— Latviešu zibproza 2024

“Pankūkas ir kā cilvēki, [..] bet tām visām nav vienādu iespēju.”¹

Situācija ar latviešu zibprozu šobrīd ir kņudinoša. Kaut kur paralēlajā realitātē joprojām top lielāki un mazāki romāni, parādās debijas, pa kādam mūsdienu klasiķu prozas krājumam, un tad tam līdzās tiek izdota īpatnēja īsproza, kas liecina, ka radošā doma neapstājas iedvesmas trūkuma un izdevējdarbības materiālo grūtību priekšā. Proza zib, un to nevar nepamanīt.

Kas tas ir

Nav daudz iespēju atrast zibprozas definīciju latviešu valodā, taču tā ir, un tā ir īsa: t. s. flash fiction klasiskais apjoms varētu būt līdz 1000 vārdiem, kas ir arī ļoti pateicīgs izmērs radošās rakstības nodarbību mērķiem.² Bieži vien par zibprozu raksta anglosakšu literatūras praktiķi un teorētiķi, kuriem varētu piekrist un pēc kuru uzskatiem varētu vadīties, atceroties arī literatūrzinātnieces Dzidras Vārdaunes teikto, ka tieši mazajām prozas formām piemīt pastiprināta spēja transformēties un mainīties.³

Pirmkārt, zibproza ir žanrs, kam piedēvē gan senāko iespējamo izcelsmi no mutvārdu folkloras, gan pašapzināšanos tikai 20. gadsimta 80. gadu ASV periodikā.⁴ Otrkārt, zibprozu var skatīt kā spektru starp divām citām formāli līdzīgām parādībām – dzejprozu un īso stāstu. Un te varētu rasties jautājums: cik poētiska ir zibproza, un kad tā ir/nav zibproza? Dažas pazīmes, kas varētu palīdzēt atšķirt zibprozu no tēlojuma, miniatūras, dzejprozas, dienasgrāmatas ieraksta, filozofiskas anekdotes u. tml.:⁵

– zibproza ir pēkšņa un nonāk pie lasītāja bez brīdinājuma;
– zibprozas pasaule ir, tēlaini izsakoties, mobilizēta;
– zibproza ir kā sakāpināts ministāsts;
– zibproza tiecas būt inovatīva un lakoniska, tai svarīga ir kvalitāte, nevis kvantitāte;
– zibproza mēdz risināt attiecības ar konkrētu laiku un vietu;
– zibproza izmanto deiksus – vārdus, kas ir saprotami tikai kontekstā, konkrētā situācijā;⁶
– zibprozai var būt svarīgs konteksts, kādā tā publicēta, piemēram, periodikā vai kopkrājumā;
– zibprozā ir sižets, un sižetam ir konteksts;
– zibproza rada iespaidu, ka tā satur vairāk nekā spēj pateikt, savukārt autors ir drošsirdīgs – tic, ka lasītājs sapratīs;
– zibproza visdrīzāk attēlo kādu sižetisku kustību, kas notiek lineāri;
– zibprozas galvenais personāžs visdrīzāk uz situāciju reaģē negaidīti;
– zibproza nav liekvārdīga, un katrai detaļai tajā ir nozīme;
– zibproza ir emocionāli pabeigts darbs.⁷

Manuprāt, tieši zibprozas satura koncentrētība un formas lakonisms (jo īsāk, jo spēcīgāk) pauž mākslas darba nozīmi. Maksimāli ierobežotais teksta apjoms liek mobilizēt stāsta pasauli, atraujot to no ierastā īsstāsta un novedot līdz kaut kam koncentrētākam. Savukārt turēšanās pie noteikta laika un vietas, iespējams, neļauj zibprozas tekstam pārtapt par dzejoli vai dzejprozu. Bet tās ir tikai nepraktizētāja spekulācijas.

Latviešu literatūras kontekstā svarīgi ir arī atzīmēt, ka zibproza sevi pieteica samērā nesen, lai gan dažas tās pazīmes ir saskatāmas gan Aivara Eipura minimās, kas iznāca 2008. un 2013. gadā, gan Haralda Matuļa tekstos, un pat, ja ļoti vēlas, arī Imanta Ziedoņa epifānijās var redzēt mazu, formālu pareģojumu tam, kas ir šībrīža zibprozas “standarts” – spilgti, mākslinieciski prozas teksti. Arī Gundegas Repšes pēdējo gadu rakstības stils var empātiski tikt pielīdzināts zibprozai, tieši pateicoties iespaidam un idejai, ka proza var nebūt tāda, kā to ierasts redzēt.

