— Pasivitāte un padošanās krievu valodas tekstūrā

Saša Dovžika (Sasha Dovzhyk) ir Zaporižjā dzimusi ukraiņu rakstniece, pētniece un kuratore, kas ieguvusi doktora grādu angļu valodā un salīdzinošajā literatūrzinātnē Londonas Universitātē (Birkbeck, University of London) un Londonas Universitātes koledžā pasniedz ukraiņu literatūru. Dovžika ir īpašo projektu kuratore Londonas Ukraiņu institūtā (Ukrainian Institute London) un redaktore tiešsaistes žurnālā London Ukrainian review, kur tiek publicēti ukraiņu literatūras tulkojumi un runāts par neatliekamiem jautājumiem. Dovžika vada arī Ukrainas laboratoriju (Ukraine Lab) – tiešsaistes rakstnieku rezidenci topošajiem autoriem no Ukrainas un Lielbritānijas. Kara pirmajos mēnešos Saša Ukrainā darbojās kā brīvprātīgā, pēcāk organizēja ārvalstu žurnālistu darbu un dokumentēja krievu kara noziegumus projektā Documenting Ukraine. Dovžika, kuras dzimtā valodu ir krievu, no tās pilnībā atteicās un uz ukraiņu valodu pārgāja 2014. gadā. Šo ceļu autore aprakstījusi esejā Dzimtā valoda: stāsts par valodas metamorfozi (Mother Tongue: The Story of a Ukrainian Language Convert).

Agra Lieģe-Doležko

 

Liels paldies, ka piekritāt sarunai, un liels paldies par brīnišķīgo eseju Dzimtā valoda: stāsts par valodas metamorfozi – ir sajūta, ka tā pie manis atnāca visīstākajā brīdi, jo šobrīd ļoti daudz domāju par krievu valodu un kultūras mantojumu, kā arī citiem jautājumiem, kurus esejā skarat. Arī pie mums Latvijā, valstī, kas piedzīvojusi padomju okupāciju, no šiem sarežģītajiem jautājumiem nav iespējams izvairīties. Bet varbūt sākumā varat man nedaudz pastāstīt par savu bērnību Zaporižjā saistībā ar savu attieksmi pret valodu, pārmaiņām, kuras piedzīvojāt?

Kad agrāk pieminēju Zaporižju, cilvēkiem vienmēr bija lielas acis – it īpaši Rietumu ausij šis nosaukums šķita absolūti neizrunājams, bet tagad, kad saku, ka esmu no Zaporižjas, visi par to ir dzirdējuši. Tas, protams, ir krievu okupēto kodolstaciju dēļ. Mana pilsēta ir ieņēmusi vietu pasaules mentālajā kartē, bet nepareizo iemeslu dēļ. Zaporižja ir rusificēta pilsēta Ukrainas dienvidaustrumos, un arī mana ģimene bija krievvalodīga. Es to nekad neuztvēru kā problēmu – visi man apkārt runāja krieviski. Tikai manas labākās draudzenes tēvs runāja ukrainiski – un ar to uz pārējo fona izcēlās. Tā ka sanāca, ka Ukrainā cilvēks, kurš runāja ukrainiski, bija izņēmums. Bet es toreiz par to neaizdomājos. Man bija 18 gadu, kad vairāki mani klasesbiedri pārcēlās uz Kijivu, bet Zaporižjā ieradās tikai vasaras brīvlaikos – un viņi runāja ukrainiski, kas bija liela pārmaiņa. Toreiz man tas šķita mazliet riskanti un intriģējoši – runāt savas valsts valodā! Bet es nedomāju par to, kāpēc tas tā ir. Īsumā – Krievijas impērija krievu valodu mums bija uzspiedusi gadsimtiem ilgi, tā dominēja mūsu vidē, bet es toreiz nedomāju par valodas lomu savā audzināšanā un izglītībā.

 

Kā nonācāt līdz pārmaiņām? No krievu valodas atteicāties jau 2014. gadā, pēc Maidana?

Jā. Bakalaura grādu es ieguvu Zaparožijā – atkal jau krievu valodā –, bet maģistrantūrā devos studēt uz Kijivu. Nolēmu, ka vēlos iekļūt Mohila akadēmijā – tā ir viena no senākajām un vislabāk pazīstamajām universitātēm Ukrainā, un ukraiņu valodas zināšanas ir priekšnosacījums, lai tajā mācītos. Lai universitātē iekļūtu, bija jānokārto eksāmens ukraiņu vēsturē un kultūrā, un man bija seši mēneši, lai piepildītu galvu ar visām šīm zināšanām – no vēstures līdz mūsdienām. Es eksāmenu nokārtoju, un tas man toreiz bija liels sasniegums.

 

Bet ukraiņu valodu jūs pratāt jau kopš bērnības?

