— Eksistences šizofrēniskās atlūzas

 

Par Elīnas Bākules-Veiras dzejoļu krājumu Tas ods meklē mani kopš 1981. gada (Orbīta, 2021)

 

Ar Elīnas Bākules-Veiras otro dzejoļu krājumu Tas ods meklē mani kopš 1981. gada viss ir kaut kā jocīgi, intensīvi un it kā mazliet nepareizi. Grāmata izdevniecībā Orbīta iznāca pagājušā gada nogalē, bet pie manis tā nonāk tagad, vasaras sākumā, un tajā es lasu:

“Darbojas jūnijs
Staigā acis zaļā uzvalkā

Jūnijs darbojas

Tavas mirušās mātes melnais kaķis
Guļ uz mana mirušā vīra zaļā dīvāna”
(30. lpp.)

Šīs rindas, protams, ir tikai sagadīšanās – dažādās grāmatās ir pieminēti dažādi gadalaiki, un reizēm gadās tā, ka mēneši, nedēļas dienas vai pat konkrēti datumi, kuros norit grāmatas darbība, nejauši sakrīt ar laiku, kad lasi konkrēto tekstu. Tas jūtas mazliet līdzīgi kā brīdis, kad paskaties pulkstenī un tas rāda 22.22, 23.23 vai 1.11. Tam nav pilnīgi nekādas nozīmes, Visums caur šiem cipariem vai gadalaikiem nesūta tev nekādus slepenus signālus vai ziņojumus, bet reizēm tomēr liekas, ka varbūt sūta gan, jo pat tikai kripatiņa no ticēšanas, ka piedzīvo ko nesaprotamu, bet nozīmīgu, liek justies mazāk vientuļi. Šim krājumam piemīt kaut kas tāds, mutuļojošs, iracionāls zemslānis, kas acumirklīgi ļauj iedomāties, ka jūnijs nav vis nekāda nejaušība – ka varbūt decembris vai janvāris vienkārši nebūtu bijis pareizais laiks, kad krājumu lasīt.

Pilnīgi iespējams, ka šī sajūta nenāk tikai no pašas grāmatas un ir vienlīdz saistīta ar manu pašreizējo prāta stāvokli. Kādā citā brīdī mani Bākules-Veiras formas un apjoma ziņā ļoti vai pat pārāk kompaktais dzejoļu krājums, kurš negaidīti pārtrūkst, kad ceri lasīt vēl jaunus dzejoļus, iespējams, kaitinātu ar savu sadrumstalotību un vienota konceptuāla satvara vai kopsaucēja iztrūkumu. Bet es lasu to brīdī, kad nupat virtuvē, mēģinot neveiksmīgi izpakot veļasmašīnu no plēves, esmu to apgāzusi un man vairs nepietiek spēka to pacelt atpakaļ, tā tur guļ un aizšķērso ceļu, un tas ir jocīgi, aizkaitinoši, smieklīgi un drusku sirreāli, jo ir jāpārkāpj tai pāri, lai varētu atvērt logu vai apliet uz palodzes esošos augus. Kaut kā visai līdzīgi pašlaik jūtas virkne citu neskaidru un piņķerīgu lietu un notikumu fiziskajā un metafiziskajā realitātē ap mani – viss ir haotisks, intensīvs un ļoti fragmentēts –, Bākules tekstos minētās īpašības manifestējas caur blīvu un aizraujošu tēlu gūzmu. Te ir pašnāvība, kas novietota pie mājas kā automašīna, bēdīgs gaiss zem kļavas, pazudis Dostojevska sējums un cilvēks, nenosakāmas puķes puķpodā un dzīvošana sevī kā vasarnīcā. Krājuma lasīšana ir kā ieniršana zaļganā dzelmē, tur var atvērt acis un kaut ko ieraudzīt, tu īsti nezini, kas tas ir un ko tas nozīmē, bet tas šķiet svarīgi, un tad tas ir jau pazudis skatienam. Zemūdens pasaulē nevar ilgi palikt, jo tajā nav iespējams ievilkt elpu. Bākules-Veiras krājums lasītājam piedāvā notikumu un laika esenci fragmentos, mirklīgās eksistences katarsēs.

