— Rasisma neesošā vēsture

Visbiežāk jēdzieni “rase” un “rasisms” tiek saistīti ar koloniālo pasauli un praktizēto rasistisko ideoloģiju, ka pastāv viena pārāka rase (cilvēku grupa), kas koloniālisma periodā īstenojās kā varas attiecības starp baltādainajiem kolonizatoriem un tumšādainajiem kolonizētajiem. Un, lai arī var teikt, ka Latvijā nav rasisma, ir iespējams runāt par rasismu Latvijas vēsturiskajās teritorijās, piemēram, Kurzemes un Zemgales hercogistē. 17. gadsimtā, koloniālisma periodā, hercogistei piederēja kolonijas Tobāgo un Gambijas upes grīvā, kuras tika pārpirktas ekonomiskā labuma gūšanai un ļāva tumšādainos iedzīvotājus skatīt kā palīgus, vergus un strādniekus baltādaino dzīvē. Kā arī rasisms ir aktuāla problēma arī Krievijas impērijā un vēlāk Padomju Savienībā, kas varbūt mūsdienu Latvijai nav aktuāli. Tomēr, kā norādījis filozofs Igors Šuvajevs, tā kā Latvija ir ilgstoši atradusies Krievijas impērijā, rasisma vēsture ir daļa no Latvijas vēstures.¹

Proti, jēdzieni “rase” un “rasisms” ir šķietami neraksturīgi 21. gadsimta Latvijas sociālajai un politiskajai telpai, jo tā nav mūsdienu Latvija, kas piedalījās kolonizācijā, tā nebija Latvijas valdība, kas īstenoja rasismu Krievijas pārvaldības ietekmē. Līdz ar to Latvijā nav rasisma, vismaz ne tāda formā, kā Amerikas Savienotajās Valstīs un citos kulturāli piesātinātos reģionos.

Šķietami Latvijas ikdienā novērojamā diskriminācija ir vērsta ne tik daudz pret cilvēka izskatu, valodu un vēsturisko piederību, cik pret cilvēka dzīvesveidu, piekoptajām kultūras vērtībām un dažādajām (seksuālajām, politiskajām un reliģiskajām) nostājām. Tomēr, tiklīdz tiek apcerētas krievvalodīgo skolu slēgšanas un pastāvīgā diskusija par latviešu valodas kā valsts valodas un krievu valodas attiecībām, sabiedrībā novērojamā attieksme pret (ekonomiskajiem vai politiskajiem) bēgļiem, top skaidrs, ka Latvijas kultūrtelpā notiekošās norises un savstarpējās etnisko un reliģisko grupu attiecības ir saspringtas.

Tiesa, rasisms ir cieši saistīts ar ideju par rasēm, vienu pārāku rasi, koloniālisma radīto varas nevienlīdzību, taču tas neaptver visu rasisma vērienu. Rasisms galvenokārt ir attiecības starp svešo un savējo. Latvijā maz pazīstamais,² franču kolonijas Martinikā dzimušais tumšādainais domātājs, psihoanalītiķis Francs Fanons (Frantz Fanon, 1925–1961) norāda, ka rasisms kā daļa no koloniālās pasaules ietekmē ne tikai politisko situāciju, bet arī katra cilvēka individuālo dzīvi un attiecības ar sevi un līdzcilvēkiem.

Maldīgi Fanons ir pazīstams kā vardarbības teorētiķis, t. i., viņa darbi tiek interpretēti kā teksti par atļauto vardarbību. Proti, Fanons ir norādījis, ka vardarbība ir koloniālās pasaules dabiskais stāvoklis,³ kā arī vairākkārt attaisnojis brīvības cīnītāju izmantoto vardarbību. Taču Fanons pazīstamākajos darbos Melnā āda, baltās maskas (Peau Noire, Masques Blancs, 1952) un Zemes nolādētie (Les damnés de la terre, 1961) apskata postkoloniālās pasaules politiskās un sociālās norises, kritizējot koloniālo pasauli un kolonizatoru nostāju, pievēršoties rasisma sākotnei, cilvēku atbildībai un jaunajam humānismam.⁴

Rasisma sākotne

Nav tikai viens rasisms – var runāt par cilvēku rasu diskrimināciju, etnisko grupu diskrimināciju, koloniālisma rasismu, institucionālo rasismu. Kā arī pastāv rasisma formas, kas ieteicas valodas struktūrās un kultūras tradīcijās. Un, lai arī ir būtiski nošķirt un atpazīt katru rasisma veidu, tikpat būtiski ir saprast, kā funkcionē rasisms.

