— Astoņkāja mazmeita

Remī Ngamiže (Rémy Ngamije) ir Ruandā dzimis namībiešu rakstnieks, kura debijas romāns Viena cilvēka mūžīgā publika (The Eternal Audience Of One) saņēmis plašu atzinību, savukārt, grāmatā Vien zvaigznes saprot visuma nozīmi (Only Stars Know The Meaning Of Space) apkopoti atzinību guvuši prozas darbi.

2021. gadā Remī ieguvis Āfrikas reģiona godalgu Nāciju Sadraudzības Īso stāstu balvā, 2020. un 2021. gadā viņa proza iekļuvusi AKO Caine Āfrikas Literatūras balvas īsajā sarakstā. Remī darbi iekļauti 2020. un 2021. gada Afritondo īso stāstu balvas garajā un īsajā sarakstā.

Remī ir dibinātājs un priekšsēdētājs neatkarīgās mākslas organizācijā Doek, kas atbalsta literatūru Namībijā, un ir galvenais redaktors Doek! Literary Magazine – Namībijas pirmajā un vienīgajā literatūras žurnālā.

Viņa proza, dokumentālā proza un dzeja publicēta The Johannesburg Review of Books, Lolwe, American Chordata, LitHub, Granta, One Story, Best American Essays 2024 un citviet.

Vairāk par Remī literāro darbību un publikāciju vēsturi var atrast viņa mājaslapā remythequill.com.

Tulkotāja

 

Mana vecmāmiņa man allaž atgādinājusi Urzulu no Disneja Mazās nāriņas. Mani dēli to skatās videokasetē – jūras raganas dārdošie dibenvaigi, ļumīgās, violetās rokas un visaptverošā krūteža dejo ekrānā, kamēr viņa perina plānus, kā nozagt Arielas balsi. Burve manī uzjunda siltas atmiņas par sievieti, kura no vīriešu rīklēm izrāva runas spējas un nezināšanu. Arī viņa ģērbās melnā, viņas lūpas bija indīgi sarkana švīka, arī viņa nēsāja matus īsi apgrieztus. Viņas imperiālie apmēri, viņas asiņainās lūpas un drūmais apģērbs cilvēkos iedvesa bijību. Bet kamēr vien tu nebiji viens no nabaga nelaimīgajiem, kurus viņa dēvēja par dumjiem, nenopietniem vai “nedrāžamiem”, viņa bija patiesi jauka.

Kad Urzula saņem Arielas balsi, viņa uzvaroši ķiķina. Maniem dēliem no šīs ainas paliek bail. Es pasmaidu, raugoties uz uzzīmēto sievieti, kura man tik ļoti atgādina vecmāmiņu, sievieti, kurai bija astoņi dēli no astoņiem dažādiem vīriešiem.

*

Dumjš. 

Nenopietns.

Nedrāžams.

Šādi viņa raksturoja cilvēkus, jo sevišķi vīriešus, lai norādītu, ka viņu klātbūtne nav vēlama.

– Paskaties tikai uz šo dumjo vīrieti.

– Nenopietns vīrelis – pagalam bezcerīgs.

– Tas tur ir galīgi nedrāžams – viņas vietā es viņu pamestu.

Mana vecmāmiņa bija klaji netaktiska. Viņa ilgi bija dzīvojusi viena; viņas personību un manieres neiegrožoja pieklājība un pieticība, kas raksturoja ielejas sievietes. Viņu uzskatīja par valdonīgu. Kad pēc daudziem gadiem es par viņu stāstīju savam vecākajam dēlam, cenšoties atveidot viņas raksturu, viņš teica: “Mammu, viņa bija ragana.”

Es apskatījos vārdnīcā: ķildīga, nesaticīga, arī nikna sieviete.

Viņa tāda nebija. Lai gan mēs dzīvojām lauku saimniecībā, kur bija nebeidzami darbi un pienākumi, viņa bija pielaidīga, kad saule pārlieku karsēja un pacietīga, kad lietus aizskaloja mūsu plānus.

Viņa dzīvoja pēc viena likuma: mani bērni, mana ģimene, mana māja, mana saimniecība, mana zeme, mana miesa, mans prāts, mans gars, mani noteikumi. Citiem viņa šķita valdonīga, jo kareivīgi iestājās par savu īpašumu un to nepiekāpīgi aizstāvēja. Viņa nekad īpaši nepūlējās, lai kādam liktu kaut ko darīt, kamēr vien neviens nejaucās viņas lietās. Viņa kļuva neganta tikai tad, kad jutās apdraudēta. Viņa ievilka vaigos gaisu un piepūta krūtis tā, ka ikviena operdziedātāja viņu varētu apskaust, un izkliedza vistumšākos lāstus uz jebko, kas viņu apdraudēja – vīrieti, sievieti, bērnu, kaimiņa suni, nevīžīgu tirgoni vai saimniecības darbinieku, kas pa kluso zaga. Ja reiz viņa tevi nolādēja, tev bija uzlikta kauna zīme gluži kā Kainam. Vien viņa zināja burvju vārdus, ar kuriem atgriezt tevi dzīvo valstībā; viņa vienmēr bija gatava to darīt, tevi apņemot, sagrābjot apskāvienā, teju nosmacējot viņas knapi iegrožoto krūšu kontūrās.

