības līdz romantismam, no Kanta līdz Hēgelim. Iepriekšējie gadi Šopenhaueru nav lutinājuši viņa darbu atzīšanas un izpratnes ziņā.8 Tomēr šajā gadā Kanta darbu izdevēji Šūberts un Rozenkrancs ir ņēmuši vērā Šopenhauera vēstuli, kurā viņš ir ieteicis pievērsties Tīrā prāta kritikas 1. izdevumam (1781), jo 2. izdevumā (1787) Kants ir mīkstinājis 1. izdevuma filozofisko radikalitāti. Šopenhauera vēstules fragmentus izdevēji nodrukā sava izdevuma priekšvārdā, un Šopenhauers nu ir atzīts Kanta domas pārzinātājs.

1838. gada beigās Šopenhauers iesniedz savu darbu konkursā, un 1839. gada janvārī balvu arī saņem. Tā viņu tik tiešām iepriecina un viņš nevar vien sagaidīt, kad dabūs solīto medaļu, “krītot uz nerviem” Norvēģijas rezidentam Frankfurtē.9

Uz Zinātņu akadēmijas jautājumu Šopenhauers atbild negatīvi – pašapziņā meklēt brīvību nozīmē to neatrast. Vai – sakot labāk – atrastā brīvība būs tikpat iluzora kā pašapziņa. Jāmeklē dziļāk, un tas nozīmē – jādodas pie pašapziņas pamatiem: jādodas pie nevis sevis kā pašapziņas subjekta, bet pie sevis kā gribošā. Gribas apzināšanās ir tikai sekundāra, jo galvenais tajā ir, ka tā grib. Kāpēc un ko tā grib un vai ir “brīva” – tāds ir īstais jautājums. To nevar atrisināt, izejot no pašapziņas. Jāatrod cits atskaites punkts, no kura pievērsties jautājumam par brīvību. Šo punktu Šopenhauers atrod nevis pašapziņā, bet gan citu lietu apziņā jeb saskarē ar pasauli. Tur individuālā griba, kas citu lietu apziņā ir vērsta uz kaut ko ārpus sevis, saduras ar lietām, norisēm un citām gribām un atklāj sevi gribas universā, kur valda motivācijas, vēlmes un darbības. Šajā gribas universā meklējot brīvību, var gan uzdurties tam, ka cilvēkam ir relatīva brīvība apzināties motīvus un impulsus, kas vada darbības un nosaka lēmumus, kurus neapzinās dzīvnieki, un tādējādi iespējama paplašināta, refleksijas pastarpināta izvēle, kas balstās distancēšanās spējā. Taču šī atziņa neko nemaina lielajā pasaules kontekstā: cilvēks kā brīvs uz “apsvēršanu” ir tikai “relatīvi brīvs”: “brīvs no uzskatāmi tagadīgo objektu [..] nepastarpinātā spaida, kam dzīvnieks ir pakļauts pilnīgi” (PGB 33). Taču tas nemazina motīvu un ietekmju kauzālo dabu. Citu lietu apziņa konsekventi uzrāda pasaules kauzalitāti.

Tikai šo ainu ieskicējot, Šopenhauers nonāk pie tā, lai brīvību atkal atrastu, bet tagad ne vairs vienkārši pašapziņā, bet gan – esamībā, būšanā. Pie tās piederas tas, ka doma par kauzālo pasauli nekādi neizklīdina atbildības un/vai vainas izjūtu par padarīto. Šīs izjūtas klīdināšanai nepalīdz kauzalitātes izziņa un attaisnojošu determinanšu uzskatījumi. Atbildības apzināšanās norāda uz dziļāku augsni, kas stāv pāri ieskatam determinismā. Atbildības un vainas izjūta norāda uz vainu būt un būt tieši par šo gribas subjektu, par individualizētu gribas atomu gribas universā. Kauzāls visu pasaules procesu un manu darbību izskaidrojums nav pietiekams. Vajag saprast nevis to, kāpēc es kaut ko daru (tur der kauzāls izskaidrojums), vai to, kāpēc kaut kas ir, bet gan to, ka es esmu.

