— Žogs

Raksts ir publicēts sērijā “PEN iesaka” sadarbībā ar Latvijas PEN.

Jau vairāk nekā divus gadus (kopš 2021. gada augusta) pie Latvijas robežas ar Baltkrieviju ik dienas ierodas cilvēki, kuru mērķis ir, šķērsojot robežu, iekļūt Eiropas Savienībā un lūgt patvērumu. Robežšķērsošanas mēģinājumu (uzsveru – ne cilvēku, bet gan mēģinājumu, jo daudzi cilvēki mēģina robežu pāriet vairākkārt, reizēm pat vienas dienas laikā) skaits divu gadu laikā ir svārstījies no vairāk nekā simta līdz dažiem desmitiem un mazāk par desmit dienā. Šī gada septembrī robežšķērsošanas mēģinājumu skaits atkal būtiski pieaudzis, mēneša pirmajās dienās stipri pārsniedzot simts mēģinājumus un pirms dažām dienām, 10. septembrī, uzkāpjot līdz “absolūtajam rekordam” – 256 mēģinājumiem dienā. Uz Latvijas–Baltkrievijas robežas ir izveidots pagaidu dzeloņstiepļu žogs gandrīz 60 km garumā, un pašlaik intensīvi rit pastāvīgā žoga būvniecība. Līdz šim pabeigta gandrīz puse – nedaudz vairāk par 70 km – no plānotā pastāvīgā 150 km žoga. Ir veikti un turpinās arī tehnoloģiskās infrastruktūras (novērošanas iekārtu un citu rīku) uzlabošanas darbi.  Gar robežu intensīvi patrulē Valsts robežsardzes darbinieki, kam palīdz arī Nacionālo bruņoto spēku un Valsts policijas pārstāvji. Viss liecina, ka mūsu valsts robeža patiesi tiek sargāta. 

Jā, mums kaimiņos ir divi naidīgi režīmi, Ukrainā rit karš, un drošības riski ir lieli. Bet vai galvenais drauds ir neapbruņoti civiliedzīvotāji no Sīrijas, Afganistānas, Irānas, Irākas, Kongo Demokrātiskās republikas, Mali, Kubas un citām valstīm, kas ik dienas tiek atgrūsti no robežas, ja vien nav ļoti slimi, ļoti veci, bez samaņas vai nesen dzimuši zīdaiņi? Šogad novērsti vairāk nekā 8000 mēģinājumu šķērsot robežu, kamēr Latvijas teritorijā humānu apsvērumu dēļ uzņemts 321 cilvēks. Vairākiem no Latvijā uzņemtajiem cilvēkiem pēc ilgstošas uzturēšanās pie robežas veiktas apsaldētu ķermeņa daļu amputācijas, un ir droši zināms par divu cilvēku nāvi. Nav precīzi zināms, cik vēl cilvēki gājuši bojā un zaudējuši pirkstus, rokas vai kājas, jo iepriekšējās ārkārtējās situācijas un tagadējā pastiprinātā robežapsardzības režīma apstākļos medijiem un nevalstiskajām organizācijām ir liegta piekļuve robežai, lai novērotu tur notiekošo un sniegtu humāno palīdzību patvēruma meklētājiem. Vēl vairāk – par palīdzību cilvēkiem, kas šķērso tā dēvēto “zaļo robežu” nelikumīgā veidā, ārpus oficiālajiem robežšķērsošanas punktiem, draud kriminālsods. Valsts iestāžu un mediju runā šie cilvēki bieži tiek dēvēti “nelegālajiem i/migrantiem” – par spīti iebildumiem, ka neviens cilvēks nav nelegāls.  Tomēr robežas nelikumīga šķērsošana neatceļ tiesības uz patvērumu: bēgšana no kara, konfliktiem un nestabilitātes, patvēruma un labākas dzīves meklēšana sev un saviem bērniem nav noziegums. Pašlaik tas attiecas uz mums, ne viņiem. Robežķērsotāji nav mums līdzvērtīgi – Džūditas Batleres vārdiem runājot, viņu dzīvības ir nesērojamas un nevērtīgas.  Robežšķērsotāji maksā par mūsu drošību un brīvību ar zaudētām kājām un rokām, un galu galā – ar dzīvību.

