— Ievainots nelāgā vietā

Rakstu sērija par latviešu urbāno modernismu 20. gadsimta 20. un 30. gados turpinās ar eseju par pilsētnieka maskulinitāti, ķermeni un kara atbalsīm Aleksandra Čaka agrīnajā dzejā.

Aleksandra Čaka (1901–1950) dzejā liela nozīme ir Pirmā pasaules kara pieredzei un tā atstātajām sekām Latvijas sabiedrībā. Jau viņa agrīnajos dzejoļos, kas 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē tiek publicēti preses izdevumos un četrās nelielās dzejas grāmatiņās, par neseno karu un tā upuriem pastāvīgi atgādina Rīgas ielās sastaptie cilvēki. To vidū bieži vien ir vīrieši, uz kuru ķermeņiem karš ir atstājis savas zīmes – tie ir sakropļoti, zaudējuši locekļus un līdz ar to kļuvuši nederīgi darba tirgū. Vērodams šīs zīmes, Čaks izstāsta viņu biogrāfijas detaļas, kas bieži ietver traģiskus zaudējumus.

Šādi zaudējumi pēckara laikā bija skāruši daudzas Latvijas ģimenes. Kā vēsta Nacionālā enciklopēdija, latviešu strēlnieku zaudējumi Pirmajā pasaules karā bija ap 4000 kritušo, ap 11 700 ievainoto, ap 4200 bez vēsts pazudušo, kopā ap 19 900, savukārt sekojošajā Neatkarības karā krita 154 virsnieki un 2875 karavīri, ievainoti tika 3844 karavīri, kontuzēts 241 karavīrs.¹ Pirmajā pasaules karā ievainotie Latvijas teritorijā dzīvojošie karavīri saņēma aprūpi jau kara gados.² Savukārt pēc Neatkarības kara beigām jau 1920. gada pavasarī katrā Latvijas apriņķī tika nodibinātas kara invalīdu izmeklēšanas komisijas, kuras aicināja visus ievainotos ierasties uz ārsta pārbaudi, līdzi ņemot attiecīgos dokumentus. Vēlāk, 20. gados, valsts tiecās sagādāt kara veterāniem rehabilitācijas iespējas karavīru un virsnieku sanatorijā Ķemeros, piešķīra pensijas, Neatkarības kara dalībniekiem arī zemi, daudzi tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Latvijas veterānu situācija kopumā bija labāka nekā, piemēram, ievainoto stāvoklis pēckara Polijā, kurā, ņemot vērā poļu zemju politisko dalījumu pirms Pirmā pasaules kara, viena etnosa pārstāvjiem nācās karot dažādās, savstarpēji konfliktējošās armijās un pēc kara šo armiju veterāniem palīdzība tika atteikta, tādēļ tiem nācās pašiem rūpēties par savu materiālo stāvokli, piemēram, dibinot kooperatīvus.³ Atšķirīga bija situācija Slovēnijā, kurā valsts rūpējās par kara veterānu rehabilitāciju, tai skaitā sagādājot tiem iespēju strādāt algotu darbu un uzturēt sevi.⁴ Taču nevienā Eiropas valstī, arī Latvijā pilnībā tikt galā ar kara radītajām sekām nebija iespējams.

Starptautiskā modernisma pētnieki atzinuši, ka kara pieredze dzejā atspoguļojas, meklējot afektīvu saikni starp ikdienišķo pieredzi un telpā attālinātajām militārajām sadursmēm, kas ienesa pārrāvumu starp pierasto realitāti un jauno, kara nosacīto īstenību.⁵ Kara pieredze kļuva par daļu no modernitātes šoka, tā dziļi ietekmēja gan cilvēku attieksmi pret 19. gadsimta liberālā humānisma idejām, gan modernisma literatūras valodu, kas modernisma un avangardisma grupējumu dalībnieku darbos meklēja veidus, kā apiet ierasto loģiku un stāstījuma principus.⁶ Šajā rakstā netiks apskatīti Čaka darbi, kas vēsta par tiešo kara pieredzi, bet gan tikai tie ekscerpētie fragmenti no viņa Kopoto rakstu 1. sējumā apkopotās agrīnās dzejas, kuros pilsētnieka skats atsedz kara atstātās sekas pilsētnieku ķermeņos un dvēselēs.

