— Dzimtā valoda: stāsts par valodas metamorfozi

Saša Dovžika (Sasha Dovzhyk) ir Zaporižjā dzimusi ukraiņu rakstniece, pētniece un kuratore, kas ieguvusi doktora grādu Londonas Universitātē un Londonas Universitātes koledžā pasniedz ukraiņu literatūru. Dovžika, kuras dzimtā valoda ir krievu, no tās pilnībā atteicās un uz ukraiņu valodu pārgāja 2014. gadā. Šajā esejā autore aprakstījusi piedzīvoto metamorfozi, savukārt intervija, kurā ar Sašu runāju par karu, ukraiņu literatūras popularizēšanu un valodas struktūrā iebūvētajām neizskaužamajām iezīmēm, ir pieejama šeit.

Tulkotāja

Kā ukraiņu sieviete no dzimtās krievu valodas pārgāja uz ukraiņu valodu

Mana dzimtā valoda garšo pēc pelniem. Pēc ienaidnieka uguns nosvilinātā, lietū izmirkušā, pūt sākušā, pēc nāves. Savas dzimtās valodas garšu visspēcīgāk jutu, braucot cauri Borodjankai, Bučai un Irpiņai – divus mēnešus pēc tam, kad Ukrainas armija šīs Kijivas reģiona pilsētas bija atbrīvojusi no krievu “brālīgā” apskāviena.

Krievu valoda ir mana dzimtā, un atbrīvošanās nozīmē to izraut sev no rīkles.

Esmu dzimusi Zaporižjā, krievvalodīgā pilsētā ar kozaku pagātni Ukrainas dienvidaustrumos. Pēdējo mēnešu laikā Krievija nelegāli anektēja manu reģionu, lai gan reģiona galvaspilsēta joprojām ir ukraiņu kontrolē.

Kozaki ir Ukrainas vēsturiskie varoņi, kuri Ukrainas nācijas veidošanos nesuši uz saviem pleciem, tāpēc likumsakarīgi būtu, ja viņu nocietinājumā būtu saglabājusies skaidra nacionālās identitātes apziņa. Bet tā nav noticis.

Viena no liecībām par to, kā Krievijas imperiālajam naratīvam bija izdevies izkropļot pilsētas pašuztveri, ir tā, ka deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā, kad es augu, kozaku vēsturiskais mantojums Zaporižjā tika uzskatīts par nenozīmīgu. Desmitgadēm ilgi iesakņojusies koloniālā mazvērtība mūsu skolotājus mudināja kozakus – šos par karotājiem kļuvušos, aizbēgušos vasaļus – attēlot kā bezcerīgi sīkmanīgus. Šo neadekvātuma sajūtu es pazinu ļoti labi.

Aizbēgot no saviem poļu valdniekiem un apmetoties Polijas–Lietuvas kopvalsts dienvidu robežteritorijās, kozaki kļuva par mazapdzīvoto Ukrainas stepju “brīvvīriem” (kā liecina šī vārda tulkojums turku valodā). Līdz 16. gadsimta vidum viņiem bija izdevies savu brīvību nosargāt pret poļu, Krimas tatāru un muskoviešu visriņķī esošajiem spēkiem. Viņu demokrātijai līdzvērtīgā pārvaldes forma atšķīrās no apkārt esošajām monarhijām. Viņu pārvalde atradās Horticas salā manas dzimtās pilsētas sirdī līdz pat 18. gadsimtam, kad Katrīna II Lielā deva pavēli par Zaporižjas sagraušanu.

Manai paaudzei Zaporižjas kozaki varēja būt nepakļaušanās un demokrātijas simbols. Taču tā vietā mēs ieelpojām mūsu skolotāju pašprovincializāciju un kultivējām aizraušanos ar tās impērijas kičīgo varenību, kas tiecās mūs izdzēst. Trīs gadsimtus mūsu kozaku reģions tika rusificēts ar iedzīvotāju piespiedu pārvietošanas un ukraiņu identitātes apspiešanas palīdzību.

