— Laikmetīgā kultūra ir feminisma avots Latvijā

Šoruden LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti iznāca Janas Kukaines grāmata Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā. Ar autori sarunājāmies 25. septembrī Rīgā.

Anna Auziņa

Kad lasīju tavu grāmatu, es jutos tā, it kā staigātu vai nu mežā, vai pa okeāna dzelmi, vai iekšējos orgānos starp reljefiem veidojumiem.

Skaisti!

Arī vārds “viscerālais” man liekas ļoti skaists. Ko tas nozīmē, un kā tu izlēmi lietot šo vārdu?

Vispirms pateicība tev par šiem tēliem, par okeānu un mežu – es to uztveru kā komplimentu, jo, manuprāt, gan mežs, gan okeāns dod neaptveramības, plašuma, bagātības un intensitātes pieredzes. Bet, jā, par vārdu –jautājumu par to, kas ir viscerāls, es saņemu visbiežāk. Laikam tiešām tas ir vismazāk saprotams. Tas, kas notiek mūsdienu feministiskajās teorijās, protams, krietni atšķiras no feminisma versijas, kad tas radās kā kustība 19. gadsimta beigās. Mani jau kādu laiku saista virzieni, kas pievēršas ķermeņa pētniecībai un afektiem, piemēram, iekšu feminisms jeb gut feminism tiecas pieskarties kaut kam ļoti dziļi ķermenī. Šeit arī parādās jēdziens “viscerāls”. Skaidrojošā vārdnīca to skaidro saistībā ar ķermeņa iekšējiem orgāniem. Protams, “orgānu” es tveru ne jau anatomiskā, bioloģiskā nozīmē, bet drīzāk kā sablīvējumu, centru vai sakārtojuma veidu, kas strukturē mūsu iekšējo pieredzi, kam ir noteikta funkcija, kas mums palīdz elpot, tiešā un – protams, man vairāk interesē – pārnestā nozīmē: palīdz just, palīdz tikt galā ar lietām, izdzīvot, palīdz augt, mainīties, pilnveidoties. Man likās, ka šī iekšējības metafora ir veiksmīgs atradums, kas ļauj gan atspoguļot to, kas šobrīd notiek tajās feminisma teorijās, par kurām man ir padziļināta interese, gan arī es to mēģinu izmantot kā rīku, lai runātu par feministisko jūtīgumu. Manuprāt, teikt “feminisms” dažbrīd ir pārāk vienkārši, pārāk visaptveroši un tas var radīt pārpratumus. Ja mēs sakām “feministiskais jūtīgums”, mēs esam jau estētiskās teorijas lauciņā, un reizē feministiskais jūtīgums neizslēdz citus jūtīgumus – mēs uzreiz atrisinām viltus dilemmu: būt vai nebūt feministei.

Vai ķermeniskā pieeja ir feminisma vai feministiskās mākslas priekšrocība?

Gan jā, gan nē. Ja skatāmies, kas notiek humanitārajās un sociālajās zinātnēs pēdējo 20–30 gadu laikā, redzam pavērsienu uz ķermeni, corporeal turn. Proti, ķermenis šobrīd tiek jaunatklāts daudzās nozīmēs. No otras puses, feministiskajai teorijai un feministiskajai mākslai ir īpašas attiecības ar ķermeni. Leģendārajās binārajās opozīcijās sieviete vienmēr bijusi saistīta ar ķermeni, un ķermenis bieži ir ticis izmantots kā arguments, lai pamatotu marginalizāciju, esencializāciju un apspiešanu. Ir reproduktīvā funkcija, smadzeņu vietā dzemde – tad attiecīgi organizē savu dzīvi, lai pildītu dabas aicinājumu! Otrā feminisma viļņa ietvaros mūsu dienas kārtībā jēdzieni “dzimums” un “dzimte” – kā mēģinājums pārvarēt bioloģisko determinismu. Un vienlaikus jau ļoti agri feministiskajās teorijās parādās atskārta, ka mūsu mērķis nav atteikties no ķermeņa vispār, bet gan to atsavināt. Drīzāk jāatsakās no tiem veidiem, kā mēs par ķermeni esam iemācījušās runāt un domāt, un jāformulē alternatīvas, kas – ko tu saki par tādu jēdzienu “iespējot”, angļu valodā empower? – kas dotu iespējas kaut ko piepildīt un realizēt. Arī feministiskajā mākslā ķermenis ir ļoti mīļš un bieži sastopams. Kā mēs zinām, feministiskā māksla sniedz ietvaru sievietēm runāt par sāpīgo pieredzi, kas atbalsojas un izpaužas ķermeniski. Arī seksualitāte, kas ir feministiskajā mākslā plaši pētīta tēma, tiek piedzīvota ar ķermeni. Visbeidzot, no mūsdienu teoriju viedokļa raugoties, mēs visi esam iemiesotas, ķermeniskotas un afektīvas būtnes, neesam “gars”, kas brīvi lidinās virs jūras klaida. Ķermenis vienkārši ir feminisma mājas.

