— Sievietes seja

Neilgi pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā – 2022. gada 19. janvārī – Oksana Zabužko (Оксана Забужко, 1960) publicēja ierakstu ar nosaukumu Cilvēki, nebarojiet vampīru!, pēc kura izlasīšanas es uzreiz ķēros klāt viņas daiļradei, kas mani acumirklī pārņēma savā varā. Lasīju un cerēju, ka viņa piekritīs sarunai. Kad mēs kādu piektdienas vakaru patiesi tikāmies Zoom intervijā, karš Ukrainā bija plosījies jau vairākus mēnešus un Zabužko visu to laiku bija uzturējusies Polijā. Jau pēc pirmajiem pārmītajiem teikumiem bija skaidrs, ka rakstniece nav zaudējusi nedz cīņassparu, nedz aso humora izjūtu, turklāt viņas runas veids acumirklī atmiņā atsauca Zabužko 1996. gadā uzrakstīto romānu Ukraiņu sekss: lauka pētījums, kas kļuva par pirmo neatkarīgās Ukrainas bestselleru un tika atzīts par grāmatu, kas neatkarības gados visvairāk ietekmējusi Ukrainas sabiedrību.

Vārdi no viņas plūda aizgūtnēm, gluži tāpat kā romānā, kur kaisli un domas izvirdumu aizturēja tikai pavisam neliels pieturzīmju daudzums, un viņas izteiksmes veids liecināja par spēju lietas saukt īstajos vārdos pat tad, kad pieklājība un piekrišana šķiet gluži vai vienīgais iespējamais patriotisma apliecinājums. Šāgada 8. martā Zabužko tikpat asi un kaislīgi uzrunāja Eiropas Parlamentu, uzstājot, ka, ja Eiropas Savienība un ASV būtu “pamodušās” vismaz pirms astoņiem gadiem, šobrīd, iespējams, neietu bojā neskaitāmi Ukrainas iedzīvotāji.

Oksana Zabužko ir viena no nozīmīgākajām Ukrainas rakstniecēm, un viņa aktīvi publicējas Ukrainas un ārzemju medijos, kā arī strādā pie grāmatas garuma esejas par Ukrainā notiekošā kara kontekstu, kas Polijā tiks izdota jau jūnija beigās.

Agra Lieģe-Doležko

 

Sākšu ar neizbēgamo atsauci uz kara sākumu: kā tas sākās jums? Kur atradāties un kur esat šobrīd? Kāda ir jūsu ikdiena?

Es šobrīd atrodos Polijā, bet ironiskā kārtā es šeit neierados kā kara bēgle. Uz Poliju atlidoju 23. februārī ar acīmredzot kādu no pēdējiem reisiem, kas lidoja no Ukrainas. Šis brauciens bija ieplānots jau sen – 23. februārī bija paredzēta manas grāmatas atklāšana Polijā, man šeit vajadzēja ierasties uz vairākiem pasākumiem un intervijām. Grāmata ir eseju krājums, kam patiesībā vajadzēja tikt izdotam jau pagājušā gada oktobrī, bet redaktore sūdzējās, ka tai nepietiek laika, lai darbu paveiktu godam. Tas sakrita arī ar posmu, kad lēnām tika atcelti ar pandēmiju saistītie ierobežojumi, un februārī poļi mani gaidīja kā pirmo ārzemju autoru, kas uz grāmatas prezentāciju pēc ilgā attālināto pasākumu perioda ieradīsies klātienē.

 

Runas par iespējamo karu gan, protams, jau kādu laiku bija aktuālas…

Jā, protams, 23. februārī spriedze bija izteikti spēcīga, jo Putins pirms dienas vai divām bija paziņojis, ka nolēmis parakstīt dekrētu par Doneckas un Luhanskas “tautas republiku” neatkarības atzīšanu… Skaidrs, ka mēs visi dzīvojām priekšnojautās par to, ka “kaut kas” notiks, bet es biju pārliecināta, ka arī šoreiz tās būs lokāla mēroga norises; ka viņš parakstīs šo dekrētu un tad centīsies darboties no valsts iekšienes, kā to darījis jau iepriekš. Bet dzīve iet uz priekšu, un es nolēmu doties uz grāmatas prezentāciju Polijā, man līdzi bija tikai rokas bagāža – es nepaņēmu pat klēpjdatoru. Es skaitīju – divas uzstāšanās publikas priekšā, tātad līdzi jāņem divas kleitas, kosmētika, apakšveļa… Pirms iziešanas no mājām vēl palūkojos uz datora pusi, bet nospriedu, ka trakajā grafikā, kur paredzētas arī 14 intervijas un oficiālas vakariņas, man nebūs laika tam pat pieskarties.