Jā, pratu, tā ka valodu man nevajadzēja mācīties. Bet es to neizmantoju, runājot ar ģimeni vai draugiem, un arī iestāšanās universitātē, kur pasniedz ukraiņu valodā, toreiz nebija politisks lēmums. Politiski tas man kļuva Maidana laikā – tāds kā pieaugšanas stāsts. Jo tev nākas pieaugt tad, kad valsts, kuru uzskati par draudzīgu, kurai ir liela nozīme tavā pasaules uztverē, iebrūk tavā valstī. Maidans ir pazīstams arī kā Pašcieņas revolūcija, un tas sākās 2013. gadā, kad policisti Kijivas ielās piekāva jauniešus, galvenokārt studentus, kuri protestēja pret prezidenta Janukoviča lēmumu, tā teikt, pieslieties Maskavas politikai. Studenti iestājās par Eiropas Savienības vērtībām, un arī es biju par Eiropas Savienības vērtībām – tas mums bija spēcīgs simbols, kas bija saistīts ar brīvību, valsti, kurā likumam ir spēks; tas bija tas, ko vēlējāmies arī sev. Bet protesta dalībnieki tika piekauti, un nākamajā dienā Kijivas ielās izgāja miljons cilvēku, un turpmākajos trīs mēnešos notika protesti, kas sākumā bija miermīlīgi, bet pēcāk jau atkal protestu dalībniekus centās apspiest vardarbīgi. Bija skaidrs, ka Krievijas ieliktenim Janukovičam bija jāpazūd, un cilvēkiem izdevās viņu padzīt. Bet tajā pašā laikā informācijas telpu pārpludināja krievu propaganda, kur ukraiņus saukāja par fašistiem, nacistiem, – viņu ierastā dezinformācijas stratēģija. Man tā bija kā auksta duša. Un, kad mums bija izdevies tikt vaļā no Janukoviča, Krievija atbildes reakcijā uz Ukrainas simbolisko izvēli tuvoties Eiropai iebruka mūsu valstī, anektēja Krimu un uzsāka karu Donbasā. Un man kļuva pilnīgi skaidrs, ka izvēle runāt krieviski ir politiska, jo krievi savu iebrukumu attaisnoja, paziņojot, ka vēlas pasargāt krieviski runājošos Austrumukrainas iedzīvotājus. Viņi mani centās pasargāt no manis pašas – iebrūkot manā valstī, nogalinot manas valsts iedzīvotājus, ieslogot un spīdzinot tos. Pēc tā visa turpināt runāt krieviski vairs nebija iespējams.

 

Savā esejā jūs rakstāt par to, kā Maidana laikā sākāt izprast atšķirību starp valstiskumu un nacionālismu. Kā līdz tam nonācāt, un kādas bija tā sekas?

Man šķiet, ka valstiskuma un nacionālisma jaukšana arī ir daļa no Krievijas imperiālā mantojuma: mūsu rusificētajā izglītības sistēmā abi principā tika uzskatīti par identiskiem. Gan valstiskums, gan nacionālisms viņu izpratnē ir sevis nošķiršana no kosmopolītiskām un universālām idejām, un tā vietā ir tikai fokuss uz savu valsti, kas ir izolējošs, nekaunīgs un bīstams. Bet, kad es, tā teikt, mentāli pieaugu, es sapratu, ka nacionālismam ir dažādas formas, ka nacionālisms var būt valstisks, nevis etnisks. Tu sāc savu valsti atpazīt kā politisku entitāti, kas ir atvērta cilvēkiem ar jebkādu etnisko un reliģisko piederību. Tas nav asiņu un zemes jautājums, bet gan jautājums par politisku izvēli. Un kad tu saskati nacionālismu kā valstisku, kā politisku izvēli, tas acumirklī kļūst brīvs no krievu piešķirtās nozīmes, kur mēs tiekam vēsturiski saistīti ar nacistiem, ar Otro pasaules karu un tamlīdzīgi.

 

Jūsu nostāja pret valodu ir nešaubīga, bet domas par šo jautājumu ukraiņu vidū noteikti atšķiras. Man ir bijusi iespēja runāt arī ar ukraiņu aktīvistiem un cilvēkiem no kultūras vides, kuri valodas jautājumu nošķir no savas politiskās nostājas, un ir skaidrs, ka daudzi iet cauri šim pārdomu procesam, notiek daudz sarunu. Kāda ir jūsu pieredze ar tiem cilvēkiem, kuri, iespējams, uz valodas aspektu raugās atšķirīgi?

Es notiekošo uztveru ar lielu devu pašironijas, jo apzinos, ka man piemīt jauna konvertīta dedzība un es spēju sludināt ar lielu pārliecību. (Smejas.) Bet, protams, valodas jautājums Ukrainā ir smags un sarežģīts. Piemērām, mūsu armijā, kas cīnās par visu mūsu dzīvībām, dien neskaitāmi krievvalodīgie ukraiņi, un arī viņi ir krievvalodīgie tā paša iemesla – gadsimtiem ilgās rusifikācijas – dēļ. Protams, ka es pret krievvalodīgu ukraiņu kareivi neizturētos citādi kā pret ukrainiski runājošu, un protams, neskaitāmi ukraiņi, kuri Austrumukrainā sēž pagrabos, lai izvairītos no krievu mestajām bumbām, turpina runāt krieviski, jo brīdī, kad jādomā, kā pasargāt savu un savu tuvinieku dzīvību, politiskas nostājas paušana ar valodas izvēli nav prioritāte. Esmu droša, ka nākamā ukraiņu paaudze pieņems šo lingvistisko lēmumu un runās tikai ukrainiski. Es ticu, ka tas kļūs par nacionālās drošības jautājumu. Bet paaudzei, kura šobrīd piedzīvo šo karu, lielā daļā gadījumu ir jāizdara spiedīgākas izvēles par lingvistisko. Tajā pašā laikā krievu valoda, kurā runā ukraiņi, savā ziņā ir ukrainiskā krievu valodas versija – esmu droša, ka jūs zināt, par ko es runāju…

 

Jā, krievu valoda, kurā runā Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji, atšķiras no krievu valodas Krievijā.

