— Šīs taciņas vārds ir dzīve

Ar Sofijas Kozlovas eseju par laicīgo un mūžīgo aizsākam rakstu sēriju, kurā autori aplūko pretmetu pārus, meklējot to vēsturisko, filosofisko un personisko nozīmi, tos šķetinot, reizumis iebilstot bināram dalījumam, reizumis to pieņemot par parocīgu domāšanas struktūru.  

 

Mūžībai tuvoties iespējams dažādi. Filosofijā to pieņemts darīt, meklējot mūžības definīciju. Tomēr mūžība izrādījusies prātam grūti aizsniedzama, slēpjoties aiz nepieejamības un neizzināmības plīvura. Laika gaitā radušās vairākas vienlaikus pastāvošas izpratnes par mūžību, kuru galvenā atšķirība ir izpratne par mūžības un laika attiecībām. Ir trīs galvenie ceļi, kā saprast mūžību. Pirmkārt, var domāt, ka mūžība ir bezgalīgi ilgs laiks, proti, kaut kas ir mūžīgs, ja pastāv visu vai ļoti ilgu laiku. Tā, piemēram, varētu teikt, ka Sofija mīl Emīlu mūžīgi, jo mīlestība nepāriet. Otrkārt, mūžīgums var apzīmēt būšanu ārpus laika, proti, kaut kas ir mūžīgs, ja laiks uz to neattiecas un tā pastāvēšanu neierobežo laiks. Tāds mūžīgums piemīt tikai dažām noteiktām lietām – garīgām, dievišķām, nemateriālām. Treškārt, mūžīgumu var skaidrot kā būšanu katru mīļu brīdi. Šādā nozīmē mēs mēdzam teikt, ka kāds mūžīgi kavē, t. i., kavē ikreiz, kad var kavēt. Taču filosofijā šī trešā izpratne par mūžīgumu iemanto precīzāku nozīmi, proti, kaut kas ir mūžīgs un pastāv katrā brīdī, ja tā būšana ir pilnīga katrā mirklī un nebeidzas nekad. Arī šī filosofiskā, tehniskā nozīme ir dievišķa un raksturo pilnību, kāda mums, kas aug, briest un noveco, nav pieejama.

Iepretim mūžīgumam stājas laicīgums. Lai arī Latviešu literārās valodas vārdnīcā[1] kā pirmā tiek uzdota laiciskā nozīme, būšana pārejošam un tikai kā otrā – reliģiskā saistība, tomēr, kā apliecina valodas lietojums,[2] laicīgs visbiežāk tiek lietots tieši reliģiskā kontekstā – kā garīgā (proti, dievišķi mūžīgā, ārpus laika vai katru brīdi pilnīgi pastāvošā) pretmets. Atskatoties latviešu valodas vēsturē, Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcā “laicīgs” tiek skaidrots reliģiskā kontekstā,[3] nenošķirot būšanu pārejošam kā atsevišķu nozīmi.[4] Pat pieturoties pie mūsdienu latviešu valodas, mūžīgā un laicīgā saistība ar reliģiju, īpaši kristīgo mācību, parādās skaidri. Gan pārlaicīga, gan vienmēr esoša, gan bezgalīgi esoša esamība nav raksturīga lietām pasaulē, bet attiecas uz Dievu, kam iepretim ir cilvēka laicīgā un pārejošā esamība.

Kaut arī mūsdienās, īpaši sekulārā sabiedrībā, tuvošanās mūžībai un tās izprašana vairs nav dienaskārtībā, mūžība paliek blakus kā bailes no nāves, no neesamības, kā mītisks, nesataustāms, bet jaušams atsvars mūsu dzīves laicīgumam. Iepretim mūžībai mūsu laicīgums kļūst niecīgs. Daži šajā domā rod mierinājumu, uzticoties Dievam vai liktenim, citi – trauksmi par savu nespēku. Lai labāk izprastu laicīgā un mūžīgā pretnostatījumu, šīs esejas divos cēlienos es piedāvāju šo samezgloto pretmetu pāri atšķetināt un satīt jaunā kamolā. Par sākumpunktu ņemot laicīgā un mūžīgā kristīgo dimensiju, ko apstiprina arī mūsdienu valodas lietojums, pirmajā esejas daļā es cauri kristīgu konfesiju atšķirībām un viduslaiku domātāju dažādajām interpretācijām vedīšu jūs pie grieķu avotiem. Savukārt otrajā esejas daļā no grieķu avotiem vedīšu pie savienojošas izpratnes par mūžīgo un laicīgo, kam par pamatu ir senā doma, ka mūžība, tāpat kā laicība, ir dzīve.