Ieva Raubiško, sociālantropoloģe, biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem projektu vadītāja

 

Džūdita Batlere savā grāmatā The Force of Nonviolence (Nevardarbības spēks) runā par nepieciešamību izturēties pret visām dzīvībām kā vienlīdzīgi sērojamām, pret ikvienu cilvēku – kā tādu, kurš ir pelnījis mūsu skumjas par nāvi vai iespējamo nāvi. Nevis pieņemt, ka bērna dzīvība būtu vairāk sērojama nekā mātes, ka prezidenta dzīve būtu nozīmīgāka nekā pie zupas virtuves stāvošā bezpajumtnieka mūžs, vai baltā eiropieša dzīvība svarīgāka nekā Kurdistānas vai Sīrijas bēgļa dzīvība. Ja mēs sākam domāt par ikvienu cilvēku kā tādu, kurš ir pelnījis līdzvērtīgas sēras, neskatoties uz to, kas viņa/viņš ir, ko ir sasniegusi, tas maina mūsu attieksmi pret viņas dzīvi un dzīvību.

Džūdita Batlere grāmatā saka: “Mūsdienu Eiropā rasisms izpaužas citādos veidos (nekā Amerikā), tomēr mēģinājumi aizliegt bēgļiem ierasties Eiropā daļēji sakņojas vēlmē saglabāt Eiropu baltu, lai pasargātu tās valstspiederību, kura tiek iztēlota kā tīra. Un lai varētu turpināt dzīvot salīdzinošā iekšējā komfortā. Būtiski ir atzīmēt, ka realitātē Eiropa nekad nav bijusi ekskluzīvi balta, jo Eiropas baltums ir fantāzija, kas tiek piepildīta, izstumjot Ziemeļāfrikas, Turcijas un Vidējo Austrumu iedzīvotājus no sociālās apziņas.

Tūkstošiem migrantu, kas zaudējuši dzīvību Vidusjūrā, ir tieši tās dzīves, kuras netiek uzskatītas par gana vērtām, lai tās sargātu.

Vidusjūras ūdeņi tiek novēroti tirdzniecības un jūrniecības vajadzību dēļ, un tādēļ tajos gandrīz visur ir interneta pārklājums. Un arī tāpēc mums ir jāuzdod jautājums: cik valstis ir atteikušās no atbildības un ļāvušas šiem cilvēkiem vienkārši aiziet bojā? Pat ja lēmums nesūtīt glābšanas kuģus/laivas izriet no kāda konkrēta Eiropas funkcionāra diskomforta, tas līdz galam neizskaidro plašāka mēroga politiku, kas labāk pieļauj, ka daļa sabiedrības aiziet bojā, nevis ielaiž viņus savā valstī. No vienas puses, tie ir konkrēti lēmumi un mēs varam noskaidrot, kurš ir par tiem atbildīgs; no otras puses, šajos lēmumos ir ietvertas sērojamības mērvienības, migrantu kopienas jau no paša sākuma uzskatot par nesērojamām. Mēs nevaram zaudēt tos, par kuriem nav paredzēts sērot. Mēs izturamies pret viņiem kā pret tādiem, kas atrodas ārpus zaudējamības, jau a priori zudušiem, nedzīvojušiem, tādiem, kuriem nav bijis tiesību uz dzīvi.”

Inga Gaile, Latvijas PEN priekšsēdētāja

 

Žogs

Stāsts bez pauzēm

(Visi personāži, notikumi un situācijas ir izdomāti, jebkādas iespējamās sakritības ar realitāti ir nejaušas.)