Par spīti krievu valodas bezierunu dominancei Zaporižjā, es mācījos valsts skolā ar specializāciju angļu un ukraiņu valodā. Jo vairāk valodu zini, jo labāk: desmitgades ilgā izolācija aiz dzelzs priekškara bija ielikusi pamatu manas mātes nevainojami kosmopolītiskajai domāšanai. Taču, lai gan oficiālā valoda manā skolā bija ukraiņu, izglītošana tajā notika projekta Tolstojevskis garā – šo apzīmējumu ukraiņi nesen bija aizguvuši no krievu kanona, kur pie stūres bija Tolstojs un Dostojevskis. Kā jau imperiālā kultūrā visam krieviskajam tika piedēvēta universāla vērtība, kamēr ukrainiskais spēlēja savdabīgas vietējās parādības lomu. Ukraiņu klasika tika nonivelēta līdz tekstiem, kuros pausta nožēla par ukraiņu zemnieku ciešanām cara un vēlāk boļševiku laikā. Ukraiņu Y paaudzei šie teksti šķita mazāk aizraujoši nekā tā dēvētās varenās krievu kultūras eksistenciālās ciešanas, kuras mums bija brīvi pieejamas vairumā.

Manu vecvecāku grāmatplaukti bija pārpilni ar krievu klasiku un krievu valodā tulkotu pasaules literatūru. Patēriņa preču trūkuma posmā astoņdesmitajos gados mana tēva māte spēja tikt pie šīm grāmatām – un tikai šīm grāmatām – caur savu darbavietu mūsu rūpnieciskās pilsētas nozīmīgākajā tērauda rūpnīcā. Krievu valoda kļuva par kultūras valodu, kuru pārstāvēja mana tēva krievu-ebreju izcelsmes ierēdņu un inženieru ģimene. Savukārt ukraiņu valoda tika uztverta kā vienkāršo lauku ļaužu mēle. Tajā runāja manas mātes lauku ciematā dzimušais tēvs, kurš ukraiņu valodu iemainīja pret krievu, kad sešdesmitajos gados pārcēlās uz Zaporižju un ieguva inženiera grādu.

Pateicoties ukraiņu kultūras izplatīšanas ierobežojumiem, kā arī ideoloģiskajai indoktrinācijai, nevienam manā ģimenē vai draugu lokā nenāca ne prātā doma par lasīšanu ukraiņu valodā prieka pēc. No diviem ikoniskajiem padomju rakstniekiem, kuri trīsdesmitajos gados izdarīja pašnāvību, no galvas es zināju krievu rakstnieka Vladimira Majakovska, nevis ukraiņu rakstnieka Mikolas Hviļoviija darbus. Mani apbūra krievu kultūras “sudraba laikmets”, kas sākās 19. gadsimta beigās, un es vēlējos studēt Sanktpēterburgā. Veroties caur imperiālistisko prizmu, senā Ukrainas galvaspilsēta Kijiva, kas par vispāratzītu akadēmisko centru bija kļuvusi piecus gadsimtus pirms Maskavas un astoņus pirms Sanktpēterburgas, šķita maza un perifēra.

Ieslīgšana krievu literārajā kontekstā gāja roku rokā ar ieslīgšanu krievu interneta dzīlēs. Šī gadsimta sākumā Zaporižja neapmierināja jaunas kvīru grāmatmīles sociālās, estētiskās vai kultūras vajadzības. Es metos pašapmierinātas blogošanas pasaulē, sadraudzējos un iemīlējos cilvēkos no Sevastopoles, Minskas, Sanktpēterburgas un Maskavas. Mēs kļuvām par pašizvēlētu cilti, kuru vienoja meistarīgs kopīgās – krievu – valodas lietojums. Mēs devāmies cits pie cita nakts vilcienos, lai vietējo tēlnieku darbnīcās dzertu lētu vīnu un izspēlētu ainas no mūsu iemīļotajām neatkarīgajām filmām. Mēs ieņēmām kosmopolītisku disidentu nostāju, kuri nav piesaistīti konkrētai valstij vai tautībai. Es tobrīd nepamanīju, ka mūsu kosmopolītisms nozīmēja vienkārši dominējošās krievu kultūras asimilēšanu, kura tik plaša un “bagātīga” bija tikai citu kultūru izlaupīšanas dēļ.