Jā, tā ir savā ziņā pielāgota, mainīta. Un ir skaidri dzirdams, kurš runā impērijas mātes valodā.

 

Jūs arī rakstījāt, ka ticat tam, ka austrumukraiņi izvēlēsies atbrīvot sevi no šīs saiknes, minot viņu nomadisko identitāti, spēju sevi pārveidot, radīt no jauna…

Jā, un tas jau notiek. Kad esmu Ukrainā, visbiežāk uzturos valsts centrālajā daļā vai Rietumukrainā – Ļvivā es bieži esmu brīvprātīgo centrā. Un tur satieku ukraiņus no austrumu pilsētām – Harkivas, Zaporižjas un Odesas –, kuri runā ukrainiski, kaut lauzīti, un viņu bērni jau tagad runā absolūti gramatiski pareizā ukraiņu valodā, jo viņi mācās ukraiņu skolās. Un, redzot un dzirdot viņus visus, ir skaidrs, ka šie cilvēki ir izdarījuši izvēli. Tāpat kā mani vecāki, kuriem ir ap sešdesmit gadiem, – viņi cenšas runāt ukraiņu valodā, un tas viņiem ir liels solis. Pāriet uz citu valodu sešdesmit gadu vecumā nav viegli…

 

Par saziņu ar vecākiem rakstījāt, ka tur, kur agrāk sarunas plūda brīvi un no sirds, tagad ir politisks lēmums.

Tā patiešām ir: tu esi pieradis ar savu ģimeni, saviem mīļajiem runāt no sirds, bet tad, kad apzināti izdari šo izvēli pārslēgties uz ukraiņu valodu, ir sajūta, ka tu nepārtraukti apmainies ar šo politisko vēstījumu. Arī man šī pieredze nav vienkārša – protams, valodas ziņā man tas ir daudz vienkāršāk nekā vecākiem, jo esmu bilingvāla, bet tik un tā mums bija visi šie kopīgie vārdiņi, izteicieni, šī kopīgās valodas bagāža, ko tagad esam iemainījuši pret pavisam noplicinātu un vienkāršu valodu. Bet tajā pašā laikā – vai tas ir tik liels zaudējums situācijā, kad tavu valsti savās važās cenšas ieskaut Krievija? Tu vienkārši vēlies sevi no tā visa atsvabināt.

 

Pēdējā laikā daudz nācies domāt gan par šo valodas kontekstu, gan Krievijas kultūras mantojumu kopumā. Ikvienam no mums ar to ir kāds sakars, lielāka vai mazāka saistība, pagātnes pieredze, emocijas. Reizēm rodas sajūta, ka man paveicies, jo pieķeršanās un saistība ar krievu klasiskajiem tekstiem man ir visai neliela, bet tik un tā: nesen aiz inerces nopirku biļetes uz izrādi, kas balstīta Bulgakova romānā Meistars un Margarita. Tīņu gados man tā bija iemīļota grāmata, ilgstoši nēsāju līdzi leģendāro frāzi “manuskripti nedeg”. Bet šobrīd ir sajūta, ka gribas sevi no tā atsvabināt, atstāt aiz muguras, jo šķiet, ka tas ir tik ļoti mazs zaudējums uz notiekošā fona, kaut kas, ko mēs visi varam izdarīt. Bet jūsu gadījumā krievu klasika, kultūras mantojums ilgstoši bija ļoti būtisks, vai ne?

Jā, tieši tā, un šobrīd tas viss pēkšņi šķiet saindēts. Bet, kad šo krievu kultūras mantojumu aplūko tuvāk, saproti, ka saindēts tas viss ir bijis jau ļoti ilgu laiku – tas, ko uztvēri par nevainīgu, nekad tāds īsti nav bijis. Neliels piemērs – Tolstoja Karā un mierā Pjēram ir visi šie zemes īpašumi, kur viņš dodas, lai pārdomātu savu likteni, bet tu nekad īsti nepievērs uzmanību, kur tad tie atrodas. Un tad saproti, ka viņš ir bijis Kijivā. Arī šī krievu literatūras klasika ir daļa no viņu koloniālā projekta – neskaitāmus tekstus caurvij mājieni un atsauces uz imperiālisma dienaskārtību. Tāpēc, ja arī es izvēlētos pārskatīt krievu klasiku, tad noteikti raudzītos uz to caur pavisam citu prizmu. Un man šķiet, ka tas neattiecas tikai uz ukraiņiem – šis jaunais pārdomu process ir atvērts visiem. Ikvienam no mums vajadzētu uzdot sev jautājumus par to, ko īsti līdz šim esam uztvēruši, patērējot šo “lielisko krievu kultūru”, jo vai tiešām tā ir tik lieliska, ja caur to ir pieļauts šis iebrukums un ja tā ir palīdzējusi notikt neskaitāmiem citiem iebrukumiem gadsimtu garumā?