 

Kad Avira norādīja uz aproci, it kā gribēdama tai pieskarties, Veronika iekšēji sarāvās un tad nokaunējās. Pretty, Avira noteica. Veronika paskatījās uz savu oranžrozā aproci lesbiešu karoga krāsās, kas galīgi bez jebkādas reakcijas un slinki turpināja apņemt roku tur, kur tā bija uzlikta, un ko Veronika nēsāja divu iemeslu dēļ: tāpēc, ka tā viņa vairāk jutās kā viņa pati, un tāpēc, ka gandrīz neviens nezināja, ka tā ir kas vairāk nekā tikai prievīte smukās krāsiņās. Īstenībā viņa to nēsāja tieši tāpēc, ka gandrīz neviens nezināja, ko tā nozīmē, un tagad viņa jutās atmaskota. Taču Avira bija domājusi ko citu: viņa runāja par to, kā tā bija austa, un tas viņai laikam bija kaut ko atgādinājis. Viņa iegrima domās, it kā sastinga kustībā, un aizskatījās vienā punktā tukšām acīm. Veronika uzsāka sevī pārmetošu dialogu – par muļķīgo bailību. Avira taču nebūtu domājusi neko sliktu, arī ja zinātu, kas tā par aproci un kāpēc kāds to nēsā. Un kāpēc Veronika pieņēma, ka viņa nezināja? Bet Veronika drīkstēja pieņemt – tas nāca no kaut kā neizteikta, tikai pakausī nojaušama: zināja cilvēks vai nezināja. Un viņai uzreiz bija skaidrs, ka Avira nezināja. Avira runāja par ko citu. Vai Veroniku satrauca tas, ko par viņu varētu uzzināt Avira vai kāds cits svešinieks? Pašai likās, viņai ir vienalga, tomēr kaut kur apziņas kreisajā stūrī pa labi no citiem satraukumiem nemainīgi mita sīksīciņa skabarga, kas pakustoties radīja neērtu iekaisuma sajūtu. Bailes tur perinājās kā tāds nepārsprādzis augonis un ik pa laikam iesāpējās. Lūk, par ko Veronika domāja, kad skatījās uz Aviru, kura joprojām raudzījās kaut kur sienā tukšām acīm. Avira bija tikpat veca, cik Veronika. Viņai bija vīrs (par kuru Avira teica, ka viņš – Afrans – esot vismaigākais un visjaukākais cilvēks, kādu vien Veronika savā mūžā varētu sastapt) un trīs bērni, un viņa tikko bija iznākusi no īstas elles, kas droši vien bija piepildīta ar tādām bailēm, par kādām Veronika pat nespēja iedomāties. Īsā laika sprīdī šī vakara gaitā Veronika nokaunējās otro reizi un tad arī trešo – par savu nokaunēšanos –, un nodomāja: vai tad bailes vispār var salīdzināt. Uz šo jautājumu, kas netika uzdots jautājuma formā, Veronikai atbildes nebija. Avira tagad bija te, patvēruma meklētāju centrā, kur Veronika pa vakariem brīvprātīgi piestrādāja par palīdzi. Nu jau bija pagājis krietns laiciņš, kopš Veronika ziņu sižetā bija izdzirdējusi par mūri uz ASV un Meksikas robežas, pie kura vecākiem atņēma bērnus, un bija sajutusies tik bezpalīdzīgi, ka nolēma kaut ko darīt. Viņai vajadzēja kaut ko darīt. Viņa pieteicās par palīdzi patvēruma meklētāju centrā, un tas viņu mazliet nomierināja – šī apziņa, ka viņa vismaz kaut kā spēj palīdzēt – kaut saujiņai cilvēku. Tobrīd arī šī saujiņa šķita gana daudz, bet tagad žogs uz robežas bija uzradies tepat deguna galā un centrā ir ieradusies Avira, un Veronika lielākoties staigāja apkārt nomākta. Viņa atdzīvojās tikai tad, kad dažus vakarus nedēļā devās uz centru un kad satikās ar Silviju. Afranam tur, mājās, bija piederējusi aptieka, viņi abi ar Aviru bija farmaceiti, bet nu viņi nebija nekas, un