Es ielidoju Varšavā, un tajā vakarā jau sniedzu pirmo interviju, kā arī satikos ar savu aģentu vakariņās… Un tad sešos no rīta man zvanīja vīrs, sakot: “Tas ir sācies. Mums virsū met bumbas.”

Es par to tik gari un plaši stāstu tāpēc, ka esmu izdarījusi kaut ko šausmīgu – es parakstīju vienošanos ar izdevēju par grāmatas garuma esejas tapšanu, kurā runāšu par Ukrainā notiekošā kara kontekstu – to, ko Rietumu intelektuāļi ir tik pamatīgi palaiduši garām, un to, par ko es esmu kladzinājusi jau no sākta gala: ka šis karš nesākās 24. februārī, un tas nesākās arī pirms astoņiem gadiem, bet gan pirms 30, ja ne visiem 100. Piemēram, Latvijai 1919. gadā paveicās, jūs tikāt pie savas neatkarības, bet Ukraina ne. Un šie simts cīniņu, mocību un stīvēšanās gadi nozīmē, ka mums ir pašiem savs stāsts, kas vēl tikai ir jāizstāsta, un kura esamībai līdz šim pretī stājies Rietumu aklums.

Tāpēc es paliku Polijā, jo vienojos, ka uzrakstīšu šo grāmatu līdz jūnija beigām! Bet sajūta, kas nav piemeklējusi tikai mani vien (es pārbaudīju!) ir tāda, it kā mēs, ukraiņi, izdzīvotu vienu un to pašu dienu atkal un atkal… Joprojām šķiet, ka ir februāra beigas vai marta sākums, tas ir kā nozagtais pavasaris, kad pēkšņi saproti, ka mēneši nemainās, ir 87. februāris, tad 88. februāris…

 

8. martā jūs ar runu par Ukrainā notiekošo karu uzstājāties Eiropas Parlamentā, pievēršoties jautājumam par Eiropas Savienības un ASV piekopto neiesaistīšanās politiku kopš 2014. gada notikumiem Krimā. Rietumu pasaules nespēja vai nevēlēšanās iedziļināties vēsturiskajā kontekstā un Austrumeiropas valstu pieredzē saistībā ar Krievijas pozīciju un līdzšinējo nostāju caurvij lielāko daļu jūsu publisko uzstāšanos un tekstus.

Jā, un runa nav tikai par Ukrainu. Neatkarīgi no tā, vai šīs valstis ir Eiropas Savienības dalībvalsts vai ne, Rietumeiropas acīs Austrumeiropa joprojām ir “Austrumu blokā”. Par šo attieksmi viņiem patiešām vajadzētu kaunēties, un šo attieksmi lieliski varēja just kara sākumā 2014. gadā, kad neviens neticēja, ka mēs varētu spēt par sevi pastāvēt. Neviens mums toreiz nepārdeva smagos ieročus, neticēja mūsu militārajam spēkam, mūsu armijas spējām. Rietumu politiskā elite bija noticējusi Putina versijai par to, ka Ukraina ir izgāzusies valsts, ne-valsts. Viņi klusībā Putinam piekrita, jo galu galā kas bija Ukraina pret to, kas ir Krievija? Tāds Krievijas sētas pagalms vien ir, jocīga valsts, kas uz viņu pasaules kartes pirmoreiz parādījās 1991. gadā. Par to varēja stāstīt dažādu stāstus, bet Rietumu acīs mūsu nācijas politiskā eksistence nebija tikusi dokumentēta.

Viņi izšķir “vēsturiskās” un “nevēsturiskās” nācijas, un šo veco monarhiju acīs mēs, visas Austrumeiropas valstis, esam “nevēsturiskās” nācijas. Viņi ir tāda kā starptautiskā imperiālistu fronte. Protams, mēs varam runāt par demokrātiju, līdz mums aizlūst balss, bet šo veco, autokrātisko monarhiju imperiālistiskā tradīcija paredz, ka viņi var mūs neuztvert īsti nopietni.

