kritika

— Nožēlojamā svētā savienība starp vīrieti un sievieti

Elīna Kokareviča

02/04/2024

Kullhēda paveic fantastisku darbu, izmantojot pašas Plātas rakstniecības un poētiskos paņēmienus, vairāk nekā 300 lappusēs “restaurējot” Plātas dienasgrāmatu un viņai atņemto balsi.

Par Ēlinas Kullhēdas romānu Eiforija (no zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Jāņa Rozes apgāds, 2023)

 

Zviedru rakstnieces Ēlinas Kullhēdas debija pieaugušajiem – romāns Eiforija – nosacītā dienasgrāmatas formātā vēsta par amerikāņu dzejnieci un prozisti Silviju Plātu (1932–1963) viņas pēdējā pilnajā dzīves gadā pirms pašnāvības, kad viņai piedzimst otrais bērns un viņa šķiras ar britu dzejnieku Tedu Hjūzu (1930–1998), kurš pamet ģimeni, lai dzīvotu kopā ar mīļāko. Romāns atklāj ne vien pāra savstarpējo sadzīvi, attiecības, Hjūza cietsirdību un atbildības trūkumu, bet arī Silvijas Plātas daudzšķautņaino personību. Viena no grāmatas spēcīgākajām iezīmēm ir autores spēja psiholoģizēt Silviju Plātu tik ļoti, ka viņa burtiski atdzīvojas iztēlē un spēcīgi iedarbojas arī uz lasītāja apziņu.

Teksts, kas sekos, noteikti nav recenzija par grāmatu klasiskā nozīmē, bet drīzāk domu un sajūtu apkopojums pēc izlasītā. Un sākumā vēlos pateikt, ka, manuprāt, svarīgi ir arī tas, ka par šo grāmatu var runāt laikā, kad, šķiet, pirmo reizi Latvijas kultūrtelpā izskan plašākas un jēgpilnākas diskusijas par Silviju Plātu (un Tedu Hjūzu) un dzimtes ietekmētu varas dinamiku, kas joprojām turpina izpausties diskursā par viņu attiecībām un viņu abu radīto mākslu. Par šīs diskusijas katalizatoru ir kalpojusi Teda Hjūza izlase Vārnas dzīve un dziesma, kas 2023. gada rudenī iznāca apgāda Neputns modernās dzejas sērijā Arvja Vigula atdzejojumā.

Šķiet, jau kādā no grāmatas popularizēšanas pasākumiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika skarts jautājums, kāpēc mums šodien būtu jālasa/jāizdod Teds Hjūzs, bet Ivars Šteinbergs to vēl vairāk aktualizēja recenzijā par krājumu, nostādot centrā jautājumu “[..] par dzimumu pārstāvniecības nelīdzsvarotības tēmu, kam, manuprāt, būtu jābūt būtiskai visiem dzejas un atdzejas lasītājiem”. Tam sekoja pretrunīgas reakcijas, no kurām dažās varēja jaust aizskāruma un neizpratnes stīgu, kāpēc mums vispār ir jādomā par to, vai kādu konkrētu – un labu – mākslas darbu ir radījis vīrietis vai sieviete. It kā pietiekot jau ar to vien, ka tas ir labs.

Šteinbergam līdzīgu pozīciju ieņem arī Linda Gabarajeva, recenzējot Hjūza grāmatu. Viņa gan vairāk uzsver to, cik grūti ir nodalīt autoru no viņa personības, no viņa rīcības privātajā dzīvē, – ka tas joprojām ir aktuāls jautājums, uz kuru būtu jāmeklē atbildes (ja tas vispār ir iespējams). Bet arī viņa izvēlas skatīt abu rakstnieku privātās attiecības citā kontekstā: “Tāpēc es neviļus nonāku pie līdzīga domu virziena kā Šteinbergs, kurš jautājumu par Plātu un Hjūzu skata nevis kā jautājumu par divu vēsturisku personu attiecībām, bet gan kā šodien pastāvošu nevienlīdzību, piemēram, atdzejā.”