Un pats galvenais – zibprozas vērtība rodas tad, kad tā sniedz to, ko sola. Vai vismaz cenšas.

Kas mums ir

Varbūt bez zibprozas var iztikt. Bet kāpēc iztikt, ja var neiztikt? 2022. gadā biedrība Līdzstrāva sarīkoja zibprozas konkursu, kura uzvarētāju darbi tika publicēti žurnāla Strāva 2023. gada 7. numurā.⁸ Jādomā, tas ir labākais, kas šajos gados saistībā ar zibprozas parādīšanos varēja notikt, jo interaktivitāte un konteksts zibprozai ir ļoti svarīgi. Šajā gadījumā tā ir akcija, aicinājums, izaicinājums, lasītāju un autoru iesaiste, rosinot radīt zibprozu. Vienkāršs un pragmatisks paņēmiens. Visdrīzāk labākais zibprozas publicēšanas formāts tāpēc arī ir periodika – tā var atļauties publicēt vairākus savstarpēji nesaistītus autorus, kurus vieno šis formāts.

Uzskatot Līdzstrāvas organizēto konkursu par latviešu drukātās zibprozas oficiālo sākotni, vēlos izcelt Baibas Zīles Definēt Albertu un Lilitas Ezermalas Ādas orgasmu – tekstus, kas paredz iekšējās pasaules mobilizāciju, tādu kā zibprozisku apmātību ar momentu (šajā gadījumā – Zīles teksts apmāts ar atmiņu, Ezermalas – ar nosacītu ķermeniskumu), nevis episku izvērsumu kā stāstā. Šie teksti kaut kādā ziņā rosina arī domāt par zibprozu kā par rūpīgi sagatavotu šāvienu vai iekšupvērstu gaismas staru.

2022. gadā iznāca arī Marijas Luīzes Meļķes “dzejas un zibprozas” krājums Nerealizēto potenciālu klubs (Orbīta), kurā iekļautie prozas teksti visdrīzāk šajā apskatā iepriekš minētajiem zibprozas parametriem neatbilst. Tie varbūt arī ir rakstīti kā acumirkļa dienasgrāmatas tipa iespaidi, kas, kā fiksēja Kārlis Vērdiņš, “mērot ar vecām mērauklām [..], izsit no dzejas noskaņas, ka nav īsti skaidrs, kādus mākslinieciskuma kritērijus vispār iespējams piemērot [..] visai grāmatai”,⁹ taču visdrīzāk ir adresēti pašai autorei no autores vai arī tiem, kam gribētos tuvāk iepazīt dzejnieces ikdienu, kurā viņa personīgo iemeslu dēļ nespēj un/vai nevēlas aizpildīt dzejas grāmatu tikai ar dzeju.

2023. gadā iznāca Meļķes otrā grāmata Cilvēki ir kā pankūkas (Ascendum). Tā pārsteidza ar “grafisko zibprozu” laikā, kad šķita, ka mūsdienu latviešu literatūras klasiķi ar romāniem un stāstiem vairs negrasās pārsteigt. Šajā izdevumā autore rīkojas asprātīgi, liekot lasītājam ieskatīties grāmatā vismaz divreiz – sākumā jāiepazīst teksti, tad jāskatās bildes, kas papildina viena otru psihoterapeitiskā līmenī. Tam visam būtu jāveido ne dzeja, ne proza, bet grafiskā zibproza, kuras mērķis jau atkal ir likt saprast, kāds ir Meļķes radošās domāšanas process. Iespējams, šos tekstus var uzskatīt par zibprozu, bet grafiskais papildinājums mulsina un liek vēlēties iepazīt kādus plašākus piemērus un viedokļus (diemžēl neviena recenzija par šo grāmatu vēl nav tapusi). Iespējams, tieši šis ir iemesls tam iespaidam, ko rada grāmatas priekšlapas (tās ir lapas, kas pielīmētas pie vāka iekšpusē), – uz tām drukātā dzejproza šķiet baudāmāka par to, kas iekļauta grāmatas grafiski piepildītajā iekšpusē.

Šī apskata sakarā nevar ignorēt izdevniecības Strāva jeb biedrības Līdzstrāva izdotās mazgrāmatiņas, no kurām pirmā – Vēlas turpmāk saukties (2024) – drīzāk ir intertekstualitātes eksperiments, bet otrā – Davai (2024) – ir 20. gadsimta 90. gadu literārās reminiscences zibprozas, īsstāstu un mini eseju formā.¹⁰ Daudzveidīgo autoru plejādi ir barojis atmiņu un bērnības sentiments, kas izriet no krājuma koncepcijas, ko rosināja sastādītāji. Iznākums ir diezgan monolīts: 90. gadi kā jaunas pieredzes, iniciācijas un teiksmu laiks, kurā iespraucas arī ne pārāk skarbi tēlotās ikdienas zobs. Drīzāk ieskatīšanās personas tapšanā, nevis tapināšanā. Autoriem rokās drīzāk rozā brilles, nevis šausmu stāsti par nabadzību un trauksmaino pārmaiņu laiku, kas attiecīgi apliecina, ka te runā šodienas vidējā paaudze, kas 90. gados sociālo laušanu vēl nevarēja piedzīvot. Lai saprastu labāk: šajā krājumā ir (bet ne tikai) dusmīgi, taču nekaitīgi pensionāri; draudīgi, bet mīlīgi reketieri; bīstams, bet garāmejošs virinātājs; vecāki, kas šķiras, un ome, kas mirst, taču šos abus spēj aizēnot milēniuma iestāšanās u. tml. Grāmatā tiek atklātas latviešu (nevis cittautiešu) heteroseksuālās (nevis kvīru) pieredzes (autoriem lielākoties vēl nebija skaidras identitātes, to atspoguļoja vecāki). Taču, par spīti tam, Strāvai zem rīcībspējīgā un deiktiskā (jeb kontekstā saprotamā) parazītvārda “davai” ir izdevies pulcēt vairākus pārliecinošus zibprozas tekstus: Kristīnes Meiles Šūpoles, Ivara Šteinberga Plastilīna Frenks Zapa, Liepas Actiņas Flaberis, Aivara Madra Seksuālā (r)evolūcija 1995, Laura Bērziņa Lipīgie. Labākajos no tiem autors vai autore tiešām kāpina spriedzi un nebaidās izlikties poētisks, nenonākot līdz dzejprozai, saglabājot episko prozas valni ap notikumu, kas pārsteidz lasītāju aizrāvušos, bet tomēr labā nozīmē nesagatavotu. Zibprozas spektram daļēji raksturīgi teksti krājumā ir tādi, kas varbūt neatbilst zibprozas žanram, bet paliek spilgti atmiņā un liek prātā šķetināt attiecības starp pretstatiem, iejusties konfliktā un negaidīti no tā iznirt dzīvam un veselam (Baibas Zīles Pabīdīt varas vertikāli, daļēji Erika Dekoneka Mēmajās mamutu dienās un Ingas Gailes Kauns, Annas Belkovskas Aizveries). Ne visi autori spējuši ietvert sentimentu zibprozas koncentrātā. Bet tas ir svarīgi tāpēc, ka – galvenais – rodas proza, turklāt tieši nesenās vēstures un bērnības atmiņu kontekstā.

Kas paliek pāri

Zibprozas medības var notikt arī interneta publikācijās, lai gan man likās, ka svarīgi izcelt tieši drukātos tekstus. Ja uzskata, ka zibprozas attīstību ir ietekmējusi digitālā vide – visiem ir iespēja dalīties un publicēties –, tad tieši nonākšana pieredzējušu un gudru izdevēju grāmatās latviešu zibprozai ir īpašs notikums. No otras puses, tas, protams, arī paredz zibprozai tapt grafomāniskos apmēros, “sekojot modei”. Un periodika joprojām ir un paliek galvenais avots, kas var pieņemt zibprozu un izplatīt vēsti par to.¹¹