 

Atceros naivo un uzstājīgo kara pirmo mēnešu saukli: “Tas ir Putina, nevis Puškina karš”, – un Elifas Batumanas lielisko šā gada janvārī publicēto eseju Rereading Russian Classics in the Shadow of the Ukraine War, kurā viņa, būdama liela krievu literatūras cienītāja, lika sev pārskatīt šo tekstu imperiālās un patriarhālās implikācijas. Šis teksts man ļoti palīdzēja nonākt pie secinājumiem “lieliskās krievu kultūras” sakarā, jo līdz tam man pašas dusmas un noliegums šķita iracionāls, šķita, ka savā bezspēcībā uzbrūku kaut kam nevainīgam. Bet Batumanas detalizētā analīze sniedza vērtīgu perspektīvu un ļāva saskatīt tajā jaunu dimensiju – ne tikai imperiālo un patriarhālo šajos tekstos, bet arī to, kā rīkojas jūtīgs un domājošs cilvēks, kuram kā Batumanai šai literatūrai bijusi dziļa emocionāla piesaiste. Viņa parāda, ka arī ir gatava pārvērtēt lietas, atteikties no tā, kas bijis pat ļoti nozīmīgs…

Jā, tieši tā. Es, piemēram, to šobrīd novēroju universitātes vidē. Es pasniedzu ukraiņu literatūru Londonas Universitātes Slāvistikas un Eiropas studiju nodaļā, un lielākā daļa manu kolēģu specializējas tieši krievu literatūrā. Krievu literatūru, kino un kultūru viņi ir pasnieguši ļoti ilgu laiku. Un redzu, ka šobrīd notiek ļoti pamatīgi meklējumi – mums jāiedrošina cilvēki tajos doties. Jo skaidrs, ka universitāšu mācību programmas ir jāpārskata un jāmaina, tāpat arī metodes, kā šo literatūru pasniedzam. Kultūra ir jāpārskata šobrīd notiekošā gaismā.

 

Un tas, šķiet, jau ir sācis notikt.

Jā, un es neteiktu, ka tas ir viegli, bet tas iet pareizajā virzienā. Manuprāt, atpakaļceļa šoreiz tiešām nav.

 

Šobrīd jūs atrodaties nepārtrauktā ceļā starp Lielbritāniju un Ukrainu. Vai pastāstīsiet, kā nokļuvāt Londonā, kā sākāt pasniegt ukraiņu literatūru un nodarboties ar aktīvismu?

Jā, šobrīd patiešām gandrīz visu laiku esmu ceļā un visērtāk jūtos vilcienā. Es ieguvu doktora grādu angļu valodā un salīdzinošajā literatūrzinātnē Londonas Universitātē. Mans darbs bija par Viktorijas laikmeta mākslinieku Obriju Bīrdsliju – tas nekādā veidā nebija saistīts ar Ukrainu, pavisam dekadenti. (Smejas.) Un tad es lēnām sāku sev atklāt ukraiņu literatūru, bet vēl nesaistīju to ar savu profesionālo darbību. Gan ukraiņu valoda, gan kultūra manā pieredzē ir nesaraujami saistīta ar aktīvismu. Kad krievi iebruka Ukrainā 2014. gadā un pēc Krimas anektēšanas sāka sagūstīt un ieslodzīt cilvēkus, es sāku sadarboties ar Pilsonisko brīvību centru (Center for Civil Liberties), organizēt protestus, mēģināju panākt, ka palielinās starptautiskais spiediens ukraiņu politieslodzīto atbrīvošanai un tamlīdzīgi. Un ukraiņu literatūras lasīšana ar laiku mainīja arī manas profesionālās intereses un fokusu.

 

Pieminējāt protestus, un tas man atgādināja par jūsu esejā aprakstīto situāciju, kur vērsāties pie krievu protestētājiem, kas bija sapulcējušies pie Krievijas vēstniecības Londonā, bet īsti neguvāt nekādu reakciju. Jūs to saistāt ar krievu valodā iebūvētām iezīmēm, kas neļauj valodas lietotājiem jēgpilni sacelties pret pastāvošo varu. Man šī atziņa bija ļoti vērtīga, un gribu lūgt, lai pastāstāt, ko tieši uzzinājāt, sapratāt par krievu valodu un tās struktūrām, domājot par protestiem?