Atbildot uz jautājumu, vai pietiek ar to vien, ka mākslas darbs ir labs, un dzimumam nav nozīmes, jāsaka – varbūt. Varbūt, kamēr nav tāda lielā brāļa, kuram mums visiem bez ierunām ir jāpakļaujas un kura definīciju par “labu” visiem jāpieņem, mēs vēl varam šaubīties. Varbūt, kamēr sievietēm nākas uzklausīt upuru vainošanu seksuālas vardarbības sakarā un vīriešiem netiek pieprasīts uzņemties atbildību, ir vērts uzdot šādus jautājumus. Varbūt, kamēr ar Šlesera gribu vien grozāmajā Satversmē būs iekakāts, ka precēties var tikai vīrietis ar sievieti (un ne otrādi), tikmēr būs svarīgi arī tas, kāds dzimums ir māksliniekiem, ko mēs izvēlamies cienīt. Un galu galā šī diskusija par to, vai mums šodien ir jāatdzejo/jāizdod/jālasa godalgots pagājušā gadsimtā dzīvojis vīrietis, kurš, kā zinām, ir bijis vardarbīgs pret sievu, un vai mums nevajadzētu drīzāk iepazīties ar “sievām”, taču ir ilgusi jau gadu desmitiem, pie tam argumentu tajā ir daudz vairāk nekā pretargumentu. Kāpēc joprojām rādīt lielas acis un izlikties neko nesaprotam?

Un varbūt tāpēc, ka tās lielās acis un nesaprotošie prāti joprojām pastāv un nosaka tik daudz ko mūsu dzīvē, Ēlina Kullhēda ķērās pie Eiforijas sarakstīšanas, uzmanības centrā izvirzot tieši divu radošu personu – jāpiezīmē, sievietes un vīrieša, tātad “pareizās” – savstarpējās attiecības laulībā, tādā veidā aicinot tomēr neizvairīties no pieredzes, ko varam gūt, izzinot viņu attiecības. Šīs zināšanas galu galā var kalpot par lakmusa papīriņu, lai pieņemtu lēmumu lasīt Teda Hjūza grāmatu vai nelasīt, balstoties uz argumenta, ka es varu atteikties turpināt glorificēt vardarbīga cilvēka radītos mākslas darbus. Taču izvēles pieņemšanas brīdī nevajadzētu aizmirst par laikmetu, uz kura fona norisinās šīs attiecības un kas ir veidojis un ietekmējis konkrētos cilvēkus.

Pie tam, lai cik avotu, dokumentu un liecību autore būtu izskatījusi, ne viņa, ne kāds cits nevarēs pilnībā ietiekties divu viņai svešu cilvēku attiecībās un izprast tās tādā mērā, lai apgalvotu, ka tas te, lūk, ir TAS, kāpēc, piemēram, viņi palika kopā tik ilgi vai kāpēc viņa tomēr viņu mīlēja. Līdzīgi ir runāts arī par mums “tuvāku” radošo pāri – Raini un Aspaziju. Bet vai tādu esenci, kas izteiktu visu, maz var izvilkt? Var patikt vai nepatikt konkrēta cilvēka raksturs, rīcība utt., bet nav iespējams pilnībā izprast saiknes un dinamiku pāra starpā. Ļoti daudz kas noris neredzamajā un neizteiktajā, un tas aiziet cilvēkiem līdzi, kad viņi nomirst. Tāpēc ir grūti saprast, vai un kā runāt par radošu cilvēku personiskajām attiecībām.

Kullhēda ir atradusi labu veidu, kā ar šo jautājumu tikt galā: fiktīvas dienasgrāmatas formāts ir ļoti pateicīgs, jo novelk robežas attiecībā uz to, kā uztvert grāmatā vēstījumu. Šādas “dienasgrāmatas” radīšana noteikti varētu kņudināt radošo nervu: pēc Plātas nāves Hjūzs, iespējams, iznīcināja jeb “pazaudēja” viņas iesākto romānu un dzejoļus, kā arī visdrīzāk cenzēja palikušos dzejoļus. “Pazuda” arī viņas īstās dienasgrāmatas.1 Līdz ar to Kullhēda paveic fantastisku darbu, izmantojot pašas Plātas rakstniecības un poētiskos paņēmienus, vairāk nekā 300 lappusēs “restaurējot” Plātas dienasgrāmatu un viņai atņemto balsi.