Fanons darbos Melnā āda, baltās maskas un Zemes nolādētie pievēršas kolonizatoru (baltādaino) un kolonizēto (tumšādaino) pamatiedzīvotāju attiecībām. Šīs attiecības starp kolonizatoru un kolonizējamo ir hierarhiskas. Kolonizators kā pārāks un varošāks baltais cilvēks ierodas jaunā zemē, kuras pamatiedzīvotājus, tumšādainos, uzskata ne tikai par nevienlīdzīgiem, bet arī noliedz viņu dzīvesveidu un tiesības uz savu valodu un rituāliem. Runa ir par koloniālo rasismu, nevienlīdzīgu un vardarbīgu izturēšanos pret kolonizētās teritorijas pamatiedzīvotājiem – svešajiem.

Var iebilst, ka koloniālisms bija ekonomisku mērķu motivēts, t. i., cilvēki bija tikai darbaspēks, un saprotams, ka šo cilvēku kultūra nevienu neinteresēja. Taču, atzīstot kolonizatoru rīcības par attaisnojamām mērķu dēļ, iezīmējas rasisma diskursa īpatnība: pārākām cilvēku grupām ir iespējas izturēties netaisnīgi pret mazāk “nozīmīgākām” cilvēku grupām. Proti, neviens neuzskatīja kolonizētos par vienlīdzīgiem (vai nu sociālā, politiskā, vai kulturālā statusa dēļ), drīzāk viņi tika skatīti kā mazvērtīgi.

Nav tā, ka Fanona raksturotajā koloniālisma un dekoloniālisma periodā Eiropā dzīvojošais baltādainais cilvēks nepazītu tumšādaino cilvēku, šīs attiecības ir senas un tiecas ne tikai līdz verdzības laikam, bet pat līdz pirmajiem kontinentālajiem tirdzniecības darījumiem. Taču Fanona laikā, 20. gadsimta vidū, tumšādainie un baltādainie “plecu pie pleca” cīnījās karā. Pirmā pasaules kara periodā tika rekrutētas vairākas militāras vienības, kuru grupējumus veidoja tumšādaino koloniju iedzīvotāji, no Āfrikas kolonijām.⁵ Ādas krāsas atšķirības nebija nekas iepriekš neredzēts un nepieredzēts, Eiropa bija multikulturāli piesātināta, t. i., etniski, reliģiski daudzveidīga. Tomēr vēsturiski izsekojams multikulturālisms nenodrošinās to, ka cilvēki cits citu cienīja. Pat Fanona dzīves gājums liecina, ka dzīvošana franču kolonijā, ar baltajiem, prasmīgi runājot franču valodā, citiem cilvēkiem nebija tik būtisks nosacījums, cik Fanona izskats – viņš tomēr izskatījās citādāk.⁶

Runa nav par ādas krāsu, runa ir par attieksmi pret svešo, kurš izskatās, uzvedas un runā citādāk. Proti, 16.–18. gadsimta periodā, zinātniskās attīstības iespaidā attīstījās arī zinātniskais rasisms, pārliecība, ka jebkurš ar dīvainu ķermeņa uzbūvi: lielāku galvaskausu vai citādāku matu struktūru, tika uzskatīts par mazāk cilvēcīgiem un mazāk attīstītiem. Tāpat var runāt par etnisko grupu diskriminēšanu 20. gadsimtā kā daļu no “higiēnas diskursa” jeb idejas, ka kultūras tīrību nodrošinātu etniskā vienveidība. Katrs no rasisma paveidiem kādu novieto svešā lomā, kamēr idejas piekopējs sevi nostāda, kā standartu tam, kādam jābūt cilvēkam.

Par atbildību

Fanons darbā Melnā āda, baltās maskas raksturo, kā koloniālismā praktizētais rasisms, hierarhiskās kolonizatora un kolonizējamā attiecības, pārņēma ne tikai pamatiedzīvotāju kultūru un ikdienu, bet arī katra iesaistītā spēju būt neatkarīgam. Kolonizatori ne tikai ieradās jaunajā teritorijā, tie šo teritoriju pārņēma un pārveidoja atbilstoši savai izpratnei par to, kādai jābūt kolonijai un kādām jābūt sabiedrības struktūrām, ikdienas norisēm u. tml.

