— Šaubas un metode: kritiskā lasīšana postpatiesības laikmetā

Nav šaubu, ka 21. gadsimtā lasīšanas paradumi mainās. Šī doma nes līdzi arī satraukumu un strīdus sabiedrībā par to, kā lasām un kā nelasām, ka un kā vajadzētu vai nevajadzētu lasīt, kas tad īsti mainās un kas nemainās lasīšanā. Par to publiskajā telpā sastopami pretrunīgi interpretēti pētījumu dati, viedokļi un secinājumi. Šo diskusiju ieguvums būtu, ja tās liktu domāt – aizdomāties par pašu konceptu, to nozīmi, ko ieliekam vārdā “lasīt”, lai saprastu to kritiski – novērtētu riskus, kas ar lasīšanu saistīti. Bez kritērijiem lasīšanas medija, žanra, laika, mērķa un komunikācijas veida ziņā – vai ir kaut kas tāds, kas lasīšanai piemīt visos medijos un veidos, visās sabiedrībās un kultūrās, kur informācijas nodošanai tiek izmantots tikai vai arī alfabētiskais kods? Vai tieši lasīšana ir tas, kam mūsu dinamiskajā sadzīvē tik fundamentāli pietrūkst laika? Vai tā nav lasīšana, ar ko ļaudis nodarbojas tādās platformās kā Whatsapp, Snapchat, Instagram, FB un X, kur teksts ir stimuls mijiedarbībai? Pie tam vizuālajās “ziņās”, pat dienišķos video viedtālrunī (kāds tam vispār vairs sakars ar runāšanu!), datora un televizora ekrānā ikdienā var noskatīties ar subtitriem, subtitru teksts kļūst par organisku sastāvdaļu un, iespējams, vienu no izteiksmes kodiem arī daudzās izrādēs (jau ir grūti bez tā uztvert, piemēram, operu)… Tādēļ šaubu nav arī par to, ka lasīšanai kā informācijas iegūšanas un apstrādes paņēmienam joprojām ir milzīga, paliekoša un varbūt pat pieaugoša loma, jo multimodālās komunikācijas laikmetā lasāms teksts ir vēstījuma daļa daudzos tādos medijos, žanros un vidēs, kur vēl nesen par to vēl nevarējām iedomāties un lasīšana līdzās ierastajiem (zināšanu ieguves) kontekstiem iesaistīta arī citās darbībās, piemēram, lietišķā vai familiārā sarunā, radošā sadarbībā un kopdarbā, praktisku darbību veikšanā. Tomēr lasīšana kā darbs, darbība un informācijas uztveres ceļš transformējas, mainās ne tikai tās konteksti, mērķi un paradumi, bet arī būtība – no ķemeniskā ieguldījuma, kas nepieciešams, lai ieraudzītu, uztvertu un apstrādātu alfabētisko informāciju daudzveidīgajos tekstos, līdz lasīšanas politiskajām un ekonomiskajām implikācijām.