Afrans vispār bija pazudis. Tas ir, Aviru ar bērniem ielaida valstī, bet Afranu ne. Nevienu vīrieti neielaida, tikai dažas mātes ar mazākajiem bērniem, un tā Avira un Afrans tika šķirti – upuris, ko viņi uzņēmās, lai bērni izdzīvotu. Varbūt satiksies vēl – nez vai šī cerība jelkad dzisīs. Par to domāja Veronika, skatoties uz Aviru, un vēl par to, ka salīdzinājumā, lūk, ar Aviras piedzīvoto,Veronikai nebija nekādu tiesību viļāt prātā savu sīko skabargu, taču tieši pēc iepazīšanās ar Aviru šī skabarga bija sākusi traucēt biežāk. Nē, meli. Tas vienkārši sakrita ar laiku, kad Silvija kādā no tikšanās reizēm bija ieminējusies par bērniem. Silvija aizveda Veroniku pie jūras, kurā iekšā laidās oranža saule, un viņas, saņēmušas viena otru aiz rokas (ak, šī sajūta), runāja par visu, kas vien ienāca prātā. Bērni, jā, tas jautājums agrāk vai vēlāk neizbēgami uzpeldētu, Veronika nodomāja un jau gribēja ko bilst, bet Silvija, vērdamās saulrietā, pavisam bez jebkāda saspringuma pateica, ka ļoti gribētu bērnus, tāpēc Veronika tā arī neko neatbildēja. Tā bija viegla sajūta – tā vienkārši runāt, jūtoties ārkārtīgi tuvu un piederīgi kādam citam cilvēkam, kura rokas satvēriens raisīja Veronikā tik daudz patīkama, ka dažkārt viņai aizrāvās elpa. Kādu brīdi viņas stāvēja jūras krastā un klusēja – savā starpā tad sarunājās plaukstas un pirksti. Pie bērnu tēmas viņas tovakar neatgriezās. Tā tika izteikta it kā garāmejot un tobrīd neko vairāk nepaģērēja. Vēlāk – pirms gulētiešanas, kad Veronika bija atgriezusies mājās un pārdomāja tikšanos un visas sajūtas, kas dejoja viņai vēderā te augstāk, te zemāk, – tad gan viņa atminējās par bērniem un aizdomājās, bet, tā arī neizdomājusi domu līdz galam, aizmiga laimīga. Aviras bērni bija cits par citu galvastiesu garāki zēni tumšiem matiem un tumšām, mirdzošām acīm. Dīvainā kārtā nedz māju pamešana, nedz vairāku nedēļu nīkšana pie žoga aukstumā, slapjumā un pusbadā viņos nebija nobeigusi to dzīvesprieku, kāds iespējams tikai bērnībā un kas atgriezās jo dienas jo stiprāk, kad viņi dabūja normāli paēst un gulēt siltumā un drošībā. Kamēr Avira noņēmās ar drēbēm un pusdienu gatavošanu, zēni spēlējās savā pagaidu istabā uz grīdas – no nez kur sadabūtiem akmentiņiem būvēja kaut kādus veidojumus, izmantoja akmentiņus kā naudu vai iztēlojās, ka tie ir mašīnītes, kas braukā apkārt pa grīdu. Veronika nebija iedomājusies, ka arī mūsdienu bērni ir tādi – kā viņas bērnībā, kad nebija nekā cita, ar ko spēlēties. Veronikas acu priekšā uzplaiksnīja atmiņa, kā viņa dubļos spēlējas ar kaut kādu dēļu atlūzu – pārklāj to ar brūnu dubļu kārtu, uzber pa virsu smalku granti, un sanāk šokolādes kūka ar riekstiem. Veronika toreiz bija ļoti priecīga par savu “cepumu”, bet no atmiņām viņu izrāva dažas skaņas – tās nebija mašīnītes, tie bija karavīri ar automātiem, un nesaprotamais veidojums bija žoga imitācija. Es tev palīdzēšu, Veronika teica Avirai, kad iegāja plašajā veļas telpā, kas vakara gaismā izskatījās vēl lielāka nekā īstenībā: kaktos bija ieperinājusies tumsa un radīja iespaidu, ka telpai nav ne gala, ne malas. Nesagaidījusi atbildi, Veronika paņēma