— Vilciens atnācis

Par Ervīna Vardes grāmatu Vardes arhipelāgs (Valters Dakša, 2021)

Reiz bija laiks, kad mēs rakstījām blogus un studējām filologos. Blogeri dalījās tajos, kas rakstīja un lasīja tikai paši sev, un tajos, kas radīja komūnas un eksperimentēja citiem. Tas bija īsi pirms kārtējās ekonomiskās krīzes, t. s. “treknajos gados”, pirms trauksmes par nākotni un soctīklu uzplaukuma. Ervīns Varde, kura īsto vārdu nezinu, radīja www.vilciens.lv, kuru es nelasīju. Blogā viņš dalījās domās un prozā, pamazām pulcējot arī dažus citus rakstītājus un jaunos literātus.¹ Šķiet, ar šo blogu Ervīna literārā darbība sākās un pēc pāris gadiem uz laiku arī beidzās. www.vilciens.lv tagad ir nopērkams domēns, no kura kādreizējā satura ir atrodamas vien druskas interneta arhīvā. Tas bija Ervīna Vardes “arhipelāgs” – domu salu grupa interneta okeānā, kas tagad pārtapusi lūžņu grāmatā ar nekautrīgo nosaukumu Vardes arhipelāgs.

Sižeta gaita starp šiem abiem notikumiem ir diezgan prozaiska: pirms 10 gadiem autors savā blogā ievietoja paša radītu tekstu, kas kādu lasītāju aizskāra un lika uzrakstīt iesniegumu policijai; tālākie notikumi, ņemot vērā šī stāsta saikni ar kiberizmeklēšanu, bija nepielūdzami un tikpat grūti aptverami kā datoriķu protokols – “semantisku un sintaktisku noteikumu kopums, kas nosaka datoru tīkla funkcionālo bloku darbību datu pārraides procesā”. Policijai neinteresēja, ka šie teksti nav pārlieku smalki nostrādāti un ir veltīti sabiedrības liekulībai, likumsargiem nepatika, ka teksti apskata izvarošanu īpaši absurdi asiņainos veidos. Esot ierosināta krimināllieta, autoru apsūdzēja par pantu, ko šobrīd dēvē šādi: “Par tāda pornogrāfiska priekšnesuma apmeklēšanu vai demonstrēšanu vai par tādu pornogrāfiska rakstura materiāla apriti, kurš satur bērnu pornogrāfiju, cilvēka seksuālas darbības ar dzīvnieku, nekrofiliju vai dzimumtieksmes apmierināšanu vardarbīgā veidā.” Jāpiezīmē, ka Vardes asiņainajos tekstos bija daudz vietas ironijai un nemitīgs smīns, pat diezgan pretīgas aktivitātes aprakstot, un šī noskaņa droši vien panāca to, ko autors teicās vēlamies: dzīvu cilvēku reakciju, kas bija asa līdz mehāniskumam.

Dzīvāk par to, kur Ervīns bija iekūlies ar savu www.vilciens.lv sadaļu Nedarbi, var lasīt senākā intervijā ar pašu apsūdzēto, kā arī vēl senākā Rīgas Laika esejā, kur šis notikums ir izpleties un lasītājam izgaismojies spilgtāk, pat ar kultūrzīmēm un morāli. Tas, ko izdevis Valters Dakša, ir jāuzskata par Ervīna un likuma sadursmi ilustrējošu dokumentu krājumu, lakonisku punktu pagātnei vai, piemēram, par pieauguša un panākumus guvuša autora nejauši atrastas mapītes daļēju faksimilu. Savā būtībā tā ir nedaudz koriģēta krimināllieta vākos. Ervīna paskaidrojošais ievads grāmatā ir skops, it kā viņam par šo vairs nebūtu nekādas intereses, savukārt ekrānšāviņi ar trim īsajiem literārajiem tekstiem, par kuriem sacelta jezga, uzrāda pārdrošas skices, kas šobrīd atsauc atmiņā asiņainos maniakus Gunta Bereļa prozā. Jau tekstu sākotnējās parādīšanās laikā to poētika nenopietnajās, nezinātniskajās un anonīmajās Delfi diskusijās tika salīdzināta ar Kristiana Brektes un marķīza de Sada darbos atrodamo.²

Kas ir šī izdevuma jaunā jēga? Iespējams, tas ir pirmais latviešu rakstnieka krimināllietas izdevums, turklāt apsūdzība ir par literāru tekstu.³ Te valda hronoloģiska kārtība, ir lērums nopratināšanas protokolu, policijas iesniegumu (dažreiz dubultā rakstīti) iestādēm un uzņēmumiem, šo uzņēmumu un dienestu rakstiskās atbildes, un tas viss uz oficiālajām veidlapām. Ir arī ftp logfailu⁴ saraksts 55 lapaspušu garumā (intrigas te nav, tikai informācijas plūsma, lai gan šajās rindās var sazīmēt arī zudušās lapas autora skartos tematus). Pamazām atklājas, ka notikušajā iesaistītas arī dažas citas IP adreses, par kuru likteni nekas vairāk neatklājas. Dramaturģiski apmierinošs ir psihiatra slēdziens un biogrāfiskie dati par autoru, kas tiek dīvainā veidā saistīti ar viņa nodarījumu sabiedrībai. Kuram vēl rakstniekam ir tik detalizēta personības analīze? Turklāt Ervīns toreiz vēl nebija atzīts par rakstnieku. Un varbūt tāpēc, ka viņš toreiz vēl nejutās KAUT KAS, krimināllietā nav atrodams neviens viņa paša rakstīts iesniegums, tikai paraksti un apliecinājumi, piemēram, zem teikuma: “Savu vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā atzīstu pilnībā.” (Kas par valodu…) Šo wannabe-kafkiski birokrātisko “poēmu” ir veidojusi pati vara, nevis apsūdzētais vai viņa advokāti (cik saprotu, no tādiem viņš bija atteicies), vai arī kāds sastādītājs.

