— Jūtīguma vēsture

Par Elīnas Vendijas Rībenas dzejoļu krājumu Piena mugurkauls (Strāva, 2026)

Ir krājumi, kuri recenzētāju provocē ļauties formālisma nosliecēm un ķerties pie māksliniecisko un valodas līdzekļu analīzes. Ar Elīnas Vendijas Rībenas trešo dzejoļu krājumu Piena mugurkauls (2026) man iet pilnīgi pretēji – tas vispirms ieved eksistenciālu un personisku pārdomu epicentrā. No turienes varētu raiti kāpt atpakaļ intelektuālajā pasaulē pa posthumānisma vai ginokritikas trepēm, tomēr, cik vien iespējams, gribas izvairīties no atsvešināšanās teorētiskās konstrukcijās.

“es iedzeru ibumetīnu un vairs nejūtu sāpes”

Grāmatu sāku lasīt vienlaicīgi ar Punctum publicēto Rībenas interviju ar Lindu Menci.¹ Sarunā izteiktās domas lielā mērā uztveru kā dzejas skaidrojumu, mazliet pat kā manifestu, īpaši attiecībā uz to, ko autore saka par nespēju apstrādāt informāciju, jūtīgumu, depresiju un attiecībām ar rakstīšanu. Lai arī Piena mugurkaula dzejoļi it kā vairās no ciešanu izcelšanas krāšņos tēlos un netīksminās par tām – liels fizisks un emocionāls diskomforts un situatīva vai sistemātiska nomāktība ir daudzu dzejoļu tiešs vai implicīts temats. Tas, kāda ir Rībenas atbilde ciešanām, man šķiet ļoti svarīgi. Laikmetīgā kultūra cilvēkam devusi atļauju atklāti runāt par pāridarījumiem, traumām, slimībām, neatbilstību prasībām, kaunu, nedrošību un nespēju iekļauties. Tā noliegusi stoicisku klusēšanu un zobu sakošanu. Tomēr pretī tai būtu jādod jauni izdzīvošanas instrumenti.

Krājuma tituldzejolī tās sākotnēji ir it kā vienkārši mēnešreizes, kas tiek aprakstītas, izmantojot reproduktīvās medicīnas terminoloģiju (“luteālā fāze”, “endometrijs”), bet dzejoļa noslēgumā tās, kā neitrālu faktu konstatējot, tiek raksturotas jau kā “konvulsijas piecu darba dienu laikā,” kas “izvada vecās asinis un gaļu ārā no miesas” (5. lpp.).² Autore mums saka, ka pavasaru mūžīgā atgriešanās padarījusi dzejoļa lirisko varoni par optimisti, tomēr reizē “novembris ir mēnesis kad [..] aptumšojas prāts” un ir jādomā par nāvi (turpat). Šķiet, bez ironijas Rībena citviet apgalvo – “katram mākonim ir sudraba maliņa” (80. lpp.). Tas ir, ja salauž sirdi, ja tēvs nav licies zinis, ja nomirst tuvinieks, ja blakus karo, ja ļoti bail, ja kļūsti par melno caurumu – par to vari uzrakstīt, un tas palīdz. Šī sudraba maliņa ir aizdomīgi plāna, tomēr es ticu autorei, ka tā ir izšķiroša. Ja mērķis nav pilnīgi sadziedēt sirdi, atbrīvoties no sāpēm, sērām, bailēm, ja par mērķi vispirms kļūst izdzīvošana, tad var pietikt ar resursiem, kas vēl ir tavā rīcībā, – uzmanīgi sagaidīt pavasari, mēnešreižu beigas, domas sakārtojošo rakstīšanas brīdi un grāmatas iznākšanu.

Lasot Rībenu, man jādomā par to, ka tieši pašlaik Elēnas Siksū 20. gadsimta 70. gados rakstītais uzsaukums sievietēm beidzot sasniedz dzirdīgas ausis: “Raksti! Rakstība ir domāta tev, tu pati esi domāta sev, tev pieder pašas ķermenis, ņem to ciet. Es zinu, kāpēc tu nerakstīji. [..] Jo rakstīt tev vienlaikus ir kaut kas pārāk augsts, pārāk liels, tas ir paredzēts dižajiem, t. i., “dižiem vīriem”, tu vari tikai rakstīt “muļķības”.”³

Viens no spilgtākajiem krājuma dzejoļiem veltīts dzejniecēm, kas izdarījušas pašnāvības (Mīļās meitenes, Velga, Ieva…, 51. lpp.). Dzejolis iezīmē īpašo biedrisko saikni ar citām jūtīgām sievietēm, kuras arī jutušās neizsakāmi slikti, tomēr tas aktivizē alternatīvu dzīves trajektoriju – “tā nevajadzēja notikt”. Intervijā ar Lindu Menci Rībena saka: “Tiek palaists garām tas, ka būšana jūtīgam, neveicot suicīdu, patiesībā vairāk liecina par ārkārtīgu izturību un spēku nekā pilnīga noslēgšanās un absolūts nejūtīgums pret pasauli, lai gan otrs variants izskatās savāktāks.”⁴ Rībenas dzejas diskurss ne vien turpina atklāt un pētīt jūtīgumu un tā blaknes, bet arī apliecina, ka kultūrā notiek cerības raisošs lūzums, kas vērsts uz izdzīvošanas, veseļošanās, izturības gribu. Skumju dzeja, tāpat kā talantīgo, skumjo cilvēku mūzika, var paņemt cilvēku savās skavās un nest tālāk tumsas dzīlēs, kur nāve šķiet skaista. Tomēr tā nevajadzētu notikt.

“princese uz zirņa”

Šo sadaļu gribētu sākt ar atrunu, ka, lai arī Rībenas jaunā grāmata ļoti organiski iekļaujas rakstības tradīcijā, kas dokumentē tieši sievietes pieredzi, jūtīguma jautājums neapšaubāmi nav tikai sieviešu lieta; fiziskas, emocionālas un garīgas ciešanas raksturīgas visu dzimumu cilvēkiem.

Tajā pašā laikā – Rībenas grāmata patiesi iekļaujas feminisma un sievišķās rakstības iedvesmotā tradīcijā, kuru Latvijā pārstāv tādas dzejnieces kā Inga Gaile, Anna Auziņa, Madara Gruntmane, Elvīra Bloma. Tie ir teksti, kas vēsturiski saistīti ar grēksūdzes dzejas tradīciju – dokumentāli, atklāti, nesaudzīgi, traumu atsedzoši darbi. Tie var būt vīrieti apsūdzoši un sociāli kritiski, bet nereti priekšplānā vairāk izvirzās pašizziņa, sievietes identitātes konceptualizēšana, iekļaujot ķermenisko, ikdienišķo un tradicionāli nepoētisko. Rībenas grāmatā neapšaubāmi spilgti atmiņā paliek tieši grūto mēnešreižu dzejoļi, jo par šo vēl nesen tabuēto tēmu arī pašlaik nav uzrakstīts daudz. Mēnešreizes ir gan privāta neērtība, gan apbrīnojams planetāras nozīmes fenomens – sarežģīts, pilnībā automatizēts.

Spilgti ir dokumentālā cikla Kartupeli kartupeli darbi, kas vēsta, piemēram, par viesošanos pie nesakarīgā liriskās varones tēva un viesstrādnieces gaitām, strādājot čipsu fabrikā. Kā Rībena pati norāda jau minētajā intervijā, grēksūdzes dzeja ir ““vienkāršākā” valodā rakstīta dzeja”, kas vieglāk saprotama lasītājiem.⁵ Taču Piena mugurkaula stāstošā dzeja ir ļoti laba, tā nerada pārdomas, ka konkrētais stāsts labāk iederētos prozas vai publicistikas žanrā, kā tas dažkārt notiek ar dokumentālu dzeju.

Divdesmit pirmajā gadsimtā personiskās atklātības dzeja pievēršas arī detalizētai un fenomenoloģiskai neironetipiska prāta izpētei: “pārāk” spēcīgas emocionālas reakcijas, stihiski strukturēts apziņas saturs, kur savijas dažādas prasīgas un jūtīgas balsis, uztveres traucējumi un pārrāvumi. Šajā tēmu lokā iekļaujas arī Piena mugurkaula cikli Ķermeņi (9. lpp.), Sejas (25. lpp.) un citi dzejoļi.