Kad kolonizators ierodas jaunajā zemē un cenšas savaldīt pamatiedzīvotāju, tiek izmantota vardarbība: pātagošana, sišana, mocīšana un izverdzināšana,⁷ kas lēnām un mokoši mainīja pamatiedzīvotāju izpratni par to, kas ir vardarbība un kam tā tiek izmantota. Nav tā, ka vardarbība pamatiedzīvotāju pasaulē nepastāvēja. Vardarbība bija daļa no rituāla, dejošanas un kompulsīvajām izpausmēm, tomēr pamatiedzīvotāju vardarbība pirms kolonizēto iepazīšanas bija pamatojama – tā tika izmantota ar mērķi dzīvot un izdzīvot, nevis atņemt un pārmācīt. Kamēr kolonizatora izmantotā vardarbība un valoda simbolizēja pārākumu, kas kolonizētajam tika atņemta, pamatiedzīvotājs drīz vien pārņēma kolonizatora prakses, lai kļūtu par to, kuram pieder vara.

Tomēr kāpēc rasisma gadījumā ir jārunā par atbildību? Kolonizētie jaunapgūto vardarbību izmantoja divējādi. No vienas puses, pamatiedzīvotāji cīnījās pret kolonizatoru un kolonizators vairs netika uzskatīts par hierarhijas augstāko pakāpi. Savukārt cīņa pret kolonizatoru, tumšādainā cilvēka identitāte tiek cieši savīta ar ideju par mežoņiem, jo ne tikai viņi nepieņem kolonizatoru piedāvātās iespējas dzīves kvalitātes uzlabošanai, bet arī – baltādaino acīs – uzvedās, kā mežoņi, nežēlīgi un neiecietīgi zvēri.

No otras puses, Fanons norāda, ka pamatiedzīvotāju sasvstarpējajās attiecības tiek daudz vairāk ietekmētas nekā kolonizatoru un kolonizējamo attiecības. Jo, jo vairāk pamatiedzīvotāji pakļāvās, Fanona vārdiem, baltajam skatienam (white gaze), gribot līdzināties baltādainajam kolonizatoram, jo vairāk viņi mainīja savu uzvedību, savu attieksmi kā pret kolonizatoriem, tā saviem līdzdzīvotājiem. Fanons raksturo, kā rasisma kontekstā pamatiedzīvotāju savstarpējā līdzība kļūst par problēmu – ikdienišķu atgādinājumu, ka viņi ir pakļauti kolonizatora pārākumam un ka pamatiedzīvotājs, tāpat kā viņa līdzinieks, ir tikpat bezspēcīgs un nevarīgs. Un vienīgais veids, kā cīnīties pret ikdienišķu atgādinājumu par savu nespēju būt citādām, šķietami ir vardarbības izmantošana pret līdzīgajiem.

Fanona darbos būtiska ir šī izjūta par sevi kā skaidru identitāti jeb cilvēkam būtu jāzina, kas viņš ir. Taču, ja cilvēks neapzinās, kas viņš ir vai nepārdomā savas rīcības, tas ietekmē kā sabiedrības, tā personīgo attieksmi pret citiem. Līdz ar to, kad kāds vēlas būt kāds cits, ikdienišķais līdzcilvēku atgādinājums par to, ka viņi ir līdzīgi, rada iekšēju konfliktu. Kolonizētais pamatiedzīvotājs nevēlas būt tikai pamatiedzīvotājs, viņš grib būt spējīgs un noteicošs kā kolonizators, viņš vēlas kļūt neatkarīgs. Bet neatkarības atgūšanai ir jāatbrīvojas no visa, no savas ādas krāsas, no savas ikdienas, no saviem līdzcilvēkiem, no esošās varas, lai šķietami vairs nebūtu citādais, pakļautais un nenovērtētais.

Jaunais humānisms

Fanons pievērsās koloniālisma pētniecībai, jo viņš pats uz savas ādas bija izjutis, ko tas nozīmē būt attiecinātam kā “citādais” pretstatā “baltajam cilvēkam”. Par spīti tam, ka viņš bija francūzis, zināja franču valodu labāk nekā daudzi francūži, viņš tāpat bija nenovērtēts jeb vērtēts, vadoties pēc izskata – ādas krāsas. Kā rezultātā viņš izlēma studēt psihoanalīzi, lai palīdzētu citiem līdzīgajiem, apspiestajiem un diskriminētajiem. Taču, paturot prātā koloniālās pasaules raksturojumu, ir iespējams atgriezties arī pie sevis un savas attieksmes pret citiem – neatkarīgi no ādas krāsas, etniskās piederības vai interesēm, vecuma vai vēsturiskajiem faktiem, aizdomājoties par neesošā rasisma vēsturi.