 

I

Ciktāl runa ir par kristīgo kontekstu un laicīgo kā pretstatu Dieva mūžīgumam, tas nes novērtējumu, kas skaidri atklājas, piemēram, Pāvila 2. vēstulē korintiešiem: “Mēs neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams. Jo tas, ko redzam, ir laicīgs (πρόσκαιρα), bet neredzamais ir mūžīgs (αἰώνια).” (2. Kor. 4:18) Līdzīgi arī Jāņa evaņģēlija 1. nodaļā mēs tiekam aicināti: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1 Jāņa 2:15-17) Laicīgais, pasaulīgais, miesiskais un sajūtamais ir tas, no kā nepieciešams atteikties, vēršot skatu uz neredzamo, bet mūžīgo. Tomēr šī atteikšanās no laicīgā dažādās kristīgās reliģiskās kopienās izpaužas atšķirīgi. Tā, piemēram, reformācija būtiski izmainījusi attiecības starp laicīgo un mūžīgo dzīvi, vēršot uzmanību uz individuālo atbildību, kas veicinājusi krietni lielāku uzsvaru uz to, kā laicīgi darboties, lai sasniegtu mūžību. Vācu reliģijas sociologs Makss Vēbers ietekmīgajā darbā Protestantisma ētika un kapitālisma gars nošķir diva veida askēzes – protestantismam raksturīgo iekšpasaulīgo askēzi, kas paredz, ka pareiza apiešanās ar laicīgām lietām var novest pie pestīšanas, un pirmsprotestantisko ārpasaulīgo askēzi, saskaņā ar ko laicīgie darbi neietekmē pestīšanu, bet tikai kavē nodošanos mūžīgajam.[5] Lai arī protestantiskajā domā laicīgais un mūžīgais līdz ar to kļūst saistīti – jo tikai caur tikumīgu laicīgu darbu var ietikt mūžīgā dzīvē –, tomēr jo spilgtāk iezīmējas arī to nošķīrums, iedibinot divas pasaules – laicīgo un mūžīgo. Kristietībai pirms protestantisma raksturīgs pieņēmums, ka sasniegt garīgu pilnību caur laicīgiem darbiem nav iespējams, to sniedz tikai Dieva žēlastība, līdz ar to arī laicīgajā dzīvē uzsvars tiek likts uz garīgiem darbiem, piemēram, lūgšanu. Par iekšpasaulīgās askēzes nespēju tuvināt mūžībai brīdina Svētais Hieronims: “Esiet uzmanīgi, sākot nomērdēt savu ķermeni, atsakoties un gavējot, lai nedomājat sevi esam pilnīgus un svētus; jo pilnība nav tikumībā. Tā ir tikai palīdzība; tieksme; līdzeklis, kas gan ir derīgs, lai sasniegtu patieso pilnību.”[6] Līdz ar to, lai arī askēze un atteikšanās no laicīgām lietām raksturīga dažādām reliģiskām kopienām, tomēr tā tiek atšķirīgi motivēta atkarībā no tā, kā tiek interpretēta laicīgo darbu nozīme garīgā piepildījumā.