Par vārdu “afekts” – vārdnīcā teikts, ka tā ir nekontrolējama emocija.

Jā, es domāju, ka šādas vārdnīcas maz mums var palīdzēt, kad mēģinām skaidrot filozofiskus terminus, un šajā gadījumā afekts, protams, ir noslogots jēdziens. Pavērsiens uz afektiem – redzi, viss vienos pavērsienos! –, lūk, pati afektu teorija arī nav viengabalaina, arī tur ir diskusijas un strīdi par to, kā afektu definēt. Daži tiešām uzskata, ka afekts ir kaut kas iracionāls, ārpus valodas un kultūras, bet citi uzsver – nē, tā ir kārtējā binārā opozīcija, un mums ir laiks no duālistiskas domāšanas izaugt un pārskatīt pamatprincipus, kā mēs pret to attiecamies. Manā grāmatā es tuvojos kritiskajai afektu teorijai, kas skata afektu kā sociālu parādību.

Literatūrā, kas tev droši vien tuvāka joma, mēs esam pieraduši aprakstīt galveno varoņu izjūtas. Arī mākslā mēs runājām, ka mākslas darbs izteic emociju, piemēram, ekspresīvisma teorijā. Bet afektu teorijās ir virziens, kas uzsver, ka afekts un emocija ir divas dažādas lietas, un ir otrs virziens, kas uzskata, ka būtībā tas ir viens un tas pats un ka šāds nošķīrums mums neko nedod. Turklāt afekts ir arī noskaņojums, tikko tverama fona atmosfēra. Tātad afekts nav tikai tas stāvoklis, kad piedzīvojam kaut ko ļoti spēcīgu.

Būtiska afektu teorijas iezīme ir pieņēmums, ka afekts nav nekas individuāls vai biogrāfisks. Ikdienā mēs varam teikt, ka dziļi sevī es kaut ko jūtu, tas nāk bērnības, zemapziņas, varbūt es tam tikšu klāt, varbūt ne. Varbūt padalīšos ar tevi, varbūt ne.

Afektu teorija it kā izvērš afektu uz āru. Afekts pastāv sabiedrībā un kultūrā, būtībā afekti mums ir visapkārt, un atkarībā no tā, kāda ir mūsu vieta sabiedrībā, vieni afekti mums vairāk lips klāt, lietojot Sāras Ahmedas terminu “lipīgums” (stickiness), bet citi no mums atlēks – mēs esam pret tiem imūni. Šī imunitāte saistīta ar vairākiem faktoriem. Piemēram, Sandra Lī Bārtkija raksta par tādu afektu kā kauns no sava ķermeņa. Ja tu esi piedzimusi sievietes ķermenī Rietumu kultūrā, ar lielu varbūtību tu piedzīvosi šādu afektu, tas tev lips klāt. Jo mūsu kultūrā ir visi priekšnosacījumi, lai tu tā justos. Tev varbūt šķitīs, ka tas saistīts ar to, ko bērnībā tev teica mamma vai tētis, vai draudzene, un ka tu esi vienīgā, kas tā jūtas, bet faktiski tā ir kultūras un sociāla parādība. Vēl jo vairāk – tai arī ir politiska loma, jo afekti regulē mūsu uzvedību. Ja mēs kaut kā jūtamies, mēs arī kaut ko darām vai nedarām. Tātad afektiem ir arī regulējošā un disciplinējošā funkcija.

