— Ir daudz stundu

 

Poļu dzejnieks ariels rozē (ariel rosé) pērn piedalījās Punctum festivālā. Lindas Mences interviju ar autoru var lasīt šeit.

 

P. S.

In Memoriam Adam Zagajewski

Pasaule, Ādam, ir reizumis izsmējīga,
tai ir stirnas acis, Venēcijas spoguļi, melnās jūras.
Tūkstošiem gaismu no otra krasta sūta slepenu
ziņu, kas saka: “neesi nekad
vientuļš, cilvēk,” jeb: “aizmirsti par
sevi”. Pasaulei ir skaistuma uzplaiksnījumi,
ko tu mums zvejoji tā, kā no jūras
dzelmes izzvejo pērles. Bet tas nav viss,

tu uzreiz sauci, ir vēl arī nosēdumieži, aļģes,
tumsa un bailes. Atceros, kā tu
negribēji rudenī braukt uz Čikāgu,
tur nebija vēstures, nebija katedrāļu aprepējušās dermas,
bija tikai sapnis par Eiropu, kas
rāvās kopā kā žūstoša rozīne. Ļviva pārvērtās
lāsē, ko var saskatīt tikai ar
mikroskopu. Tomēr tā nemitīgi pulsēja
tā kā ekrānā kursors. Ļviva bija
pulkstenis tev uz rokas, kurš dodas
atpakaļ.

Mēs iepazināmies kafejnīcā, tas ir,
sēdējām klusēdami veselu stundu, bet pēc tam uzaicinājām tevi ciemos,
uz ko tu atbildēji:
Par spīti visam?

Ir daudz stundu, ir daudz kvēles,
kas jānotur azotē
gluži kā tēja Pavļikovska ielas
darbistabā. Tās iemidzināto domu
zaļie spārni palēnām raisījās vaļā
karstajā ūdenī. Lasījām dzejoli,

kura autors ir Gotfrīds Benns, ādas
un mīlestības, kā arī ar to saistīto
komplikāciju ārsts. Mūs ieskāva
grāmatu kariatīdes, kas tur rokās
gaisu, starp tām izvijās
kaķis, mazs spiegs, kurš pārzina
dārza zvirbuļu iekšlietas. Iekšā krita gaisma,
bāla kā svēto sejas no El Greko
gleznām. Pēdējais Benna dzejolis,
sarakstīts īsi pirms nāves 1956.
gadā. Tu vispirms to lasīji vāciski,
tad es atdzejojumā. Nevarējām

saprast, gribējām saprast,
schlafe ein! aizmiedz!, viņš beigās raksta.

 

Iespēja

Lai tas tev paliek aiz muguras kārtējās
valsts kārtējā pilsētā, kuras valodu zini pa pusei, tas ir,
līdz astoņdesmit astotajai Gotfrīda Benna biogrāfijas
lappusei; viņš redzēja badīgus kara zvērus, kas penetrē
Berlīnes ielas, pa kurām staigāja Kēte Kolvica
no mājām uz darbnīcu, no darbnīcas uz mājām, glāstīdama
akmeni tik ilgi, līdz tas pārvērtās par viņas
mirušā dēla miesu.

Kastaņu kandelabri palēnām dziest, vējš pieņemas
un smaržo dārzā plūškoks, glabā
nezināmos vienā ezera lieluma kapā,
piekļāvušies dzelmē cits citam, mēs pārsedzam viņus
ar silto atmiņas segu, nemodināsim viņus tagad,
sapņosim par viņiem, gulties viņu
gultās, dzīvot ar viņu vārdiem, flirtēt
ar nostalģiju, bet toutes proportions gardées,
naktis taču ir tik siltas, itāļu viesmīlis
uzrunā tevi: Cara.

Tad nu lai paliek aiz muguras, ej uz muzeju, skaties
kokos, zaru simfonijā, lapu ārijā,
tava dzīve ir četrās gleznās, zālesstiebru
triumfs, pārmaiņu frekvence kā tāds aparāts
sirdij, kas palēnina skābekli, bet pēc tam paaicini
kādu uz dzīvokli, rabarbers ir skābs pēc
garšas, pasauc mirušos, dzīvos, un runājieties,
jums ir tikai viena iespēja un daudz zaudētu.

 

Ruta

Ruta Maiere, laicīgas Vīnes ebreju ģimenes atvase, 1939. gadā no kara bēga uz Norvēģiju. Viņa tikai aizturēta 1942. gada 26. novembrī un tajā pašā dienā deportēta uz SS Donau. Kad viņa 1942. gada 1. decembrī ieradās Aušvicē, viņu uzreiz aizveda uz gāzes kameru. Viņa nodzīvoja 22 gadus.