Tomēr, kaut arī mūžīgā un laicīgā nošķīruma sākotne, visticamāk, meklējama kristietībā, saturiski ideja par garīgā un pastāvīgā, nemainīgā un ķermeniskā, pārejošā un mainīgā pretnostatījumu ir vēl senāka. Lai arī, kā uzsver teologs un reliģijpētnieks Ričards Fins, kristīgais askētisms ir daudz aizguvis no jūdaistiskās tradīcijas,[7] tomēr mūžīgā un laicīgā pretnostatījums un novērtējums ir īpaši cieši saistīts ar šīs idejas agrīnajiem formulējumiem sengrieķu filosofijā, ko pārņem vēlīnā antīkā perioda un viduslaiku filosofi un teologi. Lai arī šī ideja parādās jau Svētajos Rakstos, tās attīstīšanā būtiska loma ir, piemēram, Svētajam Augustīnam, kura teoloģiskos uzskatus iespaidojusi neoplatoniskā doma un Platona, Aristoteļa un citu antīko domātāju idejas. Augustīns un citi vēlīno antīko laiku un viduslaiku kristiešu un musulmaņu domātāji par vienu no filosofijas pamatproblēmām uzskatīja jautājumu par pasaules un Dieva mūžīgumu, proti, kā un vai pasaule, kas ir radīta, var būt mūžīga. Un, ja tā nav mūžīga, ko Dievs darījis, pirms radīja pasauli. Atbildes uz šo jautājumu bijušas dažādas. Daži, piemēram, Augustīns,[8] arī platoniķis Filopons un arābu aristotelietis al-Kindī, sekojot antīkajam uzskatam par laika atkarību no kustības un mainīgām lietām, uzskata, ka Dieva mūžīgumam nepiemīt laiciskums, proti, tas pats par sevi nav laikā, laikam rodoties tikai līdz ar pasaules rašanos.[9] Citi, piemēram, Avicenna un Averoess, uzsverot Aristoteļa ideju par pasaules laicisko bezgalību, aizstāv mūžīgas pasaules ideju, mēģinot to salāgot ar pasaules radīšanas teoloģiju. Bet vēl citi, piemēram, ebreju domātājs Maimonids un Akvīnas Toms, apgalvoja, ka filosofiska atbilde nav iespējama un patiesība par pasaules mūžīgumu rodama atklāsmē.[10]

Lai arī kosmoloģiskais jautājums par pasaules mūžīgumu un radīšanu nav laicīgā un mūžīgā pretnostatījuma centrā, šī gadsimtiem ilgā filosofiskā un teoloģiskā diskusija atklāj būtiskus elementus, kas, pārmantoti no antīkās pasaules, nostiprina pretnostatījumu reliģiskā kontekstā, caur ko tas ienāk latviešu valodā. Grieķu un romiešu filosofijas kontekstā par mūžības jēdziena nostiprināšanos, kā norāda Vilberdings,[11] var runāt, sākot ar neoplatonisko filosofiju, tomēr šī jēdziena aizmetņi ir samanāmi jau agrāk. Daži pētnieki par pirmo, kurš atsaucas uz mūžīgumu, uzskata Parmenidu, kura poēmā, kas vēlāk ieguvusi tradicionālo nosaukumu Par dabu, parādās šādas rindas: “Tā esošais nav radies un iznīcināms, [tas ir] vesels, viena veida un nemainīgs, pilnīgs. [Tas] nedz bija, nedz būs, jo tas ir šobrīd, viss kopā, nedalīts.”[12] Parmenids, aprakstot esošo, piedēvē tam vienību, nemainību, pilnību, ne rašanos, ne izzušanu, kā arī (ne)atrašanos ne pagātnē, ne nākotnē. Fragmentā iztrūkst būtiskās sasaistes ar mūžības jēdzienu, kā arī tālākajos fragmentos, kas saglabājušies, pastāvēšana laikā ir vienīgā esošā īpašība, kas netiek apspriesta. Līdz ar to Parmenida attiecības ar mūžību ir neskaidras, (ne)atrašanās laikā, šķiet, ir mazāk svarīga, sekundāra esošā īpašība. Tomēr jau Parmenida poēmā tiek iedibināta saistība, kas caurvij tālāko domātāju pārdomas par mūžību un ietonē laicīgo kā nepilnīgāko, proti, mūžīgā saistība ar nemainīgo un laicīgā saistība ar gaistošo un mirstīgo. Šī sasaiste atklājas gan Platona izpratnē par laiku kā par mūžības nepilnīgo attēlu, kas saistīts ar radīto debesu kustību, gan Aristoteļa izpratnē par laiku kā kustības skaitli, kas nosaka lietu un procesu sākumu un beigas iepretim mūžīgajiem, nemainīgajiem principiem. Līdz ar to tiek nostiprināta metafiziska pozīcija, kas paredz pārākas, nemainīgas, neiznīkstošas, mūžīgas lietas un tām pakārtotas, mainīgas, iznīkstošas, laicīgas lietas, kas kulminē neoplatoniķu metafiziskajā sistēmā, kur Vienais, Prāts un Dvēsele ieņem konkrētus apveidus, kā arī kristiešu un musulmaņu teoloģiski metafiziskajos rakstos, kur Dievs tiek aprakstīts, izmantojot šo īpašību kopu pretnostatījumu.