Zaporižjā draugi ēda manas mātes ceptās pankūkas un pavadīja laiku Horticas klintīs. Sēžot uz tilta pār “vareno Dņipru”, kas “mutuļoja” arī ukraiņu nacionālā barda Tarasa Ševčenko dzejā, viņi deklamēja krievu dzejnieku darbus. Es pat vēl nebiju iemācījusies Ševčenko novērtēt, kur nu vēl deklamēt viņa dzeju.

Kad pārcēlos uz Kijivu, draugi bieži apmeklēja manu studentu dzīvokli. Kijiva atšķīrās no Zaporižjas. Pirmkārt, galvaspilsēta bija bilingvāla, un tieši Kijivā mūsu sarunās laiku pa laikam tika izsmieta ukraiņu valoda. Lai gan krievu valodā es, tāpat kā lielākā daļa krieviski runājošo ukraiņu, runāju ar akcentu un subversīvu ievirzi vārdu izvēlē, tieši Kijivā esot, mani krievu draugi uz to sāka norādīt kā uz ko labojamu. Toreiz es par to vēl tikai pasmējos.

Reiz viņi mani nopratināja par to, kāpēc Kijivas Mohilas akadēmijā (kas ir viena no nozīmīgākajām izglītības iestādēm valstī – Ukrainas kultūras simbols) mums disertācijas “liek” rakstīt ukraiņu valodā. Skaidrs, ka tās būtu pieejamas daudz lielākam cilvēku skaitam, ja tiktu rakstītas lingua franca – krievu valodā. Es iebildu, aizstāvot valodu daudzveidību un ukraiņu tiesības rakstīt ukraiņu valodā. Toreiz man prātā ienāca Austrumukrainas avangarda rakstnieks Maiks Johansens. Sākotnēji viņš bija rakstījis krievu un vācu valodā, bet pēc Ukrainas Netkarības kara, kas ilga no 1917. līdz 1921. gadam un kā rezultātā mūsu tauta uz īsu brīdi ieguva valstiskumu, pārgāja uz ukraiņu valodu. Kad viņa draugi literāti viņam jautāja, kāpēc viņš izvēlējies rakstīt ukraiņu valodā, Johansens atbildēja: “Tāpēc, ka es nedzīvoju nedz Īrijā, nedz Tambovā.” Taču klusībā es uztraucos, vai šie maigie protesti mani nepadara par nacionālisti ar izskalotām smadzenēm, tas taču ir pretrunā manam kosmopolītiskajam ideālam.

Par “nacionālisti” krievu un baltkrievu draugi mani sāka saukt pēc pāris gadiem, kad piedalījos Cieņas jeb Maidana revolūcijā, kas nosaukumu iemantoja par godu Kijivas centrālajam laukumam, kur šie notikumi norisinājās. Kad 2014. gada pavasarī revolūcijas uzvarai strauji sekoja Krievijas iebrukums, viena no šīm draudzenēm – Pēterburgas inteliģences pēctece un topošā neatkarīgā kino režisore – ar savu kameru devās uz anektēto Krimu, kur izbaudīja svešas zemes sagrābšanas kinematogrāfisko spozmi. Es tikmēr smaku neizprotamas nodevības degošajā eļļā. 2014. gadā uzkrāju vairāk nekā pietiekami daudz pierādījumu teicienam “krievu liberālisms beidzas pie “Ukrainas jautājuma””. Šis teiciens tiek piedēvēts vairākiem domātājiem, sākot ar Ukrainas pirmās valdības vadītāju Volodimiru Viņņičenko un beidzot ar Ukrainas Zinātņu akadēmijas pirmo prezidentu Volodimiru Vernadski.

