— Dzīvojam pavisam muļķīgi

Par Roberta Vilsona dzejoļu krājumu Muļķu ķērājs (Neputns, 2024)

Roberta Vilsona debija dzejā ir visai askētiska grāmata – tajā ir 33 koncentrēti dzejoļi, melnbalta astere un nekā vairāk. Esteres Betijas Grāveres veidotais dizains ir raupjš un vienkāršs kā karavīra šinelis vai arī kā Orbītas bibliotēkas sērija – visa māksla paslēpusies grāmatas nosaukumā uz pirmā vāka, nav nekādu ilustrāciju, vinješu, autora foto vai informācijas par autora līdzšinējo dzīvi. Godīgi sakot, man liekas, ka vismaz debijas grāmatām nu galīgi nekaitētu pievienot šādas tādas ziņas par autoru, kas, iespējams, uzkurinātu lasītāju interesi, tādēļ es jums pastāstīšu, ko zinu no klačām: Roberts Vilsons ir dzimis 1992. gadā aktieru ģimenē, 2018. gadā ieguvis bakalaura grādu filozofijā Latvijas Universitātē, piedalījies literārā žurnāla Žoklis veidošanā, publicējis ne tikai dzeju, bet arī atdzeju, tulkojumus un kritiku, kopā ar tēvu Ēriku Vilsonu veido monoizrādes skolu jaunatnei. Iespējams, ka šīs lietas zināt nav svarīgi, taču, kā esmu novērojis latviešu sabiedrībā, cilvēki parasti nemēdz iepazīstināt ar sevi un saviem partneriem, paļaudamies, ka visi visu jau uzzinājuši aplinkus ceļā. Tā nu es jums visu pastāstīju, lai vairs nekas nekavētu izbaudīt Vilsona dzeju.

Un baudīt šai mazajā grāmatiņā var patiešām daudz. Vilsona debija pieder pie tā paša formāta, pie kura Marta Pujāta Nāk gaismā pati lampa, Arta Ostupa Žesti un Variācijas par mēness tēmu, Raimonda Ķirķa Kartes vai Ivara Šteinberga Strops – neliela, maksimāli koncentrēta grāmata, kurā autors izrāda savas dzejnieka prasmes tā, lai katrs dzejolis būtu īpašs un neparasts. Šāda dzeja dažkārt ir ciets rieksts lasītājam, jo domāju, ka visi iepriekš nosauktie dzejnieki nevēlas rakstīt ābeces un populārus ievadus dzejas mākslā (un, ja nu Šteinbergs to tomēr dara, tad visai neparastā veidā) – viņi orientējas uz lasītāju, kas jau puslīdz pārzina dzeju un kuram poētiskie smalkumi nav jābāž ar karoti mutē jau sakošļāti. Par šāda veida grāmatām ir absurdi jautāt: “Vai tu jau izlasīji Vilsona grāmatu?” Jo ir skaidrs, ka šādas grāmatas jālasa nevis vienreiz, bet vairākkārt, pamazām atklājot teksta daudzos slāņus, uztverot jaunus pavedienus un iedzīvojoties autora pasaulē. Līdzīgi kā Ostups, šķiet, ka arī Vilsons bieži vien koncentrējas uz mikrotēla līmeni, radīdams fascinējošas frāzes un maigi, bet pārdroši spēlēdamies ar valodu. Taču tikpat labi viņš prot izmantot arī citus izteiksmes līdzekļus, rakstīdams labskanīgas, liriskas kvartas vai pēkšņi detalizēti iepazīstinādams mūs ar ticamu informāciju par kamieli, kurā vienīgais poētiskais papildinājums ir beigu secinājums (11. lpp.). Deviņpadsmit teksti ir dzejoļi prozā, krājumā sastopamas arī vairāk vai mazāk atskaņotas četrrindes un darbi verlibrā. Rodas milzīgas aizdomas, ka Vilsons ir viens apdāvināts tips, no kura nākotnē varēsim sagaidīt vēl vairāk.