bļodu ar bērnu drēbēm, kas stāvēja Avirai pie kājām, un sāka krāmēt tikko izmazgātās drēbes tālākajā žāvētājā. Vienu Avira jau bija pa pusei piekrāmējusi. Brīdi viņas darbojās klusēdamas. Viņas vispār sarunājās maz, jo Avira, lai arī mazliet prata angļu valodu, kautrējās tajā runāt. Un Veronika neprata arābiski. Avira bija maza auguma, daudz smalkāka, tievāka par Veroniku, viņa nēsāja melnas drēbes, tikai dažkārt jaciņa, ko viņa uzmeta pa virsu garajai, melnajai kleitai, bija kādā krāsā – violetā vai fuksiju rozā. Galvu viņai sedza melns, cieši nosiets hidžābs. Ja nebūtu šī ciešā un rūpīgā nosējuma, kas liecināja par spēku un apņēmību, šķistu, ka Avira tūlīt, tūlīt, sperot kaut soli, salūzīs, bet tā nenotika. Viņa turpināja darboties; un viņas bērni bija ārkārtīgi jauki – neviltoti un ļoti patstāvīgi, lai gan vēl mazi. Vismaz tā Veronikai izskatījās. Sakrāmējušas drēbes žāvētājos, viņas nolika bļodas vietā un piemetās virtuvē pie galda. Veronika uzlika vārīties ūdeni tējai. Viņai jau tūlīt bija jādodas mājās, bija ļoti vēls, daudz vēlāks, nekā viņa ierasti uzturējās centrā, bet šoreiz nez kāpēc viņa bija palikusi ilgāk. Silvija bija aizņemta – tādu ziņu viņa atsūtīja wacapā, un abas bija mazliet pačatojušas. Veronika iedomājās Silviju un pasmaidīja. Avira skatījās uz viņu lielām acīm, tad palūkojās uz savām rokām, kas gulēja viņai priekšā uz galda kā viņai nepiederīgas vai tādas, ko viņa redzēja pirmo reizi, tad pacēla pie sejas un aizsedza to. Tā viņa sēdēja, neizdvesdama ne skaņas, un Veronika nesaprata, vai Avira raud vai vienkārši ir nogurusi. Viņa nezināja, ko darīt. Sajutās neērti, tāpēc piecēlās, piegāja pie skapīša, izņēma krūzi, tējas paciņu, uztaisīja tēju, jo ūdens jau šņākdams un burbuļodams bija uzvārījies, un nolika krūzi karstās dziras Avirai priekšā uz galda. Uztaisījusi krūzi arī sev, viņa apsēdās un paskatījās pa logu. Ārā krita slapjš sniegs un lēni slīdēja pār stiklu, un pārvērtās ūdens lāsēs – varbūt tādās pašās kā Aviras asaras, ja vien Avira raudātu. Veronika pielika pie mutes tējas krūzi, iedzēra malku, un viņu pārņēma siltums un piparmētru smarža. Veronikai nebija ne jausmas, cik ilgi viņas tā bija sēdējušas, kad virtuvē ieskrēja Aviras mazākais zēns, un tikai tad Veronika pamanīja, ka Avira sēž kā parasti – nemaz neizskatījās, ka būtu raudājusi, – un nu pievērsās zēnam. Veronika izgāja no virtuves un iegāja kabinetā, ko viņa dalīja ar centra darbiniekiem un citiem brīvprātīgajiem, bet tik vēlu vairs neviena nebija. Pārskrējusi pāri e-pastam un ziņu lapām ekrānā, Veronika izslēdza datoru un sakrāmēja somā mantas. Jau sniedzās pēc zābakiem un mēteļa, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Avira. Stāvēdama durvīs, viņa sāka klusi bērt sorrysorrysorry. Nešķita, ka tas drīz varētu beigties, tāpēc Veronika piegāja pie Aviras – kuškuškuš – un nedomādama instinktīvi apskāva smalciņo sievieti. Veronika nesaprata, par ko Avira atvainojas. Apskāvienā viņai pretī dūrās kauli, un Veronika atlaida tvērienu. Viņa ieveda Aviru kabinetā, apsēdināja krēslā, kas stāvēja pretī galdam, uz kura stāvēja dators, un aizvēra durvis. Pagāja