raksti

— “I will survive”: uzruna latviešu lasītājam

Oksana Zabužko

25/01/2024

Arī es esmu ukrainiete tāpat kā Vjačeslavs Lipinskis; arī mans galvenais “kategoriskais imperatīvs”, gluži tāpat kā pirms simt gadiem, ir izdzīvošana.

Priekšvārds eseju izlasei Planēta Vērmele (Neputns, 2024)

 

Esejas, ko še piedāvāju lasītājiem, rakstītas galvenokārt iepriekšējās desmitgades laikā – tātad vai nu iepriekš noskāršot, vai visā tiešumā pieredzot karu pret Ukrainu, kurā Krievija neslēpdamās devās 2014. gadā. Un, kaut arī nepastarpinātā veidā šis “karstais” karš manā esejistikā ielaužas ne pārāk bieži – apmēram kā sirēna, kas ārā atskan brīdī, kad kādā Kijivas mājoklī rit draudzīga saruna par filmu vai grāmatu, sarunbiedri uz mirkli saausās, kāds telefona lietotnē pārbauda, “no kurienes lido”, un mēs atsākam par filmu vai grāmatu –, taču mūsu dzīvi pilnībā caurstrāvojošā kara “zemādas” klātbūtne neizbēgami nosaka visu manu skatījumu uz notikumiem un cilvēkiem, dzīviem un mirušiem.

Un tādējādi no esejām, kas sākotnējā iecerē tika dažādos gados rakstītas “par filmām un grāmatām”, pakāpeniski top, nu jau ceturtajā valodā (katrā – ar nedaudz citādi atlasītiem tekstiem, pielāgojot tos laikam un vietai), grāmata par to, kā kultūra kļūst par kara sastāvdaļu. Faktiski – kļūst par karu.

Te, iespējams, derētu paskaidrojums.

***

Nesenajā Rīgas baismīgās “Stūra mājas” apmeklējumā (tā vēl joprojām ir baismīga, un ož tajā tāpat kā 1965. gadā Luckas KGB, kur es, piecgadniece, zīmēju, sēdēdama pie galda, kuru man bija atvēlējis priekšnieks ar lielām zvaigznēm, kamēr citos kabinetos citi priekšnieki pratināja manus vecākus) mani gida stāstījumā satrieca kāds salīdzinājums: pirms Pirmā pasaules kara sākuma Latvijā bijis tikpat daudz iedzīvotāju, cik Norvēģijā un Dānijā – valstīs, kuras dabas un saimniecisko resursu ziņā var salīdzināt ar Latviju. Tikai, redz, gadu simtenī, kas pagājis kopš tā laika, norvēģu un dāņu kļuvis divreiz vairāk, kurpretī latviešu skaits sarucis gandrīz uz pusi…

Šī ir noderīga metode, ar kuru aprakstīt jebkādu vēstures “melno kasti”: kas tad tajā ir ieejā, kas – izejā; un laikposmu no Pirmā pasaules kara līdz tagadējam brīdim, mūsu 30 gadus ilgās Belle Epoque 2 skumīgajam finālam jeb Fukujamas aprakstītajām “vēstures beigām” – šo te “kasti”, kas eiropiešu apziņai joprojām nav diezcik caurskatāma, – es saucu par “Simtgadu karu”. Cik tajā pa šo laiku bijis “karsto” fāžu, cik “auksto”, cik “globālo” un cik “lokālo” – un kāda tālejoša destruktīva ietekme uz tautu likteņiem bijusi “latentām” (“hibrīdveida”) fāzēm, kad šķietami bija miera laiki un zīmīga bija “tikai” vājāko finansiālā un informatīvā kolonizācija no stiprāko puses, – tā jau ir pavisam cita tēma, un ar to visu nākotnes vēsturniekiem vēl nāksies knibināties ne vienu vien gadu desmitu, taču mani kā rakstnieci, cilvēku, kas apveltīts ar to, ko T. S. Eliots dēvēja par historical sense, pirmām kārtām interesē kopējais vektors procesam, kura “ieejā” ir dota tauta ar vairāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju, bet “izejā” šai tautai ir nevis prognozētie pieci miljoni, bet divreiz mazāk: iznīcināšanas vektors.

Tieši tas jau arī bija galvenais šā neparko nepaejošā laikmeta saturs: iznīcināšana, “likvidēšana” (čekistu iecienītais vārdiņš!) – vardarbīga pasaules daudzveidības apkapāšana visur, sākot ar dzīvnieku un augu sugām un beidzot ar valodām un tautām, visas Zemes dzīvības neaptveramās bagātības reducēšana līdz trim četrām orvelisku hiperimpēriju krāsām (tagadējās Krievijas “ģeopolitiskajās” kartēs, kas nokļūst tīmeklī, tādas ir četras: Krievija, ASV, Ķīna un “arābu pasaule” – visām pārējām paredzēts izzust, izšķīst attiecīgi zilajā, violetajā, dzeltenajā un zaļajā “kontinentā”). Un simtsimtu miljoniem šīs planētas cilvēku par dzīves saturu veselu paaudžu ilgumā ir kļuvusi izdzīvošana, pretojoties iznīcināšanai, visviens kādā formā tā īstenota.