Manai vecmāmiņai nevar pavēlēt. Ja vēlējies, lai tevi nodēvētu par dumiķi, tu varēji viņai lūgt ko izdarīt tavā labā vai draudēt tik ilgi, kamēr viņas priekšā zaudēji visu cieņu.

Tieši tas notika ar mūsu pilsētas mēru.

Viņš bija dumjš.

Viņš trīs reizes bija mēģinājis viņu pierunāt pārdot zemi – tīrumus, kas stiepās pār ieleju, – kalnrūpniecības uzņēmumam. Pirmoreiz, kad viņš atnāca, viņu aizsūtīja prom pie vārtiņiem. Otrajā reizē viņš sasniedza viņas virtuves durvis, pirms viņa pieklājīgi viņu aizraidīja prom – tas nozīmēja nolamāt viņu tikai vienreiz.

Pēdējoreiz, kad viņš nāca izteikt savu piedāvājumu, vecmāmiņa sasauca kopā visu klanu. Visi mani onkuļi paņēma brīvdienu no darba pilsētā, lai varētu mērot garo ceļu mājup. Pat mans tēvs, kuru es nebiju redzējusi gadiem ilgi, veica ģimenisko svētceļojumu. Atbrauca manu onkuļu sievas, tāpat arī manas māsīcas un brālēni, kuri, tāpat kā es, lielākā vai mazākā mērā bija krituši par upuriem vīru vai tēvu prombūtnei. Man tas allaž šķitis brīnumaini – mana vecmāmiņa vienmēr nekļūdīgi zināja, kur ir viņas dēli, pat ja to nezināja viņu sievas.

Šī tikšanās paredzēja tik lielu apmeklējumu, kāds nepienācās pat kāzām un bērēm. Bija izsūtīta ziņa: ar zemi var notikt kas slikts. Tas ietekmēja mantojumu, ikviens atbildēja aicinājumam.

Mēs bijām pagalmā vecmāmiņas mājas priekšā. Tā vidū auga milzīgs koks, tā grumbainais stumbrs kā piedzēries slīga uz vienu pusi, tā zari izpletās, radot plašu, izrobotu ēnas apli. Mana vecmāmiņa, mani onkuļi un viņu sievas sēdēja uz koka ķebļiem, kas bija iznesti no mājas. Visi pārējie sēdēja uz apaļiem baļķu gabaliem, kas bija izkārtoti, veidojot amfiteātri ap pilsētas mēru, druknu vīrieti, kurš ieradās, labi sagatavojies ar manas vecmāmiņas teritorijas kartēm. Viņam šķita, ka sapulce ir svinīgs notikums: laikam jau visa ģimene sanākusi par godu paziņojumam par dārgās zemes zaudējumu. Saņēmis iedrošinājumu, viņš mums parādīja zemes gabalus, pavisam gatavus izrakumiem un izmantošanai. Kartes, kas attēloja zemi samazinātā mērogā, nespēja atainot manas vecmāmiņas saimniecības izmēru. Pat ja viņa pārdotu vien dažus hektārus, kalnrūpniecības uzņēmuma piedāvātā summa jaunāko mantinieku padarītu bagātu. Mani brālēni un māsīcas noelsās. Mērs pasmaidīja, apmierināts, ka atstājis uz viņiem iespaidu. Kad viņš pabeidza savu runu, viņi aplaudēja. Mani onkuļi un viņu sievas klusēja.

Mēs pagriezāmies uz vecmāmiņas pusi. Viņa sēdēja kā augstākā, dievišķā apelācijas tiesnese, pagriezusi ausi pret mēru, uzklausīdama viņa argumentus un piedāvājumus, neteikdama ne vārda. Tikai viņas vārdam bija svars. Viņa zemi turēja uz sava vārda un padomu, ko ar to darīt, nelūdza nevienam.

– Nē.

Mani brālēni un māsīcas bija satriekti.

– Nē?

Mērs noslaucīja pieri. Viņš paskatījās uz maniem onkuļiem.

– Nē.

– Bet viņi izteica izdevīgu piedāvājumu.

– Ar to nepietiek.

– Cik daudz būtu pietiekami?

– Ar atzīšanu, ka nekas, ko viņi piedāvātu, nebūtu pietiekami.

Mērs bija dusmīgs.

– Lauki netiek izmantoti pēc to kapacitātes. Tava ģimene vairs nedzīvo ielejā. Tavi dēli pat nenodarbojas ar lauksaimniecību. Vai viņi vispār zina atšķirību starp lietus un sausuma sezonu? Zemes pārdošana ielejā ienestu uzņēmējdarbību.

– Mums jau pietiek darba: mūsu dzīves būvēšana.