Kara sakropļotie vīrieši pieder pie Čaka aplūkotā daudzveidīgā pilsētnieku klāsta. Dzejnieka vērotāja skats pārslīd visdažādāko sociālo grupu pārstāvjiem: viņš ar iekāri pakavējas pie pievilcīgu sieviešu tēliem, ar apbrīnu un skaudību pārlaiž acis spēcīgiem, harizmātiskiem strādnieku šķiras pārstāvjiem, ar ironiju skatās uz labi paēdušiem un baudkārē slīgstošiem buržujiem.⁷ Šo tipu vidū īpaši skaudri izskan tie laikabiedru portretējumi, kas saistās ar nabadzīvu, nāvi, ievainojumiem, agonizējošu atrašanos uz ielas, kā arī ainas, kurās dzīvi palikušie piemin savus Pirmajā pasaules karā un Neatkarības cīņās kritušos biedrus. Sakropļotais kara veterāna ķermenis, tāpat kā kailums, ir daļa no modernitātes šoka, ko garāmgājēja pētošais skatiens šajos dzejoļos piedzīvo Rīgas ielās un kas atkal un atkal liek atcerēties karu un tā upurus.

Čaks bieži lieto vārdu “invalīds” kā neitrālu apzīmējumu vīriešiem, kas kara laikā ieguvuši ķermenisku nespēju, tai skaitā viņam ir trīs dzejoļi ar šādu nosaukumu. Divos dzejoļos tam paralēli minēts arī nicinošais apzīmējums “kroplis” (citos arī no tā veidoti īpašības vārdi – “kroplīgas kājas”, “izkropļots vaigs”), taču abos gadījumos tas lietots tekstos, kas piesātināti ar dziļu empātiju. Vienā no tiem šādi apzīmētā persona definēta kā “mans draugs”, tā radot iespaidu, ka Čaks šo apzīmējumu met sejā sabiedrībai, kura atstājusi novārtā tos, ar kuru upuru palīdzību izcīnīta neatkarīga valsts, kā, piemēram, dzejolī Mūslaiku Homērs:

Klusi paužot savas skumjās melodijas,
Mākslinieks uz fleitas, kara invalīds. [..]

Spēlē viņš par tiem, ko svešumā un briesmās
Aizrāvis sev līdzi baigais bēgļu laiks. [..]

Spēlē viņš par tiem, kas krita skarbā kaujā,
Spēlē viņš par tiem, kas kroplis kā viņš pats. (30. lpp.)⁸

Lai arī Čaks konkrēti apraksta pārsvarā ķermeniskas traumas, nevar nepamanīt, ka sakropļotie vīrieši pārcietuši arī dziļas emocionālas, mentālas traumas, kuru mērķtiecīga dziedināšana pēckara laikā nav iedomājama. Līdzās traumām daudzi no šiem vīriešiem ikdienā saskaras ar pazemojumu, ko nes zemi atalgots un necienīts darbs vai ubagošana. Čaka intonācija vēsta, ka dzejas balss solidarizējas ar šiem vīriešiem, kuru klātbūtne pilsētvidē izraisa atmiņas par kara traģismu.

Dzejolī Divas variācijas, kas nav tieši saistīts ar karu, dzejnieks skumst, sapņo par idealizētu mīlestību un ļaujas drūmām domām kādā lētā krogā, sajuzdams sevi atšķirīgu no pārējiem apmeklētājiem, kas ieradušies, lai izklaidētos un nodotos miesas baudām. Viņam šķiet, ka skumšana publiskā vietā laupa viņa vīrišķību un apkārtējie tūlīt sāks par viņu zoboties – sulaiņi raustīs plecus, apkalpotājas smīnēs, bet apkārt sēdošās staigules teiks: “Nabaga dzejnieks, / viņš slims, / vai ar’ ievainots nelāgā vietā” (208. lpp.). Ar nelāgo vietu acīmredzot domāti dzimumorgāni, kas kara izraisītas traumas rezultātā zaudējuši reproduktīvo spēju. Šādas fizioloģiskas traumas, kuras nes līdzi arī psiholoģiskas problēmas, aprakstītas arī citu tautu modernisma literatūrā, veidojot izteikti paradoksālo Pirmā pasaules kara invalīda tēlu. No vienas puses, viņš ir hipermaskulīna figūra, kas pierādījis drosmi un pašaizliedzību kaujas laukā, bet no otras puses, zaudējot reproduktīvo funkciju, kļūst par “einuhu”, seksuāli nespējīgu vīrieti, kura turpmākā eksistence sabiedrībā, kas nevēlas domāt par karu un tā upuriem, ir problemātiska.