Foto: Agnese Zeltiņa

Tavā darbā četras nodaļas ir veltītas teorijas skatpunktiem. Mani iepriecināja, ka mākslas un kultūras teorijā gan Rietumos, gan arī Austrumeiropā 21. gadsimtā ir daudz jaunu feministisku domu, ka mēs neesam iestrēguši otrā viļņa feminismā. Tas ir brīnišķīgi, bet man ir radies priekšstats, ka, pirmkārt, Latvijā, un, otrkārt, atšķirībā no mākslas vai kultūras teorijas tieši literatūrzinātnē – arī citās zemēs – 21. gadsimtā par to runā salīdzinoši maz. Ir varbūt pētījumi, bet nav tik daudz un tik niansētu teoriju. Es daudz jauna uzzināju no tavas grāmatas tieši teorētiskā jomā. Neprasu, lai tu komentē par literatūrzinātni, bet kāpēc, tavuprāt, Latvijā joprojām par to tik maz runā teorētiskā līmenī? Jo citur Austrumeiropā ir jauni feministiski jēdzieni…

Latvijā akadēmiskajā vidē esmu manījusi pārliecību, ka feminisms ir piedeva dzimtes studijām. Dzimtes studijas ir aktuālas, bet feminisms ir kaut kas novecojis, kaut kāda niša, tikai viena teorija no daudzām. Man savukārt liekas, ka jumta jēdziens ir feminisms, kas ietver teoriju, filozofiju, aktīvismu un mākslu, un tad ir dzimtes studijas kā akadēmiskā disciplīna, proti, esam atraduši veidu, kā par to runāt augstskolā, daudz netracinot augstskolu konservatīvo vadību.

Man ir pretēja pieredze – kad biju uzrakstījusi disertāciju, šķita, ka daži promocijas padomes locekļi izmanto vārdu “dzimte” kā eifēmismu vārdam “homoseksualitāte”, un, lai es varētu aizstāvēties, vārdu “dzimte” no disertācijas vajadzēja maksimāli izvākt. Proti, to varēja lietot teorētiski, bet ne attiecināt uz konkrētu cilvēku. Taču es tev varu piekrist, ka feminisms ietver plašu sfēru, bet dzimtes studijas ir vairāk akadēmiskas, lai gan vienlaikus ir arī dažādi cilvēki, kam tās noder praksē, un ir grūti nošķirt, vai to ievietot feminisma vai dzimtes diskursā.

Man ir vairāki iebildumi pret dzimtes studiju izvirzīšanu priekšplānā. Pirmkārt, ir vērā ņemams feminisma teoriju strāvojums, lielākoties saistīts ar frankofono tradīciju, kas vispār nelieto jēdzienus “dzimums/dzimte”, bet runā par seksuālo atšķirību. Tostarp fenomenoloģiskajā skatījumā mēs tveram savu dzīvi kā kopumu, pieredzē ir grūti nodalīt dzimumu no dzimtes. Nereti diskusijas par dzimti rada iespaidu, ka dzimte ir kaut kas slikts, kas mums tiek uztiepts, kas mums būtu jāpārvar, lai mēs būtu brīvas. Tas ir kaut kas kontrintuitīvs. Diez vai vairums cilvēku teiks, ka būt par sievieti ir pilnīgas šausmas un ka viņas vēlas būt par bezdzimuma būtnēm, lai būtu laimīgas. Tātad dzimtes jēdziens der pētniekiem, taču ikdienas dzīvei tas ir piemērots mazāk.

Latvijā mums arvien ir bail no feminisma. Dzimtes studijas šķiet kaut kas mazāk bīstams, turklāt caur tām mēs varam aiziet ļoti tālu no sievietēm. Kvīru, maskulinitātes studijas dzimtes studijās labi ierakstās. Šī man liekas problēma, jo mums jāsaglabā viena iespēja pievērsties tieši sievietēm.