Taču grāmata arī mulsina. Tās apakšvirsraksts ir Romāns par Silviju Plātu, kas aicina domāt par šo konkrēto radošo personu, bet uzreiz tiek arī uzsvērts, ka Silvija Plāta šajā grāmatā ir izdomāts tēls. Uhh. Jebkura laba literatūra pieprasa zināmu prāta akrobātiku, tomēr neesmu pārliecināta, vai tieši šī ekvilibristika nostrādā. Protams, tas ir saistīts ar potenciālām tiesvedībām, personīgo robežu pārkāpšanas novēršanu utt. Bet man tikai ar grūtībām un zināmu ironijas devu izdodas pirms “Silvijas Plātas” paturēt prātā “izdomāts tēls” –  viņa pati taču nespēja izslēgt sevi no tekstiem, un tieši tajā bija viss sāls! Turklāt tieši tas, ka tālākais uzskaitījums nav izdomājums, bet reāla sievietes pieredze, piešķir Eiforijai varu satricināt lasītāju – tā galu galā ir grāmata par reāli eksistējošu sievieti, kurai nu nekādi nav iespējams pielikt priekšā “izdomāts tēls” un kura grāmatas aptvertajā laiktelpā

ir ārstējusies no garīgiem traucējumiem

pirms diviem gadiem ir dzemdējusi meitu

ir pārcēlusies uz dzīvi no ASV uz Lielbritāniju un tad no Londonas uz laukiem

raksta romānu, no kura stipendijas uztur ģimeni

atkal ir stāvoklī un piedzemdē dēlu

laikā starp abām grūtniecībām ir piedzīvojusi spontāno abortu2

uzzina par vīra krāpšanu

šķiras

paliek viena ar bērniem

pārceļas no laukiem atpakaļ uz Londonu

un, šķiet, nav tikusi galā ar sērām par tēva nāvi

Kullhēdas tekstā atspoguļojas arī tas, ko no šī uzskaitījuma var sagaidīt: emocionālu svārstību nomocīta divu bērnu māte, kurai ir jārūpējas par lauku māju ar dārzu, kamēr vīrs… raksta. Arī viņa grib rakstīt, bet divgadīgā meita visu laiku pieprasa uzmanību, un Plātai riebjas viss: kaimiņi, māte (kuru viņa arī mīl, bet tikai pa gabalu), vīrs (kuru viņa arī mīl kā atkarību), citas sievietes, Anglija, lauki, Londona (kuru viņa arī mīl, kad tur neatrodas), Lielbritāniju (kuru viņa no sirds ienīst), izdevēji u. c.