Jā, tas ir dīvaini. Man ilgstoši bija spēcīgas saites un draudzības Krievijā, es apmeklēju Maskavu un Sanktpēterburgu, biju kaut kādā mērā iesaistīta Krievijas kultūras dzīvē. Šī kultūra mani tolaik fascinēja, un es tā dēvētos krievu liberāļus uzskatīju par mūsu sabiedrotajiem. Man šķita, ka viņi būs tie, kas mūs, ukraiņus, noteikti atbalstīs. Man šķita pašsaprotami, ka viņi, redzot visus šos starptautisko likumu pārkāpumus, cilvēktiesību pārkāpumus un brutālu viņu pašu pilsoniskās sabiedrības apspiešanu Krievijā, sapratīs, ka vienīgais ceļš, kā no tā atbrīvoties, ir gāzt savu valdību. Man tā šķita pavisam vienkārša un pašsaprotama atbilde, jo tieši to mēs Ukrainā bijām izdarījuši Maidana laikā. Mēs sapratām, ka cilpa var tikai un vienīgi sažņaugties vēl spēcīgāk un ka nav citas izvēles, kā vien caur upuriem un cīņu pārvarēt bailes un gāzt valdību. Un tas vairāk vai mazāk bija tas, ko es teicu krievu protestētājiem Londonā – ka viņiem ir jāsaņem drosme, jāļauj vaļu dusmām un jāatbrīvojas no Krievijā valdošā slepkavnieciskā režīma –, bet viņu sejas bija pilnīgi neizteiksmīgas, viņos, šķiet, ieslēdzās aizsardzības reakcija. Viņiem manis teiktais šķita rupjš – ziniet ko, šī barbariskā ukrainiete nāk un cenšas mūs iekārdināt, lai ejam un mētājamies ar Molotova kokteiļiem, kā viņa uzdrīkstas?! Nu, ziniet, jūs neko nepanāksiet, stāvot pie Krievijas vēstniecības Londonā un klusi apraudot opozīcijas politiķa slepkavību. Jūsu sēras neko cilvēktiesību jautājumā nav līdzējušas jau ļoti ilgu laiku! Jums jābūt dusmīgiem, aktīviem, jums beidzot jāsāk uzņemties atbildību! Un tad es sāku domāt un analizēt to, kā viņu automātisko nostāju patiesībā lielā mērā veido krievu valoda. Krievu valoda ir mana dzimtā, mana dienasgrāmata ir sarakstīta krieviski, un es to varēju pašķirstīt un palasīt, ko biju rakstījusi posmā pirms pilnīgās pārslēgšanās uz ukraiņu valodu. Tā bija viscerāla sajūta – ka šīs valodas tekstūra ir piesātināta ar pasivitāti, padošanos. Varbūt tas ir tikai mans krievu valodas lasījums, varbūt ir cita krievu valoda, kas ir drosmīga un kas ir piesātināta ar cīņassparu, bet es to nekad neesmu redzējusi un dzirdējusi. Krievu valoda ir bezgalīgi pārpilna ar patronīmiem, un ironiskā veidā padevīgums ir iestrādāts arī tās literārajā stilā – tas viss eksistē gan valodā, gan literatūrā, un šīs divas komponentes ir saistītas, veidojot situāciju, kur valodas lietotājiem nav šī aktīvā dzinēja, kas liek raudzīties uz priekšu, rosināt pārmaiņas.

 

Iedodiet, lūdzu, kādu piemēru no literatūras.

Piemēram, Dostojevska romānos – to var nolasīt veidā, kā varoņi vēršas cits pie cita, viņi nepārtraukti ieņem šo pazemīgo, saliekto pozu. Viņi ir pirmie, kas paši sevi noslānīs, pirms vēl kādam citam tas ir ienācis prātā. Man šķiet, ka tā kopumā ir visai bieži sastopama krievu pašizpausme.

 

Pēkšņi sapratu, ko tas man atgādina. Tā jutos, skatoties filmu Divi pāvesti, kas, manuprāt, radīja šādu “sevis noslānīšanas” iespaidu – mēs te mazliet parunāsim un pavainosim sevi par katoļu priesteru pastrādātajiem seksuālajiem noziegumiem pret bērniem, lai pēc tam visi citi mūs liktu mierā…

Jā, precīzi! Tieši tā!

 

Vai varat nedaudz pastāstīt par saviem projektiem Londonā? Jūs darbojaties Londonas Ukraiņu institūtā…

Londonas Ukraiņu institūtā strādāju par īpašo projektu kuratori. Vienlaikus tā ir arī labdarības organizācija, kas spēcina ukraiņu balsis un piedāvā ukraiņu perspektīvu par globāliem notikumiem – gan Lielbritānijā, gan citviet pasaulē. Viens no manis kūrētajiem projektiem ir Londonas ukraiņu apskats – tiešsaistes žurnāls, kur mēs publicējam kanoniskās ukraiņu literatūras tulkojumus, kā arī runājam par neatliekamiem jautājumiem, piemēram, dabas aizsardzību un klimata pārmaiņām, arī par pārmaiņām, kuras nepieciešams ieviest akadēmiskajās programmās ukraiņu studijās visur pasaulē. Bet kopumā šajā projektā cenšamies lūkoties no perspektīvas – ko jaunu Ukraina var parādīt pasaulei, kas mūsu pieredzē ir noderīgs un var tikt adaptēts, lai veicinātu globālos centienus nonākt pie tiesiskuma. Viens no maniem iemīļotākajiem projektiem ir Ukrainas laboratorija – tā ir tiešsaistes rakstnieku rezidence sešiem topošajiem autoriem no Ukrainas un Lielbritānijas. Mēs ar viņiem strādājām sešas nedēļas, par atskaites punktiem izmantojot trīs globāla līmeņa izaicinājumus, tostarp informācijas drošību un vides aizsardzību. Mēs uzaicinājām šajās jomās strādājošus globāla līmeņa speciālistus no dažādām valstīm, kuri ar mūsu autoriem runāja cita starpā arī par ukraiņu perspektīvu par šīm tēmām. Un tad aicinājām autorus radoši domāt par apgūto – izmantot viņu stāstnieku dotības un uzrakstīt radošus publicistiskus tekstus par ukraiņu pieredzi. Šī projekta pieredze bija lieliska – it īpaši saiknes veidošanās starp ukraiņu un britu autoriem; viņi cits no cita tik daudz iemācījās! Un es ceru, ka šī pieredze ir un būs daudz plašāka – ne tikai projektā iesaistīto vidū, bet arī visiem, kas lasīs viņu uzrakstītos tekstus. 