Protams, ka es piekritu doties uz Eiropas Parlamentu, jo man vismaz bija iespēja nokliegties – kamēr jūs sēžat un vilcināties, cilvēkus nogalina! Bija pagājušas pirmās divas kara nedēļas, un iepriekš viņi bija ticējuši “militārajiem ekspertiem”, kuri apgalvoja, ka Kijiva kritīšot trīs dienu laikā. Bet tobrīd tonis jau bija mainījies: “Oho, paskat, kā viņi cīnās pretī!”

Tādā ziņā ir labi, ka esmu Polijā, jo poļi notiekošajā atpazina kaut ko ļoti tuvu tam, ko viņu nācija bija piedzīvojusi Otrā pasaules kara laikā; var teikt, ka Ukraina šobrīd ir Trešā pasaules kara Polija, jo esam līdzīgā pozīcijā, kādā poļi atradās 1939. gadā un arī 1944. gadā, kad kailām rokām cīnījās, kamēr Rietumi aplaudēja viņu drosmei. Un tikmēr tā dēvēto “sabiedroto” armija – Padomju armija – stāvēja Vislas pretējā krastā un gaidīja, kamēr 200 000 pilsētā karojošo tiks nogalināti, pirms iet pāri un pievienoties.

 

Vai, jūsuprāt, Eiropas Savienības reakcija šoreiz, kaut novēlota, tomēr ir adekvāta?

Mums paveicies, jo Eiropa Komisijas šībrīža prezidente Urzula fon der Leiena ir ļoti saprātīga sieviete; un izskatās, ka Eiropas Savienībai Ukrainā notiekošā kara rezultātā ir nācies “pamosties” un sākt nopietnāk domāt par militārās drošības jautājumiem. Tāpat ir patīkami redzēt, ka beidzot ir tapis skaidrs – Vācijas absurdā vēlmju domāšana par biznesa attiecību stiprināšanu ar Krieviju, par Krievijas “pieradināšanu” un civilizēšanu ar savstarpēji izdevīgu sadarbību veidošanu vienkārši nestrādā. Ar Krieviju tas nestrādā. Tā ir pilnīgi cita kultūra. Pie viņiem eksistē nesalaužama un neelastīga hierarhija, viņi saprot tikai “augšā” un “apakšā”, “stiprākais” un “vājākais”, un viņu pieeja ir caurcaurēm noziedzīga. Un censties pārliecināt sevi par to, ka, ja pret Krieviju izturēsimies labi, tad viņi tāpat izturēsies pret mums, ir bijis ārkārtīgi naivi. Nē, viņi neizturēsies tāpat, un neviens no mums nav drošībā, un neviens nevar justies pasargāts, un man šķiet, ka kopš 24. februāra viņi beidzot to saprot. Mēs necīnāmies tikai par sevi.

 

Kā jūs raugāties uz prezidenta Volodimira Zelenska lomu kara gaitā? Man šķiet, ka arī viņa rīcība kara sākumā daudziem bija tikpat negaidīta kā Ukrainas spēja pretoties kopumā, un savā ziņā sākotnējā cīņa par pasaules uzmanību un atbalstu, lai cik ironiski tas šķistu, tomēr tika izspēlēta uz globālās sabiedrisko attiecību skatuves. Viņš acīmredzami licis lietā savas prasmes, un tas ir nostrādājis…