krietns brīdis, iekams Avira sāka runāt – lēni meklēdama vārdus un klusi. Afrans, viņš ir vislabākais, vismaigākais, visjaukākais vīrs pasaulē, viņš nevienam nekad nenodarītu pāri… Kur viņš ir, kur viņš ir, kur viņš ir… Jautājums klusajā vakarā izskanēja kā adatas dūriens. Veronikai nebija ko teikt, un viņa atkal sajutās ārkārtīgi bezpalīdzīga – tas bija smacējoši. Sagribējās uzrakstīt Silvijai. Bet tā vietā, didn’t Afran have a cell phone, Veronika iejautājās, un Avira atkal paskatījās uz viņu lielām, izbiedētām acīm. Neko neteikusi, viņa piecēlās un izsteidzās no kabineta. Veronika apstulba, brīdi palika sēžam, tad arī piecēlās, aizgāja līdz durvīm, atgriezās pie galda, un tad jau Avira nāca atpakaļ. It’s Rekan’s, viņa noteica. Uz mazas papīra lapiņas, kura kaut kad bija samirkusi un tad izžuvusi, nenodzisis vīdēja telefona numurs. Veronika nezināja, kas ir Rekans, bet pasniedza savu mobilo Avirai – viņi vēl nebija paspējuši iegādāties telefonus jaunajām iemītniecēm, bet vajadzības gadījumā viņas varēja izmantot centra mobilo – uz visām vienu. Kur tas bija tagad? Veronika pameta skatienu apkārt, bet mobilo neredzēja. Avira uzspieda numuru, un Veronika izdzirdēja sauciena pīkstienus, tie bija ārkārtīgi skaļi, gandrīz vai griezās ausīs un kādu laiku atbalsojās telpā, bet savienojuma klikšķis tā arī neatskanēja. Avira vēl paturēja telefonu pie auss, lai gan tas jau bija apklusis, tad lēni atdeva Veronikai mobilo un it kā automātiski saņurcīja saujā lapiņu ar telefona numuru, kas nokrita uz kabineta grīdas. Never an answer, viņa noteica, pagriezās un izgāja no kabineta. Veronika tikai noplātīja rokas, tad nogurusi atslīga krēslā. Viņai nebija spēka celties un doties mājās, tāpēc viņa no jauna ieslēdza datoru, nepacietīgi bungādama ar nagiem pa galdu – bija jāpagaida, līdz no melnā ekrāna iznirs paroles lodziņš, lai Veronika varētu ielogoties un atvērt internetu. Lēnām pārlapojusi ziņas, viņa uzzināja, ka Ķelnes zoodārzā piedzimuši divi reto lauvpērtiķu mazuļi, un viņa mirkli aplūkoja jancīgos zvēriņus, kas bija tik oranži, ka acis no krāsas spilgtuma bildē apžilba. Tad Veronikas skatiens apstājās pie ministres intervijas kādam ārzemju medijam. Ministre bija atbildīga par žogu, un nu bija nonākusi uzmanības centrā – daudzi gribēja zināt, kā valdība rīkosies, lai risinātu situāciju uz robežas. Komentāros zem intervijas ministre tika slavēta par stoisko nostāju un pārliecību, kuru nespēja satricināt pat ārzemju žurnālistes skarbie un tiešie jautājumi par nepieciešamību palīdzēt. Tikai daži komentāri apgalvoja, ka viss notiekošais ir vājprāts un kurš domās par cilvēkiem. Tie daži ar to nedomāja cilvēkus šaipus žogam, bet gan tos citus, kuri tika dēvēti par nelegāliem, kaitīgiem, draudīgiem liekēžiem. “Kā viņi vispār iedomājas kaut ko pieprasīt? Kāpēc iedomājas, ka viņiem ir kādas īpašas tiesības doties pāri robežām uz turieni, kur gribas? Tam nav nekāda pamata,” Veronika lasīja. “Viņi ir bīstami, pareizi dara, ka būvē žogu, vajag lielāku un stiprāku,” vēstīja cits. Aizvērusi komentāru sadaļu, Veronika nolēma paklausīties ministres interviju. Izcila angļu