Maidans bija atklājumiem pārbagāts visdažādākajos veidos, kā jau revolūcijai pieklājas. Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča atteikums parakstīt Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Ukrainu, reaģējot uz Maskavas “bažām par drošību”, 2013. gada novembrī izdzina ielās simtiem ukraiņu. Neskatoties uz manu mīlestību pret krievu dzejniekiem vai maniem krievu draugiem, doma, ka Ukraina varētu sekot Krievijai tās totalitārisma, homofobijas un rasisma pēdās, manī izraisīja dziļu sašutumu. Bija pagājis tikai gads, kopš Maskava bija aizliegusi homoseksuālu cilvēku tiesību aizstāvību. Tāpēc es pievienojos proeiropeiskajiem protestiem Maidanā.

Atšķirībā no vairuma ukraiņu, kuru atmiņās šīs dienas raksturo dziļa vienotība, es protestā jutos nevietā: es sevi saistīju ar proeiropeiskajiem lozungiem, nevis ar ukraiņu nacionālisma atdzimšanas kopīgo svinēšanu. Jēdzienu “valstiskums” un “nacionālisms” pārklājuma zona manā apziņā joprojām bija duļķaina pēcpadomju audzināšanas dēļ. Atziņa, ka nacionālismam var būt pilsonisks, nevis etnisks raksturs, man vēl bija tikai priekšā. Mans atbalsts protestam pirmajās nedēļās bija svārstīgs – līdz pat brīdim, kad miermīlīgo piketu brutāli izklīdināja policija.

Tā bija pirmā reize mūsdienu Ukrainas vēsturē, kad policijas brutalitāte pret iedzīvotājiem bija tik klaja un vērienīga. Nākamajā dienā es kopā ar māti un pāris tuviem draugiem izgāju Kijivas ielās, baidoties, ka arī mūs piekaus, bet reizē tomēr cerot sastapt vismaz dažus simtus tautiešu, kuros televīzijā redzētās policijas varmācības ainas būs izraisījušas tikpat lielu sašutumu.

Ierodoties vienā no centrālajām Kijivas metro stacijām, mēs pūļa dēļ centāmies izkļūt ārā divdesmit minūtes. Uz pārpildītajiem eskalatoriem šis pūlis pēkšņi apvienojās dziesmā, kurai pēc astoņiem gadiem būs lemts kļūt par vienu no atpazīstamākajām melodijām pasaulē, – tā bija Ukrainas valsts himna. Ārā bija nevis simtiem, bet simtiem tūkstošu manu tautiešu. Mūs ieskāva dunošs cilvēku okeāns. 2013. gada 1. decembrī ukraiņi valdībai nepārprotami pavēstīja, ka nekāda veida autoritāru varu nepieņems. Šī izvēle definēja tautu, un es šai tautai izvēlējos piederēt.

Turpmākajos ziemas mēnešos, kad galvaspilsētas centrs pārvērtās protesta nometnē, kas tika sīvi aizstāvēta pret kārtības policiju, es aizstāvēju savu piederības sajūtu. Es protestētāju vidū turpināju meklēt sabiedrotos feministu un kvīru veidolā – cilvēkus, kuri tāpat kā es jutās neērti nacionāli noskaņotajā Maidanā, bet reizē nespēja iedomāties, ka varētu atrasties kaut kur citur. Mēs ar māti pievienojāmies sieviešu gājieniem, nonākot starp desmitiem protestētāju sieviešu, kas vienā balsī dziedāja ukraiņu tautasdziesmas, kuras es nekad iepriekš nebiju dzirdējusi. Mūsu plakāti bija ukraiņu un angļu valodā, bet, bēgot no kārtības policijas, kas sāka uz mums šaut gaišā dienas laikā, es saucu savu māti dzimtajā – krievu – valodā.