Laicīgais ir tas, kas nav mūžīgs, kas nav dievišķs, kas nav pilnīgs un nemainīgs, līdz ar to laicīgais ir slikts vai vismaz krietni sliktāks. Kā nereti notiek ar pretmetiem, nevis paši pretmeti nocietina pret kritisku un radošu domāšanu, bet gan vērtības, ko tiem piešķiram un citi poli, ko tiem pievelkam. Lai vērstu svaigu skatu uz laicīgo, mūžīgo un to savstarpējo saistību, es gribu attīrīt jaunu taciņu, pa kuru tuvoties šiem jēdzieniem. Šīs taciņas vārds ir “dzīve”. Es veikšu divus lielus cirtienus, apdomājot, pirmkārt, dievišķo dzīvi, un, otrkārt, cilvēcisko dzīvi. Par pamatu ņemot saistību starp mūžu un mūžību, kas atklājas sengrieķu mūžības vārda αἰών etimoloģijā, es aicinu apdomāt laicīgo un mūžīgo kā dzīves divas kvalitatīvi atšķirīgas, bet nešķiramas formas.

II

Sengrieķu filosofijā mūžības jēdziens nerodas tukšā vietā. Vārds αἰών parādās sengrieķu literatūrā, kas ir senāka par pirmajiem filosofiskajiem darbiem, piemēram, Homēra, un Hēsioda darbos,[13] kur tas apzīmē dzīvi, dzīves ilgumu, mūžu. Semantiskā saistība saglabājusies arī latviešu valodā, kur mūžība atklājas cieši saistīta ar mūžu jeb dzīves garumu. Mūžs nepiemīt tikai mūžīgajam, tieši pretēji, daudz ierastāk šo vārdu attiecināt uz galīgu mūžu laicīgā pasaulē.

Lai arī, nostabilizējoties nošķīrumam starp mūžīgo, nemainīgo un laikā pastāvošo, mainīgo, dzīvības nozīme vairs nav galvenā αἰών nozīme, tomēr tā vēl ilgi nepamet semantisko lauku, ko nosedz αἰών. Tā, piemēram, Prokls definē mūžību kā nemainīgo lietu mūžu: “Katra mūžība ir mūžīgo lietu mērs, katrs laiks – lietu, kas ir laikā, un šie abi ir vienīgie lietu dzīves un kustības mēri.”[14] Šādā skatījumā mūžība tiek salāgota ar laicīgo lietu mūžu, vienlaikus saglabājot tās būtisko citādību. Kā skaidro Plotīns, ko uzskata par pirmo, kas piedēvē mūžīgumu Dievam:[15] “Mūžs, kas piemīt tam, kas pastāv un ir esamībā viss un pilnībā, nekur nedalīts, ir tas, ko mēs meklējam, – mūžība.”[16] Proti, mūžība raksturo citādu lietu citādo esamību, taču tā nosaka mūžīgās lietas, tāpat kā dzīves laiks nosaka laicīgās lietas.[17] Iespaidojoties no neoplatoniķiem, vēlāki kristīgie domātāji attīsta šo ideju, joprojām saglabājot paralēlismu ar laicīgo cilvēku mūžiem. Tā, piemēram, Boēcijs mūžību izprot kā pilnīgi klātesošu mūžu: “Mūžība ir vienlaicīgi uzreiz visas bezgalīgās dzīves pilnīgs iemantojums. Tas kļūst skaidri redzams, salīdzinot to ar laicīgām lietām.”[18] Mūžīgā dzīve tiek saprasta kā laicīgajam mūžam līdzīgs raksturlielums, kas attiecināts uz būtiski atšķirīgu lietu. Tiesa, Boēcijs uzsver, ka mūžība atšķiras pat no bezgalīgas pastāvēšanas laikā, tomēr, ciktāl gan laicīgais, gan mūžīgais ir mūžs, tie ir salīdzināmi, un mūžīgais ir saprotams caur laicīgo. Mūžīgais bez šaubām atšķiras no laicīgā, ciktāl tā dzīvi raksturo pilnība, nemainība, nedalītība, tomēr mūžīgais līdzinās laicīgajam, nosakot Dieva un citu mūžīgu lietu dzīvi. Tātad mūžīgais ir analoģiski saistīts ar laicīgo un mūsu ierobežotajā sapratnē ienāk caur to.