Mēra pleci saguma. Vecmāmiņa turpināja:

– Jebkurā gadījumā man nav tiesību šo zemi atdot. Man to nodeva mans tēvs, un viņam – viņa tēvs. Es to paturu savu bērnu un viņu bērnu dēļ. Ko par mani domātu mani vecāki, ja es parādītos pēcnāves dzīvē un teiktu, ka viņu dzīves darbu, viņu apbedījuma vietas esmu pārvērtusi naudā? Viņi ir šajā zemē, kas arī mūs padara par daļu no tās. Pārdot to nozīmētu pārdot mūs pašus. Un kā mēs tad nopelnītu sev iztiku?

Brālēns, aizrāvies ar Svēto Garu un dziļi iegrimis evaņģēlismā, teica:

– Paļaujies uz Dievu, vecmāmiņ.

Viņa pavērās uz viņa pusi:

– Tavs vectēvs šīs zemes dēļ pārcieta ko smagāku nekā tavs Jēzus. Kad tu brauksi atpakaļ uz pilsētu, lūdzu, pie reizes paņem līdzi savas lūgšanas.

Daži no mums iesmējās. Vecmāmiņas rājieni bija nepārspējami.

Viņa atkal pievērsās mēram:

– Mana atbilde ir nē. Mana atbilde ir nē. Un rīt vēl joprojām mana atbilde būs nē. Un es tev palūgšu neiet runāt ar maniem dēliem, lai censtos pierunāt mani. Es redzēju, kā tu uz viņiem skatījies. Mēs nekad neesam zemi dalījuši un nekad nedalīsim, kamēr vien es būšu dzīva. Es esmu pateikusi visu, kas man sakāms šai jautājumā.

Daži no maniem onkuļiem nolieca galvas. Vecmāmiņa raudzījās tālumā. Mēra pieņemšana bija galā.

Viņa nebija cilts karaliene. Viņa nebija pat augstdzimusi lauksaimniece. Mana vecmāmiņa bija vienkārša sieviete, kurai bija astoņi dēli no astoņiem vīriešiem un kurai piederēja zeme, kam uzglūnēja kalnrūpniecības uzņēmumi. Bet, kad viņa izteica savu spriedumu, no debesīm nolaidās edikts. Mēs visi to izjutām: spēku, kas plūda caur viņu, – no pirmajiem ielejas iekarotājiem, cilšu kariem, kas izcīnīti, to aizstāvot, un laulībām, kas bija paplašinājušas tās auglīgās robežas – tas plūda caur viņu, dodams viņai spēku mūs saistīt ar savu deklarāciju.

– Ko par to saka tavi dēli?

Apvainojums. Vecmāmiņa ierēcās pilnās dusmās.

– Kuram no vīriešiem šeit ir mute, kuru viņam neesmu devusi es? Ja viņam tāda ir, lai viņš runā!

Neviens nerunāja. Viņa atkal pievērsās mēram.

– Dumjais vīrietis. Mani bērni, mana māja, mana saimniecība, mana zeme, mana miesa, mans prāts, mans gars, mani noteikumi!

Viņa piecēlās un gāja uz savu māju, pa ceļam izkaisīdama sapulces driskas.

Tā bija viena no pēdējām reizēm, kad visa mūsu ģimene sanāca kopā, lai dzirdētu, ka mūsu mājas nekad nepārdos. Tas notika, pirms viņas dēlu muļķība pārņēma vadību, pirms mēs pazaudējām zemi strīdu un mantkārības dēļ, pirms mūsu senču vara pār mums samazinājās, mums aizklīstot arvien tālāk no mājām.

*

Nenopietns.

Tā vecmāmiņa raksturoja vairākus no maniem onkuļiem: viņi bija nenopietni jaunībā un nenopietni, kad kļuva vecāki; viņa bija nenopietni, izvēloties sev sievas un sējot sēklu.

“Tavs tēvs,” vecmāmiņa teica par savu otro dēlu, “bija nenopietns.” Viņš bija pataisījis manu māti grūtu, kamēr abi vēl bija pavisam jauni, atņemot viņai augstskolas izglītību un ciema godu. Drīz pēc tam viņš pameta attiecību un manas rašanās nozieguma vietu. Jauna sieviete ar bērnu un bez vīra bija svelošs negods: ģimene no viņas atteicās. Vecmāmiņa paņēma viņu pie sevis. Viņa saprata, kā ir nēsāt bērnu, kurš nav vajadzīgs nevienam vīrietim. Mans tēvs bija piedzimis līdzīgos apstākļos. Es vienmēr biju vēlējusies, lai viņš kaut kā tomēr būtu bijis atšķirīgs, lai viņš būtu bijis tā čūska, kas nekož pati savā astē. 

Kad es piedzimu, mana tēva mamma kļuva par vecmāmiņu. Vēlāk viņa jokodama teica, ka es piepildīju senu teicienu, kas viņai vilkās līdzi pa visu ieleju, kad viņa arvien bija bez vīra un nēsāja savu trešo bērnu: viņa kļūs par jaunu vecmāmiņu vai vecu padauzu.