 

Kā jūs, esot Lielbritānijā, piedzīvojat šo attieksmes maiņu rietumvalstīs? Protams, tās visas nevar mest vienā katlā, ja tā var izteikties, bet ir skaidrs, ka daudzviet šobrīd notiek būtisks pārmaiņu process izpratnē par Krieviju un Ukrainu…

Jā, visus pavisam noteikti nevar mest vienā katlā, un skaidrs, ka šobrīd ļoti labi var redzēt, kuras valstis – kā, piemēram, Baltijas valstis un Polija – uzreiz saprata, kādas ir likmes, jo zina, ar ko ir darīšana. Nevaru arī sūdzēties par Lielbritāniju – tā ir sniegusi salīdzinoši lielu militāro atbalstu. Bet tajā pašā laikā britu politikā ir milzīga problēma ar krievu naudu – ne velti pastāv termins “Londongrada”… Lielbritānijas galvaspilsētā ir ieperinājusies krievu ietekme, notiek naudas atmazgāšana. Un, ja cilvēki to būtu risinājuši ātrāk, pievērsuši tam vajadzīgo uzmanību, mēs nebūtu situācijā, kādā esam. Un, jā, nepārtraukti jūtu arī cīņu pret “Ukrainas nogurumu” – tam nedrīkst ļaut iestāties, jo brīdī, kad pasaule savu uzmanību pārslēgs uz ko citu, Ukraina nebūs spējīga turpināt cīnīties. Un, ja kritīs Ukraina, kura valsts būs nākamā? Ko vēl mēs esam gatavi ziedot? Jo skaidrs, ka Krievijai robežas neeksistē, starptautiskie likumi to neinteresē, un tā pie Ukrainas teritorijas neapstāsies. Un tas mums nepārtraukti ir jāatgādina visiem, kuri ir gatavi klausīties.

 

Pirms neilga laika es runāju ar rakstnieci Tamāru Dudu (kura izmanto pseidonīmu Tamāra Horiha-Zerņa), un tas bija arī viņas centrālais vēstījums, vismaz es to tā uztvēru: nejūtieties droši! Nepaļaujieties uz to, ka viņi jūs atstās mierā tikai tāpēc, ka mēs tagad izdarām melno darbu! Pēc sarunas ar viņu es pierakstījos uz šaušanas nodarbībām…

Ļoti labi!

 

Šāda doma man, un droši vien ļoti daudziem citiem, ienāca prātā jau pagājušā gada sākumā, uzreiz pēc pilna mēroga kara sākšanās, bet toreiz to neapzinājos… Bet tagad šī doma atgriezās ar jaunu sparu, un bija brīži, kad es domāju: vai tā ir adekvāta reakcija? Bet tad nolēmu: tā ir reakcija, tas vismaz ir kaut kas. Un visas šīs sarunas man personīgi ir ļoti vērtīgas un nepieciešamas, jo tās norāda uz būtiskāko un palīdz noturēt uzmanību tur, kur tai vajadzētu būt. Un skaidrs, ka mēs arī šeit daudz domājam par to, kā attiekties pret krievu klasiku, un cenšamies atgūt nokavēto ukraiņu darbu iepazīšanā, un ir sajūta, ka jābūt skaidrai, nodefinētai attieksmei pret šīm izvēlēm… Un es sapratu, ka man saprotama un loģiska ir līdzība ar patriarhāta argumentu – es nekādā veidā neesmu universāli pret autoriem vīriešiem, taču es apzinos, ka lielāko daļu sava mūža esmu pēc noklusējuma patērējusi galvenokārt autoru vīriešu sarakstītus tekstus, un ir pienācis laiks apzināti dot vietu kam citam, tam, ko esmu palaidusi garām, tam, kas var aizpildīt šo tukšumu, un izlīdzināt asimetriju, respektīvi, sieviešu autoru darbiem. Savukārt Oksana Zabužko savā jaunākajā grāmatā – garajā esejā Visgarākais ceļojums – raksta par to, kā deviņdesmitajos gados Maskavā parādījās “literārās aģentūras”, kas Rietumos izpirka tiesības tulkot populāru ukraiņu autoru tekstus, tādējādi bloķējot ukraiņu tulkojumu parādīšanos apritē. Arī tas man apliecināja, ka ir pamatots, objektīvs iemesls šobrīd krievu literatūru nolikt malā un veltīt savu laiku tam, ko krievi ilgstoši un apzināti apspieduši.