Tā nu pēdējos jau gandrīz desmit gados šaubas iezagušās arī pašā lasīšanas praksē. Vai un pie kādiem nosacījumiem izlasītajam var ticēt? Kā, piemēram, var uzticēties autoram, ja tas nav cilvēks, bet ātri reaģējoša, milzumu datu vienlaicīgi apstrādājoša pašmācīšanās mašīna (piedevām vēl nemateriāla, mūsu jutekļiem “neesoša”)? Vai internets ir Bābeles bibliotēka, vai drīzāk (vismaz lielākajai daļai tā saucamo lietotāju) domājošais okeāns? Vai tā saucamās interneta platformas, kas pēc to ieceres ekonomiskās loģikas ir datu un naudas savākšanas piltuves, vispār kaut nedaudz orientētas uz to, ko reiz, 20. gadsimta tehniskajā valodā saucām par īstenības (lai arī kas tā būtu – daba, cilvēka dzīve, pasaule, sabiedrība…) reprezentāciju, bet pirms tam par atspoguļošanu vai atveidošanu? Vai kaut kur aiz tā visa eksistē realitāte, kas nav konstruēta, patiesība – per se? (Kants ciniski smejas). Kā lasīšanā atklājas patiesība? Tieši patiesība arī ir kaut kas, par ko arvien vairāk šaubāmies. Nevis tādā nozīmē, ka nebūtu nekā patiesa vai nekas no aprakstītā nepastāvētu ārpus lasāmā teksta (tieši tā, starp citu, joprojām darbojas daiļliteratūra un, jāsaka, brīnumaini darbojas – pateicoties cilvēka iztēlei, tā nopietnam lasītājam piedāvā iegūt psiholoģisku pieredzi un integrētas zināšanas, kas ļauj daudz labāk orientēties un gudrāk rīkoties sociālajā, kultūras, politiskajā un ekonomiskajā vidē ap sevi). Ne arī tādā nozīmē, ka lasīšana būtu sliktākais veids, kā ar patiesību iepazīties (joprojām rakstīts teksts spēj saturēt maksimālu, strukturētu kāda objekta īpatnību un elementu kopumu, ietvert laiku, cēlonību utt., tātad ir labs instruments šim mērķim). Šaubāmies par patiesību tādā nozīmē, ka problēmu un pārdomu ceļā atklājas patiesības izzināšanas un izplatīšanas dažādie mērķi un nodomi, ideoloģiskie un politekonomiskie pamati, kā arī to saistība ar noteiktām (mainīgām) metodēm un tehnoloģiju. Pie tam pieejamās informācijas daudzums korelē ar pieaugošo ekspertīzes trūkumu, lai varētu klasiskā veidā pārbaudīt faktus un nosacījumus, uz kuru pamata kaut ko uzskatām par patiesu. Aktualitāti ieguvis postpatiesības jēdziens¹, kas ietver ideju par patiesības un uzticības krīzi un pievērš uzmanību ne vien vairs tikai politiskām ideoloģijām un komerciāliem mērķiem, bet, galvenokārt, normatīvā ziņā neitrālajam faktam, ka aiz lasāmā teksta stāv mainīga komunikācijas infrastruktūra – sazarota komunikācijas kanālu un vēstījuma ražotņu sistēma, kas bez cilvēciskās lasīšanas iestrādātajām reakcijām, taktiskajām izvēlēm un stratēģiskajiem lēmumiem ietver daudz automātisku (mašīn)lasīšanas epizožu, tādēļ lasīšana un sūtīšana var arī pārklāties, bet lasītāja atstātās datu pēdas internetā savukārt tiek nolasītas, lai atbilstošāk piedāvātu viņam tādu un tikai tādu tekstu, kas viņu varētu interesēt, atbilstu ekspektācijām (un tieši tādēļ liktos patiess). Kamēr neliekas saprātīgi pārmest medijiem, programmām, protokoliem un platformām neētiskus nodomus un rīcību (atbildīgiem būtu jābūt cilvēkiem – satura veidotājiem, programmētājiem, mediju īpašniekiem un lietotājiem!), manipulācijas, kļūdas, aizspriedumi, radoši eksperimenti un apzināti meli kļūst par lauku, kurā iepazīstam arī lasīšanas kā izziņas ceļa trauslumu.

Varbūt tā atklājam, ka pati lasīšana būtībā vienmēr bijusi dziļi saistīta ar iztēlošanos, minēšanu un šaubām. Tajās atspoguļojas uzticība alfabētiskā koda aizraujošajai precizitātei, uzticība nedrošībā, ar kādu cilvēks kustas pasaulē un teksta lapā, skatienam lecot no burta uz burtu, no vārda uz vārdu un smadzenēm piedāvājot konfigurācijas zīmju starpā un ar to nozīmēm, kas jau ir (un vēl nav) saglabātas atmiņā – tik daudz kas ir noklusēts, pieņemts, neizkontrolēts un atkarīgs no mērķa, konteksta un asociācijām un iepriekšējas pieredzes, tik daudz, kas attiecas uz kaut ko ārpus lasīšanas. Tomēr kopš Mozus laikiem kultūras veidojušās ap domu, ka tieši rakstos tiek ietvertas ne tikai būtiskākās zināšanas, bet arī likumi un noteikumi sociālās saziņas un sadzīves regulācijai, tādēļ rakstītam vārdam ticam vairāk nekā citādi uztvertajam un to, ko no tā saprotam, uzskatām par drošāku patiesību (realitāti vai to, uz ko jātiecas kā realitāti). Varētu teikt, ka izmaiņas rakstības medijos, kas maina arī lasīšanas būtību, sašūpojušas arī rakstīta teksta autoritāti, kas ir daļa no patiesības krīzes – mūsdienu rakstu virtualitātē un variablitātē nav tekstuālas instances, kas būtu labāka, pārbaudītāka, stilistiski un formāli precīzāka, tātad nepārprotama un bez atrunām ticama.