“Ka” ir tas punkts, kur jānonāk pie gribas metafizikas, pie iekrišanas reālā plaisā, kur reālais uznirst un biedē, šausmina un dzen atgriezties pie “kāpēc” jautājumiem. Gribas “ka-tā-ir” priekšā pat totāls determinisms šķiet gana laba slēptuve, nemaz nerunājot par sociāliem vai pašapziņas konstruktiem – ilūzijām, kurās patverties no šī “ka” reāluma. Šopenhauera kā īsta filozofa ceļš ved no vienas ilūzijas (pašapziņas) atsegšanas pie vēl dziļākas ilūzijas (kauzalitātes kā “pēdējā vārda” par realitāti) atsegšanas – aiz kauzalitātes atklājas īstais filozofijas lauks: reālais aiz indivīda ilūzijām par sevi, (ko baro arī sociālas ilūzijas un konstrukti). Parafrāzējot Šopenhaueru, Johaness Folkelts raksta: “Nepieciešamība jāredz darbībā (operari), brīvība turpretī esamībā un būšanā (esse). [..] Par to domājuši vienmēr otrādi – brīvību saskatot darbībā un nepieciešamību – esamībā,” un, ja arī saprotam, ka ikviena “morāle bez gribas brīvības [..] ir tukšība”, tad tomēr domas ceļš, kas ved pie brīvības reāluma, var izrādīties diezgan šerminošs un tik daudz slavētā brīvība – ilūzijas sagraujoša; šī doma nav pati par sevi grūti sasniedzama, tomēr tā “ir doma, uz kuru varam norādīt un tās vietu saskatīt, un kuru [tomēr] nevaram skaidri domāt”.10 Mēs vēlējāmies dabūt no filozofa nelielu apliecinājumu tam, ka esam brīvi, taču viņš ir sagrāvis mūsu vēlmju brīvību kā ilūziju un iemetis mūs brīvībā, par kuru neesam sapņojuši, bet gan drīzāk ar baismām nojautuši un no tās bēguši.

Tikai no šādas gribas brīvības varbūt reiz nāks darbība, kura būtu tā vērta, lai to darītu. Pirms kaut ko darīt, vispirms jāsatiekas ar savu esamību, būšanu. Tāds ir filozofa novēlējums.

 

“Lai notiek tas, kam reiz ir jānotiek!”11

Darbs Par gribas brīvību ir – kā tas ir ar ikvienu īstu filozofisku tekstu – arī ievads filozofiskā praksē. Nebūt netraucē tas, ka Šopenhauers savā tekstā noteikti ir netaisns pret Šellingu (PGB 70–71) vai arī tas, ka tekstā ir relatīvi sekundāras pasāžas, kas ir tik interesantas pašas par sevi, ka varētu novirzīt tajās ieinteresētu lasītāju no galvenās domu gaitas (Par gribas brīvību varbūt varētu būt nenovērtēts traktāts tradīcijā, ko 20. gadsimtā izvērsīs filozofiskā antropoloģija, salīdzinoši aplūkojot augu, dzīvnieku, cilvēku (PGB 33-46)). Tas, ka Šopenhauers iecerējis filozofisku, nevis teoloģisku ētiku, kā uzsver tulkotājs Igors Šuvajevs izdevuma pēcvārdā (PGB 129), ir skaidrs. Tomēr uz citu modernitātes filozofisko ceļu fona varbūt nav tik skaidrs tas, cik liels (un kāds tieši) reliģijas un teoloģijas “nospiedums” ir pamanāms arī Šopenhauera domas attīstībā (nevis tikai Kanta ētikā).12

