— Redzamais un neredzamais

Lai ieraudzītu redzamo, vajadzīgs redzes orgāns, visbiežāk acis, bet, lai ieraudzītu neredzamo, acis nav vajadzīgas. Līdzīgi, iespējams, domājis fenomenologs Moriss Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty), kurš redzamo saista ar uztveres sniegto pieredzi, caur kuru cilvēki un lietas tiek saredzēti. Savukārt neredzamais attiecināms uz ideālo, jābūtību, kas dažreiz saskatāma, par kaut ko domājot.¹

Jāatzīstas, ka eseja kā žanrs mani biedē. Rakstot tekstu, kas nav akadēmiski strukturēts vai poētiski koncentrēts, ir viegli aizmaldīties sfērās, kurās nekas netiek pateikts vai arī tiek piepildīts rutīnas trauks. Tomēr varbūt necenšanās izteikties fundamentālu atklājumu līmenī redzamā un neredzamā gadījumā ir piemērotākā metode. Mierinājumam un ceļavārdiem noder Kafkas atziņa, ka lietas viņam atklājas nevis pēc savām saknēm, mistiska pamata un sākuma vietas, bet gan pēc punkta, kas atrodas kaut kur vidū, bet kur tieši – nav zināms. Tad atliek to satvert kā zāles stiebru.²

Viens no svarīgākajiem domāšanas par redzamo un neredzamo dzinuļiem – metode – nu ir noskaidrots. Brīvi interpretējot Kafkas neziņu, to varētu dēvēt par “mīņāšanos uz vietas” un “maldīšanos uz riņķi” (Merlo-Pontī izmanto cēlāku formulējumu, ascension sur place, ko varētu tulkot kā “pacelšanos uz līdzenas vietas,” norādot arī uz staigāšanu pa apli, attālināšanos, atgriešanos un iespējamo atklāsmes brīdi).³ Šādai pieejai labākā telpiskā projekcija ir labirints. Pirmā eja, kurā aicinu iegriezties, ir redzamais un reālais.

Redzamais un reālais

Ja pievēršas Merlo-Pontī idejai par redzamo kā uztveres pieredzi, rodas kārdinājums redzamo identificēt ar reālo. Tomēr vai redzamais ir reāls? Kā žurnālā Philosophy & Technology norāda mileniāļu paaudzes filozofs Kīts Raimonds Hariss (Keith Raymond Harris),⁴ mūsdienās daudzi uzskati tiek iegūti tiešsaistē. Tiešsaistes epistemoloģiskajā vidē eksistē milzums viltus ziņu, viltotu zināšanu, tai skaitā tādu, kuras izliekas par zinātniskām, rotē lērums viltotu fotogrāfiju un video, kā arī viltus identitāšu, aiz kurām slēpjas troļļi un sociālie boti. Iepriekšminētais ir pārliecinoši redzams. Pārfrāzējot Dekartu,⁵ vai tas, ja kaut kas ir redzams un virāls, nozīmē, ka tas eksistē? Daļa no nosauktā, šķiet, vienlaikus gan ir, gan nav reāla. Kaut kas tāds, kam piemīt vairākas iedabas.

Manuprāt, šeit var piesaukt arī Ziemassvētku vecīša dilemmu. Pateicoties popkultūrai un skolu vai vecāku sentimentam, bērni to satiek Ziemassvētkos, saņem no tā konfektes, deklamē dzejoļus. Nav šaubu, ka bērnu uztveres pieredze gada beigās ir piesātināta ar Ziemassvētku vecīša emanācijām, tomēr – vai tas ir vai nav reāls? Ja redzamais un reālais būtu identiski, tad Ziemassvētku vecīša eksistenci varētu pierādīt ar kvantitatīvu metodi, ziemas sezonā veicot novērojumus. Vai arī uzdodot jautājumu kvalitatīva pētījuma ietvaros: “Vai jūs kaut reizi dzīvē esat bijis Ziemassvētku vecītis?” Jautājumu iespējams formulēt arī savādāk: “Vai jūs kaut reizi mūžā esat tēlojis Ziemassvētku vecīti?” Atzīšos, uz šo jautājumu man nāktos atbildēt apstiprinoši. Bet kā ir iespējams tēlot to, kas nepastāv? Tā sanāk dubulta fikcija.

Atceros savu ascension sur place, runājot Merlo-Pontī vārdiem. Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem Rīgas Zooloģiskajā dārzā piedzīvoju negaidītu atklāsmi, ka redzamajā eksistē neredzamais. Gluži kā koka lelle matrjoška, kas ietūcīta lielākā lellē. Svelmīgā vasaras dienā kopā ar citiem apmeklētājiem nonācu pie leduslāča iežogojuma. Šim milzīgajam dzīvniekam nevarēja būt vēl nepiemērotākas vietas par nelielo apļveida padziļinājumu. Tas bija betona amfiteātris bez neviena vidi bagātinoša priekšmeta. Vienīgā vieta, kur lācim paslēpties, bija sevī pašā. Un – to nav iespējams aizmirst – Redzamajā lācī mita Neredzamais lācis. Neredzamais bija tāds, kādam lācim jābūt, – nupat izvārtījies sniegā un negants, nevis sastindzis, kā viņa redzamā čaula. Tādējādi iespējams nonākt pie Merlo-Pontī domas apstiprinājuma, ka neredzamais ir attiecināms uz jābūtību.

Neredzamais un apspiestais

Kad runa ir par neredzamo, jāatzīmē apspiestā enerģija un potenciāli bīstamais raksturs. Neredzamais kā baiļu avots. Substance, kura agri vai vēlu izlauzīsies izvirdumā. Terra incognita, kas slēpjas aiz apvāršņa vai pašos cilvēkos.

Neredzamajam 20. gadsimta sākumā kā metodiskas pašrefleksijas zinātne kvēli pievērsās psihoanalīze,⁶ Freidam (Sigmund Freud) definējot “Es” struktūrai atsvešinātos, neredzamos aspektus kā bezapziņas iekšējo svešo teritoriju.⁷ Savukārt vācu filozofs Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas) neredzamo identificēja ar neapzinātām vēlmēm, kuras nav leģitīmas publiskajā komunikācijā, un šī iemesla dēļ tiek delingvisticētas jeb atvalodotas – izņemtas no valodas aprites. Tomēr tās turpina traucēt subjekta rutīnai sapņu un kļūdu veidā.⁸ (Atceros savu psihosomatikas pasniedzēju, kurš kuņģa čūlas vietā uz tāfeles uzrakstīja “kuņa čūla”).

Psihoanalīzes norādes uz drastiskiem aizsardzības mēriem uzsver bailes no neredzamā, kas ļauj pieņemt, ka neredzamais tiek uztverts kā redzamo apdraudošs spēks. Ja tiktāl nonācis, ka jābūtība nevar nepastāvēt, tā nepieciešama, lai redzamais to apkarotu. Tādējādi redzamais nonāk tirāna jeb neredzamā aktīva pretmeta lomā.

Iespējams, skaidrāka ilustrācija var veidoties, ja redzamā un neredzamā histērisko cīņu pārvieto no iekšējās pasaules uz ārējo. Pirms kļuvušas redzamas, apspiestas sociālas grupas un pretošanās kustības parasti piedzīvo neredzamības fāzi, kam seko sarežģīta ienākšana redzamības laukā. Jau Torā, Izceļošanas grāmatā, minēts, ka “raganai nebūs dzīvot”,⁹ un tieši uz šīs idejas bāzes, ka raganas ir reālas un tās ir jāapkaro, kā apgalvots Britannica, balstās Raganu Veseris (Malleus maleficarum).

Pirms sievietes ieguva vēlēšanu tiesības, daži nenojauta, ka viņām ir iespējams iemācīties lasīt. Gan franču pirmā feministe Marija Gūza (Marie Gouze, arī Olympe de Gouges), kura 18. gadsimta nogalē uzrakstīja Sieviešu tiesību deklarāciju, gan amerikāņu sufražistes Sūzana Antonija (Susan B. Anthony) un Elizabete Kadija Stentone (Elizabeth Cady Stanton), kuras cīnījās par sieviešu tiesībām balsot, piedzīvoja pretsparu, un dažas, kā Marija, arī visai bēdīgu galu zem giljotīnas naža.¹⁰

Protesti pret Vjetnamas karu, kuri sākās kā atsevišķu jūrnieku un kvēkeru grupu iebildumi, piedzīvojuši neieklausīšanos un apspiešanu, pārauga slavenajā pretkara mītiņā pie Linkolna memoriāla, vairāk nekā 100 000 protestētājiem pretnostatot sevi oficiālajai valsts politikai.¹¹ Verdzības vai LGBT vēsture – neredzamība, nepieņemšana, apkarošana un galu galā arī risinājums.

Likumsakarīgi rodas jautājums: ar ko neredzamā un redzamā ķīviņi parasti beidzas?

Varētu domāt, ka ar neredzamā absorbciju redzamajā, taču uz to iespējams raudzīties no dažādiem leņķiem. Var teikt, ka redzamais labprāt gribētu aprīt neredzamo, taču nokož pārāk lielu kumosu. Aizrijas vai saindējas, līdz integrē neredzamo sevī jau sociāli pieņemamā veidolā, kļūstot par to, ko nupat apkaroja. Tādējādi izteikums “Tu esi tas, ko ēd” var tikt saprasts arī kā: “Tu esi tas, pret ko karo.” Mans pieņēmums, ka neredzamais ir redzamajā ietūcīta lieta, izrādījies kļūdains, jo neredzamais, iespējams, būtu jāuztver kā kaut kas daudz lielāks par redzamo.

Redzamais, neredzamais un novērošana

Tas, pret ko karo, ir jāuzrauga, respektīvi – jānovēro. Baidos, ka šī nebūs Ziemassvētku vecīša nevainīga novērošana, lai beidzot pierādītu tā esamību. Filozofs Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham) 1787. gadā vēstulēs draugam aprakstīja Panoptikona cietumu. Nosaukums atvasināts no grieķu valodas παν ‘viss’ un οπτικος ‘redzēšana’, tātad ‘visa redzēšana’. Panoptikons bija iecerēts kā radikāli jaunas arhitektūras princips, tomēr funkcionētu plašākā morāles reformētāja, izglītības un nodarbinātības veicinātāja, sabiedriskās nastas atvieglotāja lomā.¹² Kā jūsmīgi raksta Bentams: “Celtne ir apļveida, ieslodzīto kameras novietotas ārējā apļa perimetrā, bet uzrauga tornis atrodas iekšējā apļa centrā, lai no tā būtu redzamas visas kameras, uzraugam paliekot neredzamam.”¹³

Bentams apraksta ieslodzīto izvēles iespējas, dalot cietumniekus kategorijās pēc prasmēm, noderīguma un citiem racionāliem kritērijiem. Bentama ideālā, hierarhiskā cietuma pamatā ir doma, ka arestanti paši izvēlēsies prosociālu uzvedību un būs paklausīgi, ja tiks novēroti.

Pretēji autora cerībām, Panoptikona ideja nav guvusi plašu atzinību, izceļot tās nehumāno raksturu, apspiešanu un psiholoģisko kaitējumu, ko tas var nodarīt. Pirmajā acu uzmetienā liekas neparasti, ka mērķtiecīga skatīšanās jeb novērošana (uzraudzība) var nodarīt kaitējumu. Tomēr novērošana un novērojumi no zinātniskas metodes vai pašrefleksijas laika gaitā kļuvuši par ekonomisku un politisku kapitālu. Drošības interešu vārdā valstis ievieš masveida novērošanas pasākumus, korporācijas novēro patērētājus.¹⁴ Īpaši parocīgi novērošanai ir mākslīgā intelekta risinājumi.