Tieši teksta autoritāte un centralitāte kultūrā izvirza nepieciešamību ne vien saprast lasīšanu kā praksi, bet arī lietot šīs zināšanas, praktizējot lasīšanu – lasīt “gudri” vai “dziļi”, respektīvi, kritiski. Prasme lasīt kritiski uzskatāma par svarīgu mūsdienu sabiedriskās dzīves ikdienā, jo indivīdiem ir jāprot darboties, mijiedarboties un atbildēt (atbildīgi) sociālā kontekstā, un tas nereti notiek tekstu apmaiņas veidā. Kritiskās lasīšanas tāpat kā kritiskas domāšanas prasme balstās filozofijā, precīzāk loģikā (un, manuprāt, prasmīga lasītāja treniņā labi iederētos tieši modālās loģikas pamati), tajā, ko sauc par kritisko domāšanu un kas ir daļa no mediju un informācijas pratības – tātad iekļaujas prasmju komplektā, kas saistās ar piekļuvi tekstiem un to lietošanu, novērtēšanu un saprašanu. Šī prasme jāsaprot kā pamatos mainīga, jo mainās tekstu glabāšanai un izplatīšani izmantotie mediji un to kombinācijas, kā arī lasošās auditorijas paradumi un prakses.

Teorētiskais pamatojums kritiskās lasītprasmes un tās mācīšanas izpratnei radās 20. gs. sākumā un saistīts ar izglītības teorijas liberāli humānistisko tradīciju. Ar kritisko lasīšanu tajā saprot tekstu autentiskuma un derīguma novērtēšanu un sava viedokļa par to formulēšanu, informācijas avota atrašanu un novērtēšanu, un svarīgo un atbilstošo pierādījuma faktu atšķiršanu no nesvarīgajiem un/vai neatbilstošajiem. Bez tam kritiskam lasītājam jāprot arī izvairīties no aizspriedumiem un ievērot teksta autora idejas un nodomus.². Mūsdienās šim prasmju kopumam jāpievieno specifiskas prasmes to mediju atšķirīgajos kontekstos, kuros teksti lasītājam doti – jāiekļauj, piemēram, multimodālās prasmes, jo dažādo mediju vidē teksti ne vien iegūst dažādus (vizuālos un audiālos) kontekstus, bet arī saprotami kā daļa no vienota vēstījuma, kurā rakstu zīmes sinerģētiski mijiedarbojas ar citām (valodiskām un nevalodiskām) zīmēm, pie tam paša rakstītā teksta vizuāli grafiskie un paralingvistiskie / ekstralingvistiskie aspekti ietekmē teksta nozīmi. Vispār pats lasāmais teksts tikai šķietami ir viens un tas pats koncepts drukātos un digitālos medijos. Digitālais teksts ir pēc būtības tikai potencialitāte – tas, kā tas parādās mums uz kāda no ekrāniem – saskarnēm, ir tikai viens no šī teksta (kas ir tikai viens no daudziem ierīces vai interneta digitālajā bibliotēkā) variantiem, digitālu tekstu viegli mainīt (ja arī nav iespējams vai arī pietrūkst prasmes mainīt vēl ko citu, izgriezt, ielīmēt, kopēt, pievilkt un attālināt kādu vietu tekstā mūsdienu lasītājam ir parasta lieta), un interaktīva vai hiperteksta gadījumā pati lasīšana (lasītāja izvēles) to izmaina. Tāpat tas viegli transformējas audioformā, jo daudzviet ir tāda “klikšķa attāluma” opcija. Un tomēr dažādajās modalitātēs teksts saglabā tos pašus elementus. “Lasīšana, rakstīšana, runāšana, klausīšanās, domāšana, darbība un skatīšanās ir sinerģētiskas, savstarpēji saistītas un interaktīvas norises”.³. Pētniece Margarēta Mekija, norādot uz mediju piesātinājumu vidēs, kur lasāmie teksti parādās, min mediju ekoloģiju kā relevantu pieeju (medijkritiskās) lasīšanas mācīšanai un izvirza jautājumus, kas atbildami, ja gribam saprast, kā veidojas multimediju lasīšanai atbilstoša lasītprasme: “Kā dažādi mediji ietekmē un vada lietotāja uzmanību? Kādas ir multimediju lietošanas sekas un pieredzes lasītāju noklusētajai un izteiktajai izpratnei par to, kā teksti (ie)darbojas? Kādi stratēģiju un uzvedību repertuāri palīdz cilvēkiem uztvert stāstu un informāciju dažādos medijos? Kā pieredzes dažādajos medijos un platformās ietekmē cilvēku stratēģiskās pieejas dažādu formātu tekstiem?”⁴. Tātad vispirms kritiskam lasītājam nepieciešama kognitīva izpratne par interpretāciju un pašu lasīšanas prasmi, ieskaitot izpratni par dažādajiem iesaistītajiem (sociālajiem, ekonomiskajiem, politiskajiem u.c.) procesiem un pašizpratni par to, kā notiek vēstījumu uztveršana, atkodēšana, saprašana un nozīmes veidošana un kādas šiem procesiem var būt sekas mūsu emocijās, attieksmēs, uzvedībā, mērķtiecīgā darbībā, zināšanās par pasauli un daudzos, iespējams, vēl iepriekš neminētos līmeņos.