– Es to neuztvēru kā apvainojumu. Es visiem teicu, ka labprāt kļūtu gan par vienu, gan otru.

Par spīti tam, ka mana piedzimšana bija mainījusi viņas statusu, viņa piešķīra man skaistu vārdu: tā, kura dāvā jaunus titulus un veltes.

Māte mani dievināja, bet vecmāmiņas mīlestība tomēr nedaudz to pārspēja. Kad mans tēvs apprecējās un atveda manas pusmāsas un pusbrāļus, lai viņa tiem dotu vārdus, kļuva skaidrs, ka es viņai biju vismīļākā. Viņa tiem deva mākoņu, upes, zemes vai sīku mūslaiku notikumu vārdus. Bet es biju tā, kura atnesa jaunas dāvanas, es kronēju zudušas karaļvalstis. Viņa bija māte, līdz es viņu pārvērtu par matriarhu.

Mūsu ģimenes koks paaudžu gaitā sakļāvās līdz vienam punktam: manai vecmāmiņai. Viņa tur sēdēja kā smilšu pulksteņa šaurums vai kleitas josta viņas jaunībā. No viņas svārku apakšas, no viņas, laikam ejot, izlauzās un izpletās mūsu ģimene.

*

Nedrāžams.

Tā vecmāmiņa novērtēja manu pirmo puisi.

– Viņš ir īss. Un nedrāžams.

– Kāda tam vispār nozīme?

– Īsi vīrieši rada īsu vīriešu problēmas. Tavs vectēvs bija garš vīrietis, apveltīs ar visu, kas tādam vīrietim pienākas.

– Bet viņš aizlaidās.

– Pateicoties saviem garajiem apakšstilbu kauliem, kuri tagad pieder tev. Paskaties uz sevi, cik tu esi skaista un gara. Vai tu gribi vīrieti, kuru tu nevari noskūpstīt, paceļoties pirkstgalos?

Tamlīdzīgas sarunas bija ierasta lieta. Viņai bija brīnišķīgs rupjību repertuārs, kuru viņa veltīja jebkam, ar ko bija neapmierināta.

– Tu esi tikpat nelietojams kā nogriezta priekšādiņa.

– Viņš ir īss kā kniebiens.

– Tu esi lēnāka nekā erekcija aukstā laikā.

Pat ja šie vārdi bērnībā mani nedaudz traumēja, to zināmā mērā atsvēra tas, ka viņa bija labsirdīgākā un jautrākā sieviete, kādu pazinu. Viņa atvēra savas mājas durvis ikvienai no manu onkuļu mīļākajām, kad viņas bija stāvoklī, neskatoties uz patiesību, kas nāca gaismā, tiesā noskaidrojot bērnu īsto tēvu, – to viņa man atklāja tikai neilgi pirms savas nāves. Viņa atļāva ģimenēm, kuras, kalpodamas mūsu dzimtai, bija apstrādājušas zemi, dzīvot, nemaksājot īri, pat ļāva viņiem pārdot krietnu gabalu no ražas pašu iztikai. Viņa maksāja par ārstiem, apmeklēja kāzas un no sirds raudāja bērēs. Daudzas ielejas meitenes nēsāja viņas pirmo vārdu kā savu otro, garīgo vārdu. Kad mana mamma gribēja turpināt mācības, vecmāmiņa viņu padzina no ielejas, līdz viņa pabeigs studijas, – viņa uzņēmās atbildību par manu audzināšanu.

Pa vidu putekļu dauzīšanai no matračiem, grīdu, logu un plauktu mazgāšanai, ūdens nešanai, uguns kuršanai, instinktīvai un spēju robežās paveiktai ēst gatavošanai un dzīvei, vadoties pēc lietiem, man netrūka nekā. Tieši manas vecmāmiņas saimniecībā es iemācījos, kuri vīrieši manas ģimenes vēsturē bija drāžami un kuri – nedrāžami.

Pirmais vīrietis: mūziķis, piedzēries apvārdotājs. “Nepakļāvīgs. Izskatīgs. Ļoti drāžams. Es tā arī viņam nepateicu, ka esmu stāvoklī. Tas vīrietis nevarēja izvēlēties starp savām ģitārām, kā gan viņš būtu spējis parūpēties par mums? Nē, viņš pārlieku mīlēja mūziku. Viņš nebija piemērots tai dzīvei, ko paredzēja kļūšana par tēvu. Bet es zināju, ka es varu būt māte. Es to gribēju. Es ļāvu viņam pieskarties katrai mana ķermeņa stīgai apmaiņā pret visām tām daļām, kuras es gribēju paņemt no viņa, – godīgs darījums. Man neko citu no viņa nevajadzēja. Mans tēvs bija nomiris un atstājis man šo zemi. Man bija jāvada lauksaimniecība. Un muzikants nekad nebūtu varējis iederēties dzīvē, kuru es vēlējos. Es teikšu tā: nekad nevajag palikt otrajā vietā aiz vīrieša mākslas. Tas ir veids, kā uzprasīties uz nevērīgu attieksmi.”