Pa mūsu logu nevarēja redzēt mežu,
kurā taciņas bija pārtrauktas
kā pastāstiņi, vienā no tiem
ir karš, un Vīnes ebreji meklē patvērumu
Ziemeļeiropā. Ruta Maiere,
atšķirībā no viņas ģimenes, tiek uzņemta
pie inženiera Strēma Oslo, spriedums viņai tiek atlikts,
uz dažiem gadiem karš pazūd, it kā aiz priekškara teātrī
Ruta Maiere raksta dienasgrāmatu, Es gribētu būt slavena!
un lasa,
ļoti daudz lasa, Šekspīru un Tūkstoš un vienu nakti,
iepazīstas ar Gunvoru Hofmo, dzejnieci,
ar kuru vasarā brauc uz Ziemeļiem, kur sastop
otru laika pusi, vasaras oderi,
kur peldas kopā ezerā
viņu kailos ķermeņus ieskauj meža kažoks
nekad neesmu ēdusi tik saldas avanes
vasara pārtop rudenī
kuģis Donau savāc Rutu sev
viņas granītkrāsas mati uz mūžiem būs
granītkrāsas
fjords atver muti un ierij kā Jonu
Gunvora viena paliek krastā, viņa gaidīs Rutu
ik dienas, meklēs viņu Parīzes ielās, alkdama
saprast, kas tā bija par atšķirību
es aizvien viņu redzu, kā tronī dīvāna okeānā
mūža nogalē, kas ilga vairākus desmitus gadu. Satumst,
eju mājup, astotajā stāvā manu draugu dzīvoklis,
atradu Baha albumu: The Best Of
Ich hatte viel Bekümmernis, vēsta
kantātes vārdi, neko nevar redzēt
pa logu, bet es atceros
meža garu

 

Ticiano Tercani raksta vēstuli

Aizbraucu, iekams klāt ausma. Atstāju kokus
aiz loga, tie tevi sargās; viņiem ir lielas lapas un plaši
atvērtas acis. Dodos kalnup, kur manas
dzīves strauts skrien lejup uz savādu pusi.
Klausīties viņa saldās čalas. Mana sirds ir kurts,
kas lec vēsturei pie rīkles, kad sarkanais
khmers nozāģē cilvēku roku mežu. Vēl nav
par vēlu, paldies, ka biji lieciniece
mūsu stāstam. Es aizvien vēl rakstu tev vēstuli,
proti, grāmatu, kurai es pašās beigās
uzrakstīšu ievadu.

 

Orfeja dziesma

Tu skaisti dziedi, Orfej, tev ir labs
PR, bet pārdot sevi neproti, saka
pazemes dievs un aiziet ieskenēt dokumentus.
Mākoņi savācas kā orķestris uz simfoniju

brāzmaina lietus. Vējš norāvis ābelēm
ābolu ķēdītes. Orfejs stāv dārzā
un dzied stirnām, kuru acis naktīs
lūkojas māju logos. Brieži no viņa bēg,

viņa dziesmu negrib pat pelēkbrūns kaķis, tikai
ods cītīgi klausās. Orfejs nespēj aizmirst,
kā Eiridīke stāvēja pludmalē,

I’m so out of shape, – viņa saka, bet viņam
patīk tā forma, jūras forma, viņas uzplūdi
un atplūdi ir mūžīgs naža vai zāģa grieziens.

 

Klausoties Zoomā, kā Ija Kiva lasa dzejoli par karu

Vakar klausījāmies Zoomā, kā Ija Kiva
lasa dzejoli par Kijivu, kur zelta
katedrāļu cepures noslēpušās ir patvertnēs,
klausījāmies katrs savā
dzīvoklī, gandrīz katrs, klausījāmies,
bet bijām tikai acis, it kā mums nekā vairāk
nebūtu, tikai acis, it kā mēs gribētu
nosargāt viņu ar acīm, ar kurām aprijām
katru vārdu, kamēr fonā deg Babijara,
bet atmiņa nedeg, mēs ticam, atmiņa nerūsē,
atmiņa tā kā kurmis nogaida hibernēta,
mēs visi, tūkstotis cilvēku Zoomā,
gribējām divos tūkstošos acu virs Ijas
turēt gaisa lietussargu,
mūsu skatiena vairogu,
kad viņa beidza lasīt, es pacēlu galvu,
uz galda gulēja bibliotēkas grāmata,
Čorana La tentation d’exister,
pakalni turēja Bergenu sev klēpī,
bija uzziedējuši pirmie krokusi, visi
priecājās par pavasari.

 

No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode