— Īstenības mītiskošana

Pēc Bruno Šulca pasakainā Augusta publicēšanas piedāvājam ieskatu arī viņa kā savveida teorētiķa darbā. Īstenības mītiskošana – vai saukt to par mazu traktātu, manifestu, filosofisku pārspriedumu? – tika publicēta 1936. gadā un gana hermētiskā veidā pauž atpazīstamas modernisma idejas un tieksmes, kas iemiesotas Šulca stāstos.

– Redakcija

Īstenības būtība ir jēga. Kam nav jēgas, tas mums nav īsts. Katrs īstenības fragments dzīvo tāpēc, ka piedalās kādā universālā jēgā. Senās kosmogonijas izteica to ar frāzi, ka iesākumā bija vārds. Nenosauktais mums neeksistē. Nosaukt kaut ko – tas nozīmē iekļaut to universālā jēgā. Izolēts, mozaīkai līdzīgs vārds ir vēlāka laika radīts, tas ir jau tehnikas rezultāts. Sākotnējais vārds bija tikvien kā vīzija, kas griežas ap gaismas jēgu, tas bija liels universāls veselums. Vārds mūslaiku ikdienišķajā nozīmē ir tikai kādas senas visaptverošas, integrālas mitoloģijas rudiments. Tāpēc tam ir tieksme uz atdzimšanu, uz reģenerāciju, uz jēgas pilnīgošanu. Vārda dzīve rit tādējādi, ka tas piesātinās un vēlas rast tūkstošiem savienojumu gluži tāpat kā četrās daļās sacirstās čūskas gabali cits citu meklē tumsībā, kā vēsta leģenda. Tūkstoškārtīgais un vienotais vārda organisms ticis sarauts atsevišķos izteikumos, zilbēs, sarunvalodā, un šajā jaunajā formā, pielāgots prakses vajadzībām, tas jau nācis pie mums kā saprašanās orgāns. Vārda dzīve, tā attīstība tikusi uzlikta uz jaunām, uz dzīves prakses sliedēm, un pakļauta jauniem likumiem. Bet tad, kad praktiskuma likumi kaut kādā veidā palaiž savus spaidus vaļīgāk, vārds tiek atstāts savā vaļā un atgriežas pie saviem noteikumiem, tajā notiek regresija, atstraume, vārds tiecas atpakaļ pie senajām saitēm, pie jēgas piesātinājuma – un šī vārda tiekšanos pie sākumiem, tā ilgas pēc atgriešanās, ilgas pēc vārda senās dzimtenes, mēs saucam par dzeju.

Dzeja – tas ir jēgas īssavienojums starp vārdiem, pēkšņa pirmatnējo mītu atdzimšana.

Likdami lietā dienišķos vārdus, mēs piemirstam, ka tie ir senu un mūžīgu stāstu daļa un ka mēs, jēdzieni un apzīmējumi ir tālu mītu un senu stāstu pēcteči. Starp mūsu idejām nav ne drupatas, kas nenāktu no mitoloģijas – proti, kas nebūtu pārveidota, izkropļota, pārstāstīta mitoloģija. Gara vissenākā funkcija ir teikšana, “stāstu” radīšana. Cilvēces zināšanu dzinējspēks mīt pārliecībā, ka savu pētījumu ceļā tā atradīs pasaules galīgo jēgu. Tā meklē jēgu pašas mākslīgo spriegojumu un ierobežojumu augstumos. Taču elementi, kas lietoti būvei, ir jau reiz tikuši likti lietā, tie nākuši no aizmirstiem un gabalos sacirstiem “stāstiem”. Dzeja atpazīst vārdu zudušo jēgu, atdod vārdiem to īsto vietu, savieno tos, vadoties pēc senajām nozīmēm. Dzejniekam vārds savā ziņā atgādina par savu īsto jēgu, tas plaukst un spontāni attīstās pēc saviem likumiem, atgūst savu vienotību. Tādēļ visa dzeja ir mitoloģizēšana, nu tā tiecas no jauna radīt mītus par pasauli. Pasaules mītiskošana nav pabeigta. Šo procesu tikai piebremzējusi zināšanu attīstība, iegrūdusi to sānkambarī, kur tas dzīvo, nenoģiezdams savu īsteno jēgu. Bet arī zināšanas nav nekas cits kā mītu būvēšana par pasauli, jo mīts ir it visos pirmelementos, un ārpus mīta mēs nemaz nespējam iziet. Dzeja nonāk pie pasaules jēgas caur anticipando, dedukcijas ceļā, pa straujiem un drosmīgiem īsceļiem un pietuvinājumiem. Zināšanas uz to pašu mērķi tiecas indukcijas ceļā, metodiski, ņemot vērā visu pieredzes materiālu. Pamatu pamatos gan viena, gan otra tiecas uz vienu un to pašu.

Cilvēka gars nepagurstoši cenšas izskaidrot dzīvi ar mītu palīdzību, “piešķirt jēgu” īstenībai. Vārds, atstāts savā vaļā, ļaujas gravitācijai, nosliecas uz jēgu.

Jēga ir elements, kas ieceļ cilvēci īstenības procesā. Tas ir absolūtais dotais. To nevar iegūt no citiem dotajiem. Kāpēc mums kaut kas šķiet jēdzīgs – to nav iespējams definēt. Process, kādā pasaulei tiek piesaistīta jēga, ir cieši saistīts ar vārdu. Runa ir cilvēka metafiziskais orgāns. Tomēr vārds laika gaitā kļūst stīvs, nekustīgs, pārstāj kalpot par jaunu jēgu ieviesēju. Dzejnieks atkal atdod vārdiem vadību ar jaunu, kumulācijās radušos savienojumu palīdzību. Matemātiskie simboli ir vārda paplašināšana jaunos apcirkņos. Arī tēls ir pirmatnējā vārda atvasinājums, tā vārda, kas bija nevis zīme, bet gan mīts, stāsts, jēga.

Esam ieraduši vārdu uzskatīt par īstenības ēnu, par tās atspulgu. Precīzāks būtu pretējais apgalvojums: īstenība ir vārda ēna. Filozofija patiesībā ir filoloģija, dziļa un radoša vārda pētniecība.

 

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.