Otrais vīrietis, mans vectēvs: “Ar miesas būvi kā skulptūrai, un tieši tikpat auksts. Bet vīrietis, kas lielākoties zināja, ar ko nodarbojas. Es to augstu vērtēju. Viņš zināja savas robežas un to ietvaros bija dāsns, aiz tām viņš bija nežēlīgs. Ko? Es nezinu, kur viņš palika, – es nemeklēju. Jā, viņš zināja, ka es esmu stāvoklī. Bet es netaisījos pieļaut, ka pret mani slikti izturas. Tobrīd es biju tāda kā tu, vismaz mans ķermenis, man bija sievietes augums. Bet tas nav tas – jebkurai meitenei var būt sievietes ķermenis. Tavā vecumā man bija sievietes prāts. Nedusmojies nu. Tavas krūtis ir pārliecība. Tavs viduklis ir apsolījums. Tavs dibens ir spēks. Bet vislielākā loma ir prātam: tas kontrolē visu pārējo. Tev jāzina, kuras no tavām daļām patīk vīrietim, tad tu zināsi, ko viņš izmantos, lai tevi aizstātu. Ja tev ir smukas krūtis, tad brīdī, kad tās sāks nokarāties, viņš meklēs kādu jaunāku. Tavam vectēvam patika visas manas daļas, izņemot manu prātu. Viņam no tā bija bail. Tāpēc es neskrēju viņam pakaļ. Nevajag pierast skriet pakaļ vīriešiem – tikai dumjas sievietes tā rīkojas. Ja tu mierīgi dari savas lietas, drīz vien vīrietis pats tevi atradīs, vai nu lai novērstu tavu uzmanību no darba, vai lai palīdzētu tev tajā. Par to zina vien laiks, un to dzird tikai prāts. Tavs vectēvs ar visiem viņa labumiem novērsa manu uzmanību no darba. Mēs izbaudījām laiku kopā. Un ar to arī tas beidzās.”

Trešais vīrietis: zemnieka dēls. “Ne visai garš, bet pietiekami, lai izsauktu interesi. Tie bija grūti laiki sievietei ar diviem bērniem un bez vīra. Man patika izskatīgi vīrieši, bet man jāatzīst, ka viņš man patika tāpēc, ka bija pret mani labs. Tas ir liels retums: labsirdība vīrietī, it īpaši pret sievieti, kuras bērni nav no viņa. Labestība – tikai mātes, kas vienas audzina bērnus, zina šī vārda nozīmi. Viņš? Viņš nomira. Slimība. Mēs bijām plānojuši precēties. Es varēju iztēloties kārtīgu dzīvi kopā ar viņu. Tā ir vēl viena lieta: redzēt debesīs mākoņus nav tas pats, kas redzēt labību augam pēc lietus. Kad es viņu zaudēju, mani pārņēma bēdas un bezcerība. Es gribēju nodzīvot vien tik ilgi, lai piedzemdētu tavu onkuli, un nīkt, līdz varēšu pievienoties viņa tēvam pēcnāvē. Bet es nebiju gatava sastapt savus senčus. Es negribēju būt necila šajā dzīvē un nenozīmīga nākamajā. Es gribēju uzaudzināt savus bērnus un par kaut ko kļūt. Ja es miršu, man garu pasaulē jāiemanto ietekme. Un tā piedzima tavs onkulis, un es turpināju dzīvot.”

Ceturtais vīrietis: veikalnieks. “Tev jāsaprot, ka es arvien biju sērās. Šis bija noskatījis manus laukus, saskaitījis manus strādniekus un jautāja, cik daudz mēs nopelnām tirgū. Viņš nekavējoties mani bildināja. Es tik izmisīgi gribēju kļūt par kāda sievu, ka gandrīz pieņēmu bildinājumu – es tobrīd jau nēsāju viņa bērnu. Bet es pateicu nē. Viņš sadusmojās un iesita man. Es tev teikšu tā: ja vīrietis liek tev sajust viņa plaukstas aizmuguri, viņam būtu jābūt spējīgam pastāstīt, kā garšo karsta palmu eļļa, kad tu viņam iekrauj ar pannu. Mēs kāvāmies. Uz māju atskrēja cilvēki bailēs, ka mūs plosa klaiņojoši suņi. Viņiem bija ar varu jāatrauj mani no viņa. Ha! Viņš jutās pārāk apkaunots, lai paliktu te dzīvot. Viņš aizvēra savu veikalu un aizbrauca. Un es teikšu vēl ko: cilvēki izturas pret tevi kā pret varoni, līdz viņiem tevis dēļ no kaut kā jāatsakās. Visi būtu bijuši apmierināti, ja apmaiņā pret to, ka šis vīrietis ik vakaru mani sit, regulāri varētu dabūt ziepes. Kad veikalnieks aizbrauca, es ieguvu daudz ienaidnieku. Mācītājs teica, ka es pareizi rīkojos. Tad viņš nopūtās un teica, ka jau nedēļām ilgi nav dzēris savu mīļāko tēju. Kāds stulbums! Dumjais vīrietis. Viņš ar savu reliģiju var iet tur, kur dodas visi nenopietni vīrieši: ellē.”