Taču jautājumi, kas varētu palīdzēt salikt jauno kritiskās lasīšanas puzli, joprojām ir pārāk sporādiski, izmētāti, nešķiet savienojami, lai gan dažādos zinātniskos un mākslinieciskos projektos, kuros izzinātas, piemēram, tekstu radīšanas, to arhivēšanas, transkodēšanas, tīklošanas, mašīntulkošanas, koprakstīšanas, algoritmiskas “lasīšanas” tēmas, tiek darbināti jau sen.

Šie eksperimenti un prakses pagaidām tikai rāda, ka lasīšana jāiztēlojas kaut kā citādi. Drošības dēļ vienmēr jābūt kritiskam, jāapzinās, kas notiek. Jebkurā gadījumā būtu vēl daudz jāuzzina par to, kā lasīšanas process patiešām notiek, kādas ir izvēles, motīvi, nosacījumi, paradumi un aizspriedumi, un kā tie darbojas dažāda veida tekstu, lasīšanas mērķu, tehnoloģiju un procesu kombinācijās. Viens virziens ir saprast lasīšanu kā ķermenisku darbību. Norvēģu pētniece Anna Mangena un vairāki viņas līdzautori piedāvā skatīties uz lasīšanu kā ķermenisku darbību – vienu no veidiem, kā cilvēka uztveres modalitātes saskaras un mijiedarbojas ar apkārtesošo materiālo pasauli. Tad atklājas, ka savdabīga loma lasīšanā ir, piemēram, taustei, un ka e-grāmata varbūt mūs pārāk mulsina, jo tajā iztrūkst daļa no teksta ierastajām fizikālajām īpašībām.⁵

Kas tad īsti jāņem vērā kritiskā lasīšanā? Kas būtu jāzina un jāmāk kritiski lasīt protošam cilvēkam? Runāt par kritisko lasīšanu jāsāk ar sevis apzināšanos komunikācijas procesā, ar izpratni, ka lasīšana kā tāda nav tikai literatūras baudīšana, lai arī literatūrzinātnes uzkrātais paņēmienu un atziņu arsenāls ir ārkārtīgi svarīgs kritiskā lasītāja mantojums. Tomēr uz lasīšanu jāskatās daudz plašāk kā daļu no komunikācijas procesa, vēstījumu atkodēšanu, kur kā kods lietots kādas valodas pieraksta alfabēts (interneta vidi varētu skatīt arī kā vietu, kur sastopamies ar dažādos alfabētos kodētiem tekstiem un apgūstam tos jau no mazotnes). Tāda lasīšana arvien vairāk vajadzīga dažādās sociālās dzīves, tai skaitā darba dzīves situācijās, tādēļ ir īpaši būtiska, jo no tās atkarīga personas dzīves kvalitāte, karjeras, pašrealizācijas iespējas utt. Postpatiesības laikmetā kritiska un refleksīva lasīšana īpaši vajadzīga apzinātas demokrātijas kontekstā, jo tieši tā mēs apgūstam lielāko daļu informācijas, kas ļauj mums saorientēties mūsu sabiedrības un globālajās norisēs. Teksti, kas mums to ļauj, diemžēl nepārstāv ne zinātni, ne īsti ziņas to klasiskajā žurnālistiskajā nozīmē, tādēļ viens materiāls, kā kritiskās lasīšanas prasmi varētu audzināt, būtu darbā ar tekstiem, kas piedāvā labi formulētus argumentus un pierādījumus, sociālu kritiku, arī mediju un mākslas kritiku. Jā, daudzreiz kritiskās lasītprasmes apgūšana – tas nozīmē lasīt sarežģītus un garus tekstus, tomēr tikai tā var pierast pie kompleksitātes un iegūt laiku, kas nepieciešams, lai kāda momentāna atbildes reakcija interaktīvajā lasīšanas vidē nenovēršami neaizvērtu iespēju piekļūt nopietniem tekstiem atkal.