Britu pēckara literatūrā labi zināms piemērs ir D. H. Lorensa romāns Lēdijas Čaterlejas mīļākais (1928), kura sižetu virza lēdijas dzīvesbiedra sera Kliforda Čaterleja seksuālā nespēja, kas radusies no kara laikā gūtā ievainojuma, kurš paralizējis viņa ķermeņa lejasdaļu.⁹ Vācu literatūrā šāds tēls ir Ernsta Tollera (Ernst Toller, 1893–1939) luga Hinkemans (Hinkemann, 1923), kuras galvenais varonis atgriezies mājās no kara pie sievas, taču zaudētās dzimumspējas jeb “kastrācijas” dēļ neatbilst priekšstatiem par kara varoni, heteroseksuālu ģimenes tēvu, kura vērtību nosaka spēja iekļauties pēckara sabiedrībā kā ģimenes tēvam un maizes pelnītājam. Hinkemans spiests uzzināt, ka viņa sievai ir romāns ar citu vīrieti, un arī darba tirgū viņam neveicas – vienīgā iespēja nopelnīt izrādās spēkavīra triku izrādīšana pie cirka telts, piemēram, žurku un peļu galvu nokošana publikas pievilināšanai. Lugas iznākums ir traģisks – Hinkemana sieva, sirdsapziņas pārmetumu mocīta, izlec pa logu, tā nogalinādama gan sevi, gan bērnu, kuru viņa gaida no cita vīrieša, bet Hinkemans sagrauts paliek istabā kopā ar sievas mirstīgajām atliekām, ko kaimiņi ienesuši dzīvoklī (citā lugas redakcijā viņš pēdējā ainā sasien cilpu, kurā pakārties).¹⁰ Kā uzsver pētniece Kerolaina Veista, Hinkemana tēls nonāk pretrunā ar sava laika Vācijas rehabilitācijas politiku, kas pieprasīja no kara invalīdiem ķermeņa stingrību (hardness), redzamību (visibility) un produktivitāti (productivity), tā pieprasot apliecināt, ka veiksmīgās rehabilitācijas rezultātā viņi ir atguvuši savu pirmskara fizisko formu.¹¹ Hinkemana traģiskais liktenis apliecina ciešo iedomāto saistību starp ekonomisko produktivitāti un seksuālo reprodukciju – iztrūkstot vienam no šiem elementiem kara veterāna dzīvē, arī otrs nav sekmīgi īstenojams.