Manuprāt, ja redzamajam izvirza prasības, kas sašaurina tā izpausmes, sākas cenzūras un pašcenzūras laikmets. Uztveres sniegtā pieredze tiek noplicināta, bet jābūtība iemesta putekļainā kaktā. Tas ir karš pret sevi, Neredzamo sevi, kam neuzticamies. Bailes izraisa cīņu vai bēgšanu. Ja cīņa vai bēgšana nav iespējamas – bailes var provocēt sastingšanu, valodai kļūstot par cietumu, jo tā vairs neatspoguļo nevēlamo un marginālo. Vai nebūtu biedējoši valodā maldīties uz riņķi vien? Atkārtot vispārzināmas patiesības, piepildīt svešas vai internalizētas gaidas un nekad neuzkāpt uz tā punkta, kas atklāsmes grābeklim palīdz iebelzt pa viszinības pauri?

Ja mēs dzīvotu totalitārā sistēmā un censtos izprast tās uzbūvi, būtu jāattīsta, lai iztēlotos ne tikai to, kas redzams, bet arī to, kāda sistēma ir patiesībā vai varētu būt aiz redzamā robežām. Par laimi, mēs nedzīvojam apspiestībā, tomēr vērts atcerēties, ka, cenšoties izvairīties no šaušalīgām un – uzsveru – neredzamām briesmām, ko slēpj nezināmais, nav iespējams izprast labirintu, kurā klīstam.

Šī eseja pieskaras tikai nelielai redzamā un neredzamā pretmetu problemātikas šķautnei, ar uzviju izpildot ievadā izvirzīto uzdevumu “neko īsti nepateikt”. Optimistiskākā skatījumā redzamā un neredzamā analīze iegūtu pavisam citu ievirzi, ko arī aicinu atklāt gan profesionālus brīvdomātājus, gan amatierus.   

Eseja publicēta rakstu sērijā par pretmetiem 

1. Merleau-Ponty M. The Visible and the Invisible. Transl. by A. Lingis. Evanston, IL: Northwestern University Press, 1968.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Brod M. Franz Kafka – Tagebücher, 1910–1923. Frankfurt am Main: S. Fischer, 1967.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Merleau-Ponty M. The Visible and the Invisible.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Harris K. R. Real fakes: The Epistemology of Online Misinformation. Philosophy & Technology. Vol. 35. 2022.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Dekarts R. Pārruna par metodi. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Allen A. Psychoanalysis and the methodology of critique. Constellations. 23(2). 2016. Pp. 244–254.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Freud S. New introductory lectures on Psychoanalysis. The Standard Edition of the Complete Psychological Works of Sigmund Freud, vol. XXII (1932–1936). Transl. by J. Strachey. London: Vintage, 2001.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Habermas J. Knowledge and Human Interests. Transl. by J. J. Shapiro. London: Heinemann, 1972 (1968).  (atpakaļ uz rakstu)
9. Exodus 22:18  (atpakaļ uz rakstu)
10. Xie M. The Struggle for women’s rights: History, present, and future. Communications in Humanities Research. 22. 2023. Pp. 323–329.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Reiss M. (ed.). The Street as Stage: Protest Marches and Public Rallies since the Nineteenth Century. Oxford: Oxford University Press, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Bentham J. The Panopticon Writings. Ed. by M. Bozovic. London: Verso, 1995.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Barkāne I. Cilvēktiesību nozīme mākslīgā intelekta laikmetā. Privātums, datu aizsardzība un regulējums masveida novērošanas novēršanai. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2023. 328 lpp.  (atpakaļ uz rakstu)