Šķiet, pieredzes dokumentācija mākslās neizbēgami saistīta arī ar cilvēka psihes darbības traktējumu konkrētajā laikmetā; mums tagad ir daudz informācijas par to, kādi ir, piemēram, depresijas, bipolāri afektīvu traucējumu, posttraumatiskā sindroma, autiskā spektra traucējumu, uzmanības deficīta sindroma mehānismi un izpausmes. No vienas puses, arvien vairāk cilvēku saņem dažādas diagnozes vai saskata sevī simptomus, no otras puses, traucējumi tiek destigmatizēti un iekļauti cilvēcisku būtņu ikdienišķo variāciju spektrā. Ja senāk Mišels Fuko un citi rakstīja par to, kā biopolitika regulē, kas sabiedrības diskursā tiks uzskatīts par slimību, tādējādi potenciāli ierobežojot cilvēku brīvību, mūsdienās diagnoze var kalpot kā pašizziņas un veseļošanās instruments. Manuprāt, gan Ingas Gailes, gan Annas Auziņas, gan Elīnas Vendijas Rībenas darbi spilgti fiksē dažādus mūsdienīgi neironetipiskus sieviešu tipāžus, tieši nesaistot tos ar noteiktu traucējumu veidu. Rībenas dzeja vēsta par grūtībām aptvert pieredzi plūstoši un kopveselumā, tā vietā sastopoties ar uztvērumu fragmentiem un pastiprinot neomulīgo sajūtu, ka ķermenis ir svešāds un cits, darbojas autonomi, neatkarīgi no prāta kontroles vai izpilda iemācītas darbības.

Nenoliedzami, gan jūtīgo, gan “nenormālo” sieviešu tēmai ir gara vēsture, un, lai arī kopš Freida histērijas pētījumiem izdomāts milzum daudz jaunu domu un sarakstīts kalniem grāmatu, jūtīgais cilvēks arvien atrodas kaut kur pa vidu starp sabiedrības nepieņemšanu un beznosacījumu empātiju, pa vidu starp klīniku un pasauli, kura tiek pārbūvēta, lai ikviens tajā justos laipni aicināts.

“man patīk”

Par laimi, apjukums un sāpes nav vienīgās jūtīguma pavadones, mums noteikti jārunā arī par skaistumu. Skaisti ir romantiskie un jutekliskie dzejoļi (jūnija beigas (26.lpp.)) un tie, kas vēsta par lietām, kas palīdz justies labāk un patīk (esmu liela resna galapagu iguāna (76. lpp.), Esmu domājusi par ziediem (78. lpp.)). Man personiski nepalīdz tādi ekoloģiski mākslinieciski performatīvi paņēmieni kā iespiest seju sūnās (barot sūnas (10. lpp.)), bet lasīt Rībenas dzeju gan palīdz. Šajos dzejoļos nav augstākajā mērā pārsteidzošu, krāšņu un oriģinālu tēlu, bet tie sniedz iespēju piedalīties, izjust solidaritāti un atļauju vienkārši būt.

Mans mīļākais pasauli atkalapburošais dzejolis krājumā laikam ir šeit nekas nav noticis – tas vēsta par netveramu, grūti vārdos ietērpjamu sajūtu: “kaut kas savāds naktī notika ar debesīm [..] arī telpa vairs nebija tāda pati / tā šķita pilna ar uzmanību [..] un mēs visi runājām čukstus / it kā baidoties, ka tiksim izraidīti no zāles” (13. lpp.). Man nav vārdos ietērpjamas interpretācijas, ko tas nozīmē, bet spilgti iztēlojos šo sajūtu. Man ir bail, un jūtos aizgrābta.

Savukārt mans vismīļākais dzejolis visā krājumā ir zupā vārās katls (70. lpp.). Jums būs jāpaņem grāmata un tas jāizlasa pašiem.

1. Rībena E. V., Mence L. Aiza, līnija, mugurkauls. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2026/06/29/aiza-linija-mugurkauls/ [skatīts 22.07.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
2. Šeit un turpmāk: Rībena E. V. Piena mugurkauls. Rīga: Strāva, 2026.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Siksū E. Medūzas smiekli. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2023/05/10/meduzas-smiekli/ [skatīts 22.07.2026.]  (atpakaļ uz rakstu)
4. Rībena E. V., Mence L. Aiza, līnija, mugurkauls.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)