Tas ir ne tikai ciniski, bet arī dīvaini – vai tev tā nešķiet? Es nekad neesmu bijusi Volodimira Zelenska fane; es ne tikai nebalsoju par viņu – pirms prezidenta vēlēšanām 2019. gadā es pat kādu mēnesi klaigāju un teicu ikvienam, kurš klausījās: “Cilvēki, nebalsojiet par viņu!”. Es pati to dēvēju par “ludīta izmisumu” – nu, līdzīgi kā tie masu nemieru dalībnieki Anglijā rūpniecības apvērsuma laikmetā, kuri cīnījās pret industrializācijas un automatizācijas ieviešanu un centās sadauzīt jaunās mašīnas… Bet tur neko nevar darīt – mēs esam nonākuši laikmetā, kur politika ir sakususi ar šovbiznesu. Man brīžiem ir sajūta, ka mēs dzīvojam britu seriālā Melnais spogulis – tur pat bija viena sērija, kurā animācijas lācis Valdo pēkšņi bija kandidāts vēlēšanās, kurās bija jābalso skatītājiem… Ukraina gan nav pirmā valsts, kurā aktieri ir uzvarējuši vēlēšanās, un, protams, par to var kliegt līdz spēku izsīkumam, bet to nav iespējams apturēt. Un pasaulē, kurā šobrīd dzīvojam, mēs tehnoloģijas varam izmantot gan savā labā, gan nodarīt sev pāri.

Pēc tam, kad Zelenskis uzvarēja vēlēšanās, es vienkārši nolēmu, ka nekad neskatīšos nevienu viņa runu – tas šķita kā izsmiekls. Galu galā kas gan tas par prezidentu – viņš nav politiķis, un ko gan jaunu viņš man varētu pateikt…

Un tomēr – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Pasaule ir pilna pārsteigumu, it sevišķi jau šajos lielajos vēsturiskajos pagrieziena punktos, kad viss sagriežas kājām gaisā. Tagad man šķiet, ka vēsturei ir pašai savs scenārijs, kas “redz” tālāk, nekā mēs jebkad spētu. Šis ir mirklis, kad ikviens no mums dara to, ko prot vislabāk, – un tas ir tieši tas, kas nepieciešams. Visi darbojas, lai veicinātu uzvaru, un reizē katram no mums ir jāizcīna arī savs iekšējais karš. Un Zelenskis, par kuru ņirgājās, kuru neņēma nopietni kā prezidentu, kurš visiem krita uz nerviem un kuram bija mazāk nekā 30% atbalsta… Pēkšņi viņam ir iespēja nospēlēt sava mūža lielo lomu! Un viņš labi jūt auditoriju – galu galā viņš ir aktieris! Viņš zina, ko auditorija vēlas, un uz viņu skatās visa pasaule! Viņš ir savas aktiera karjeras pašā virsotnē! Es gluži vai spēju sajust, cik lieliski viņš jūtas, katru dienu izrunājot vārdus: “Labrīt, ukraiņu tauta!” Viņš ir īstajā vietā īstajā laikā, un neviens to nevarētu paveikt labāk par viņu. Kad amerikāņi piedāvāja viņu evakuēt un viņš atbildēja: “Man vajag ieročus, nevis taksometru!” Kas par vēsturisku frāzi, labāk par par Čērčilu! Kas tāds noteikti saglabāsies vēsturē.

 

Šīs frāzes cilvēkiem acīmredzot kara laikā ir īpaši nepieciešamas.

Jā, tas ir līdzīgi kā gadījums ar Čūsku salas robežsargu Romānu Gribovu, kurš pateica nu jau par globālu leģendu kļuvušo frāzi: “Русский военный корабль, иди на хуй!” To acumirklī pārķēra visā pasaulē, bet viņš ir tikai vienkāršs puisis. Žurnālisti intervēja pat šī puiša mammu, tādu jauku, apaļīgu sievieti ap četrdesmit, kura kaunējās no pārējiem savas mazās pilsētiņas iedzīvotājiem un intervijā teica: “Viņš tā nekad neizrunājas! Jā, es, protams, lepojos ar savu dēlu, bet viņš tādus vārdus nekad citkārt nelieto!” (Smejas.) Un to pašu intervijā teica arī pats Romāns: “Tas nebija īpaši pieklājīgi, es tā parasti nerunāju…” Kad vienkārši cilvēki nonāk uzmanības degpunktā, viņi īsti nezina, ko ar to darīt. Bet Zelenskis, protams, ir daudzkārt labāk sagatavojies – viņš ļoti izbauda šo lomu, un jāatzīst, ka līdz šim ir izpildījis to ļoti labi… Es ļoti ceru, ka tā tas arī turpināsies!

 

Janvārī jūs rakstījāt par to, kā cilvēkiem nevajadzētu turpināt “barot vampīru” – nevajadzētu dzīvot sastingumā un bailēs no Putina nākamā gājiena, jo tieši spēja viest citos šīs paralizējošās bailes arī ir viens no viņa spēcīgākajiem ieročiem. Vai šis padoms joprojām ir spēkā? Vai, izdarot atklātu gājienu, viņš šīs bailes ir spēcinājis vai mazinājis?