Ar to tad arī varētu šo recenziju beigt, taču jāatzīstas, ka mani ļoti satrauc grāmatas nosaukums. Jūs taču piekritīsiet, ka šādu nosaukumu neliek tāpat vien, bez slēptiem motīviem? Diez vai tāds inteliģents jauns vīrietis kā Vilsons būtu nosaucis savu grāmatu par Muļķu ķērāju, ja viņam padomā nebūtu kaut kas nelabs. Nervu nomierināšanai, protams, var ieteikt izlasīt grāmatas tituldzejoli ar identisku nosaukumu (19. lpp.), taču diez vai tas varētu sniegt mierinājumu, jo skaidru atbilžu tajā nav, drīzāk tas rada jautājumus, kādēļ par muļķu ķērāju tiek pasludināts vējš un vai patiešām runa ir par vēju, jo sevišķi tāpēc, ka frāze ir divkārtēji pārstāstīts citāts. Aiz satraukuma sācis gūglēt, es atradu, ka muļķu ķērāja angliskais variants, iespējams, ir hoodwinker, un tas nozīmē “blēdis”. Vārdu sakot, Vilsons mūs vēlas paķert uz muļķa!

Tādēļ turpmākajā grāmatas lasīšanas procesā mani pavadīja pārliecība, ka autors savos dzejoļos mērķtiecīgi izlicis tik tikko manāmas zīmes, kas veido kādu stāstījumu, kuru lasītājam jāpūlas uzminēt: dažādas eliptiski enigmātiskas frāzes vai atsevišķus vārdus, kuriem nevērīgais un muļķīgais paskries garām, bet gudrais, mazliet padomājis, pratīs atrast lietas, kas ļaus dzejoļos atklāt daudz vairāk. Un mani ar katru dzejoli vairāk pārņēma bažas, ka es nepiederu pie gudro kategorijas, tādēļ nolēmu nepadoties un vairot ja ne gudrību, tad vismaz informētību. Piemēram, ieraudzījis, ka “protence apmainās ar retenci” (22. lpp.), es sagūglēju, ka retence ir zoba nākšanas aizture, taču protences nozīmi tā arī nemācēju atrast, tādēļ dzejoļa apslēptā jēga man pagaidām palikusi apslēpta.

Vēl lielāks izaicinājums ir mētāšanās ar personvārdiem grāmatas beigu daļā, kur dzejoļos viens pēc otra parādās K. jaunkundze (25. lpp.), L. Gajevs (27. lpp.), G. k-gs (28. lpp.), kāds I. Caunītis (29. lpp.), doktorante Lopahina (30. lpp.) un Simeonovs-Piščiks (31. lpp.). No sākuma man likās, ka šie ir nejauši atrasti personvārdi, kas piesaistījuši autoru ar savu skanējumu. Galu galā jau T. S. Eliots savā Gerontijā iekļāva vairākus noslēpumainus personāžus, kuru biogrāfijas lasītājiem palikušas apslēptas: “Silveiro k-gs / Mīlošām rokām, pie Limožas, / Kurš visu nakti staigāja blakus istabā; / Hakagava, kas klanās ticiāniem; / Madāma de Tornkvista, kas tumšā istabā / Pārbīda sveces; preilene fon Kulpa, / Kas ieskatījās zālē, vērodama durvis.”¹ Tiesa, nesenā izdevuma The Poems of T. S. Eliot milzīgie komentāri atklāj, ka vienā no krājuma Ara Vos Prec eksemplāriem Eliots it kā esot komentējis šos personvārdus, taču šie komentāri nav saglabājušies, tāpēc šo tēlu personības smaga krēsla klāj.² Mazliet nomierinājies, es nospriedu, ka šo tēlu izvēli noteikusi autora vēlme iztēloties iespēju nokļūt kādā svešā dzīvē, jo intervijā Lindai Mencei viņš saka: “Viss, ko spēju iedomāties, ir kaut kas, ko es jau zinu, jau saprotu, jau esmu formulējis, tas ir garlaicīgi, nomācoši, ikdienišķi un nepoētiski. Bet citu dzīves (un, protams, arī tas ir tikai mans priekšstats) liecina par kaut ko īstu, svešu un nepieredzētu, bet tajā pašā laikā nojaustu. Un es gribu nokļūt tur citur.” Patiešām, kādēļ lai citu dzīves neieskanētos kā īsi, muzikāli motīvi bez īpašiem slepeniem vēstījumiem?