Bet mēs nevaram runāt par sievietēm kā par viendabīgu masu. Tu pati savā darbā piemini bellu huksu, kas iestājas pret balto sieviešu feministu privileģētību, kamēr melnās sievietes auklē viņu bērniņus. Tāpat arī nespējas teorija, “slimās sievietes teorija”…

Tas, ko bella huksa un viņas domubiedres piedāvā, savā ziņā ir kritika par klasiskā baltā feminisma uzstādījumu, ko viņas sauc par gender first pieeju. Proti, tas ir iebildums pieņēmumam, ka feminismā dzimte ir primārā analīzes atskaites kategorija. Šo pieeju mūsdienās sauc par intersekcionālo feminismu. Saskaņā ar to manu kā sievietes dzīvi ietekmē arī mana ādas krāsa, veselības stāvoklis, seksuālā orientācija, izcelsme, izglītība, ienākumu līmenis. Nevar nošķirt, kur sākas mana nabadzība, kur sievietība, kur mīlestība.

Tu diezgan ilgi jau strādā kā kuratore, un es biju pārsteigta, ka sarunā ar Santu Remeri tu saki, ka, mākslinieces uzrunājot, tu šmaucies un nepiemini feminismu, bet saki, piemēram, ka projekts būs par bērniem. Varbūt vari komentēt, vai joprojām ir šāda situācija?

Ak vai, tas jau ir kļuvis par leģendu, un tikko sarunā ar Andu Buševicu es to nostiprināju! Šķiet, tas attiecas uz pirmo [manis kūrēto] izstādi Nacionālajā mākslas muzejā, Es pieskaros sev. Domāju, kā uzrunāt, kā atrast kopīgu valodu ar māksliniecēm, kuras nav feminisma teoriju pētnieces. Līdz ar to nojautu: ja es viņām došu references uz akadēmiskiem avotiem, diez vai viņu sirdīm tas liks pukstēt tikpat strauji kā manai. Šķiet, intuitīvi meklēju pieeju, kur feministiskās tēmas parādās individuālajās dzīvotajās pieredzēs, aicinot pievērsties tām, izmantojot tās kā kopsaucēju mūsu sadarbībai. Vai tas ir šobrīd aktuāli, nezinu. Man ir bijušas, šķiet, sešas izstādes, kuras esmu veidojusi kā neatkarīga kuratore, piesaistot līdzekļus caur VKKF, un bija pāris gadījumi, kur mani uzaicināja – Rīgas Foto mēnesis vai Viļņas fotogrāfijas galerija, kur man nebija jāmeklē nauda. Strādājot neatkarīgajā režīmā, piedzīvoju, cik tas ir smagi. Izdegšana garantēta! Neatkarīgais kurators man nešķiet ilgtspējīgs risinājums. Visgrūtāk izturamā daļa bija, ka tu ne tikai pati strādā par mazām naudiņām, bet, tā kā nevari visu izdarīt viena, jāprasa, lai par mazām naudiņām strādā arī tavi draugi. Būtībā tu kapitalizē uz savām draudzībām. To var izdarīt vienu vai divas reizes, ilgāk es to nevarēju izturēt. Tāpēc šobrīd ar kūrēšanu nenodarbojos. Latvijā tas ir iespējams, kad esi piesaistīts kādai organizācijai, kur cilvēki saņem algu par to, ka raksta projektus un piesaista līdzekļus, kur tu strādā komandā. Apbrīnoju tādas neatkarīgās kuratores kā Inga Šteimane, Maija Rudovska, Laura Brokāne, Auguste Petre. Varbūt viņām ir kādi triki, kurus nezinu es, vai personības iezīmes… Visu cieņu!

Foto: Agnese Zeltiņa

Tas ir ne tikai tavs novērojums, ka mākslinieces negrib būt feministes; esmu arī pamanījusi, ka daudzas no viņām negrib piedalīties “sieviešu izstādēs”. Vai pirmais būtu pretestība pret to, ka feminisms pie mums it kā ienāca no Rietumiem?