Fanons raksta par cilvēka tapšanu rasismā, un to kā viena vardarbības forma var ietekmēt cilvēka visu atlikušo dzīvi. Kolonizētie savu traumatisko pārdzīvojumu ir nodevuši nākamajām paaudzēm ar stāstiem un vēsturiskajām liecībām, tāpat arī koloniālo valstu pieredze ir mainījusi, kā mūsdienās valstis attiecas pret migrantiem un bēgļiem, un citu kultūru iebraucējiem. Jaunais humānisms ir attieksmes maiņa pret cilvēkiem, sniedzot iespēju ikvienam izteikties, proti, nevis kā kolonizators vai kāda lielvara pārņem un pārformē kāda iedzīvi un ikdienu, bet ļauj jauniepazītajam dot balsi un iespējas izpausties. Taču var likties, ka tā nav aktuāla problēma – visi ir vienlīdzīgi, ar vienādām iespējām izteikties un dzīvot.

Latvijas kultūrtelpā mazākumtautību integrēšana vēl joprojām ir viens no galvenajiem uzdevumiem, kā liecina pētījuma Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu 2012.–2018. gadam ietekmes izvērtējums atskats, norādot, ka minoritāšu un mazākumtautību iesaistīšana Latvijas kultūrā ne vienmēr ir veiksmīga.⁸ Mērķis ir nevis integrēt un pārveidot kultūru tradīcijas, bet, iesaistot un attīstot mazākumtautību iespējas, ļaut tām līdzdalīties Latvijas kultūras attīstībā, daudzinot arī savu kultūru.

Līdz ar to koloniālā rasisma pavērsienā var mācīties, cik svarīga nozīme ir cilvēcības saglabāšanai. No vienas puses, koloniālisms (tāpat kā citi būtiski, bet vardarbīgi vēsturiski notikumi pasaulē) atņem cilvēku tiesības pašnoteikties un dzīvot saskaņā ar savu kultūru, jo kāds sevi nostāda kā noteicošo varu/spēku. No otras puses, koloniālisms rada jaunas identitātes izpratnes. Līdz nedz kolonizators, nedz kolonizētais vairs neatpazīst savu jauno identitāti, katrs tiek atstāts krustcelēs – neziņā, kā sevi definēt. Un, kamēr cilvēks tiecas atgriezties pie savas iepriekšējās identitātes, viņš vairs nepieder nevienai grupai. Atņemot iespēju būt pašam un liedzot citiem izpausties, ikdienā tiek iedibinātas attiecības, kur kāds sevi nostāda kā noteicošāku, pārāku nekā citu, līdz ir novērojams, kā viena sabiedrības daļa izturas pret citu – praktizējot jaunu diskriminēšanas formu – rasismu, kas iesakņojas cilvēka identitātē, ikdienā un nākotnē.

Rasisms nav tikai attiecības starp ādas krāsām, tā ir attieksme pret cilvēkiem un apkārtesošo telpu un kultūru. Tādējādi attieksme pret citiem to etniskās, reliģiskās, politiskās u. tml. nostājas dēļ, panāk ne tik visu normalizēšanu un vienādošanu, cik sašķeltību un jaunas diskriminācijas formas.

Raksts izstrādāts Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu programmas projektā Saprast teroru: fenomenoloģiski hermeneitiskā metodoloģija terorisma pētniecībai (lzp-2020/2-0088).

1. Sk., piem., Šuvajevs I. Latvieši nav rasisti. Punctum. https://www.punctummagazine.lv/2015/09/21/latviesi-nav-rasisti/ (skatīts 14.12.2021.).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Par Francu Fanonu ir pieejams neliels apraksts: Daija P., Kalnačs B. Postkoloniālā teorija literatūrzinātnē. Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/4202 (skatīts 14.12.2021.).  (atpakaļ uz rakstu)
3. Fanon F. The Wretched of the Earth. Transl. by C. Farrington. New York: Grove Press, 1963. P. 61.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Nissim-Sabat M. (2004) Race and culture. In: Radden J. (ed). The Philosophy of Psychiatry: A Companion. Oxford; New York: Oxford University Press, 2004. Pp. 249–250.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Sk., piem., African-American Participation During World War I. https://history.delaware.gov/world-war-i/african-americans-ww1/ (skatīts 14.12.2021.).  (atpakaļ uz rakstu)
6. Macey D. Frantz Fanon. A Bibliography. New York: Picador, 2001. P. 103.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Fanon F. The Wretched of the Earth. Transl. by C. Farrington. New York: Grove Press, 1963. P. 52.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu 2012.–2018. gadam ietekmes izvērtējums. http://petijumi.mk.gov.lv/node/3255 (skatīts 14.12.2021).  (atpakaļ uz rakstu)