— Karš noārda valodu līdz skeletam

Ostaps Slivinskis ir ukraiņu dzejnieks, esejists, tulkotājs, literatūras kritiķis un akadēmiķis. Viņš ir vairāku dzejoļu krājumu autors, Ukrainas un starptautisko literāro balvu laureāts, pazīstams arī kā daiļliteratūras darbu tulkotājs. Gada sākumā žurnāls Punctum latviešu valodā izdeva viņa grāmatu Kara vārdnīca Māras Poļakovas tulkojumā, fragmenti no tās lasāmi portālā. Slivinskis uzsver, ka ir šīs grāmatas līdzautors un drīzāk pierakstītājs, jo krājumā apkopojis dokumentālas kara liecības un aculiecinieku stāstus.

Kara vārdnīca ir satricinošs darbs savā dokumentālajā tiešumā un vienlaikus poētiskā lakonismā – autors šajā krājumā apkopojis kara liecinieku piedzīvoto, īsos, personiskos tekstu uzplaiksnījumos domājot par to, kā karš maina valodu un deformē vārdu nozīmes. Idejām un pārliecībām, kas miera laikos bijis stabilitātes un drošības pamats, pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā, zudusi sākotnējā jēga, un, pateicoties nepastarpinātām liecībām, ir bijusi iespēja nezaudēt ukraiņu balsi pat tad, kad visi vārdi šķiet apklusināti un pazaudēti.

Laura Brokāne

 

Par kara sākumu jūs rakstījāt — šis ir laiks piezīmēm. Un Kara vārdnīca ir šādu liecību krājums. Kā jūs satikāt savus līdzautorus?

Ir līdzautori, kuri man atsūtīja savus stāstus kā tekstu, bet ir arī sarunbiedri, kuri mūsu sarunu gaitā dalījās ar saviem stāstiem. Viņus es sastapu nejaušā kārtā, kad Krievijas iebrukuma pirmajos mēnešos biju brīvprātīgais dzelzceļa stacijā un bēgļu patversmēs. Tie bija ļoti dažādi cilvēki: mātes, kas bēga kopā ar bērniem, vecāka gadagājuma sievietes, pusaudži, kas ceļoja vieni, atstājuši vecākus mājās un devušies pie draugu radiem ārzemēs. Daži no viņiem bija zaudējuši tuviniekus. Šīs sarunas parasti bija īsas, bet ļoti intensīvas, un neesmu pat saglabājis kontaktus vairumam šo cilvēku. Man bija liels prieks dažus no viņiem atkal redzēt un zināt, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Taču pēc tam, kad dažus no šiem stāstiem biju ievietojis savā Facebook lapā, es sāku saņemt stāstus (teksta veidā) no daudziem citiem cilvēkiem, kuri gribēja pievienoties projektam. Tādējādi es sapratu, ka tas nevar būt mans autorprojekts, ka tai ir jābūt sociālai iniciatīvai – gan literārai, gan terapeitiskai. Es izveidoju īpašu pastkastīti šiem stāstiem un daudzus no tiem iekļāvu Vārdnīcā. To autori kļuva par grāmatas līdzautoriem. Citi cilvēki sāka mani uzrunāt un vēlējās ilustrēt, tulkot stāstus svešvalodās, popularizēt tos ārzemēs. Visbeidzot, izdevniecība (Vivat) piedāvāja tos izdot grāmatas formā. Tā tapa Kara vārdnīca.

 

Kara laikā rakstītie un teiktie vārdi var kļūt par pastieptu roku, par palīdzību otram, lai viņš spētu izturēt. Vai stāsti no Kara vārdnīcas ir palīdzējuši jums personīgi?

Jā, lielā mērā. Tie man palīdzēja izšķirošā brīdī, kad jutos apklusināts, nespēdams atrast atbilstošus vārdus, lai aprakstītu iebrukuma realitāti. Bet, strādājot ar cilvēkiem, būdams viņu vidū, es sapratu, ka šai realitātei ir savi vārdi. Cilvēki labprāt dalījās savā pieredzē, un es sapratu, ka stāstīt stāstus ir viena no cilvēka pamatvajadzībām līdzās vajadzībai pēc ēdiena, ūdens un miega. Reizēm dzirdētais bija tik briesmīgs, ka mani salīdzinoši vieglie pārdzīvojumi man šķita mazsvarīgi. Visbeidzot, nolēmu sevi no grāmatas izslēgt, mana balss tajā ir pieklusināta. Es esmu tikai auss un reproducētājs, bieži vien – stāstījuma dzinējs, kurš uzdevis jautājumu un palīdzējis stāstam nākt pasaulē. Bet ne tēls vai vēstītājs. Tajā pašā laikā šie stāsti man ļoti palīdzēja, jo, neraugoties uz piedzīvotajām šausmām, cilvēki bieži vien pauda optimismu un cerību. Daudzi no maniem sarunbiedriem izsauca neizsakāmu apbrīnu. Viņi tik bieži lietoja nākotnes laiku, viņi ticēja nākotnei un bija pilni dzīvotgribas.