Jā, tas patiesi līdzinās jautājumam par to, kāpēc nav bijis daudz slavenu sieviešu mākslinieču vai rakstnieču. Nav tā, ka viņu nebija, bet viņas bija nobadinātas – viņām nebija piekļuves resursiem. Manuprāt, feminisma lēca ir izcili piemērota tam, kā mēs šodien globāli raugāmies uz Ukrainu. Par to runājusi, piemēram, vēsturniece Olesja Hromeičuka (Olesya Khromeychuk) – ka Ukraina tiek uztverta kā tāda piemīlīga, jauna radībiņa, kas parādījās deviņdesmitajos gados. Tāpat kā jauna sieviete patriarhālā redzējumā tā ir interesanta, bet tai trūkst autoritātes, tā netiek uztverta par līdzvērtīgu sarunu biedru. To var žēlot, var izturēties ar pārākumu, to var un vajag nolikt pie vietas. Un tikai tagad Ukraina parāda pasaulei, ka tā pati spēj izteikties, ka ukraiņi spēj par sevi pastāvēt, par sevi cīnīties. Bet skaidrs, ka mums jebkurā gadījumā vienpersoniski nav resursu, lai cīnītos pret 140 miljoniem cilvēku, – mūsu labākajā gadījumā ir 40 miljoni, tagad jau, protams, vēl mazāk. Tāpēc mēs to nevaram paveikt vieni paši.

 

Milzīgs sasniegums bija arī tas, cik lielā mērā Ukraina jau kopš paša kara sākuma valdīja pār šī kara naratīvu, – tai izdevās nodot savu ziņu, un tā bija ziņa, kuru uztvēra visa pasaule, krievu propagandai ārpus Krievijas pret to nebija nekādu izredžu. Man tas joprojām šķiet neticami – šī precizitāte, veiklība, nekļūdība; tiešām apbrīnojami. 

Jā, tas tiesa. Kad sākās pilna mēroga karš, es biju Ļvivā, un jau 25. vai 26. februārī sāka zvanīt ārzemju žurnālisti – viņi meklēja cilvēkus, kas varētu angliski pastāstīt par notiekošo. Man bija šī Ukrainas un Lielbritānijas pieredze, un sekoja neskaitāmas intervijas. Sākotnēji tas, ko viņi gribēja dzirdēt, bija šis standarta upura stāsts – upuru tauta, sieviete upuris –, un viņi gribēja, lai stāstu viņiem arī citu upuru stāstus. Bet viss, ko es redzēju sev visapkārt, bija spīva pretošanās, gatavība cīņai. Tas nepavisam nebija tas, ko viņi gaidīja. Parasti mans partneris sarunās bija “eksperts Rietumu vīrietis”, kurš it kā pārstāv autoritāti, kuram paredzēts analizēt notiekošo, kurš paziņos, ka Ukraina kritīs pēc 48 stundām, pēc trīs dienām, tad pēc trīs nedēļām… Un man it kā bija paredzēta “ukraiņu sievietes” loma, kur es pastāstu par pieredzēto un paužu emocijas, vislabāk, protams, ja es varu arī apraudāties. Un es katrreiz no šī uzstādījuma dusmās vārījos, un turpināju teikt vienu: kamēr vien Ukraina netiks pilnībā noslaucīta no zemes virsas, tā nekad nepadosies! Jo es to visu redzēju savām acīm. Arī es biju “eksperte”, un manu ekspertīzes lauku veidoja 300 gadus ilgusi ukraiņu antikoloniālā pretošanās. Rietumu žurnālistiem šis redzējums nebija aptverams. Bet tad kādā brīdī Ukrainas armija izcīnīja mums šo autoritāti, tā spēcināja arī mūsu, civiliedzīvotāju, balsis. Un Ukrainas armijas varoņdarbus papildināja pilsoniskās sabiedrības pūliņi. Un nu gan neviens vairs negaida, ka Ukraina drīzumā varētu padoties. Bet tas jau atkal ir jautājums par to, kam pieder autoritāte un kuram tās trūkst. Vai tev ir autoritāte kā zinātājam, cilvēkam, kurš pārzina un spēj izanalizēt notiekošo, vai arī tu spēlē tikai emocionālas ukraiņu sievietes lomu, kura uz ekrāna izplūdīs asarās un nodrošinās visiem gribēto katarsi?

 

Zabužko un Duda savos darbos un publicistikā runā par sievietes lomu šajā karā. Zabužko, piemēram, asi kritizēja vācu feministes un žurnālistes Alises Švarceres pagājušā gada 29. aprīlī publicēto atklāto vēstuli valdībai, kurā tā pauda aicinājumu Vāciju pārtraukt ieroču piegādi Ukrainai, sakot, ka visi kari esot “vīriešu kari”, – viņa to komentēja, sakot, ka karam Ukrainā ir “sievietes seja”, jo šajā karā dažādās kapacitātēs un līmeņos iesaistījušās neskaitāmas sievietes, un ka šis “Rietumu pacifisms” pierāda izpratnes trūkumu par Ukrainā notiekošo. 