Ir desmit citu iemeslu, kas ir uzskaitīti manā grāmatā! Feminisms nav ienācis no Rietumiem, tam ir arī lokālas tradīcijas, tomēr šāds arguments tiek lietots, lai būtu ērtāk to atvairīt kā latviešu nacionālajai kultūrai svešu un varbūt pat naidīgu. Par negribēšanu piedalīties “sieviešu izstādēs” izsmeļoši uzrakstīja Māra Traumane, skaidrojot, ka nenopietna attieksme pret sieviešu mākslu un prakse izstādīt to tieši 8. martā ir padomju laikā izkopta tradīcija. Toreiz tā neveicināja ne diskusiju, ne pievēršanos reālām sieviešu problēmām. “Meiteņu māksla” bija nevainīga, nekaitīga, eksotiska, izklaidējoša parādība. Tāpat kā pašas “meitenes”. Nebrīnos, ka šādā kontekstā jebkura māksliniece, kas sevi uztver nopietni, jūt, ka tas ir pretrunā ar viņas interesēm. Arvien pastāv šķietamā neiespējamība būt par savu aroda pratēju un augsti vērtētu profesionāli un vienlaikus būt par sievieti. Šo dilemmu lieliski aprakstījusi Tūrila Moi.¹ Viņa arī norāda, ka vīriešiem šāda izvēle nav jāizdara, bet gan tikai sievietēm. Jo būt par sievieti joprojām nozīmē būt par otro dzimumu, par otršķirīgu cilvēku, kas rada otršķirīgu mākslu.

Cīņa par sieviešu tiesībām Latvijā padomju pārrāvuma dēļ neizvērtās teorētiskā līmenī, savukārt pēc tam padomju režīma vietā, kā tu uzsver grāmatā, nāca neoliberālais kapitālisms, un feminisms pie mums pretojas arī tam. Tu mini dažādus Austrumeiropai raksturīgus feminisma veidus – intuitīvo feminismu, latento feminismu, parafeminismu u. c. –, kā arī Evas Majevskas formulēto “vājo pretošanos”.

Sākumā es balstījos feminisma klasiķēs, taču pirms pāris gadiem sāku apzināti meklēt tieši Austrumeiropā tapušus tekstus. Vājā pretošanās ir domas strāvojums ar garu atsauču virkni, taču to izceļ filozofe Eva Majevska. Viņa pieskaras Austrumeiropas situācijai, kad padomju okupācijas laikā mums bija ierobežotas iespējas kaut ko darīt. Tomēr tas nenozīmē, ka nekas netika darīts vai neko nevarēja izdarīt. Šis ir jautājums par to, kas ir mūsu teorijas subjekts. Kas ir mūsu uzmanības vērts? Ko mēs pamanām, apbrīnojam, pētām? Baltādainie, heteroseksuālie Eiropas izcelsmes vīrieši, parasti arī kristieši, ierasti veido vēsturi un kultūru, viņi ir varoņi, subjekti un aģenti. Un tad ir citi – nepamanītie, nenozīmīgie, garlaicīgie, vājie. Feminisms ir viena no pētniecības tendencēm, kas mēģina atkāpties no izgaismotajām teritorijām un vērst uzmanību uz mazāk redzamajiem, aptumšotajiem apgabaliem. Kādas būtnes tur rosās? Varbūt svarīgi ir augi? Eva Majevska aicina kritiski pārdomāt varonības kultu, ko esam izkopuši ar pieminekļiem, ar atceres dienu pasākumiem, ar to, kā mums māca vēsturi skolā, un pamanīt, kā viņa saka: the power of powerless, nespējīgo spēju, bezspēcīgo spēku. Ko nozīmē rīcībspēja, aģence? Kultivējot to, ko mēs saucam par feministisko jūtīgumu, mēs varam novērtēt, kā, piemēram, mūsu sarunā šobrīd ienāk uz jumta krītošie kastaņi. Mēs pamanām daudzveidību, dažādību, to, kā šie aģenti vai aktanti, vai darītāji, dara lietas, lai gan tā, protams, nav darīšana ierastajā nozīmē.

Un “maigo feminismu” tu nosauc par saldo ēdienu.