 

Kara vārdnīca ir arī par to, kā karš noārda vārdu nozīmes – ja kādreiz tādi vārdi kā “grūtniecība” vai “laulība” saistījās ar mīlestību un maigumu, tad kara kontekstā tie asociējas ar risku un bailēm. Mūsu dārgā draudzene Viktorija Ameļina, kuru Krievija nogalināja, reiz rakstīja: “It kā valodā būtu trāpījis lādiņš.” Kā jūs raksturotu kara ietekmi uz valodu?

Jūs izvēlējāties ļoti atbilstošu vārdu – noārdīt. Karš noārda valodu līdz skeletam. Daudzas metaforas tiek reducētas līdz to burtiskajai nozīmei, valoda zaudē savu etiķeti, kļūst praktiska, konkrēta, kodolīga, savā ziņā cietsirdīga. Mēs sākām izvairīties no metaforām, jo tās bieži vien izpludina jēgu, bet semantiskā viennozīmība kara laikā ir izdzīvošanas jautājums. Mēs sākām izvairīties gan no pārāk atslābinātām, nesaturīgām lietām, gan pārāk brutālām, tiešām lietām, jo abas var nodarīt pāri. Mūsu sarunas sāka līdzināties staigāšanai pa mīnu lauku. Taču mēs nevaram arī apklust, jo klusēšana kara laikā ir vēl satraucošāka, bīstamāka nekā neskaidra nozīme. Klusēšana nozīmē vientulību un līdz ar to neaizsargātību. Mūsu dzeja pārvērtās par liecībām, dokumentalitāti, apsūdzību, sērošanu – par visu, izņemot liriku. Es nezinu, kad mēs un mūsu valoda atgriezīsimies normālā stāvoklī.

Tajā pašā laikā šī grāmata parāda, ka runāt, rakstīt un pārdzīvot ukraiņu valodā – tas ir spēks. Neapklusinātās balsis, drošsirdība ik dienu.

 

Un dzejniece Halina Kruka rakstīja: “Literatūra pastāv tāpēc, lai cilvēks varētu dzīvot ar šo kliedzienu ausīs.” Kāda, jūsuprāt, ir kultūras, īpaši literatūras, loma kara laikā? Un kā jūs rodat spēku rakstīt?

Kultūra un literatūra ir svarīgas ne tikai tāpēc, ka tās palīdz paust spēcīgas emocijas vai atstāt liecības. Tās kļūst arī par kopienas saliedēšanas faktoru. Ukrainas PEN organizētie literārie pasākumi bēgļu patversmēs pirmajās iebrukuma nedēļās negaidīti raisīja milzīgu interesi. Cilvēki, kuri bija piedzīvojuši traumatiskus notikumus (bieži – zaudējuši savas mājas), kuru tuvinieki cīnījās frontē vai palika okupācijas apstākļos, rada mierinājumu literatūrā. Tās nebija parastas tikšanās ar autoriem, bet gan sarunas ar dzejas starpniecību. Cilvēki atcerējās dzejoļus, kas viņiem bijuši svarīgi, bieži vien no skolas laikiem, un dalījās tajos ar citiem. Dzejnieku jaunie teksti, kas publicēti sociālajos tīklos, guva milzīgu atsaucību, izpelnījās simtiem reakciju un ar tiem dalījās. Kultūrai izdevās izveidot savstarpēja atbalsta kopienu. Tas, protams, dod spēku. Taču vienlaikus tas uzliek māksliniekam vai rakstniekam zināmus ierobežojumus. Tu nevari atļauties būt pārāk individuālistisks, tu jūti nepieciešamību savu radošo darbu sasaistīt ar kopienas emocijām un gaidām. Man ir kolēģis dzejnieks, kurš reiz atzinās:
“Pirms publicēju jaunu dzejoli, es vienmēr izlasu dienas ziņas.” Ir tik viegli aizskart auditoriju ar kaut ko pārāk priecīgu, pārāk vieglprātīgu.

 

Vai jums ir kādi uzdevumi tulkotājiem jūsu tekstu tulkošanas procesā?

Nē, man viņiem nav īpašu uzdevumu. Atšķirībā no citiem es nedomāju, ka tulkotājam ir jābūt pieredzei, kas atbilst autora pieredzei. Kas attiecas uz Kara vārdnīcu, es nedomāju, ka tā ir pārāk prasīga tulkošanas ziņā. Zināmā mērā tāds bija mans nodoms – izvēlēties stāstus, kas ir saprotami, nezinot konkrēto kontekstu. Lai sajustu emocionālu iesaisti, nav nepieciešams zināt daudz par Krievijas un Ukrainas attiecībām vai notiekošās agresijas saknēm. Vārdnīcu uzskatu par sava veida emocionālu ievadu Krievijas un Ukrainas karā. Tā var motivēt lasītājus uzzināt vairāk par kontekstu, un tā bieži vien arī notiek. Cilvēkiem vienkārši ir jāzina, kāpēc ŠIS ir iespējams.