Piektais vīrietis: skolotājs. “Gudrs, asprātīgs, izcili drāžams. Viņš bija skolotājs ciema skolā un varēja apburt govi, lai tā viņam dotu pienu. Tobrīd es jau domāju, ka esmu imūna pret vīriešiem. Tas otrs dievs gudri darīja, ka uztaisīja sievieti no vīrieša ribām. Kāpēc? Kura gan sieviete būtu jutusies vientuļa paradīzes dārzā? Lai vai kā, man bija vientuļi. Es tev teikšu tā: esi uzmanīga ar vientulību – tā ir leopardam līdzīga sajūta, kas slēpjas brokastīs, kuras tu gatavo saviem dēliem, mājas klusumā, kad viņi ir skolā, un vienatnīgajos pienākumos, kurus tu panes, būdama sieviete, kas dara visu to, kas sievietei nav atļauts. Naktī gultā tas liek tavām krūtīm niezēt pēc pieskāriena. Un, pirms tu to vispār aptver, esi dumja un nenopietna un pa tumšām ciemata takām skrien pakaļ savu dēlu skolotājam. Es zinu, ko iepriekš teicu. Man bija vientuļi, tā bija arī mana vaina. Kad vientulība ir galā, tā atstāj tevi ieslīgt naktī, apkaunojumā, ka iemaldījies tās slēpnī. Nē, es viņam nepateicu. Man bija vaļīgas sievietes slava. Viņš būtu apgalvojis, ka tas nav viņa bērns. Lai vai kā, viņš devās karot. Jocīgi, vai ne? Skolotāji iet karā. Ko gan tu vari iemācīties no miršanas? Īstās mācības ir dzīvē.”

Sestais vīrietis: karavīrs. “Es būtu gājusi ar viņu no brīva prāta, bet viņš izmantoja spēku. Tie bija tumši laiki. Lielākā daļa vīriešu bija aizgājusi karot. Ielejā bija palikušas tikai sievietes ar maziem bērniem. Man nebija vīrieša, pēc kura ilgoties, tāpēc es uzņēmos pienākumu gādāt, lai sievietes parūpētos arī pašas par sevi. Tā nu reiz bija jauka sajūta – tas, ka citas sievietes mani pieņēma, pēkšņi mēs visas bijām palikušas bez tēviem un vīriem. Mēs slaucām govis, ganījām, sējām un novācām ražu. Mēs viena otrai palīdzējām ar to, ko savā prombūtnē nevarēja paveikt vīrieši. Kāpēc tu uz mani tā skaties? Nebija neviena vīrieša, un sievietes zināja arī citas baudas. Nu jau tu esi pietiekami liela, lai to dzirdētu: kad tu izvēlies sev vīrieti, ir labi zināt, no kā tu atsakies. Es – es zinu. Dažas sievietes nezina. Kur es paliku? Karš. Mēs cerējām, ka tas neatnāks līdz mums, bet atnāca. Karavīriem beidzās ēdiens, tāpēc viņi nāca sirot mūsu zemēs. Mēs bijām pilnīgi neaizsargātas. Viņi mūs sita. Izvaroja. Viņi aizmirsa, ka bija ieradušies pēc ēdiena. Nē, man nav kauns. Tas, ko man nodarīja, nebija mana izvēle. Viņš bija nedrāžams. Viņam bija jāpielieto spēks. Kad mūsu vīrieši atgriezās, šo karavīru dēļ izcēlās vēl lielāks karš. Kā gan mēs varējām izskaidrot visus tikko dzimušos bērnus? Dažas sievietes izdzina no mājām, jo viņas bija paņemtas ar varu tā vietā, lai nomirtu. Daudzas no viņām atnāca uz manu zemi. Varbūt tu esi viņas satikusi. Varbūt ne. Kāda tam nozīme? Nē, tavs onkulis to nezina. Viņš pazīst savas mātes mīlestību, nevis sava tēva naidu. Pietiks par to.”