Veiksmīgajai revolūcijai Ukrainā bija potenciāls iedvesmot līdzīgas kustības citviet reģionā. Maskava to uztvēra kā eksistenciālu apdraudējumu. 2014. gadā Krievija iebruka Krimā un Austrumukrainā, aizbildinoties ar nepieciešamību aizsargāt krievvalodīgos iedzīvotājus no tā dēvētajiem ukraiņu nacionālistiem, kuri gāzuši režīmu Kijivā. Citiem vārdiem sakot, krievi apgalvoja, ka ieradušies sargāt mani no manis pašas. Mana dzimtā valoda tika pārvērsta ierocī, kuru ienaidnieks turēja man pie rīkles. Kad krievu karaspēka virzība tika apturēta 200 kilometru attālumā no manas dzimtās pilsētas, es savu pāreju uz ukraiņu valodu turpināju ar divkāršu sparu.

Ar draugiem es sarunājos ukrainiski, bet ar vecākiem – krieviski. Doktora disertāciju es rakstīju angļu valodā, bet izmatoju literatūru krievu valodā. Doktorantūras gadus es Londonas Universitātē pavadīju, meklējot vēstures “labos” krievus. Es uzmeklēju fin-de-siècle posma kvīrus, kurus bija apbūrusi Rietumu dekadence, bet kuru dzīvi ar laiku izpostīja mūžīgais Krievijas valsts represiju cikls. Šos gadus labāk būtu bijis pavadīt, pētot Krievijas impērijas apspiestos, kuri uzdrošinājās tai nepakļauties, apspiestos, kuriem vienmēr bija mazāk iespēju un vairāk drosmes nekā impērijas titulētajai tautai. Taču ieradums cildināt impērijas centru nav salaužams vienas dienas laikā.

Londonā es publiskā protestā pirmoreiz uzstājos 2015. gadā, kad grupa, kas sastāvēja galvenokārt no krievu liberāļiem, pulcējās pie Krievijas vēstniecības reakcijā uz Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavību. Es devos uz netālu esošās ēkas terasi, kas kalpoja par skatuvi, un paņēmu skaļruni. “Jums beidzot jāpiekļūst dusmām, kas jūsos mīt, un jāgāž režīms!” – tāds bija mans vēstījums liberālajai, aizvainotajai Krievijas sabiedrībai, kam šāda pozīcija bija ērta. Klātesošie bija šokā. Es biju naiva. Pašai nezinot, es biju pārkāpusi nerakstītu šīs pašslavinošās kopā sanākšanas likumu: uzvedies kā upuris, bet neapšaubi status quo. Pēc šī atgadījuma es koncentrējos uz ukraiņu protestu apmeklēšanu un organizēšanu.

Turpmākajos gados neregulārajos dienasgrāmatas ierakstos, ko sāku rakstīt īsi pirms Maidana, no krievu valodas pārgāju uz angļu un ukraiņu valodu sajaukumu. Lai gan krievu valodas zināšanas sākotnējos ierakstos manu prozu padarīja elegantu un niansētu, pēcāk, to lasot, man kļuva nelabi. Krievu valodā un kultūras atsaucēs, kuras cilvēks līdz ar valodu absorbē, ir iekodēts pakalpīgums. Kulturāls krievu valodas lietotājs, kura teiktais piesūcināts ar ne līdz galam ironisku patronīmu lietojumu un paškritiskām frāzēm, ieņem, atsaucoties uz Dostojevski, “apvainotā un pazemotā” nostāju, bet reizē runā augstprātīgi aizbildnieciskā tonī. Šāda valoda rada noslāņošanos, vājinot spēju patstāvīgi domāt, un gala galā liek runātājam drebēt no domas vien, ka tas varētu paust dusmas pret pastāvošo varu.