Taču muļķu ķērājs nav ar pliku roku ņemams. Maniakāla gūglēšana atklāja, ka Lopahins, Gajevs un Simeonovs-Piščiks ir tēli Antona Čehova lugā Ķiršu dārzs. Tādēļ dzejoļi, kuros šie tēli parādījās, ieguva vēl noslēpumaināku nozīmi. Par to, ka šie dzejoļi vistiešākajā veidā kalpo lasītāja ķeršanai uz muļķa, man šaubu vairs nebija. Turklāt, kā izrādījās, vairāki Ķiršu dārza varoņi otrajā cēlienā labprāt apcer savu un citu muļķību. Piemēram, guvernante Šarlote saka: “Šie gudrinieki visi tik stulbi, ka man nav ar ko parunāt” (433. lpp.);³ sulainis Jaša nosauc par muļķi kantoristu Jepidohovu (434. lpp.), muižas īpašniece Raņevska atminas savu muļķīgo pašnāvības mēģinājumu Parīzē (437. lpp.), un to visu vainago tirgoņa Lopahina atklāsme: “Jāsaka atklāti, dzīvojam pavisam muļķīgi. Mans tēvs bija zemnieks, idiots, nekā nesaprata, mani nemācīja, tikai dauzīja dzērumā un vienmēr ar rungu. Īstenībā es esmu tāds pats stulbenis un idiots. Neko neesmu mācījies, rokraksts nejēdzīgs, rakstu kā cūka, no cilvēkiem kauns.” (437. lpp.) Vārdu sakot, Vilsons mērķtiecīgi izlicis atsauces uz literāru darbu, kura varoņi apcer savas nepilnības, neveiksmes un pagātnes kļūdas, padarot muļķības skumjo klātbūtni par nozīmīgu faktoru cilvēka dzīvē.

Vilsons spēlējas ar manām tumšākajām dziņām: pārliecību, ka es spēju atrast, klasificēt un interpretēt informāciju, atšķirt melus no patiesības un objektīvu informāciju no fantāzijas, vēlmi dižoties ar manu baltās apkaklītes statusu un tam atbilstošu prasmi uzturēt kulturālas sarunas, cerību, ka vairāk vai mazāk pārzinu literatūras un kultūras vēsturi. Citiem vārdiem sakot, izmisīgo vēlmi apliecināt, ka es neesmu muļķis un pratīšu savlaicīgi pamanīt viltīga autora izliktas muļķu lamatas un neiekrist tajās. Šis, protams, ir tikai viens slānis viņa grāmatā, kurā vairums dzejoļu spēlējas pavisam citādā, maigā, apcerīgā un jutekliskā toņkārtā un nepieprasa no lasītāja gūglēšanu. Taču ne jau šie dzejoļi man šobrīd prātā Latvijas Valsts arhīva tumšajā pagrabā, kur es cenšos atrast kaut niecīgu informācijas kripatiņu par 29. lappusē minēto I. Caunīti.

1. Eliots T. S. Dzejas izlase. Rīga: Neputns, 2022. 38. lpp. Atdz. K. Vērdiņš.  (atpakaļ uz rakstu)
2. The Poems of T. S. Eliot. Volume I. Ed. by C. Ricks and J. McCue. London: Faber and Faber, 2015. Pp. 476–477.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Šeit un turpmāk citāti no: Čehovs A. Kopoti raksti. IX sējums. Rīga: Liesma, 1969. Tulk. A. Bauga.  (atpakaļ uz rakstu)