Paturot prātā šo Kerolainas Veistas atziņu, jāatzīst, ka jebkurš kara izraisīts sakropļojums Čaka dzejoļu varoņiem kļūst par ievainojumu “nelāgā vietā”, jo arī šajos tekstos ievainojums, nāve vai atmiņas par karu parasti tiek piesauktas kopā ar atmiņām par līgavu, sievu, meitu vai dēlu, kuru likteņus tāpat ietekmējis karš. Dzejolī Beidzamais tramvajs kāds piedzēries vecis “rūc tramvajam līdz / dziesmu par jaunekli sārto, / kam karalauks paņēmis kāju / un līgavu rijīgā iela” (14. lpp.); dzejolī Zābaku maestro un viņa sunītis izstāstīta vecā apavu spodrinātāja dzīve: “Sen jau kritis dēls tam baigā karalaukā. / Sievu paglabājis viņš, kur sākums Donam. / Meita vienīgā reiz kādā naktī jaukā / Pazuda bez vēsts līdz huzāreskadronam” (28. lpp.); bet darbā Strādnieks un notāra foksterjers vecais strādnieks apcer: “Kam lai es krāju tos draņķīgos grašus? / Sievai, kas ielēca Zundā, / dēlam, / kas nošauts un guļ, / velns viņu zin, kādā purvā?” (62. lpp.) Atmiņās par kritušajiem strēlniekiem bojāeja nereti atsauc atmiņā viņu ģimenes un bērnus. Piemēram, dzejolī Varoņu piemiņas dienā dzejas balss kopā ar vienkāršajiem ļaudīm vienojas piemiņas rituālā, kurā strēlnieki un viņu ģimenes kļūst par daļu no subjekta identifikācijām: “Dzērām / par kritušiem / Tīrelī, / Karpatos, / dzērām par atstātām sievām, / mātēm / un bērniem. // [..] dzērām / un dziedājām dziesmu / par sevi / un savu zudušo dzīvi” (257. lpp.). Savukārt dzejolī Strēlnieka dziesma latviešu meitenei dzejas balss pārlaiž skatu kara postījumiem, atsaucot atmiņā strēlnieku raibās gaitas Krievijā: “tālē / sagrautas fabriku ēkas, / kur vēl priekš kara / pelnījās strādnieki jauni, / kas tagad guļ nošauti / kaut kur pie Juglas, pie Cēsīm, / pie Kazaņas tālās, pie Urālu kalniem / un Krimā / un kuru zēni / no krievietēm maigām / pie Volgas, iebrūnās sādžās [..] / nezin, kas tēvs tiem, / un latviski neprot ne vārda” (187. lpp.). Katrs konkrētais sakropļotais vīrieša ķermenis tūlīt raisa asociācijas ar seksuālo reprodukciju, kas kara apstākļos kļūst traucēta, haotiska vai arī iemieso vardarbības iespēju (piemēram, Čaks neizvērš epizodi ar romantiski apdziedātajām “maigajām krievietēm” sādžās pie Volgas, tādēļ mēs neuzzinām, vai visas ieņēmušas latviešu strēlnieku dēlus labprātīgi). Čakam karš vīriešu ķermeņus sakropļo vai iznīcina, taču sieviešu ķermeņi cieš ne mazāk – arī sievietes piedzīvo iznīcību vai arī spiestas sākt dzīvesveidu, kas viņu partneriem vai tēviem šķiet morāli nepieņemams, lai arī kara vardarbības, nabadzības un citu apstākļu diktēts.

Līdzīgas asociācijas pavada “invalīda” tēlu dzejoļos, kuru centrā ir vīrieši ar sakropļotiem ķermeņiem un viņu gaitas pilsētā, kuras reģistrējis empātiskais vērotājs. Vairāki no tiem interpretē savu ievainojumu kā vīrietības upurēšanu savas zemes nākotnes labā un velk paralēles starp piedalīšanos karā un dzimumaktu ar prokreatīvu funkciju. Dzejolī Šopēna sēru maršs krogā izklaidi prasošais kara veterāns sauc: “Roku es Karpatos atstāju, / domājiet, / sveicienam austrietēm maigām? // Beidzamos spēkus / es izsēju / Tīreļa purvos / kā sēklu” (64. lpp.). Dzejolī Invalīds portretētais kara sakropļotais “pēc gadiem briesmīgiem un karos pavadītiem” dalās ar savu pašsajūtu: “Tā, it kā izšauts viss ar lodēm kopā būtu / No vecās vintenes, kad ierakumos būts” (238. lpp.); savukārt tekstā Mans draugs attēlotais “kroplis – invalīds” bez kājām, kā uzzinām no skaidrojuma, pirms kara varējis nodoties baudai: “pirms draugs mans kroplis kļuvis, / Viņš laimi baudījis tāpat kā mēs” (263. lpp.). Piedalīšanās karā, jo sevišķi šaušana ar ieroci, šeit pielīdzināta seksuālas baudas gūšanai un ejakulācijai, tikai ar negatīvu vērtību – izšautās lodes un zaudētā veselība ir asā kontrastā zaudētajai reproduktīvajai funkcijai. Skumji un groteski dzejolī Invalīds izskan kara veterāna raksturojums: “Tam vienas rokas nav un vienas kājas, bet divi Jura krusti mirdz pie krūtīm” (445. lpp.). Čaka dzejoļos kara veterāna statuss sabiedrībā lielākoties ir zems, tādēļ tas nekompensē zaudēto personiskās laimes potenciālu.¹²