Lai gan es nebiju vienīgā, kas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. gadā piedzīvoja valodas metamorfozi, 2022. gadā pāreju piedzīvoja daudz lielāks skaits krievvalodīgo ukraiņu. Saskaņā ar Ukrainas Kultūras un informācijas politikas ministrijas pakļautībā izveidotā Stratēģiskās komunikācijas centra datiem 78% ukraiņu trīs mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā bija sākuši daudz vairāk komunicēt ukraiņu valodā un vēl 11% to darītu, ja viņiem būtu tāda iespēja. Pilna mēroga karš ar skaidri paustu genocidālu nodomu kaut ko tik šķietami dabisku kā runu pārvērš pretošanās rīkā. Pat mani krievvalodīgie vecāki, kuri tagad ir aizbraukuši no valsts, man no drošās vietas Vācijā atbild lauzītā ukraiņu valodā.

Pārejai uz ukraiņu valodu ir sava cena. Tur, kur iepriekš mūsu komunikācija plūda brīvi, tagad ir aizsprosts, bet mēs kontrolējam to, kas atlicis, izskaužot mūsu dzimtās valodas toksiskās paliekas. Tur, kur agrāk runājām no sirds, tagad paužam politisku nostāju.

Tagad, staigājot pa Kijivas un Ļvivas ielām, es izbaudu kakofoniju, kuru veido lingvistiski pareiza ukraiņu valoda, lauzīta ukraiņu valoda (tāda, kādā runā mana māte) un par suržiku sauktais ukraiņu un krievu valodas hibrīds. Krievijas kara izraisītā masveida pārvietošanās ir likusi ukraiņiem no visām valsts malām ieklausīties citam citā un apgūt jaunus valodas trikus. No tā, kā tiek izrunāts ukraiņu vārds “maizes klaips” – palianytsia – militārajos kontrolpunktos visā valstī draugu atšķir no ienaidnieka. Kamēr krievvalodīgie ukraiņi to izrunā perfekti, šis patskaņu un līdzskaņu salikums liek krieviem aizrīties ar vārdu, ko valstī, kurā viņi iebrukuši, saista ar viesmīlību.

Ir pamats domāt, ka austrumukraiņi, kurus karš skāris vistiešāk, izvēlēsies norobežoties no iebrucēju valodas – par spīti grūtībām. Ukrainas stepju klajums un atvērtība ir veidojusi austrumnieku identitātes nomadisko šķautni, kam līdzi nāk brīvība sevi radīt no jauna. Prātā nāk Maiks Johansens, kā arī mūsdienu rakstnieki Oļena Stjažkina un Volodimirs Rafejenko, kuri pārgāja uz ukraiņu valodu pēc tam, kad Krievija okupēja viņu dzimto Donecku. Gadu desmitiem ukraiņu identitāte austrumos ir bijusi nevis noklusējuma iestatījums, bet gan apzināta izvēle, kuru bieži vien nācies izdarīt, pretojoties audzināšanai. Šodien šī izvēle ir eksistenciāla. Pat tie ukraiņi, kuri joprojām nespēj pārraut lingvistisko saiti, kas viņus saista ar ienaidnieku, nevēlas krievu valodu nodot saviem bērniem. Nākamā paaudze visā valstī runās ukrainiski.

Šodien man sastingt liek impērijas pamatiedzīvotāju valodas skaņas, ko dzirdu Londonas un Berlīnes ielās. Ja krievu balsīm ir jāizskan skaļi, tad lai tās skan Krievijas iekšienē un lai tās runā pret genocidālo karu, ko viņu valsts īsteno Ukrainā. Bet, ja pakļāvības ieradumu pārvarēt ir pārāk grūti, tad krieviem pienācis laiks klusuciešot ieklausīties un sākt domāt par to, kā nākotnē atdarīt impērijas nodarītos postījumus, kamēr ukraiņi liek šai impērijai sabrukt.

No angļu valodas tulkojusi Agra Lieģe-Doležko

Eseja pirmoreiz publicēta ASV žurnālā New Lines Magazine.