Runāt par feminismu ar sabiedrību, kas to noliedz, apšauba vai kariķē, nav viegli. Lai gan redzu, kā situācija pēdējo 10–15 gadu laikā ir mainījusies: kad sāku pievērsties feministiskai kritikai, bija daudz negatīvu, pat iznīcinošu komentāru. Tas ir saprotams, jo feminisms drupina hierarhijas un aicina pievērst uzmanību tam, kas ir neērts. Feminisma vārds ir “nepatikšanas”. Par tām izteikušās feminisma teorētiķes: Haraveja, Batlere, Ahmeda. Viņas ir uzsvērušas, ka feminisms rada nepatikšanas citiem, kā arī nepatikšanas pašām feministēm. Ar laiku tas rada sīkstuma, neatlaidības un noturības pieredzi; palīdz humors un feministiskie smiekli, protams, arī solidaritāte, draudzība, dalīšanās. Kad pētījumu lokā parādījās jēdziens “maigums”, tas likās kā mierinājums. Bija sajūta, ka pēc garā ceļa savām sagurušajām kājām tu ļauj atpūsties maigumā. Grāmatā piedāvāju saskatīt, ka maigums arī ir feministiska stratēģija. To var attiecināt gan uz sevi, gan citiem, tas lieliski sasaucas ar feminisma teorijām, kas runā par rūpēm, tostarp rūpēm par sevi. Diemžēl mūsdienās rūpes tiek piesavinātas neoliberālajā diskursā, tās tiek padarītas par pienākumu – vienmēr ir kāds, kuram jārūpējas par otru. Kapitālisms rūpes ir padarījis par preci – lai rūpētos par sevi, mēs tiekam aicinātas pirkt aromātiskās sveces un iet burbuļvannās. Tas ir patīkami, bet bez efekta ilgtermiņā.

Kā norādīja viens no recenzentiem, grāmatā rakstu par daudzām tradicionālajām sieviešu iezīmēm: ķermenis, afekti, maigums, emocionalitāte, jūtīgums. Vai es neatkārtoju dzimtes stereotipus? Tā bija mana teorētiskā izvēle, ko ar to darīt. Vai tāpēc, ka kāda īpašība tradicionāli tiek saistīta ar noteiktu stereotipu, no tās būtu jāizvairās? Tas var būt arī intelektuāls resurss un izaicinājums: pārrakstīt, atgūt, pārinterpretēt. Resurss var būt arī mūsu ģeogrāfiskā lokācija. Mūsu kultūra ir tā, kas mūs padara atšķirīgus no pārējiem. Ja atrodam iespējas izteikt savu savdabību, tā kļūst par mēslojumu mūsu idejām, un tās spēj izaugt spēcīgas, krāšņas un neatkārtojamas.

Kāpēc Rietumiem ir svarīgs Austrumeiropas feminisms?

Rietumiem ir svarīgs Austrumeiropas feminisms, ja tie negrib grimt izolētā pašapmierinātībā.

Vai viņi negrib?

Kā kurš. Arī Rietumi nav homogēna parādība. Cik esmu pamanījusi, apmeklējot starptautiskus feministu pasākumus un konferences, šobrīd pamatuzstādījums ir tāds, ka Rietumi vairs nav visu lietu mērs. Tādi postkoloniālie apgabali kā Indija, Austrālija, Āfrika vai Latīņamerika ir pētniecībā diezgan labi iezīmēti, bet Austrumeiropa pasaules ģeogrāfijā vēl īsti nav ierakstīta. Šī ir daudzsološa perspektīva, jo nav skaidrs, kāda īsti tā ir. Te rodama arī aptumšojuma vajadzība, jo mums vajag laiku, lai saprastu, kas ar mums notiek, kā mūsu ķermeņi pieskaras pasaulei.

Apskatot LN Sieviešu līgu 90. gados, tu mini ideju “mums nebūs tas agresīvais un pārmetošais feminisms, bet gan cits feminisms”. Šis būtu izvairīgais feminisms?