Man šķiet, mēs atrodamies tiešām nozīmīgu vēsturisku pārmaiņu priekšā. Karš notiek jau vairākus mēnešus, un šajā laikā ir tikuši iznīcināti un izzuduši daudzi veci mīti un stereotipi. Piemēram, mīts par to, ka Krievijas armija ir otra varenākā pasaulē. Nu jau labu laiku ukraiņi sociālajos tīklos dalās ar attēliem ar nožēlojamu Krievijas armijas aprīkojumu vai pārtiku, kam beidzies derīguma termiņš. Neskaitāmi kareivji un žurnālisti ir smējušies par šo “otro varenāko armiju pasaulē” – Krievija ir kļuvusi par apsmieklu, un Putins tā vietā, lai šķistu baiss, arī ir kļuvis par apsmieklu. Kara sākumā visi joprojām baidījās no viņa atomieroču draudiem, bet ar laiku cilvēki sāka runāt par blefu – vai tad nevarētu būt tā, ka šie baisie atomieroči ir tikpat “augstvērtīgi” kā līdz šim redzētais Krievijas armijas aprīkojums?

Un tomēr, pat ja Krievija vairs nav militāra impērija, tā joprojām ir VDK impērija, kur pie varas ir slepenpolicija. Ir jāsaprot, ka tas ir pavisam cits domāšanas veids: “īpašā militārā operācija”, maldi, manipulācija – visi šie triki tur vienmēr tikuši izmantoti, tas nekad nav beidzies. Viņi to var pārdēvēt kā vien vēlas, bet šīs institūcijas nepārtrauktība tiek nodrošināta. Arī to Rietumi nekad nav sapratuši – ka kopš 1918. gada līdz pat šodienai nekas nav mainījies, nekāds formālais Padomju Savienības sabrukums 1991. gadā to nav mainījis.

Krievijā nekad nav bijis īstu vēlēšanu, bet tiek piekopta “pēctecība” – arī Putins netika ievēlēts, viņu par savu pēcteci “iecēla” Jeļcins. Rietumi savā naivumā to ir uzskatījuši par nelielu novirzi no normas, bet patiesībā Krievija vienmēr ir bijusi un joprojām ir valsts, kurā pie varas ir VDK…

 

…kuru ierocis ir bailes.

Jā, iebiedēšana un terorisms. Tas, ko viņi šobrīd dara Ukrainā, ir tas pats, ko viņi iepriekš darīja Sīrijā, Čečenijā – viņi nogalina civiliedzīvotājus, uzbrūk civilajām infrastruktūrām, bez kurām nav iespējama normāla dzīve; Mariupolē viņi ir radījuši milzīgu humanitāro katastrofu.

Bet viņu maskas krīt un trauslā fasāde sašķīst gabalu gabalos – Krievija kā uzticams darījumu partneris, Krievija kā varena valsts ar “Krievijas kultūru”… Tagad cilvēki sāk saredzēt to, ka, lai gan Krievija aizņem milzīgu teritoriju, lielākā tās daļa ir neapdzīvota, cilvēki redz, ka tā ir nabadzīga un nožēlojama valsts un ka tās patiesā seja ir tie tūkstoši krievu kareivju, kuri Ukrainas ciematiņos pirmoreiz dzīvē ieraudzīja asfaltu un tādējādi piedzīvoja lielu kultūršoku… Apkārt ceļojošajā jokā ir liela daļa patiesības – 1945. gads: krievu kareivji pirmoreiz redz modernas tualetes; 1968. gads: krievu kareivji pirmoreiz redz modernas tualetes; 2022. gads: krievu kareivji pirmoreiz redz modernas tualetes… Ir lielas, kuras nemainās.