Jā, šī raušanās Ukrainas vārdā parakstīt “miera” līgumus ir klaji aizbildnieciska. Ideja, ka okupācija varētu nozīmēt mieru… Okupācija mums nozīmē moku kambarus bērniem! Tas nav tas, ko mums vajag, – mums vajag palīdzību, lai turpinātu cīnīties un uzvarētu. Tā mums ir vienīgā iespēja. Arī Lielbritānijā ir šādas kustības, šādas iniciatīvas, kuru pārstāvji grib karu apturēt par katru cenu… Es vienmēr apliecinu, ka neviens negrib kara beigas vairāk par ukraiņiem, – bet šim karam jābeidzas saskaņā ar mūsu notiekumiem. Tikai tā ir iespējams nodrošināt ilgtermiņa mieru un taisnīgumu.

 

Jā, šī krievu specialitāte – iesaldētie konflikti – nevienai no iesaistītajām teritorijām neko labu nav nesuši. Gribēju vēl lūgt, lai pastāstāt, kā šobrīd izskatās jūsu ikdiena. Jūs šobrīd daudz laika pavadāt ceļā starp Ukrainu un Lielbritāniju, vai ne?

Jā, ja es ielūkojos savā pasē, tā izskatās pēc romāna, kas uzrakstīts ar zīmogiem. Kad ceļojot esmu pārāk nogurusi, lai lasītu, es reizēm vienkārši pētu savu pasi. Varu uzzināt, ka, piemēram, šo divu mēnešu laikā es robežu šķērsoju piecas reizes. (Smejas.) Tā ka, jā, kopš pilna mēroga kara sākšanās esmu ceļā teju visu laiku. Pirmos sešus kara mēnešus es biju Ukrainā.

 

Karam sākoties, jūs uzreiz atgriezāties?

Nē, es atgriezos vēl pirms kara, februāra sākumā, – es jutu, ka notiek kaut kas liels, un gribēju būt tur, lai palīdzētu savai ģimenei. Viņi bija Zaporižjā, 200 kilometrus no frontes līnijas. Es biju Ļvivā un sāku gatavoties situācijai, kurā viņiem vajadzētu bēgt no Zaporižjas. Es apmeklēju pirmās palīdzības kursus un arī gribēju iemācīties šaut, bet dienā, kad man bija paredzēta pirmā šaušanas nodarbība, krievi ienāca Ukrainā. Pirmajās kara nedēļās, mēnešos es Ļvivā darbojos kā brīvprātīgā, palīdzot tiem, kas bēga no Ukrainas austrumu daļas un Kijivas. Pēcāk es sāku darboties kā organizatore – “fiksere”, kas dažādos veidos palīdz ārzemju žurnālistiem: tulko, atrod intervējamos un interesantus stāstus un tamlīdzīgi. Tas man labi padevās un arī šķita svarīgi, jo, darot šo darbu, es varēju kļūt par vairogu starp ārzemju medijiem un Ukrainas iedzīvotājiem, ņemot vērā to, ka daži jautājumi bija neiejūtīgi vai pārāk uzbāzīgi. Es sapratu gan Rietumu mediju, gan savu līdzcilvēku vajadzības, un turpināju šo darbu darīt diezgan ilgi. Tad es sāku dokumentēt krievu kara noziegumus projektā Documenting Ukraine, ko veido Humanitāro zinātņu institūts Vīnē. Viņi šobrīd Ukrainā veido notiekošā arhīvu, vēlas piefiksēt arī to, ko cilvēki par notiekošo domā, un tāpēc algo pētniekus un žurnālistus, kuri var būt uz vietas un apkopot liecības. Es biju viens no viņu noalgotajiem cilvēkiem.

 

Kādus stāstus jums izdevās apkopot?

Es pavadīju vairākus mēnešus, strādājot ar krievu armijas izdarīto seksuālo noziegumu upuriem, – šie stāsti man šķita svarīgi. Bet tikpat svarīgi man bija atrasties tur un atkal kļūt par vairogu starp šīm vardarbību pieredzējušajām sievietēm un Rietumu žurnālistiem, kuri bieži vien gribēja sensāciju, un tā rezultātā varēja būt neiejūtīgi, runāt ar upuriem bez cieņas, kuru tie pelnījuši. Tad Londonā man parādījās iespēja mācīt ukraiņu literatūru – un bija svarīgi, ka mēs šajā amatā neieceļam krievu literatūras speciālistu. Tāpēc es pieteicos, un šobrīd tas ir mans darbs. Bet, kad man ir kāda brīva nedēļa, es dodos uz Ukrainu, lai atkal apkopotu šo vardarbībā cietušo sieviešu pieredzi. Semestris beidzās 25. martā, un jau 29. martā es devos uz Ukrainu. Plānoju tur palikt vismaz pusotru mēnesi. Tāda šobrīd ir dzīve – turpu šurpu.