Ja salīdzina ar Bākules-Veiras pirmo dzejoļu krājumu Zilonis okeāns (2015), par kuru Artis Ostups recenzijā rakstīja, ka “krājums kopumā iemieso prieku demonstratīvi, ar blīkšķi atteikties no kalpošanas jēgai un uzskatāmam sentimentam”, tad jaunajā grāmatā poētiskā izteiksme ieguvusi jūtami skaidrākas un realitātei, ko apdzīvo vairums no mums, pietuvinātākas aprises. Tomēr arī šī  krājuma tekstos, manuprāt, būtu vairāk nekā riskanti mēģināt identificēt vai atšifrēt kādu vienu, noslēgtu realitātes versiju un subjektivitāti, kas par to vēsta, jo pat visas šķietamās atsauces uz personisko un autentiskiem notikumiem no autores pagātnes tikpat labi varētu izrādīties arī pilnīgs izdomājums, veikli izlikts acu apmāns, lai ievilinātu lasītāju tekstā. Turklāt, pat ja atsauces uz autores dzīvi ir pavisam īstas, grāmatas zemūdens zibšņu un greizo spoguļu pasaulē tās varētu būt jau daudzkārt transformējušās, iegūstot citas, jaunas nozīmes vai vienkārši kļūstot par brīnišķām valodas atlūzām, simbolu šizofrēniskajām fragmentētās eksistences šausmām un skaistumam. Iedomājos, piemēram, par to, vai Jana (vai varbūt kāds cits) tiešām uz autores mājas sienas kādreiz ir uzrakstījis “Cūka Bākule”: dzejolī krājuma 10. lappusē tas šķiet aizraujošs, pat jautrs un, protams, ļoti iederīgs notikums, lai gan dzīvē varētu būt bijis arī nepatīkams un sāpinošs. Bet varbūt tas vispār nekad nav noticis, varbūt kāds ir gribējis to rakstīt, bet nekad nav saņēmies to izdarīt. Šī notikuma saistībai ar autores biogrāfiju, protams, nav sevišķas nozīmes, jo dzejolis tāpat nostrādā kā poētisks apliecinājums impulsu un dziņu spēkam. Un, kā zināms, viss literatūrā aprakstītais ir fikcija, pat ja tekstos minēto notikumu, iespaidu vai pārdzīvojumu saknes ieaužas dziļi autora personiskajā pieredzē, tomēr tieši Bākules-Veiras gadījumā, domājot par iespējamu autobiogrāfiskumu, tamlīdzīgas atsauces, nez kāpēc, gribas uztvert ar īpašu piesardzību.

Īsās, aprautās tekstu formas man vietām atgādina tos neskaidros domu, atmiņu, vērojumu, secinājumu, bet reizēm vienkārši nezināmas izcelsmes vārdu vai pat tikai burtu un skaņu virknējumus, ko regulāri dzirdu skanam savā galvā. Varbūt tāpēc krājums ar mani rezonē nepastarpinātā, teju gandrīz ķermeniskā veidā, it kā pavisam organiski pārplūstot manā eksistencē. Es to nesaprotu, nevaru atšifrēt un skaidri noformulēt, par ko vai kāpēc tas ir uzrakstīts, līdzīgi kā es nesaprotu vismaz trešdaļu no tā, kas translējas manās domās. Gan grāmatā, gan manā galvā norit nepārtraukta valodas viļņošanās, apkārt mētājas atlūzas no visa, kas jebkad noticis (vai nav noticis), izlasīts vai nosapņots:

“Tā mūs visus sauc
Ne gluži vārdā
Ne gluži mājās”
(12. lpp.)

Krājuma laiks ir tagadne. Absolūtā tagadnes forma, kurā visi laiki, kas jebkad notikuši vai vēl tikai notiks, pastāv vienlaikus. Uz to norāda jau krājuma nosaukums. Ods meklē dzejoļu varoni aizvien, tagad, bet šis metafiziskais pakaļdzīšanās process ir noticis jau ilglaicīgi, varbūt jau no paša laika sākuma, jo laiks ir plūsma, un tas notiek visos virzienos, bet visskumjākais, kā vienmēr, ir tā temps:

“Man iet cauri tā istaba
Tā istaba kurā tu esi iet man cauri regulāri

Cik bieži man iziet cauri tā istaba kurā tu vēl esi?”
(51. lpp.)

Jautāju sev, vai kaut kad vēlāk, nomainoties dzīves un prāta kopsajūtai, es no Bākules-Veiras krājuma vispār ko, izņemot atsevišķas frāzes vai kādu sevišķi spilgtu tēlu kombināciju, spēšu atcerēties, jo kaut kādā ziņā krājumu var uztvert kā tikai un vienīgi košu haotisku krāsu triepienu kopumu, kas sakārtots jocīgās kolāžās. Tas neveido vienotu skaidru attēlu, vai drīzāk attēls, ko ieraugu, ir katru reizi cits, pieķerties var tikai atsevišķām nozīmju lauskām. Taču, man šķiet, ka Tas ods kas meklē mani kopš 1981. gada ir pieredzes, nevis intelektuālu ieguvumu grāmata. Līdzīgi kā ķermenisks maigums, pastaiga pamestā dzelzceļa stacijā vai koncerta klausīšanās. Tās visas ir pieredzes, kas beidzas, un ne vienmēr pēcāk var noformulēt, kādu tieši nepārprotamu tālejošu ieguvumu tās sniegušas. Taču klātbūtnes pieredze tagadnes mirklī var uz kādu brīdi atbrīvot no vajadzības sev uzdot jautājumu: kāpēc es daru šo konkrēto lietu un kāpēc man tas ir nepieciešams? Grāmatas lasīšanas laikā, un es to jau esmu pārlasījusi vairākkārt, es ne reizi sev nepajautāju, kāpēc es šos tekstus lasu? Tas, saprotams, ir subjektīvi, un neviens cits no šāda secinājuma droši vien neko vērtīgu neiegūst, bet man pašai arvien biežāk tieši šis ir svarīgs lasīšanas un citu pieredžu jēgpilnuma izvērtēšanas kritērijs. Grāmatas teksti pastāv tādā veidā, kādā es gribu būt dzīva un klātesoša laikā, un tie man atgādina: “Bet dzīvoju es labi – tikai maz.” (7. lpp.)