Tulkotājs ir pievienojis Šopenhauera tekstam komentārus – visai klasisku šādu izdevumu sadaļu ar norādēm uz Šopenhauera darbiem, uz papildu avotiem tiem, kas vēlas studēt filozofa tekstus, uz paša teksta vēsturi, uz teksta vietām un personāžiem, kas svarīgi tekstā. Tāpat izdevumā atrodams personu rādītājs un pārskats par filozofa dzīves gājumu. Šo komentāru daļu vienmēr var apsveikt, tomēr nekad īsti nav skaidrs, kur meklējams īstais mērs: primārās ziņas par autoru un tekstu vienmēr var būt arī pietiekami izvērstas un izvērstais – vēl vairāk izvēršams. Izvēle šajā ziņā laikam gan mēdz būt atkarīga arī no izdevniecības vēlmēm un prioritātēm, jo tie, kas ķeras pie šādu tekstu tulkošanas, labprāt parasti pievienotu vēl un vēl, sekojot devīzei: multum, non multa.

Par gribas brīvību tulkotājs pirms tam tulkojis Šopenhauera Aforismus dzīves gudrībai13 un pielicis roku arī Šopenhauera izteikumu kompendijam.14 Ar aktuālo tulkojumu Šopenhauera ētiskais korpuss latviski ievērojami papildināts, un cerams, ka papildināsies vēl. Darbs Par morāles pamatu gaida savu kārtu!

Paša Par gribas brīvību izdevuma sakarībā var uzdot vairākus jautājumus par filozofu darbu izdevumiem Latvijā. Šie jautājumi neattiecas uz šī izdevuma veidotāju, bet gan uz izdošanas politiku un iezīmēm. Šķiet, ka Latvijā īsti nav izveidojusies skaidra robeža starp strukturētiem un definētiem izdevumu līmeņiem, kas palīdzētu orientēties tajā, ko lasām: izdevumi studiju nolūkiem, plašākai auditorijai, akadēmiski izdevumi vēl mēdz saplūst un pārklāties, nemaz nerunājot par to, ka būtu iespējama vēl diferencētāka pieeja izdevumu līmeņiem, kas veicinātu uztveri un veidotu kustīgāku, dinamiskāku kultūras un izglītības ainavu. Šajā laukā Igors Šuvajevs ir strādājis ilgi, un viņam noteikti ir zināmas tās cīņas, kuras vedušas pie jau sasniegtā, taču kuras jāizcīna vēl un vēl.

Viens tomēr ir skaidrs: 20. gadsimta 20.–30. gados Latvijā paustās žēlabas, ka nekas daudz par Šopenhaueru nav zināms, pavada nopūtas, ka nav tulkojumu. Var uzelpot: tā tas vairs nav 21. gadsimta sākumā! Tiesa, dzirdamas arī balsis, ka tur, kur progresē izglītības, zinātnes, pētniecības sabiedrība, tur tulkojumi varbūt nemaz vairs nav vajadzīgi! Pieredze gan rāda, ka izglītības sabiedrība nav izglītota sabiedrība. Sev gan var aiztaupīt satikšanos ar filozofu, taču tad aizvien kādā sarosās nekad līdz galam neizdeldējamas šaubas: vai sev aiztaupot šo satikšanos, netiek aiztaupīta satikšanās ar realitāti. Lieliski, ja šajā satikšanās jeb tuvošanās ceļā pavada uzticami sarunbiedri. Tādu tekstu kā Par gribas brīvību (tajā netrūkst atsauču uz skaidriem un ne tik skaidriem antīkiem un citiem avotiem) tulkojumi iespējami satiekot un runājot ar cilvēkiem, kuriem šādi teksti un atsauces nav vienaldzīgi; Irēna Auziņa, Inta Rozenvalde, Edgars Narkēvičs nav atteikuši savu palīdzību tulkotājam. Experto credite.

Tulkotāja priekšvārds Šopenhauers Rīgā ir ieturēts viņa paša reiz tulkotā Hēgeļa Kas domā abstraksti? kiniski parrēsiskā stilā un akcentē parrēsiju arī Šopenhauera domā. Tik tiešām – filozofijā nav runa tikai par to, ko var pie-rādīt, bet arī par to, ko var demonstrēt, pa-rādīt, at-brīvot.