 

Rodas iespaids, ka Rietumu sabiedrībā krievu kultūra diemžēl atkal pamazām tiek normalizēta – mēs to redzam kino industrijā, koncertos un citur. Kā jūs uztverat šo tendenci – vai tā ir pašaizsardzība, aklums, inerce?

Nenormālā pasaulē visvieglākais veids, kā dzīvot tālāk, ir izlikties, ka normalitāte turpinās. Upura vainošana izaug no nepieciešamības pēc taisnīguma ilūzijas. Nevainīgo ciešanas liek ciest visiem, kas tās vēro, – baiļu un vainas apziņas dēļ. Tāpēc visvienkāršāk ir pārliecināt sevi, ka tās nav nevainīgo ciešanas. Ka upuri ir tie, kas paši izprovocējuši uzbrukumu sev, un uzbrucēji ir taisnīguma instruments. Tieši tas, manuprāt, šobrīd notiek ar Krievijas uzbrukuma Ukrainai uztveri. Taču šī ilūzija, šī izlikšanās nevar turpināties ilgi. Pēc tās visai Rietumu pasaulei pienāks sāpīga atmoda, jo agresors no vilka nav pārvērties par jēru. Viņš ir tas, kas viņš vienmēr ir bijis: Golems, kas dzīvo, apēdot citus.

 

Ko jūs atbildētu uz argumentu, ka, piemēram, krievu literatūra var mums pastāstīt par krievu imperiālisma pirmsākumiem – tādā nozīmē, ka “labāk ir saprast savu ienaidnieku”?

Pilnīgi piekrītu, ka mums vajadzētu pārzināt krievu literatūru, lai labāk izprastu Krievijas nepārejošās agresīvās uzvedības saknes un apstākļus (un mēģinātu to paredzēt nākotnē). Taču mums nevajadzētu lasīt to tā, kā to vēlētos vairums krievu. Iespējams, tieši mums – bijušajām padomju impērijas kolonijām, kas labi zina, kas ir krievu imperiālisms, – vajadzētu kritiski pārlasīt krievu literatūru un palīdzēt to darīt citiem. Esmu gandrīz pārliecināts, ka pati Krievija to nespētu, un neticu, ka Rietumu pasaule būtu gatava to darīt patstāvīgi. Tā ir daļa no mūsu informatīvā kara. Mums ir “jāatbur” krievu kultūra, jāatņem tai iracionālais šarms, ko tā joprojām izplata pasaulē, jāparāda tās patiesā seja. Jāparāda, ka tā ir koloniālista ierocis. Es ar gandarījumu redzu, ka arī daži Rietumu intelektuāļi to saprot un cenšas to darīt (sk., piemēram, Elifas Batumanas rakstu žurnālā The New Yorker vai interviju ar Evu Tompsoni žurnālā Review of Democracy). Taču, ņemot vērā milzīgās pūles un līdzekļus, ko Krievija iegulda, lai popularizētu pasaulē savu kultūras interpretāciju, tas ir tikai ilga un grūta ceļa sākums.

 

Kādas ir jūsu pašreizējās izjūtas par jaunajām ģeopolitiskajām spēlēm (diemžēl tā to varētu nosaukt)?

Tas viss ir ļoti slikti. Ne tikai tāpēc, ka tas nedos neko labu ne Ukrainai, ne pasaules demokrātijai, bet arī tāpēc, ka tas grauj un relativizē vērtības, izņemot vienu – materiālo labumu. Pat tad, kad Tramps runā par savas valsts “diženumu”, viņš turpina runāt par materiālām lietām, par peļņu, par naudu – par kaut kādiem mītiskiem miljardiem dolāru, kas ASV “jāatgūst” no Ukrainas. It kā Ukraina būtu amerikāņu biznesa projekts. Kad mēs runājam par to, ka Ukraina šodien ir demokrātijas bastions Rietumu pasaules austrumos, Trampam tas neko nenozīmē, jo viņš nicina demokrātiju. Un es domāju, ka viņam ir vajadzīgs miers tikai tāpēc, ka nauda mīl klusumu. Protams, tas ir izdevīgi Putinam: nav nejaušība, ka viņu telefonsarunā viņš esot pieminējis Trampa kampaņas saukli par “veselo saprātu”. Putinam “veselais saprāts” ir pilnīga vērtību atmešana, kas ļauj visu pirkt un pārdot, dalīt un iegūt savā īpašumā. Šeit viņš un Tramps lieliski saprotas. Taču tas nenozīmē, ka viņi viegli panāks kompromisu. Gluži otrādi. Es domāju, ka šis karš – neatkarīgi no tā, ko saka jaunā ASV administrācija, – tupināsies ilgi, vairāk vai mazāk intensīvi. Līdz brīdim, kad Krievija būs fiziski pilnīgi nespējīga karot.