Savukārt laicīgo lietu dzīvē mūžība ienāk vēl konkrētāk. Cilvēku un, iespējams, visu dzīvo laicīgo lietu mūžs ir cieši saistīts ar mūžīgās dzīves apsolījumu, tiekšanos uz mūžību. Tiekšanās uz nemirstību un mūžīgu dzīvi vai nu aizsaulē vai atgriežoties uz zemes pēc nāves saistāma ar apbedīšanas kultūru, kā pirmās izpausmes, kā uzrāda rumāņu reliģijpētnieks un vēsturnieks Mirča Eliade, atklājas jau neandertāliešu kopienās vidējā paleolīta laikā.[19] Kā norāda Eliade, cilvēku tieksme pēc mūžības, rituāli, sagatavojot mirstīgās atliekas, ir vissenākā lieta, ko mēs zinām par cilvēkiem. Lai arī apbedījumu iekārtojumu un dažu elementu (piemēram, sarkanās okera krāsas) atkārtošanās vairākos apbedījumos liek domāt par sagatavošanu jaunai dzīvei, rituālu gaita vai motivācija, protams, nav precīzi rekonstruējama. Līdz ar to nevar drošticami teikt, ka mirušie tika sagatavoti, lai mūžīgo dzīvi pavadītu kādā citā vietā. Ļoti iespējams mūžība tiem bija paredzēta kā mūžīgs cikls.

Tā arī mūsdienās dažādās reliģijās nāve tuvina mūžībai atšķirīgās formās – lai tā būtu budistu samsāra vai jūdaistiskā augšāmcelšanās, vai musulmaniskā dzīve paradīzē. Arī kristietībā, ko šajā esejā izcēlu kā galveno avotu mūžīgā/laicīgā nošķīrumam latviešu valodā, mūžīgā dzīve ir būtiska ticības daļa. Taču tas, ko nozīmē mūžīgā dzīve, kristīgā kontekstā nav viennozīmīgi skaidrs. Salīdzinot Marka un Mateja evaņģēlijus ar Jāņa evaņģēliju, atklājas divas mūžīgas dzīves idejas: viena par mūžīgo dzīvi domā kā par apsolījumu nākotnē, otra pieņem, ka mūžīgā dzīve ir arī šeit un tagad. Kā rakstīts Jāņa evaņģēlijā: “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.” (Jāņ. 5:24) Ja sekojam Jāņa aicinājumam, mūžīgā dzīve ir kristības pieņemšanā un neparedz laicīgo nāvi pirms mūžīgās dzīves. Tā mūžīgā dzīve kļūst par laicīgās dzīves sastāvdaļu un laicīgā dzīve par mūžīgās dzīves posmu.

Jēdzienu pāris “laicīgs un mūžīgs” nostiprinājies Latvijas kultūrvidē caur kristietību, taču, sekojot kristīgā nošķīruma ģenealoģijai, atklājas, ka šie jēdzieni nav nepieciešami jādomā kā pretstati. Lai arī taisnība, ka mūžīgais un laicīgais pastāv būtiski atšķirīgos veidos, abi šie jēdzieni raksturo dzīvi jeb mūžu, kas piemīt atšķirīgām būtnēm un lietām. Turklāt, kā atklāj pieņēmumi par mūžīgo dzīvi, uz mūžību var tiekties arī laicīgas būtnes, dzīvojot mūžīgo dzīvi savā laicīgajā mūžā.