Vīrieša fiziskās ievainojamības motīvs savu kulmināciju sasniedz divos dzejoļos, kuros attēlots uz ielas miris cilvēks. Dzejolī Rekviēms priekšlaicīgas nāves cēlonis, visticamāk, ir nabadzības izraisīts bads un veselības problēmas: “Viņš gulēja pūlī uz ielas ar pakausī pāršķeltu galvu. / [..] Bij pūlis tam apkārt kā dzīvs ērkšķu kronis, ko nesis viņš bij visu mūžu. / Bij acis tam mēmas un tukšas kā izšautas šautenes stobri un pelēki vaigi kā bruģis, uz kura viņš gulēja miris” (35. lpp.). Taču šautenes pieminējums arī šo dzejoli sasaista ar citiem tālaika tekstiem, kur vīrieša ievainojamība saistīta ar karā gūtajām traumām.

Tiešāka atsauce uz karu atrodama dzejolī Ko gribēja viņš ar to sacīt?, kura ekspozīcijā uzzinām, ka “Viens kroplis, viens invalīds skrandains, bij pakritis tieši uz trepēm, kur dzīvoja bagāti ļaudis” (154. lpp.). Turpmākajā tekstā dzejas balss pakavējas pie dažādām mirušā ķermeņa daļām, tā identificēdamās ar ziņkārīgo pilsētnieku, kas piepulcējies pūlim, kas reizē ar riebumu un interesi izmanto iespēju piedzīvot šo mazo traģēdiju: “Pie nabas, kur izbeidzas bikses, bij redzama neķītri vāja un zilgani iebrūna miesa. Tam mute bij vaļā pret zilgmi kā aka, kā izdzisis krāters, kas bij līdz šim mūžīgi vēmis tik lāstus un ilgas pēc laimes” (154. lpp.). Epitets “neķītri vāja” šeit, domājams, nes ambivalentu nozīmi un vēsta vai nu par atsegtiem dzimumorgāniem, vai arī izģindušu miesu. Visticamāk, “neķītra” Čaka skatījumā ir sabiedrība, kurā daļa neatkarības izcīnītāju nolemta apkaunojošai nāvei uz ielas. Tālāk kāds pūlī sāk runāt, izstāstot mirušā dzīvesstāstu, kurā ietilpst arī dalība Neatkarības karā: “Tas kādreiz pret Bermontu kāvies. Bet tagad kopš ilgāka laika bij mūsu naktspatversmes viesis” (154. lpp.). Dzejolis kulminē ar vēl vienu pievēršanos mirušā ķermenim, precizējot viņa invaliditātes detaļas: “Tik vājās, tik kroplīgās kājas, kas noņemtas bij tam līdz ceļiem, ar ādainiem uzbāžņiem galos, tas pacēlis bija uz augšu pret pūli un bagātiem logiem kā draudošus lielgabalstobrus” (155. lpp.). Amputētās kājas kļūst par apsūdzību sabiedrības nevienlīdzībai un neieinteresētībai savu neseno varoņu likteņos, simbolisku ieroci, kas pavērsts pret sabiedrības eliti.

Grotesku efektu rada šī dzejoļa novietojums krājumā Mana paradīze tūlīt aiz teksta Agonija, kurā uzkrītoši līdzīgā stilā aprakstīta veca ķēve, kas aiz bada un noguruma pakrīt uz ielas un raustās agonijā, kamēr ormanis to nikni dauza ar pātagas kātu, tā cenzdamies piespiest to piecelties un turpināt savu darbu (153. lpp.). Abi šie dzejoļi arī sarakstīti līdzīgā formā – apjomīgos verlibra periodos, kurus savulaik bija iecienījis Volts Vitmens un kuru asimetriskais raksturs asi izceļ prozaiskās, šokējošās detaļas. Šāds nāves attēlojums Čaka agrīnajā dzejā krietni atšķiras no tās interpretācijas epā Mūžības skartie, kur, kā rakstījusi Silvija Radzobe, “nekur nāve nav tēlota kā iznīcība un gals”,¹³ jo strēlnieku bojāeja kaujas laukā ir tikai viena heroiska pietura viņu ceļā uz mūžību. Čaka agrīnajā dzejā nāve ir ikdienišķa, necila, “neķītra” parādība, kura atgādina par visa esošā nīcīgumu.