Un šie kareivji pierādīja arī to, ka sākotnēja ideja par “viena cilvēka karu” ir absolūti maldi. Stāsts vairs nav par “viena cilvēka karu”, bet par Rietumu neizdarīto mājasdarbu, ko vajadzēja izdarīt, vēlākais, 2014. gadā, jo Krievija nekļuva totalitāra vienas dienas laikā. Šī gadsimta “Hitlers” kļuva iespējams tikai tāpēc, ka neviens nemācās no vēstures kļūdām. Ir pienācis laiks jaunām “krievu studijām”, bet Rietumu intelektuāļi joprojām cenšas atdalīt skaisto “krievu kultūru” no krievu armijas paveiktajām zvērībām. Bet tās ir savā starpā saistītas.

 

Daudzām no Ukrainā izvarotajām sievietēm, kuras meklē patvērumu Polijā, nākas saskarties arī ar reproduktīvās tiesības skaudri ierobežojošu abortu likumu. Polijas sievietes pēdējo gadu laikā principā bez panākumiem cīnījušās pret šī likuma vēl radikālākiem grozījumiem, kas abortu izslēdz teju jebkādos apstākļos…

Jā, pēdējo mēnešu laikā daudz ir runāts par ukraiņu sievietēm, kuras izvarojuši Ukrainā iebrukušie krievi, kuras palikušas stāvoklī, bet, nonākot Polijā, nav varējušas veikt legālu abortu. Es ticu un ceru, ka tas veicinās pārmaiņas Polijas sabiedrībā, jo, kā jau minēji, poļu sieviešu protesti pēdējo gadu laikā ir bijuši ļoti aktīvi. Turklāt šiem protestiem bija raksturīgs kas īpašs, kas, iespējams, nebija izdevies citkārt, kad ierobežojumi, iespējams, tiešāk attiecās uz nelielām sabiedrības daļām. Šoreiz protesti pret abortu ierobežojumiem apvienoja visus sabiedrības slāņus kopīga mērķa vārdā. Un tomēr, varētu teikt, ka tam nedaudz pietrūka “temperatūras” – bija nepieciešams nedaudz vairāk, lai notiekošais patiešām sasniegtu pagrieziena punktu, kur iespējamas īstas pārmaiņas.

Es ticu, ka šis kara laika izvarošanu faktors varētu spēlēt nozīmīgu lomu. Arī sievietes, kuras bēg no Ukrainas, ir no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem, pilnīgi nepasargātas, un poļu sievietēm ir iespēja šo jautājumu pacelt priekšplānā ar jaunu spēku. Notiekošais patiesi izgaismo to, cik nehumāni, cik antifeministiski ir šie likumi, cik liekulīgas ir baznīcas pārstāvju runas par dzīvības nozīmi un svētumu… Tajā pašā laikā viņi absolūti ignorē kontekstu – sievietes, kuras ir tik daudz cietušas, ka šādi likumi, šāda attieksme ir ekvivalenta vēl vienai izvarošanai, absolūtai viņu ķermeniskās autonomijas necienīšanai. Šis liekulīgais diskurss uz sievietēm, kas izgājušas cauri ellei, vairs nestrādās.

 

Es pavisam nesen uzrakstīju publicistikas tekstu kontekstā ar medijos izskanējušajiem Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča izteikumiem, piemēram, ka “būtisks aspekts kara mehānismā un lielākais miera drauds mūsdienās ir aborti, kuros nogalina vairāk bērnu nekā pasaules karos kopā”… Grūti noticēt, ka iespējama šāda ciniska kara apoloģētika, kuras ietvaros vaina par šiem zvērīgajiem noziegumiem tiek netieši uzvelta uz jau tā cietušu sieviešu pleciem.

Neticami. Tas ir vienkārši nožēlojami, kā šie, nezinu, kā citādi pateikt, stulbie vīrieši, tostarp arī pāvests, atļaujas šādi izrunāties. Vai viņi paši sevī vispār ir ieklausījušies?! Tas ir absolūts iztēles trūkums, kas patiesībā ir jocīgi, ņemot vērā, ka viņi ir ticīgi. (Smejas.) Un arī pilnīgs empātijas trūkums – viņi nejūt ne mazāko interesi par to, kā varētu justies sieviete, kas ir izvarota un tā rezultātā turklāt vēl palikusi stāvoklī… Viņi nespēj iedomāties, ka dzīvība šādos apstākļos var būt arī lāsts, ka tā sievietē ieperinājusies pret viņas gribu, ar spēku, un ka tas var nebūt kaut kas labs un skaists. Šie vīrieši lieliski pārzina savas dogmas, bet viņi ir tie, kas nogalina jebkādu kristīgo morāli.