Septītais vīrietis: vīrs. “Šķiet, tu esi izbrīnīta. Es esmu bijusi precējusies. Pēc kara. Ne visi vīrieši, kas atgriezās, bija slikti. Daži bija labi. Bet pat viņi nezināja, kā iekļauties mūsu dzīvēs. Mēs bijām pieradušas ar visu tikt galā pašas, un viņi gribēja, lai esam kalpones. Bet arī mēs sevi uzskatījām par kareivēm: mēs bijām izdzīvojušas karu. Daži no mūsu vīriešiem nebija. Saki man: kā gan mēs varējām pieņemt to, ka viss iet savu gaitu kā iepriekš, ja viss bija mainījies? Tolaik daudzos laukos starp sievām un vīriem izcēlās strīdi par to, kādu labību sēt un kurš labāk raka vagas. Mans vīrs bija viens no tiem, kas atgriezās. Nu, lielākā daļa no viņa. Viņš nekad nepacēla balsi un nekad nesita manus bērnus. Viņš ir vienīgais, kurš piedzīvoja sava bērna dzimšanu, vienīgais vīrietis, kuram es ļāvu izvēlēties savam dēlam vārdu. Mums kopā bija labi. Mīlestība? Es nezinu, vai tā bija mīlestība. Es zinu, ka vīrs bija kluss. Viņš mani lika mierā, kad man tas bija vajadzīgs. Viņam nebija nekas pret maniem sešiem puikām. Viņš teica, ka septiņi ir laimīgāks skaitlis, un ķērās pie darba, lai to apliecinātu. Es teikšu tā: mans vīrs zināja, kurā galā jānorēķinās ar sievieti. Nē, to es nepaskaidrošu. Viņš? Viņš izdarīja pašnāvību. Lai gan mums kopā bija labi. Jā, laikam gan tā ir sava veida aizbēgšana. Bet es vainoju karu, tas bija īstais noziegums. Joprojām visi sēro par mirušajiem, bet nelūdz piedošanu tiem, kuri izdzīvoja. Kad viņš nomira, es dabūju arī viņa zemi. Daudz? Tev liekas, ka man zemes ir daudz? Nākotnē visa paliek mazāk, vienīgais, kas kļūst lielāks, ir pagātne. Dažreiz man liekas, ka es esmu viena dumja sieviete, jo turos pie šī visa, it kā censtos noķert vēju. Bet kādreiz šis viss būs zudis. Pārdots vai zudis, es nezinu. Jā, es zinu, ka tu nekad neatdotu šo zemi. Bet pirms tevis ir citi. Arī viņiem ir teikšana, tāpat kā man bija teikšana, kad bija mana kārta.”

Astotais vīrietis: inženieris. “Pēc kara nāca atjaunošana. Tu jau zini, kādi ir vīrieši: viņi visu iznīcina un tad pieprasa uzslavas par to, ka ceļ no jauna. Paklau: ja viens vīrietis tevi salauž, neļauj nākamajam tevi salabot. Viņš tev to atgādinās. Tā ir patiesība. Ja tu esi salauzta, tev pašai sevi jāsaliek kopā. Nekad neļauj to darīt vīrietim. Tu nemaz nemani, cik slikti viņiem tas izdodas, līdz paiet krietns laiks. Šim vīrietim patika atjaunot. Viņš domāja, ka varēs pārveidot ieleju un mani. Viņš vadīja baru vīriešu jūsmas, kas izmērīja attālumu ceļiem un veica dievs zina kādus testus augsnei. Bija plānota jauna slimnīca un skola, bet nebija naudas. Un tā ieradās kalnrūpniecības un koksnes uzņēmumi. Viņi apgalvoja, ka visiem būs darbs, viņi uzcels visu, ko vien mēs vēlamies, vienīgais, kas viņiem nepieciešams, ir zeme. Bet zeme bija viss. Ha! Ko viņi būtu iesākuši ar vecajiem zemniekiem? Kas notiktu, kad mūsu upe būtu piesārņota tā, ka to vairs nevarētu izmantot? Es atteicos pārdot. Vai tu redzi skaidrās debesis? Zaļos laukus tur tālumā? Upi kā zaļu čūsku? Tas ir manis dēļ. Ja es pārdotu, tas viss pārvērstos putekļos. Es to visu astotajam paskaidroju. Viņam bija argumenti: tirdzniecība, industrija, tehnoloģija, – lietas, ko cilvēki saka, kad viņu pēdas no vēsā pilsētas māju betona atdala dārgas kurpes. Bet mēs, kas staigājuši pa šo zemi basām kājām, zinām, ka visas tās lietas kaut ko pieprasa pretī. Viņš manas idejas nosauca par muļķībām, bet viņam tas patika. Es ar viņu strīdējos. Viņa pilsētas sieva to nekad nedarīja. Nē, nē. Ne visi vīrieši pie tevis atnāk tā, kā tu gribētu. Es neiebildu. Es biju te. Viņa bija tur. Es tev teikšu tā: ir tādi vīrieši, kas var likt tev sadalīt sevi uz pusēm, atraut tevi no sajūtas par to, kas ir īsts un pareizs. Viņš bija tāds vīrietis. Paliek kauns, klausoties, ka tava vecmāmiņa tā runā, vai ne? Es tev teikšu tā, man bērns, kurš dāvā jaunus titulus un veltes, man būs jāsatiek mans astotais vīrietis pasaulē, kas nāks pēc šīs, lai gan es šobrīd neilgojos pēc nāves. Man no tās bail. Es negribu visu dzīvi smagi strādāt, lai uzturētu savu ģimeni, nomirt un pēc tam vēl strādāt virsstundas garu pasaulē. Vai tu vari iedomāties to noņemšanos ar lūgšanām, kurās cilvēki prasa kārtīgus lietus un ražas vai veiksmīgas grūtniecības? Mūsu senči pēcnāves dzīvē strādā virsstundas. Tas man gandrīz vai liek ilgoties pēc baltā cilvēka debesīm. Kāpēc es negribu tur nokļūt? Bērns, viņi nepateica, vai pie viņiem būs drāžami vīrieši. Jā, es zinu. Es varētu nokļūt ellē. Astotais? Viņš aizbrauca, kad viņa darbs šeit bija galā. Viņš strādāja pie lielā ceļa, kas ved ārā no ielejas. Man nebija vajadzīgi atjaunošanas darbi, tāpēc viņa daba nevarēja būt ar mani ilgstoši mierā. Viņš mēģināja saglabāt kontaktu, bet es ieturēju distanci. Ir jāciena citas sievietes teritorija. Man bija viņa bērns. Ja es viņam būtu to pateikusi, viņš būtu pametis savu sievu. Es to zinu. Bet man bija gana: mana zeme, mani septiņi veselīgie puikas, un vēl viens bērns gaidāms. Man bija draugi, mans darbs, mans pienākums. Es viņu palaidu. Es biju gatava novecot. Tagad es esmu veca. Tas tā varbūt neizskatās, bet tā ir. Es esmu gatava otrai ciema pareģojuma daļai. Sen, sen es biju jauna vecmāmiņa tevis dēļ. Tagad man nebūtu nekas pretī būt par vecu padauzu. Bērns, es teicu, ka esmu veca, ne beigta. Es nēsāju astoņus zēnus, kuri tagad ir vīrieši, no astoņiem vīriešiem, kuri ne vienmēr bija vīrieši. Manī nav vietas kaunam. Es tev teikšu tā: kauns ir veids, kā vīrieši tevi kontrolē. Un neviens nedrīkst tevi kontrolēt. It īpaši īsi, nedrāžami vīrieši. Parādi man vēlreiz to savu draugu. Ha! Viņš izskatās dumjš un nenopietns. Šitais tev ir jāpamet.”