Tātad – kam jāpievērš uzmanība, kritiski lasot tekstu dažādo mediju vidē un starp dažādiem medijiem (mainot medijus, iespējams, pat teksta lasīšanas procesā)? Uzreiz jāsaka, ka zināmas atšķirības lasīšanas kritikā ievieš teksta žanrs, komunikācijas situācija, funkcija, valoda, autors utt. Piemēram, zinātnisks raksts vai mācību literatūra noteikti atšķirsies savā starpā gan pēc metodēm, ko lietosim ticamības novērtējumam, gan faktu pārbaudes iespējām. Tāpat pavisam citi kritēriji un principi attiecināmi uz daiļliteratūras tekstiem, it īpaši, kas attiecas uz to mākslinieciskajiem meklējumiem. Tomēr var izvirzīt dažus pamatprincipus, kas nepieciešami kritiskais ikdienas lasīšanai un ir universāli. Pirmkārt, svarīgi pārliecināties, ka izproti visus tekstā ietvertos jēdzienus un, ka tava izpratne atbilst autora izpratnei par jēdzieniem (vai arī, ja atšķiras, tad kā atšķiras); otrkārt, jākonstatē, ka saproti, par ko ir teksts kopumā. Treškārt, jānovērtē teksta objektivitāte, faktu materiāls, to atspoguļojuma precizitāte, kopumā – teksta autentiskums un ticamība. Paralēli lasīšanai jāveido savs viedoklis gan par tekstu, gan tā tēmu, gan arī jāsaprot tajā paustais kontekstā, jāsalīdzina ar savu iepriekšējo viedokli un citiem zināmajiem, jāmēģina skaidrot, kādēļ teksta autoram nepiekrītu, kā tas veido argumentāciju un vai ietekmē mani emocionāli – par visu jādomā metodiski, precīzi uzstādot jautājumus.⁶. Tiktāl kritiska lasīšana ir prāta – domāšanas – disciplīna (ja ar prātu pilnībā varam kontrolēt emocijas, ciktāl arī tās nav ķermeniskas).

Tomēr dažādo mediju sakarā gribētos īpaši uzsvērt tieši ķermenisko dimensiju. Profesors Tomass Maklolins savās grāmatas Lasošie ķermeņi ievadā raksta: “Literatūras teorija pilnībā ierāmējusi lasīšanas darbību vienkāršā ķemeņa / prāta duālismā, ignorējot acis un rokas, pozīcijas un lasīšanas ieradumus un noraidot jebkuru sakaru starp transcendento lasošā prāta dzīvi un ķermeņa imanento dzīvi”.⁷ Varbūt kritiskās lasīšanas atslēga slēpjas šī duālisma pārkāpšanā un šo dzīvju atkalapvienošanā. Varbūt mūsdienu daudzveidīgo tekstu ietvertās informācijas nogurušā uztvērēja – lietotāja – patērētāja nekritiskums un šaubas balstās pieņēmumā, ka viņš, tāpat kā viņa radītais, ir intelekts bez ķemeņa, un viņam būtu grūti pieņemt patiesību, ka atšķirībā no tā otra viņš daudz vairāk ir ķermenis nekā intelekts.

Raksts tapis ciklā “Latviešu grāmatai 500” ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

1. Oxford dictionaries definē “post truth” kā “circumstances in which objective facts are less influencial in shaping public opinion”. https://www.oxfordlearnersdictionaries.com/definition/english/post-truth  (atpakaļ uz rakstu)
2. Cervetti, Gina; Pardales, Michael J.; Damico, James S. (2001). A Tale of Differences: Comparing the Traditions, Perspectives, and Educational Goals of Critical Reading and Critical Literacy. Reading Online, 4(9). Pieejams šeit.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Semali, Ladislaus; Pailliotet, Ann Wats (1998). Introduction: What is intermediality and why study it in U.S. classrooms? In: Ladislaus Semali; Ann Watts Pailliotet (eds.). Intermediality: Teachers’ Handbook Of Critical Media Literacy. London, New York: Routledge, pp. 12-41.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Mackey, Margaret (2007). Literacies Across Media. Playing The Text. 2nd edition. London & New York: Routledge.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Mangen, Anne (2016). The Digitization Of Literary Reading: Contributions From Empirical Research. Orbis Litterarum, 71(3), pp. 259-260
   https://doi.org/10.1111/oli.12095  un Mangen, Anne; van der Weel, Adriaan (2016). The Evolution Of Reading In The Age Of Digitisation: An Integrative Framework For Reading Research. Literacy, 50(3), pp. 116-124 https://doi.org/10.1111/lit.12086  (atpakaļ uz rakstu)
6. Pattison, Tania (2015). Critical Reading. English For Accademic Purposes. Boston: Pearson.  (atpakaļ uz rakstu)
7. McLaughlin, Thomas (2015). Reading And The Body: The Physical Practice Of Reading. New York: Palgrave Macmillan.  (atpakaļ uz rakstu)