 

Es gribēju pieminēt jūsu romāna Ukraiņu sekss: lauka pētījums pašu nobeigumu. Romāns vēsta par nepastāvīgām un visai toksiskām romantiskām attiecībām, par kurām varone – ASV dzīvojošā ukrainiete, izrādās, ir stāstījusi savai amerikāņu draudzenei, kura, šķiet, pārstāv ļoti vienpusēju, taisnvirziena feministisku domāšanu, un, komentējot dzirdēto, to, šķiet, pilnībā noplicina un vienkāršo. Es zinu, ka šo romānu uzrakstījāt 1996. gadā, bet lasot nevarēju nevilkt paralēles ar šobrīd notiekošo un galu galā ar vienu no mūsu sarunas centrālajām tēmām: Rietumu pasaules nespēju izprast sarežģīto kontekstu, kas veidojis Austrumeiropas valstu vēsturi un cilvēciskos pārdzīvojumus.

Katra paaudze, kas šo romānu lasa, to, protams, skata nedaudz citādi – tagad arī Ukrainā to lasa galvenokārt kā toksisku attiecību portretu. Protams, arī šeit iespējams vilkt paralēles ar toksiskajām Ukrainas un Krievijas līdzšinējām attiecībām. Taču nobeigums, kurā minēta šī labi izglītotā amerikāņu feministe, kura, starp citu, rakstīja disertāciju par sievietēm Austrumeiropas politikā, patiesi ir daudzējādā ziņā ironisks portrets – rūgti ironisks.

29. aprīlī Vācijā feminisma žurnālā tika publicēta atklāta vēstule valdībai, ko bija iniciējusi vācu feministe un žurnāliste Alise Švarcere, ar aicinājumu pārtraukt ieroču piegādi Ukrainai, pamatojot šo aicinājumu ar to, ka visi kari esot “vīriešu kari”… Man šķiet, ka šeit varam novērot līdzīgu domāšanas un izpratnes kļūdu kā tevis minētā arhibīskapa gadījumā – cilvēki apgūst dažādas teorijas un dogmas, bet nejūt patiesu empātiju pret citiem, viņiem trūkst reālas izpratnes par notiekošo cilvēciskā līmenī.

Ieroču piegādes pārtraukšana Ukrainai nozīmē to, ka krievi turpinās nogalināt un izvarot, bet Švarcere nedomā šādās kategorijās: viņai ir viņas feministiskā pacifisma mācību grāmata, kuru viņa citē, viņas Naomi Vulfa, viņa Befija Frīdana… Arī es sevi uzskatu par feministi, bet mana pieeja un pārliecība šajā gadījumā ir pavisam cita – manuprāt, šajā karā, iespējams, pirmoreiz Eiropas pierakstītajā vēsturē ir skaidri redzama arī sievietes seja. Sievietes šajā karā karo dažādos līmeņos – gan ar ieročiem rokās, gan teritoriālajā aizsardzībā, gan civilajā kapacitātē… Atēna bija gudrības un taisnīga kara dieviete sengrieķu mitoloģijā, stratēģiska, gudra kara dieviete, un es ticu, ka sieviete karā kļūs aizvien būtiskāka. Neticu, ka karu kādreiz vairs nebūs – cilvēki savā starpā ir karojuši kopš aizvēsturiskiem laikiem, un karš droši vien ir neiznīcināma mūsu būtības sastāvdaļa, bet, iespējams, mēs varam runāt par to, kā mazināt kara destruktīvo dabu – kā izmainīt mūsu kara filozofiju, un es ticu, ka sievietēm šeit ir būtiska loma.

Būtībā jautājums ir par godīgumu. Ne šī vācu feministe, ne tevis minētais arhibīskaps to nav sapratuši un iedziļinājušies lietas būtībā, un tas lielā mērā arī izpaužas Ukraiņu sekss: lauka pētījums nobeigumā, kur notikušo var skatīt kompleksi, ar cieņu un empātiju, bet var arī trivializēt un analīzei izmantot tikai savas novecojušās dogmas. Tāpēc esmu pateicīga par šo jautājumu, tā tiešām ir interesanta paralēle.