Tā es iemācījos savas ģimenes vēsturi un vecmāmiņas lomu tajā. Kad viņa stāstīja par savu dzīvi, viņa bija pilna enerģijas, runādama te skaļāk, te klusāk, atdarinādama grūdienus ar kājstarpi vai ar gurniem uzjundīdama kaislīgus vējus. Viņa pat sagrāba manu vidukli un parādīja, kā to grozīt, teikdama, ka šādi skati nav vīriešiem, ka tās ir kustības, kas nepieciešamas man pašai, lai es spētu atrast sevi.

Pēdējos gados, kad viņa bija pārāk veca, lai staigātu, viņu veda apkārt ratos un viņa īsiem saucieniem komandēja, uz kurieni grib doties, izjuzdama aizkaitinājumu par to, ka vecums lēnām atņem viņas pelnīto zemes iedzīvotājas vietu, ar laiku paņemdams daļas no viņas pašas: sparu, dzirdi, kustību, redzi – “Un uguni manos locekļos. Bērns, tu nepazīsti aukstumu, ja neesi jutusi karstumu, to es tev varu pateikt”.

Viņai patika, kad viņu atstāja sēžam zem vecā koka. Zem ēnainajiem zariem viņa varēja pārredzēt savu zemi. Kad vien es uzkāpu kalnā, lai viņu apciemotu, viņas krunkas sakrokojās, redzot, kā es tuvojos.

*

Urzula piepūšas un uzbrūk prinča kuģim. Viņu caurdur, nogalina, viņas ķermenis izgaist viļņos. Mani dēli gavilē, it īpaši vecākais, kurš atgādina manu vectēvu, it īpaši, kad viņš iededzas pret maniem noteikumiem. Viņš skatās uz mani acīm, kas zina vairāk, nekā ļauj nojaust, acīm, kas mani redz, pat ja noslēpj viņu. Pat šajā tālajā zemē, tālu no manām mājām ielejā, no zemes, par kuru viņš nezina neko, es reizēm jūtu vecmāmiņu sava dēla spējā ievainot ar vārdiem. Viņam vēl jāiemanto viņas labestība.

Manai vecmāmiņai bija taisnība: nākotnē viss kļūst mazāks. Kad viņa nomira, mans tēvs un onkuļi pārdeva zemi. Nauda neturējās tik ilgi, kā viņi bija domājuši.

Kad es biju stāvoklī ar savu pirmo dēlu, es jutu kādu daļu viņas spēka, neredzamu taustekli sevī. Kad viņš piedzima, es devu viņam vārdu, sekojot viņas pēdējam brīdinājumam: nedzīvot savu dzīvi atriebībā pret pagātni.

“Pagātne vienmēr uzvar,” viņa teica.

Es nosaucu savu dēlu par godu nākotnei, cik vien labi to spēju, tā, kā, man šķiet, to būtu darījusi viņa: viņš ir ceļš, mērķis, punkts apvārsnī.

Un es esmu Astoņkāja mazmeita, tā, kura dāvā jaunus titulus un veltes.

 

Copyright © Rémy Ngamije

No angļu valodas tulkojusi Linda Mence