Savukārt tiem, kam kristīgais mūžīgās dzīves apsolījums nav pa prātam, dažas mūžības receptes no sengrieķu autoriem. Jāpiemin Aristotelis, kas individuālo tuvošanos mūžībai saskatīja sugas nepārtrauktībā un turpināšanā, proti, esot cilvēkiem, mūsu mūžīgums ir cilvēku sugas pastāvēšanā.[20] Līdzīgi arī Platona Dzīrēs Diotīma apgalvo, ka nemirstība rodama dzemdēšanā, radot gan miesīgus bērnus, gan skaņu, krāsu, vārdu un citas radības.[21]  To arī novēlu – mūžību laicīgajā un laicīgu mūžīgā atklāsmi!

[1] https://tezaurs.lv/laic%C4%ABgs:1

[2] pieejams šeit

[3] Tas, protams, saprotams, ņemot vērā, ka senākie raksti ir reliģiska rakstura.

[4] Toties tiek uzrādītas citas nozīmes, piemēram, laicīgs kā piemērots, tieši laikā, un laicīgs kā nogatavojies. Endzelīns un Hauzenberga papildina šo krājumu ar vēl vienu negaidītu nozīmi: laicīgs kā pastāvīgs, uzrādot šādu piemēru: “ļaudis, kam pagasta robežās pastāvīga jeb tikai laicīga mājas vieta.” (https://mev.tezaurs.lv/laic%C4%ABgs) Šis lietojums man nav pazīstams un, šķiet, laika gaitā ir izzudis.

[5] Vēbers M. Protestantismā ētika un kapitālisma gars. Reliģijas socioloģija. Tulk. R. Kūlis. Rīga: LU FSI, 2004. II.2.

[6] Sv. Hieronīms. 148. vēstule. Tulkots no: Fremantle W. H., Lewis G., Martley W. G. (tr.) Nicene and Post-Nicene Fathers. Vol. 6. NY: Christian Literature Publishing Co., 1893.

[7] Finn R. Asceticism in the Graeco-Roman World. P. 94.

[8] Augustīns. Atzīšanās. Tulk. L. Hansone. Rīga: Liepnieks un Rītups. XI, 10.–14. lpp.

[9] Sk. Wilberding J. G. Eternity in Ancient Philosophy. Pp. 14–55; Adamson P. Eternity in Medieval Philosophy. Pp. 75–116. Ed. by Y. Y. Melamed. Eternity a History. Oxford: Oxford University Press, 2016.

[10] Adamson P. Eternity in Medieval Philosophy. P. 76.

[11] Wilberding J. G. Eternity in Ancient Philosophy. P. 31.

[12] ὡς ἀγένητoν ἐòν καὶ ἀνώλεθρόν ἐστιν, oὖλoν μoυνoγενές τε καὶ ἀτρεμὲς ἠδὲ τὲλειoν.oὐδέ πoτ’ ἦν oὐδ’ ἔσται, ἐπεὶ νῦv ἔστιν ὁμoῦ πᾶν, ἕν, συνεχές

[13] Keizer H. M. αἰών and Time in Aristotle. Le Temps Chez Aristote. Paris: Librairie philosophique J. Vrin, 2016. P. 132.

[14] Prokls. Elem. Theol. § 54.

[15] https://plato.stanford.edu/entries/eternity/

[16] Plotīns. Enn. III.7.3 36-38.

[17] Būtiska atšķirība starp Prokla un Plotīna mūžības interpretācijām, kam nepievēršos šajā izklāstā, ir saistīta ar izpratni par mūžības ilgstamību. Atšķirībā no Plotīna un, piemēram, Augustīna Prokls mūžībai piedēvē bezgalīgu ilgumu, savukārt Plotīna kontekstā tā drīzāk izpaužas kā pilnīga un nepārtraukta klātbūtne.

[18] Boēcijs. Par mierinājumu filosofijā. Tulk. L. Briedis. Rīga: Minerva, 2009. V.VI, 124. lpp.

[19] Eliade M. A History of Religious Ideas. Vol. 1. From the Stone Age to the Eleusinian Mysteries. Chicago: The University of Chicago Press, 1978. Pp. 8–9.

[20] Aristotelis. De Anima. 415a26-b1.

[21] Platons. Symp. 204d–209e.