Maz darba te ir bijis redaktoriem (korektors atstāja kļūdas ievadtekstā, Valter!), saudzīgam bija jābūt dizaineram, bet visvairāk strādāt pienākas lasītājam, kas laikam neviļus kļūst par autora prokuroru vai visdrīzāk advokātu. Bet arī viņam no Vardes arhipelāga gribētos sagaidīt kādu plašāku žestu, “iejaukšanos” vai ieskatu sistēmā no viņa iemīļotā autora redzespunkta. Vairāk teksta, mazāk dokumenta… Vardes arhipelāgs nav aizraujoša lasāmviela vai jaunu atklāsmju krājums, ja tā vispār ir literatūra (ja ir šī recenzija, tad varbūt tomēr Vardes grāmata ir māksla, bet, ja godīgi, arī rakstīt šo recenziju nav pārlieku aizraujoši). Un, neskatoties uz dokumentālumu, dažas izvēles ir strīdīgas. Piemēram, atsaukšanās uz Aleksandra Solžeņicina GULAGa arhipelāgu šķiet ironiska, bet nedaudz politiski, literāri un gluži cilvēciski pārdroša, varbūt lieka, reklāmiska. Vai autors vēlējās uzsvērt, cik stiprs trieciens tas ir bijis? Bet viens ir varas pozīcijā neesošu autoru rakstīti riebīgi komentāri zem teksta, pavisam kas cits ir varas iejaukšanās pašā tekstā. 

Par spīti tam, ka gribētos lasīt vairāk Vardes, šis izdevums tiek pie lasītājiem ļoti piemērotā laikā un rosina vairākus būtiskus jautājumus: kāpēc literatūra/māksla ir jājauc ar dzīvi/īstenību? vai šajā grāmatā nodrukātie “pornogrāfiska rakstura stāsti” vairs nav kriminālsodāmi? kā rakstīt literatūru par vardarbību, lai uzrakstītais netiktu uzskatīts par pamudinājumu uz vardarbību? kāpēc izvarošana realitātē visbiežāk paliek nesodīta, bet izvarošana literārā tekstā ir sodāma? vai tas ir tāpēc, ka, piemēram, reāla vardarbības upura stāsts policijai nešķiet pārliecinošs, bet literārs teksts gan? cik trausls ir teksts, un cik trausls ir tā autors? Un, protams, var jautāt arī: kas ir un kas nav māksla?

Vardes arhipelāgs savas neordinārās pieejas dēļ ir viens no 2021. gada prozas “triksteriem”⁵ un diezgan likumsakarīgs Valtera Dakšas izdevniecības produkts (līdzās ķieģelim ar Kiriļa Ēča ZPD par dadaisma poētiskajām iezīmēm Eināra Pelša daiļradē un paša Eināra Pelša grāmatām). Iespējams, izdevums neviļus ir saradojies ar t. s. Preiļu konceptuālistiem, kas šobrīd ir daļa no Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzamās izstādes ES_TEXT.⁶ Taču visvairāk mani fascinē vienkāršā doma, kuru ar šo darbu ir izgaismojis Ervīns Varde: grāmatas formāts, par spīti prognozēm, joprojām ir tieši tik dzīvelīgs, lai savā drukātajā veidā piedāvātu stāstu par tīri digitāli sakņotu un izmeklētu notikumu. Grāmata arī ir viltīgāka. Kas būtu autors bez šī soda? Viņa sarakstītie vardarbības apraksti varēja iznākt pašizdotā, anonīmi pavairotā grāmatā, un autors nebūtu tik viegli identificējams. Bet tad jau tas nebūtu ierastais Ervīns Varde ar savu debijas stāstu krājumu Kas te notiek, jo tad notiktu pavisam kas cits.

1. Te varēja lasīt, piemēram, agrīno Elvīru Blomu, kā arī toreiz ļoti iedvesmojošo Ilzes Blūzmas stāstu, ar ko iepazinos skolas bibliotēkas Karogā (Nr. 9, 2005).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Diskusijā saskatīju arī neauglīgus jautājumus par to, kas ir un kas nav māksla, vārda brīvība un lasītāja vēlmes, kamēr kāds lietotājs, vārdā Kaija, iedvesmojies ķērās pie lietas un veltīja atsevišķu stāstu par izvarošanu Lielbritānijā dzīvojošai un ar policiju draudošai lasītājai Mrs. Norman.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Es spēju atcerēties tikai gadījumu ar Rihardu Bargo, kuru tiesāja par tenkām un kurš neizdeva savas lietas materiālus, tā vietā pārtraucot rakstītā publicēšanu.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Jeb “žurnalēšanas datnes”. Vienkārši runājot, tās reģistrē visas lapā veiktās aktivitātes.  (atpakaļ uz rakstu)
5. 2020. gadā līdzīgas “pārlieka dzīves tuvuma” sajūtas raisīja Simona Krasta autobiogrāfiskā grāmata Tārpu tēja.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Preiļu konceptuālisms izstādē tiek saistīts ar E. Pelša, R. Ķirķa, K. Vērdiņa aktuālākajiem izdevumiem un par saviem paņēmieniem uzskata redīmeidu, intervenci un dokumentāciju. Vienīgais jautājums – vai Ervīna Vardes grāmata sniedz ko būtiski jaunu šim virzienam un bagātina to.  (atpakaļ uz rakstu)