Eiforijas Silvija Plāta ir iedomīga, ar sevi apsēsta, pretrunās sapinusies sieviete, kura, no vienas puses, ārkārtīgi kaitina un, no otras, izraisa līdzjūtību, jo acīmredzot ir pārāk jauna un nepieredzējusi, sevī apmaldījusies, lai spētu tikt galā ar mātes pienākumiem, lai gan tajā pašā laikā mīl un rūpējas par bērniem. Bet viņā jau ir izdīgušas laikmeta iesētās sēklas: tā vietā, lai apjaustu, ka varbūt ar regulāru seksu ir pietiekami, viņa uzskata (vai ir uzskatījusi), ka laulība viņu “glābs”, mīlestība viņu “glābs”, ģimene un bērni (laikam vismaz pieci) sniegs piepildītības sajūtu, ka viņai neko citu nevajadzēs, ka svētā trīsvienība “laulība–vīrs–bērni” būs tas, kas izdzēsīs šaubas domās, satraukumus sirdī, ambīcijas, vispārēju vēlmi pēc sasniegumiem, proti, izdzēsīs visu to, kas veido rakstnieci Silviju Plātu, un nostādīs uz pjedestāla sievu-māti Silviju Plātu. Un tad notiek sadure ar realitāti, kurā vīra nekad nav blakus, laika sev nav ne kripatiņas, laulība ļogās, bērnam jāvelta uzmanība, visi grib ēst, dārzā sasodītie gliemeži, āboli nāk gatavi, bet tas, ko gribas, ir rakstīt. Tieši laikmets, kurā Silvija Plāta ir dzimusi un audzināta, var palīdzēt vismaz daļēji izprast Silviju Plātu, tās galējības, kur “visi ir slikti un viss riebjas, es neesmu tāda kā citi” mijas ar “man jābūt sievai un mātei un jāgrib vēl trīs bērni, un jācep vista, jāsmaida, lai es būtu nenormāli laimīga”. Tas palīdz izprast arī viņas iedomas par mātes un sievas lomu, kā arī alkas izrauties no sociuma uzliktajām važām, bet īsti to nespējot, jo arī viņas prāts jau ir savažots.

Tāpat ir ar viņas vīru. Vai viņš ir vienaldzīgs un bezjūtīgs, vai viņš grib tikai rakstīt un nedomāt par ikdienas rūpēm tāpēc, ka šādā veidā vēlas kādam kaut ko apliecināt? Vai viņš pamet sievu ar diviem maziem bērniem un sāk dzīvot kopā ar mīļāko tāpēc, ka šādā veidā vēlas kādam kaut ko apliecināt? Visdrīzāk ne. Viņš rīkojas amorāli tikai normāla mūsdienu cilvēka acīs, tāpēc ka mēs esam mainījušies, mums (daudziem, es ceru) tas vairs nešķiet pieņemami, mēs pieprasām cieņu pret mājās darīto darbu un vienlīdzību pret sievietēm, mēs publiski kauninām alimentu nemaksātājus un esam daudzas stundas pavadījuši pie Saeimas un sieviešu solidaritātes gājienos, pieprasot Stambulas konvencijas ratificēšanu un likumsargu un sabiedrības uzmanības pievēršanu vardarbībai ģimenē. Laikā, kad dzīvoja Plāta, visi vīrieši (protams, nE viSi) bija tādi kā Hjūzs. Vai, mazākais, varēja tā rīkoties, ja vien to gribēja. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem tas tika ļauts.

Grāmatā all about love bella huksa izvirza ideju, ka Bils Klintons uzmācās Monikai Levinskai tāpēc, ka viņš kļuva bezatbildīgs, tāpēc, ka viņam apnika spēlēt “labā zēna” lomu, tāpēc, ka viņam bija zems pašvērtējums.3 Bet varbūt tas notika tāpēc, ka viņam tas tika ļauts? Varbūt tas notika tāpēc, ka jebkurā līdzīgā gadījumā pirmais, ko dzirdēsiet, ir “pati vainīga”, “nevajadzēja uzprasīties”, “nevajag ģērbties tik izaicinoši”. Varbūt tāpēc, ka pirmais, ko līdzīgā gadījumā teiks izglītoti un šķietami atbalstoši vīrieši, ir “A kāpēc tad viņas par to nerunāja ātrāk? Kāpēc viņas neteica uzreiz?”. Varbūt tāpēc Mūzikas akadēmijas rektors nejūtas atbildīgs? Varbūt tāpēc ASV var atkārtoti virzīt un virzīt par prezidenta kandidātu kādu, kurš ir ticis apsūdzēts (ne tikai) seksuālā vardarbībā? Varbūt Teds Hjūzs izturējās pret Silviju Plātu kā pret lupatu tāpēc, ka viņam tas tika ļauts? Pat Silvijas Plātas māte, ieradusies ciemos, uzgriež muguru un laista puķes, kamēr viņas meita un znots strīdas. Vai tāpēc, ka viņai nebūtu, ko teikt?