valoda, viņa konstatēja. Citreiz viņa būtu jutusies kaut mazliet lepna par valdības pārstāves spēju reprezentēt sevi un valsti augstā līmenī, bet tagad uzreiz iedomājās par Aviru, kura angliski spēja izteikt tikai pašu nepieciešamāko. Nenoklausījusies līdz galam, viņa aizvēra lapu un otro reizi šajā vakarā izslēdza datoru. Veronika nodrebinājās – no pazīstamās bezpalīdzības sajūtas. Viņai sagribējās satikt Silviju. Lai gan bija ārkārtīgi vēls, piezvanīja Silvijai, uzvilka zābakus, uzmeta mēteli un neatvadījusies izgāja no centra. Silvija piebrauca savā auto, un Veronikai uzreiz kļuva labāk. Mašīnas salonā smaržoja pēc Silvijas, un sasveicināšanās buča iesvēla Veronikai krūtīs un vēderā jau pazīstamo kņudoņu. Kad viņas nolikās gulēt, bija ap diviem naktī. Veronika gulēja vaļā acīm un skatījās tumsā, un Silvija glāstīja viņas roku, kamēr viņas gulēja karotītē. Veronika bija mazā karotīte. Vismaigākais, visjaukākais, vislabākais vīrs pasaulē, tā Avira bija teikusi, Veronika čukstus stāstīja Silvijai. Viņa turpināja runāt tumsā par Aviras un Afrana bērniem – zēniem, kuri bija cits par citu galvastiesu garāki, tumšiem matiem un tumšām, mirdzošām acīm tumšām, mirdzošām acīm – un kā viņi spēlējās ar nez kur atrastiem akmentiņiem, spēlēja žogu un robežsargus ar automātiem. Veronikas čuksti iesūcās naktī, atdurdamies pret tās mīksto miesu, kas iemānīja, ievilināja sevī un tad apklusināja. No rīta ziņu izraibinātajos ekrānos atkal tika rādītas ainas no robežas. Veronika nopūtās. Dienas laikā viņa vairākkārt pārskatīja attēlus un video no žoga otras puses, centās sejās sazīmēt vismaigāko, vislabāko, visjaukāko vīru pasaulē, bet viņai pretī skatījās vien nonīkuši cilvēki, kuru sejas un acis nevēstīja neko. Ja vispār bija saglabājies kaut kas, ko vēstīt. Vakarā viņa izlēma noiet uz centru, gribēja satikt Aviru. Centrs bija neparasti kluss. Veronika izgāja cauri vairākām istabām, bet visas bija tukšas. Pavērusi kabineta durvis, sastapās aci pret aci ar direktori. Arī pāris kolēģu vēl bija uz vietas. Aizlaidās, savācās bars un prom ir, direktore teica, un Veronika tikai pēc brīža saprata: naktī Avira ar bērniem un vēl dažas sievas ar savējiem devušās prom – laikam uz Zviedriju. Kur sarunājušas mašīnu, neviens nezināja. Nu muļķes kas muļķes, direktore sodījās, viņas taču uzreiz aizsūtīs atpakaļ, no kurienes nākušas, viņām tak vēl nebija dokumentu, un tie bērni, ak dies, direktore runāja vienā runāšanā, bet tad atmeta ar roku un izgāja no kabineta. Nebija jau pirmā reize. Tas, ko piedāvāja šeit – lietotus lupatu gabalus, dzīvesvietas meklēšanu bez rezultātiem, nīkšanu centrā, darba trūkumu un nebeidzamos aizspriedumus un naidu –, pat par palīdzību nevarēja saukt. Tie bija tikai knapi centieni, un kam vajag ko tādu? Bet pat par “ko tādu” pretī sagaidīja pazemību un mūžīgu pateicību, lai gan neviens, neviens nekad šādu “palīdzību” negribētu. Arī Veronika bija domājusi par došanos uz citurieni, kur baiļu skabarga, pat ja neizzustu nekad, par sevi atgādinātu krietni retāk. Un viņai – Veronikai – neviens neteiktu: nebrauc, pieņem to, kas tiek dots, samierinies, esi pazemīga. Veronikai