Čaka agrīnās dzejas vitālo pilsētnieku tēlu katalogā kara atstātais iespaids ienes tumšas, disonējošas notis. Viņa attēlotie vīrieši, kas sakropļoti gan fiziski, gan morāli, lielākoties nespēj adaptēties pēckara dzīvē, sēro pēc zaudētajiem tuviniekiem, savas laimīgās agrākās dzīves un zaudētajām spējām. Lai arī Čaks jūt empātiju pret šiem tēliem, viņu nāve tiek parādīta kā skarbs, grotesks cilvēka esamības noslēgums, aiz kura neseko itnekas. Tikai 30. gadu otrajā pusē, strādādams pie sava strēlnieku epa, Čaks izmaina savu attieksmi pret nāvi, skatīdams kara dalībnieku bojāeju kā ziedojumu uz dzimtenes un mūžības altāra.

Raksts tapis Latvijas Zinātnes padomes finansētās Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta programmas ietvaros (projekts “Pastaiga cauri laikam: flanērisms un modernitāte Latvijas starpkaru kultūrā” (lzp-2022/1-0505)).

1. Šiliņš J. Pirmais pasaules karš Latvijā. Nacionālā enciklopēdija, atjaunots 2023. gada 19. septembrī. https://enciklopedija.lv/skirklis/20833-Pirmais-pasaules-kar%C5%A1-Latvij%C4%81; Jēkabsons Ē. Latvijas Neatkarības karš. Nacionālā enciklopēdija, atjaunots 2023. gada 14. septembrī. https://enciklopedija.lv/skirklis/22216.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Fleja A. Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā (1914–1918). Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Nr. 16. 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Magowska A. The Unwanted Heroes: War Invalids in Poland after World War I. Journal of the History of Medicine and Allied Sciences. 2014. Vol. 69, No. 2. Pp. 185–220.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Omejec J., Slavec Z. Z. Državna zaščita vojnih invalidov na Slovenskem po prvi svetovni vojni [State protection of war invalids after the First World War in Slovenia]. Zdravniški Vestnik. 2016. Vol. 85, No. 3. Pp. 204–212.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Siskind M. War. A New Vocabulary for Global Modernism. Ed. by E. Hayot and R. L. Walkowitz. New York: Columbia University Press, 2016. P. 282.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sherry V. The Great War and the Language of Modernism. Oxford and New York: Oxford University Press, 2003. Pp. 3–22.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Par erotizētajiem strādnieku šķiras pārstāvju tēliem sk. Vērdiņš K. “Starp zeņķiem, netīriem un kailiem”: strādnieku erotizācija Aleksandra Čaka agrīnajā daiļradē. Referāts konferencē Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā Liepājas Universitātē 2024. gada 22. martā. https://literatura.liepu.lv/video/265/starp-zenkiem-netiriem-un-kailiem-stradnieku-erotizacija-aleksandra-caka-agrinaja-dzeja#video-title  (atpakaļ uz rakstu)
8. Šeit un turpmāk atsauces uz: Čaks A. Kopoti raksti. 1. sējums: dzeja. Sast. Valdis Rūmnieks. Rīga: Zinātne, 1991.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Lorenss D. H. Lēdijas Čaterlejas mīļākais. Tulk. A. Mežsēta. Rīga: Avots, 1991 [1934].  (atpakaļ uz rakstu)
10. Toller E. Transfiguration and Three Other Plays: Transfiguration, Masses and Man, The Machine Wreckers, and Hinkemann. Trans. J. Doss. Maryland: Loch Raven Press, 2023.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Weist C. Castration and Critique: Resisting Rehabilitation in Ernst Toller’s Hinkemann. Monatshefte, Vol. 112, No. 3. 2020. Pp. 370–371.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Kā izņēmums Čaka agrīnajā dzejā minams pagarais dzejolis Janka Rasa, kur kara dalībnieks raksturots kā “krietni pāršauts – ar aci greizs”, tomēr saglabājis vitalitāti un pēc kara atgriežas no Krievijas Rīgā, kur nokļūst labi apmaksātā amatā (287. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
13. Radzobe S. Čaks un laiks. Red. Z. Radzobe. Rīga: Zinātne, 2021. 335. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)