 

***

Darbs Par gribas brīvību ir teksts, kurā ved ceļš pie reālā. Šopenhauers par savas domas daļām un tēmām izsakās, ka tās ir kā Tēbas ar simt vārtiem: “Tajā var iekļūt no visām pusēm un pa jebkuriem vārtiem var tieši nokļūt centrā” (PGB 127). Par gribas brīvību ir vieni vārti uz filozofijas centru. Reiz atkal kāds uz turieni dosies. Vieni Tēbu vārti tagad ir vaļā un gaida.

 

  1. Šo Senekas izteikumu Šopenhauera raksturojumam izmanto viņa darbu izdevējs Eduards Grizebahs kā sava izdevuma moto un arī viņa biogrāfs un laikabiedrs Vilhelms Gvinners savā darbā: Arthur Schopenhauer aus persönlichen Umgang dargestellt. Ein Blick auf sein Leben, seinen Charakter und seine Lehre. Kritisch durchgesehen und mit einem Anhang neu herausgegeben von Ch. von Gwinner. Leipzig: F. A. Brockhaus, 1922. S. 97.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Šie izdevumi bija: Шопенгауэр А. Свобода воли и нравственность. Bступ. ст. А. Гусейнова и А. Скрипника. Москва: Республика, 1992; Arthur Schopenhauer’s sämtliche Werke in sechs Bänden. Hrsg. von E. Grisebach. Bd. III. Leipzig: Philipp Reclam jun., b. g.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Šopenhauers A. Par gribas brīvību. No vācu valodas tulkojis I. Šuvajevs. Rīga: Zinātne, 2020. 74. lpp. Tālāk tekstā šis izdevums citēts kā PGB, pievienojot lappuses numuru.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Cit. no: Broese K. Nietzsches erste Begegnung mit Schopenhauer im Lichte eines bisher unveröffentlichten Manuskriptes aus seiner Bonner Studienzeit. Schopenhauer Jahrbuch 85 (2004). S. 16.–17.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Šopenhauers A. Par gribas brīvību. No vācu valodas tulkojis I. Šuvajevs. Rīga: Zinātne, 2020.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Schirmacher W. Schopenhauers Ethik im 21. Jahrhundert. Schopenhauer im Denken der Gegenwart. Hrsg. von V. Spierling. München: Piper, 1987. S. 266.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Šillers F. Vallenšteins 2, 3. 955.–956. r. (PGB 75).  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Par to viņa darba Pasaule kā griba un priekšstats jubilejas sakarībā: Bičevskis R. Šopenhauera galaktikā. Glosas un teksti darba Pasaule kā griba un priekšstats divsimtgades sakarībā. https://www.punctummagazine.lv/2019/06/13/sopenhauera-galaktika-glosas-un-teksti-darba-pasaule-ka-griba-un-prieksstats-divsimtgades-sakariba/  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Safranski R. Schopenhauer und Die wilden Jahre der Philosophie. München/Wien: Hanser, 2010. S. 465.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Volkelt J. Arthur Schopenhauer. Seine Persönlichkeit, seine Lehre, sein Glaube. 5., neu berabeitete Auflage. Stuttgart: F. Frommann, 1923. S. 305.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Šekspīrs V. Divpadsmitā nakts 1, 5. (PGB 74).  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Risinājumi un liecības šajā jautājumā ir atšķirīgi, tomēr tajos ielūkojoties, redzams, ka viennozīmīgi Šopenhauera un reliģijas attiecības skaidrot ir grūti. Pētnieki saskata analoģijas starp Kanta un Šopenhauera attiecībām ar reliģijas “nospiedumu” modernajā filozofijā: Mannion G. Schopenhauer, Religion and Morality: The Humble Path to Ethics. Aldershot: Ashgate, 2003; Vanden Auweele D. Schopenhauer and the Later Schelling in Dialogue on Mythology. The Journal of Religion, 97 (4), 2017. Pp. 451–474.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Šopenhauers A. Aforismi dzīves gudrībai. No vācu valodas tulkojis I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, b. g.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Šopenhauers A. Ceļinieks. Aforismi. No vācu valodas tulkojis I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2006.  (atpakaļ uz rakstu)

— Saistītie raksti