teiktu tieši pretējo. Kolēģes aizsteidzās direktorei pakaļ, izraudamas viņu no pārdomām un pamezdamas vienu. Veronika nolika uz krēsla mēteli un somu, tad uz grīdas pamanīja saņurcītu papīriņu. Piegāja, pieliecās, pacēla, atņurcīja – nezināmā Rekana numurs. Nolika lapiņu uz galda, izgāja no kabineta un vēlreiz izmeta loku pa centru. Aizņemtas bija pāris istabas, tikai dažas sievietes nebija devušās prom. Veronika iegāja veļas telpā un atcerējās, ka žāvētāji tā arī palika neizkrāmēti. Neviens tos nebija aizticis – Avira, protams, nebija paņēmusi līdzi centrā iedotās drēbes. Veronika tās izkrāmēja no žāvētājiem, salocīja un salika kaudzītēs skapī – noderēs citiem. Aviras istaba šķita neparasti tukša. Lai gan arī iepriekš nekā daudz tajā nebija bijis, tikai tagad Veronika apjauta, cik daudz dzīvības bija radījuši puikas ar savu darbošanos. Gultas bija kārtīgi saklātas, un Veronika apsēdās uz vienas no zēnu mazajām gultiņām. Viņa pārlaida roku pār segu, paskatījās pa logu. Turpināja krist slapjš sniegs. Vajadzētu kaut ko darīt, Veronika domāja, bet rīkojās pilnībā pretēji –atlaidās mazajā gultiņā un pierāva kājas sev klāt. Kādu brīdi tā pagulējusi, viņa pastiepa roku zem spilvena un sajuta ko grubuļainu. Nācās celties un skatīties. Zem spilvena Veronikai neko neizsakošā rakstā, kas izskatījās kā divi āķi ar punktiņiem zem tiem – بابا – un ko Veronika pieņēma kā rakstu arābiski, bija izkārtoti akmentiņi, ar ko zēni bija te spēlējušies. Veronika pārlaida pār tiem roku, sataustīja to raupjumu. Tad izjauca rakstu un savāca visus saujā. Vakarā, atgriezusies mājās, Veronika nolika akmentiņus plauktā. Ziņas vēstīja par plāniem būvēt izturīgāku žogu, augstāku. Kāds pusaudzis bija miris no saaukstēšanās. No saaukstēšanās. Šos vārdus Veronika pārlasīja vairākkārt. Īss video rādīja nešļavās pārsegtu ķermeni, kuru kaut kur pārvietoja. Nebija zināms, vai tas ir mirušais pusaudzis vai kāds cits. Bet tas bija tikai viens pusaudzis, un tā taču bija draudīga rēcošu – tikai un vienīgi – necilvēku jūra, kas viļņojās un triecās pret drošības pilno žogu, mēģinādama to saraut gabalos. Kāpēc? Vai tad nebija vienalga? Un kas tev vispār kaiš, ko tu vēl nesaproti – daudzās acis no ekrāniem, komentāriem, ziņu sižetiem pārmetoši skatījās uz Veroniku. Viņa aizvēra visas lapas. Veronika gribēja aizvērt arī acis, neredzēt, bet skatiens pret viņas pašas gribu kā noburts atkal un atkal atgriezās pie akmentiņiem plauktā – tie bija sakrāmēti dīvainā veidojumā, kas attāli atgādināja žogu. Vai atceries mūsu sarunu toreiz pie jūras, Veronika ierunājās, nākamreiz satikusi Silviju. Kuru tu domā, viņa pajautāja, maigi skatoties uz Veroniku, un Veronika notrīsēja. Par bērniem. Silvija pasmaidīja un pamāja ar galvu. Gremdējoties Silvijas acīs, Veronikai kļuva silti un labi, bet viņa bija spiesta novērsties. Es nevēlos bērnus un nedomāju, ka jelkad vēlēšos, viņa teica, skatīdamās sāņus un sajuzdama, kā no viņas lēni izslīd viss tas nedefinējami silti kņudinošais un daudzsološais, kas, par spīti visam, pēdējo mēnešu laikā viņa bija iemājojis. Vai arī viņai izlikās, ka izslīd. Silvija neteica neko.