Ja visi tā darīja jau sen pirms Hjūza, tad – khm, khm, khm – nevienam nav liegts to darīt vēl ilgi pēc Hjūza. Visa sabiedrība ir gadiem, pat gadsimtiem ilgi kā Plātas māte ir uzgriezusi muguru un laistījusi puķītes.

Kas var aizskart lasītāju iepriekš minētajā Ivara Šteinberga uzstādījumā par atbildību atdzejojumu izvēlē? Visdrīzāk apelēšana pie katra personīgās atbildības, izvēloties, ko mēs darām/lasām. Protams, sistēmas un ideoloģijas, sabiedrības, kultūras un tradīcijas, ieradumi un noslēgtie līgumi, un apbalvojumi sargā mūsu individualitātes integritāti, bet dažreiz mēs aiz tiem slēpjamies, jo izvēlēties ir sasodīti grūti. Aizstāvēt viedokli ir grūti, nostāties pret kaut ko vispārpieņemtu ir ellīgi grūti. Ja Bils Klintons, prezidents, nogura no savas lomas (kā tad tā? Mātes gan nekad nenogurst!) un viņa tālāko uzvedību noteica viņa rakstura īpašības, vai tas nenozīmē, ka tā ir tikai viņa paša vaina? Bet tad jau mēs piemiedzam acis arī uz mūsu pašu reakciju. Uz mūsu personīgo atbildību par mūsu reakciju, par to, kādu mesidžu nododam citiem. Un tādā gadījumā nekas nemainīsies. Un nav taču mainījies. Tāpēc, jā, ir jārunā par dzimumiem, kad izvēlamies, ko atdzejot/izdot/lasīt, un, nē, nevajadzētu pacelties pāri Silvijas Plātas un Teda Hjūza personīgo attiecību ikdienībai, nevajadzētu runāt tikai par to, ko simbolizē vārna Hjūza dzejā vai tamlīdzīgi. Viņu attiecības ir vēsturiska liecība, ko nepavisam nevajadzētu aizmirst, lai kaut kas patiešām varētu mainīties – ja ne šodien, tad tuvākā laikā.

Un kāpēc vēl ir svarīgi neignorēt šīs attiecības un par tām runāt? Jo tās vēsta par to, ka vīrieša un sievietes laulība tiek glorificēta uz sieviešu ciešanu, nabadzības, pat līķu un nelaimīgu bērnu rēķina. Joprojām. Beidziet. Paskatieties taču uz sevi! Ierakstiet Satversmē, ka heteroseksuālas sievietes nedrīkst precēties un dzemdēt bērnus līdz 30 gadu vecumam, ka viņām ir jāiegūst vismaz bakalaura grāds, jāapceļo pasaule, jāizveido karjera un tikai tad, ja nu pavisam ļoti gribas, tad laulība un bērni. Savukārt heteroseksuāliem vīriešiem jānosaka aizliegums precēties un taisīt bērnus līdz 30 gadu vecumam, bet tā vietā viņiem jāiziet četru gadu obligātais dienests, kurā apmāca atpazīt un pretoties pašradītai un citu vīriešu izraisītai vardarbībai, kā arī jāapgūst mājkopības un bērnu audzināšanas prasmes. Ja ne tā, tad kāda gan nozīmē visām tām ciešanām, kas jau gadu simtiem ir pieredzētas tajā nožēlojamajā svētajā savienībā starp vīrieti un sievieti?

Starp citu, Eiforijā ir daudz tādu fragmentu, kurus gribētos citēt, bet tā vietā labāk lasiet grāmatu. Aizkaitinieties. Bet arī aizdomājieties. Piemēram, par šo:

“Septiņpadsmitā janvāra vakarā, kad man bija sākušās agrīnās kontrakcijas, Teds gulēja gultā un glāstīja manu lielo vēderu, otrā rokā balansēdams karstas tējas krūzi. Viņš bija pacilāts, es biju koncentrējusies. Frīda bērnistabā gulēja. Viņš čukstēja kaut ko tādu kā: “Silvij, vai zini, kā ir iespējams saprast, ka izplatījumam ir sākums un beigas? “Nē,” nosmilkstēju – biju dziļi ienirusi sāpēs. Viņa balss varētu piepildīt baznīcu. Viņš teica: “To var saprast tāpēc, ka naktī debesis ir melnas.”” (113. lpp.)