Šī “izdzīvošanas režīma” izplatības apjoms dažādās valstīs un kultūrās vēl nav pienācīgi izmērīts, kur nu! – pat lielākā daļa 20. gadsimtā notikušo genocīdu ir vāji pētīti, tādēļ arī nav brīnums, ka civilizētā pasaule tikai pavisam kusli pretojas tiem, kuri tīko tos, kā pauž krievu sauklis, pavtariķ, atkārtot (kā ļoti precīzi 2022. gada pavasarī manai paziņai, kas bija aizbēgusi no Bučas, rakstīja vācu draugs: “Grūti pierast pie domas, ka cilvēkus var nogalināt tikai par to, kas viņi ir, pat ja viņi nav ebreji,” – šādi raugoties, mūslaiku masu apziņa tik tiešām ir fatāli atpalikusi no vēsturiskās realitātes, un jau Staļina laiku genocīdus mēs vēl aizvien aplūkojam nevis kā sistēmisku politiku (“aizliešanu ar vienu krāsu”), bet diskrēti, katru kā atsevišķu gadījumu, un uz ilgu laiku iesprūstam – kā “baltajā troksnī” – holodomoru, deportāciju un etnisko tīrīšanu “oficiālajos” cēloņos, tā vietā, lai vienreiz pārbītos, kā pienākas, atskāršot “vispārējo vektoru”…).

Nelaiķis Milans Kundera ierosināja “mazās tautas” definēt nevis pēc skaitliskuma, bet pēc sajūtas, ka esat apdraudēti, apziņas, ka jūs, visticamāk, gaida izzušana – līdz ar visu jūsu kultūru un vēsturi. Pēc šīs pazīmes par “mazām” vienlīdz var uzskatīt gan kripucītiņo – labi ja puskijivas lielumā – Latviju, gan Ukrainu, kurā iedzīvotāju ir divdesmitreiz vairāk, taču patiesība būs tā, ka patlaban šajā rubrikā nokļūst bezmaz visas pasaules tautas, izņemot ja nu vienīgi šīs te krievu “pamatkrāsas”; tikai ne visas patlaban to apzinās. Man ir paveicies: man bijusi tā privilēģija (pusi mana mūža, līdz pat PSRS sabrukumam, tā likās apšaubāma!) uzaugt kultūrā, kuras radītājiem divus pēdējos gadsimtus – sākot ar Ševčenko – bailes izzust bija, iespējams, galvenā motivācija. 24.02.2022. šīs pašas kultūrā tik jaudīgi artikulētās bailes (bez iepriekšējas artikulēšanas kultūrā tās nemaz neizdotos identificēt – nepielektu, kas tad tur ko bīties!) trieca simttūkstošus ukraiņu brīvprātīgo stāties rindās pie kara komisariātiem, un tas laikam gan ir visacīmredzamākais piemērs tam, kā kultūra, nezaudēdama humānistisko potenciālu, var būt kara sastāvdaļa (slavenais 2022. gada septembra video no atbrīvotās Balaklijas – tas, kurā ukraiņu karavīri skandē Ševčenko “Kaukāza” rindas pie reklāmas stenda, no kura tikko norāvuši krievu propagandas plakātu, – spēj pārliecināt pat tos, kuri jebkuru karu, neiedziļinoties iemeslos un mērķos, automātiski iznes ārpus kultūras pieredzes kā kaut ko pašos pamatos “neleģitīmu”). Un šo te kultūras profilu uz “Simtgadu kara” fona – gadsimtu gaitā pierādīto kultūras spēju “vislabākajā veidā kalpot savas grupas izdzīvošanai” (mūsu filozofa un vēsturnieka Vjačeslava Lipinska definīcija; Lipinskis gan dzīvoja pirms simt gadiem, taču starp visām pasaulē eksistējošām kultūras definīcijām viņējā nepārprotami, par visiem simt procentiem ir ukrainiska – nemaz nav jāskatās, kādas tautības bijis tās autors!) –tieši to es vēlējos fiksēt ar šo grāmatu.

Jo arī es esmu ukrainiete tāpat kā Vjačeslavs Lipinskis; arī mans galvenais “kategoriskais imperatīvs”, gluži tāpat kā pirms simt gadiem, ir izdzīvošana. Un tiklab manā, kā citās man saprotamās nacionālās kultūrās mani vienmēr interesējušas (un pēdējos desmit gadus nekas cits vispār neinteresē!) tieši tās figūras, kuras, izsakoties psihoterapeitu valodā, “strādājušas” ar šīm te eksistenciālajām bailēm – no tā, ka cilvēciskas ļaunprātības dēļ “likvidēšana” draud kam tādam, kas tev ir saistīts ar dzīves jēgu: valodai, valstij, kultūrai, apkārtējai videi, dzīvībai uz Zemes; katrs, kuram šīs bailes ir zināmas, bez liekiem paskaidrojumiem atpazīst tās jebkādā tekstā. Un, ja arī lasītājam pirmajā acu uzmetienā neko neizteiks šajās lappusēs dāsni izbārstītie ukraiņu vārdi, vēlos domāt, ka šīs bailes, kuras visus šos cilvēkus dzīves ceļā steidzināja radīt par spīti iznīcināšanai, padarīs tos par savējiem.

Un tad, var gadīties, šie vārdi lasītājam kļūs mīļi – tāpat kā reiz man. Un, tāpat kā reiz man, tie palīdzēs paša bailes pārradīt apņēmībā, kas prātā jundīs: “I will survive!”

Un lai tā patiešām notiek – visviens, kādi pārbaudījumi vēl gaida mūs turpmāk uz šīs jo dienas, jo rūgtākās, tomēr vēl aizvien tik neizturami skaistās planētas…

 

Kijiva, 2023. gada oktobris, no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

— Saistītie raksti