Tā laikam sanāk. Mani fascinē sievietes neiespējamā situācija, kad tu, no vienas puses, gribi pievērsties savai sievietes pieredzei, saprast, kā tā veidojusies, kā sabiedrība tevi uztver kā sievieti. Manuprāt, tā ir dabiska vēlme sevi izprast. Un reizē tu negribi būt agresīva, dusmīga un pārmetoša. Šīs negribēšanas pamatā, man šķiet, ir pamatotas bailes no sabiedrības, kas tevi sodīs, ja tu atteiksies smaidīt. Tas ir tāpat kā ar sievietēm, kas negrib būt sieviešu izstādēs. Vai tad viņas negrib būt sievietes? Vai viņas grib būt par vīriešiem vai par bezdzimuma smadzenēm burciņā? Tajā ir kaut kas tik absurds, ka esam spiestas nākt klajā ar šiem dīvainajiem paziņojumiem.

Vai tu skaties uz mākslas darbu kā uz līdzekli idejas paušanai vai kā uz vērtību pašu par sevi?

Man liekas, neviens mākslinieks nebūs priecīgs, ja tu viņam pateiksi, ka viņa darbi pauž idejas – kas turklāt nav viņa paša radītas. Te ir mūsu kā interpretu atbildība domāt par mākslu tā, lai mākslinieki jūt, ka ar domāšanas darbu tu bagātini to, ko viņi dara. Es pieņēmu lēmumu: ja mākslinieces negrib, lai viņu darbus skata feminisma kontekstā, ja viņām šķiet, ka es viņām tādējādi kaitēšu, – labi, tad es to nedarīšu.

Esmu pamanījusi, ka laikmetīgā kultūra ir Latvijas feminisma avots. Tā ir literatūra, māksla, teātra izrādes, arī muzikāli skaņdarbi. Jo kur tad vēl mēs šīs idejas sastopam? Saeimai trūkst politiskas gribas šos jautājumus risināt. Daži no runasvīriem un sievām vēl nav apguvuši pamata vārdnīcu. Tajā pat laikā laikmetīgā māksla turpina izkopt vietējo feministisko specifiku. Mani īpaši iepriecina, ka nupat projektam Fembloks, ko aprakstīju grāmatā, ir rasts turpinājums – projekts FEMINISMS IR jeb četri Mākslas Žurnāla septembra mēneša numuri. Vienā Gundega Evelone radījusi uzlīmju sēriju, aptaujājot cilvēkus, kas, viņuprāt, ir feminisms. To varam saukt par feministiskās mākslas saķeri ar ikdienas dzīvi, kā rezultātā veidojas tādas hibrīdas prakses.

Cik gadu tu rakstīji šo grāmatu?

Tās pamatā ir mans promocijas darbs, kas ir tapis trīs gadus. Tomēr, gatavojot grāmatu, nācās rediģēt katru teikumu, jo teksts man vairs nepatika. Tāpēc liels paldies literārajai redaktorei Ilzei Antēnai.

Vai ar bērniem tev šajā laikā palīdzēja bezmaksas darbaspēks?

Bija visādas situācijas. Daļu no darba rakstīju laukos. Mums ir māja ar divām savstarpēji savienotām istabām, kur var staigāt uz riņķi, tāpēc man nācās pārvākties uz kūti. Tur uz sakaltušas mēslu čupas uzliku paklājiņu, galdiņu, datoru, ieslēdzu hotspotu, un tā bija mana istaba. Kā reiz izteicās Basia Slivinska, reizēm spīdoši darbi top sūdīgos apstākļos. Nepretendēju, ka darbs būtu spīdošs, bet tas tapa sūdos tiešā nozīmē.

Un ko tu tagad pēti?

Šobrīd Rīgas Stradiņa universitātē esmu ievēlēta par vadošo pētnieci un docenti, un kopš aprīļa realizēju pēcdoktorantūras grantu Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli. Grants ir iespēja apvienot posthumāno un vides humanitāro zinātņu atziņas ar feminisma teoriju, laikmetīgo mākslu un feministisko estētiku. Sievietēm un augiem ir daudz kopīga! Gribu paskatīties, kādas vairāk-kā-cilvēka solidaritātes piedāvā veidot Latvijas laikmetīgā māksla un kā tas izskatās transnacionālā kontekstā.

1. Moi T. Es neesmu sieviete rakstniece. Strāva. Nr. 3. 2022. 45.lpp. No angļu valodas tulkojusi I. Melgalve.  (atpakaļ uz rakstu)