Zibproza kā ideja rosina domāt. Marijas Luīzes Meļķes grāmata Nerealizēto potenciālu klubs liek aizdomāties, kāpēc dzejas grāmatām nepieciešama proza. Līdzīgi ir ar Ineses Zanderes Stikla burtnīcu (Neputns, 2024) – sadalīta rindkopās, proza šajā dzejas krājumā pat tiecas līdzināties zibstāstiem, tomēr tā ir kas kontekstuāli lielāks, jo autore tā ir gribējusi. Un tomēr tā nesasniedz ne stāsta, ne dzejprozas formu. Vai ilustrētajai zibprozai ir pievērsies arī dzejnieks Marts Pujāts grāmatā kurlikt (Valters Dakša, 2024)?¹² Arī tas ir kas cits – drīzāk filozofiskas pasakas (vai fabulas). Tāpat kā filozofiskas mikroesejas ir dzejnieka Ivara Šteinberga ābecē (Valters Dakša, 2024). Dzejnieki, kas pievēršas prozai, ir varens potenciāls, kas, piedāvājot lasītājiem jaunas hibrīdformas, izaicina aizdomāties tālāk par ierasto un rosina domāt, kas īsti ir proza, taču šis potenciāls, šķiet, vēl ir samērā neattīstījies, un mazticams, ka satricinās klasisko prozu tā, ka tā vairs netaps vai pārtaps par kaut ko citu.

Pēc visa pateiktā vēl pāri paliek tikai mazs, subjektīvs novērojums: zibprozai var kaitēt neperformatīvs publisks lasījums, jo tajā nepiedalās dzejai un dzejprozai raksturīgie ritmizējošie elementi un no tās pašsaturošā lakonisma izbēgt nevar, līdz ar to saturā mobilizētā pasaule ne vienmēr nāk komplektā ar uzmanības noturēšanu un īsuma dēļ lasītāju koncentrēšanās spēja var neparādīties vispār. Iespējams, zibprozas galvenā jēga ir zibēt gar acīm, nevis gar ausīm.

1. Meļķe M. L. Cilvēki ir kā pankūkas. Rīga: Ascendum, 2024, bez lappušu numuriem.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Žurnāls Strāva piedāvāja savu definīciju feisbukā ar praktiķu precizējumiem komentāros pie ieraksta.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Vārdaune Dz. Epifānija, miniatūra, tēlojums. Prozas žanri. Rīga: Zinātne, 1991. 201. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Arnold S. Do it in a Flash: An essay on the history and definition of flash. TTS Publishing. Pieejams: https://theshortstory.co.uk/do-it-in-a-flash-an-essay-on-the-history-and-definition-of-flash-fiction-by-sandra-arnold/ [skatīts 03.02.2025.].  (atpakaļ uz rakstu)
5. Roche-Jacques S. Flash fiction as a distinct literary form: some thoughts on time, space, and context. New Writing. Vol. 21. No. 2. 2024. Pp. 171–189.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Kalniete M. Norādāmie vietniekvārdi kā vietas deiksi latviešu valodā. Valoda: nozīme un forma. Nr. 7. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016. 59. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Var mēģināt šķetināt šo pazīmju trūkumu dzejprozā, lasot Kārļa Vērdiņa monogrāfiju Bastarda forma: latviešu dzejprozas vēsture (Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011).  (atpakaļ uz rakstu)
8. Strāva. Nr. 7. Rīga: Līdzstrāva, 2023.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Vērdiņš K. Meļķes komunikācija. Punctum. Pieejams: https://www.punctummagazine.lv/2022/10/10/melkes-komunikacija/ [skatīts 03.02.2025.].  (atpakaļ uz rakstu)
10. Lai gan šī raksta autore dažreiz sadarbojas ar biedrību Līdzstrāva, viņas viedoklis par izdotajiem tekstiem ir visnotaļ godīgs.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Piemēram, Lilitas Ezermalas zibproza Avīzes Nosaukumā (2022. gada septembris).  (atpakaļ uz rakstu)
12. Grāmatas nav nedz Latvijas Nacionālās bibliotēkas katalogā, nedz preses relīzēs, nedz recenzijās vai apskatos. Bet tā eksistē, un to var nopirkt un izlasīt.  (atpakaļ uz rakstu)