Silvija Plāta kādā brīdī pēc šķiršanās saka, ka nu viņa varēs rakstīt, neprasot atļauju. Tas ir satricinošs atzinums, kas pārmet tiltus pāri laikmetiem un saistās ar kādu citu mākslas darbu, kurš arī runā par radošu cilvēku laulību un no tās izrietošajām sekām, nespējot samērot ikdienu ar radošajām tieksmēm un ambīcijām. Runa ir par šogad Eiropas Kinoakadēmijas balvu saņēmušo Žistīnes Triē filmu Kritiena anatomija. Vienīgi – filma apspēlē ideju par sievieti, kura pretojas tradicionālajām lomām, ko viņai it kā vajadzētu uzņemties, bet tik un tā par savām izvēlēm nonāk uz apsūdzēto sola. Ja saliek kopā šīs divas sievietes: vienu, kura ir nelaimīga, jo cenšas pakļauties, un otru, kurai ir jāskaidro, kāpēc viņa negrib pakļauties, kopsummā jaušama tikai un vienīgi skumja nolemtība. Sanāk, ja esi sieviete, tev par savām izvēlēm un rīcībām vienmēr būs jācieš vai jātaisnojas?

Noslēgumā. Par Ēlinas Kullhēdas grāmatu Eiforija pasaule lielā mērā jau ir izteikusi viedokļus, un tie ir visnotaļ pozitīvi un cildinoši. Tos ir izteikuši cilvēki, kuri Silvijas Plātas biogrāfiju un daiļradi pārzina daudz labāk nekā es, tāpēc, domāju, būtu infantili mēģināt iesprausties tiem pa vidu, taču ir viena subjektīva piezīme, ko es tomēr gribētu piebilst. Kā liecina informācija grāmatas beigās, Ēlina Kullhēda sarakstīja šo romānu, jo sajuta Silvijas Plātās dzīvesstāstā līdzības ar savējo (precējusies, ir bērni, gribas rakstīt, bet kurš uztaisīs ēst?). Varbūt viņa šeit savā ziņā aizslēpās aiz Plātas un Hjūza un nobijās tiešā veidā runāt par savas ģimenes attiecībām? Grāmatā darbojas dziļi psiholoģizēti tēli, kuri atstāj spēcīgu emocionālo iespaidu. Autore ir arī izmantojusi Plātas poētisko valodu, lai atjaunotu tādas personas balsi, kuru vienlaikus ir un nav grūti saprast, un lai starp viņas mānijas, apsēstības, depresijas un izmisuma lauskām palīdzētu mums, lasītājiem, saskatīt arī tās, kas atspoguļo cilvēcību un mīlestību. Taču varbūt – tikai varbūt – autores pašatkailināšanās iegrieztu vēl dziļāk? Nu tā, ka līdz pašam kaulam? Nesaku, ka tas būtu viegli izdarāms, bet, ceru, nākamā Ēlinas Kulhēdas grāmata būs tieši tāda un latviešu lasītājiem būs iespēja iepazīties arī ar to.

  1. Teds Hjūzs atzina, ka iznīcināja pēdējo Silvijas Plātas dienasgrāmatu, it kā lai pasargātu bērnus.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. 2017.–2018. gadā atklātībā parādījās dažas iepriekš nepublicētas Silvijas Plātas vēstules, kuras viņa bija sūtījusi savai bijušajai psihoterapeitei ASV. Vēstulēs Plāta runāja par Hjūza vardarbību pret viņu, ieskaitot dažas dienas pirms spontānā aborta.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. hooks b. all about love. New York: William Morrow, 2018. P. 61.  (atpakaļ uz rakstu)